Thank you. I have only got 18 minutes to explain something that lasts for hours and days, so I'd better get started. Let's start with a clip from Al Jazeera's Listening Post.
Paldies! Man ir tikai 18 minūtes, lai izskaidrotu ko tādu, kas ilgst stundām un dienām, tāpēc labāk ķeršos klāt. Sāksim ar video no <i>Al Jazeera Listening Post</i>.
Richard Gizbert: Norway is a country that gets relatively little media coverage. Even the elections this past week passed without much drama. And that's the Norwegian media in a nutshell: not much drama. A few years back, Norway's public TV channel NRK decided to broadcast live coverage of a seven-hour train ride -- seven hours of simple footage, a train rolling down the tracks. Norwegians, more than a million of them according to the ratings, loved it. A new kind of reality TV show was born, and it goes against all the rules of TV engagement. There is no story line, no script, no drama, no climax, and it's called Slow TV. For the past two months, Norwegians have been watching a cruise ship's journey up the coast, and there's a lot of fog on that coast. Executives at Norway's National Broadcasting Service are now considering broadcasting a night of knitting nationwide. On the surface, it sounds boring, because it is, but something about this TV experiment has gripped Norwegians. So we sent the Listening Post's Marcela Pizarro to Oslo to find out what it is, but first a warning: Viewers may find some of the images in the following report disappointing. (Laughter)
Ričards Gizberts: Norvēģija ir valsts, kura mediju uzmanības lokā nokļūst reti. Pat vēlēšanās pagājušajā nedēļā noritēja visai mierīgi. Tā arī īsumā var raksturot Norvēģijas medijus: visai mierīgi. Pirms dažiem gadiem Norvēģijas sabiedriskā televīzija NRK nolēma tiešraidē translēt 7 stundu ilgu braucienu ar vilcienu. Septiņas stundas pavisam vienkārša ieraksta — kā vilciens ripo pa sliedēm. Norvēģi — saskaņā ar reitingiem vairāk nekā viens miljons — bija sajūsmā. Bija dzimis jauna veida TV realitātes šovs, un tas ir pretrunā visiem likumiem par saistošām TV programmām. Tam nav sižeta līnijas, nav scenārija, nav lielu pārdzīvojumu, nav kulminācijas, un to sauc par Lēno TV. Pēdējos divus mēnešus norvēģi seko līdzi ceļojumam ar kruīza kuģa augšup gar piekrasti, un šajā piekrastē ir visai daudz miglas. Norvēģijas sabiedriskās televīzijas vadība nu apsver domu visā valstī translēt adīšanās nakti. Tas var izklausīties garlaicīgi, jo tā tas arī ir, taču kaut kas šajā TV eksperimentā norvēģus ir aizrāvis. Lai noskaidrotu, kas tas ir, mēs nosūtījām Marselu Pizarro no <i>Listening Post</i> uz Oslo, taču vispirms brīdinājums: daži šīs reportāžas kadri skatītājiem var likt vilties. (Smiekli)
Thomas Hellum: And then follows an eight-minute story on Al Jazeera about some strange TV programs in little Norway. Al Jazeera. CNN. How did we get there? We have to go back to 2009, when one of my colleagues got a great idea. Where do you get your ideas? In the lunchroom. So he said, why don't we make a radio program marking the day of the German invasion of Norway in 1940. We tell the story at the exact time during the night. Wow. Brilliant idea, except this was just a couple of weeks before the invasion day. So we sat in our lunchroom and discussed what other stories can you tell as they evolve? What other things take a really long time?
Tomass Hellums: Tam seko 8 minūšu stāsts <i>Al Jazeera</i> kanālā par visādām dīvainām TV programmām mazajā Norvēģijā. <i>Al Jazeera. CNN.</i> Kā mēs tur nokļuvām? Mums jāatgriežas 2009. gadā, kad vienam no kolēģiem ienāca prātā lieliska ideja. Kur ienāk prātā idejas? Pusdienu telpā. Viņš teica: „Kāpēc gan mums neuztaisīt radio programmu, lai atzīmētu vāciešu iebrukumu Norvēģijā 1940. gadā? Mēs palaidīsim šo stāstu naktī, precīzi tajā pašā laikā.” Oho! Brīnišķīga ideja, izņemot to, ka tas bija vien pāris nedēļas pirms iebrukuma gadadienas. Tā nu mēs sēdējām pusdienu telpā un spriedām, kādus vēl stāstus var stāstīt, tiem attīstoties? Kas vēl aizņem patiešām ilgu laiku?
So one of us came up with a train. The Bergen Railway had its 100-year anniversary that year It goes from western Norway to eastern Norway, and it takes exactly the same time as it did 40 years ago, over seven hours. (Laughter) So we caught our commissioning editors in Oslo, and we said, we want to make a documentary about the Bergen Railway, and we want to make it in full length, and the answer was, "Yes, but how long will the program be?" "Oh," we said, "full length." "Yes, but we mean the program." And back and forth.
Vienam no mums ienāca prātā vilciens. Bergenas dzelzceļam togad bija 100 gadu jubileja. Tas iet no Rietumnorvēģijas uz Austrumnorvēģiju un dara to tikpat ilgi kā pirms 40 gadiem — vairāk nekā septiņas stundas. (Smiekli) Tā nu mēs Oslo noķērām programmu redaktorus un teicām: „Mēs gribam veidot dokumentālo filmu par Bergenas dzelzceļu, un mēs gribam to veidot pilnā garumā.” Viņi atbildēja: „Jā, bet cik gara būs programma?” „Nu, pilnā garumā,” mēs sacījām. „Jā, bet pati programma?” Un tā šurpu turpu. (Smiekli)
Luckily for us, they met us with laughter, very, very good laughter, so one bright day in September, we started a program that we thought should be seven hours and four minutes. Actually, it turned out to be seven hours and 14 minutes due to a signal failure at the last station. We had four cameras, three of them pointing out to the beautiful nature. Some talking to the guests, some information. (Video) Train announcement: We will arrive at Haugastøl Station. TH: And that's about it, but of course, also the 160 tunnels gave us the opportunity to do some archives. Narrator [in Norwegian]: Then a bit of flirting while the food is digested. The last downhill stretch before we reach our destination. We pass Mjølfjell Station. Then a new tunnel. (Laughter) TH: And now we thought, yes, we have a brilliant program. It will fit for the 2,000 train spotters in Norway. We brought it on air in November 2009. But no, this was far more attractive. This is the five biggest TV channels in Norway on a normal Friday, and if you look at NRK2 over here, look what happened when they put on the Bergen Railway show: 1.2 million Norwegians watched part of this program. (Applause) And another funny thing: When the host on our main channel, after they have got news for you, she said, "And on our second channel, the train has now nearly reached Myrdal station." Thousands of people just jumped on the train on our second channel like this. (Laughter) This was also a huge success in terms of social media. It was so nice to see all the thousands of Facebook and Twitter users discussing the same view, talking to each other as if they were on the same train together. And especially, I like this one. It's a 76-year-old man. He's watched all the program, and at the end station, he rises up to pick up what he thinks is his luggage, and his head hit the curtain rod, and he realized he is in his own living room. (Applause)
Laimīgā kārtā viņi par mums pasmējās, tādā ļoti labā nozīmē pasmējās. Tā nu kādā gaišā septembra dienā mēs aizsākām programmu, kurai, mūsuprāt, vajadzēja ilgt 7 stundas un 4 minūtes. Galā galā tā bija 7 stundas un 14 minūtes gara signāla kļūmes dēļ gala stacijā. Mums bija četras kameras, trīs no tām pavērstas pret skaisto dabu. Mazliet parunāšanās ar pasažieriem, mazliet informācijas. (Video) Vilciena paziņojums: Drīz ieradīsimies Heugastēlas stacijā. TH.: Un tas arī viss. Protams, 160 tuneļi ļāva mums parādīt šo to no arhīviem. [Norvēģiski]: Tad nedaudz flirta, kamēr tiek sagremots ēdiens. Pēdējais posms lejup no kalna pirms nonākšanas gala stacijā. Pabraucam garām Mjēfjellas stacijai. Un dodamies nākamajā tunelī. (Smiekli) T.H.: Mēs nodomājām: „Jā, nu mums ir brīnišķīga programma. Tā labi derēs diviem tūkstošiem vilcienu vērotāju Norvēģijā.” Mēs to palaidām 2009. gada novembrī. Bet nē — tā izrādījās daudz aizraujošāka. Lūk, pieci lielākie Norvēģijas TV kanāli parastā piektdienā. Ja paskatāties uz NRK2 šeit, ievērojiet, kas notika, kad tika palaists Bergenas dzelzceļa šovs: 1,2 miljoni norvēģu noskatījas daļu šīs programmas. (Aplausi) Vēl kas interesants — pēc ziņu nolasīšanas galvenajā kanālā programmas vadītāja sacīja: „...un mūsu otrajā kanālā vilciens ir jau gandrīz sasniedzis Mīrdālas staciju.” Tūkstošiem cilvēku pārlēca mūsu otrā kanāla vilcienā. (Smiekli) Arī sociālo mediju ziņā tā bija liela izdošanās. Bija tik jauki redzēt tūkstošiem <i>Facebook</i> un <i>Twitter</i> lietotāju spriežam par vienu un to pašu skatu, sarunājāmies tā, it kā viņi visi brauktu vienā vilcienā. Īpaši man patika šis gadījums. Šim vīram ir 76 gadi. Viņš bija noskatījies visu programmu. Gala stacijā viņš piecēlās, lai paņemtu to, ko domāja esam par savu bagāžu, un, ar galvu atsities pret aizkara stangu, (Smiekli) viņš saprata, ka atrodas pats savā istabā. (Smiekli) (Aplausi)
So that's strong and living TV. Four hundred and thirty-six minute by minute on a Friday night, and during that first night, the first Twitter message came: Why be a chicken? Why stop at 436 when you can expand that to 8,040, minute by minute, and do the iconic journey in Norway, the coastal ship journey Hurtigruten from Bergen to Kirkenes, almost 3,000 kilometers, covering most of our coast. It has 120-year-old, very interesting history, and literally takes part in life and death along the coast. So just a week after the Bergen Railway, we called the Hurtigruten company and we started planning for our next show.
Lūk, tas ir spēcīgs un dzīvs TV. 436 minūtes minūti pa minūtei piektdienas vakarā, un šajā pirmajā vakarā pirmā <i>Twitter</i> ziņa bija: „Kāpēc niekoties? Kāpēc apstāties pie 436, ja var izvērsties līdz 8 040 minūtēm un veikt Norvēģijas slaveno <i>Hurtigruten</i> braucienu ar kuģi no Bergenes līdz Kirkenēsai?” Tie ir gandrīz 3000 kilometri, lielākā daļa mūsu piekrastes. Braucienam ir 120 gadus sena, ļoti interesanta vēsture, un tas burtiski ir piekrastes dzīves un nāves sastāvdaļa. Tikai nedēļu pēc Bergenas dzelzceļa mēs zvanījām uzņēmumam <i>Hurtigruten</i>, un ķērāmies pie nākamā šova plānošanas.
We wanted to do something different. The Bergen Railway was a recorded program. So when we sat in our editing room, we watched this picture -- it's all Ål Station -- we saw this journalist. We had called him, we had spoken to him, and when we left the station, he took this picture of us and he waved to the camera, and we thought, what if more people knew that we were on board that train? Would more people show up? What would it look like? So we decided our next project, it should be live. We wanted this picture of us on the fjord and on the screen at the same time.
Mēs gribējām izdarīt ko citādu. Programma par Bergenas dzelzceļu bija ieraksts. Sēžot rediģēšanas telpā un skatoties uz šo attēlu, — tā ir Olas stacija — mēs pamanījām šo žurnālistu. Mēs bijām viņam zvanījuši un aprunājušies, un, mums izbraucot no stacijas, viņš mūs nofotogrāfēja un pamāja kamerai. Mēs nodomājām: „Ja nu vairāk cilvēku būtu zinājuši, ka mēs bijām šajā vilcienā?” Vai ierastos vairāk cilvēku? Kā tas izskatītos? Tāpēc mēs izlēmām, ka nākamajam projektam ir jābūt tiešraidei. Mēs vienlaikus gribējām būt fjordā un televizoru ekrānos.
So this is not the first time NRK had been on board a ship. This is back in 1964, when the technical managers have suits and ties and NRK rolled all its equipment on board a ship, and 200 meters out of the shore, transmitting the signal back, and in the machine room, they talked to the machine guy, and on the deck, they have splendid entertainment. So being on a ship, it's not the first time. But five and a half days in a row, and live, we wanted some help. And we asked our viewers out there, what do you want to see? What do you want us to film? How do you want this to look? Do you want us to make a website? What do you want on it? And we got some answers from you out there, and it helped us a very lot to build the program. So in June 2011, 23 of us went on board the Hurtigruten coastal ship and we set off. (Music)
NRK tā nebija pirmā reize uz kuģa klāja. Šis ir 1964. gadā, kad tehniskie vadītāji nēsāja uzvalkus un kaklasaites un NRK uz kuģa klāja uzripināja visu savu aparatūru. Tas bija 200 metrus no krasta, signālu pārraidīja atpakaļ. Mašīntelpā viņi sarunājās ar mašīnistu, un uz klāja viņiem bija lieliskas izklaides. (Smiekli) Tātad tā nebija pirmā reize uz kuģa. Taču piecarpus dienas pēc kārtas un tiešraidē mums vajadzēja palīdzību. Un mēs jautājām saviem skatītājiem — ko jūs vēlaties redzēt? Ko jūs vēlaties, lai mēs nofilmējam? Kā, jūsuprāt, tam visam jāizskatās? Vai izveidot mājas lapu? Ko jūs vēlaties tajā redzēt? Mēs saņēmām dažas atbildes, un tās mums ļoti palīdzēja programmas veidošanā. 2011. gada jūnijā 23 no mums kāpa uz <i>Hurtigruten</i> kruīzu kuģa klāja, un mēs devāmies ceļā. (Mūzika)
I have some really strong memories from that week, and it's all about people. This guy, for instance, he's head of research at the University in Tromsø (Laughter) And I will show you a piece of cloth, this one. It's the other strong memory. It belongs to a guy called Erik Hansen. And it's people like those two who took a firm grip of our program, and together with thousands of others along the route, they made the program what it became. They made all the stories. This is Karl. He's in the ninth grade. It says, "I will be a little late for school tomorrow." He was supposed to be in the school at 8 a.m. He came at 9 a.m., and he didn't get a note from his teacher, because the teacher had watched the program. (Laughter)
Man par šo nedēļu ir ļoti spilgtas atmiņas, un tās visas ir par cilvēkiem. Šis puisis, piemēram, ir galvenais pētnieks Trumses universitātē. (Smiekli) Es parādīšu jums arī kādu apģērba gabalu, lūk, šo. (Smiekli) Tā ir vēl viena spilgta piemiņa. Tā pieder puisim vārdā Ēriks Hansens. (Smiekli) Tādi cilvēki kā šie divi ņēma programmu savās rokās un kopā ar tūkstošiem citu visā brauciena garumā padarīja programmu tādu, kāda tā ir. Viņi radīja šos stāstus. Tas ir Karls. Viņš mācās 9. klasē. Uz plakāta rakstīts: „Es rīt mazliet nokavēšu skolu.” Viņam bija jābūt skolā astoņos no rīta. Viņš ieradās deviņos un nedabūja piezīmi, jo skolotājs bija skatījies šo programmu. (Smiekli)
How did we do this? Yes, we took a conference room on board the Hurtigruten. We turned it into a complete TV control room. We made it all work, of course, and then we took along 11 cameras. This is one of them. This is my sketch from February, and when you give this sketch to professional people in the Norwegian broadcasting company NRK, you get some cool stuff back. And with some very creative solutions.
Kā mēs to paveicām? Mēs paņēmām sanāksmju zāli uz <i>Hurtigruten</i> klāja. Mēs to pārvērtām īstā TV studijā. Mēs, protams, panācām, ka tas viss strādā. Mums līdzi bija 11 kameras. Lūk, viena no tām. Tā ir mana februāra skice, un, iedodot šādu skici profesionāļiem Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā NRK, var tikt pie visādām foršām lietiņām un ļoti radošiem risinājumiem.
(Video) Narrator [in Norwegian]: Run it up and down. This is Norway's most important drill right now. It regulates the height of a bow camera in NRK's live production, one of 11 that capture great shots from the MS Nord-Norge. Eight wires keep the camera stable. Cameraman: I work on different camera solutions. They're just tools used in a different context.
(Video) [Norvēģiski]: Tā to var kustināt augšup un lejup. Šobrīd šis ir Norvēģijas svarīgākais urbis. Tas regulē kuģa priekšgala kameras augstumu NRK tiešraidē. Tā ir viena no 11 kamerām, kas gādā brīnišķīgus attēlus no <i>MS Nordnorge</i>. Astoņi kabeļi notur kameru stabili vietā. Operators: Es strādāju ar dažādiem kameru risinājumiem. Tie ir tikai rīki, ko izmantojam vienā vai otrā kontekstā.
TH: Another camera is this one. It's normally used for sports. It made it possible for us to take close-up pictures of people 100 kilomteres away, like this one. (Laughter) People called us and asked, how is this man doing? He's doing fine. Everything went well. We also could take pictures of people waving at us, people along the route, thousands of them, and they all had a phone in their hand. And when you take a picture of them, and they get the message, "Now we are on TV, dad," they start waving back. This was waving TV for five and a half days, and people get so extremely happy when they can send a warm message to their loved ones.
TH.: Lūk, vēl viena kamera. To parasti izmanto sportā. Tā ļāva mums iegūt cilvēku tuvplānus no 100 kilometru attāluma, piemēram, tādus kā šis. (Smiekli) Cilvēki mums zvanīja un jautāja: „Kā viņam klājas?” Viss kārtībā. Viss beidzās labi. Tāpat mēs varējām filmēt cilvēkus, kas mums māja, tūkstošiem cilvēku visa brauciena garumā, un viņiem visiem rokā bija telefons. Kad, mums filmējot, viņi saņem ziņu: „Mēs esam televizorā, tēt!” viņi sāk māt atpakaļ. Tas bija māšanas TV piecarpus dienu garumā, un tas dara cilvēkus tik ārkārtīgi laimīgus — iespēja pasveicināt savus mīļos.
It was also a great success on social media. On the last day, we met Her Majesty the Queen of Norway, and Twitter couldn't quite handle it. And we also, on the web, during this week we streamed more than 100 years of video to 148 nations, and the websites are still there and they will be forever, actually, because Hurtigruten was selected to be part of the Norwegian UNESCO list of documents, and it's also in the Guinness Book of Records as the longest documentary ever. (Applause) Thank you.
Arī sociālajos medijos tā bija liela izdošanās. Pēdējā dienā mēs satikām Viņas Augstību Norvēģijas karalieni, un <i>Twitter</i> nespēja tikt ar to galā. Arī mājas lapā mēs šīs nedēļas laikā straumējām vairāk nekā 100 gadus video 148 valstīm. Mājas lapas joprojām ir pieejamas un patiesībā būs tādas vienmēr, jo <i>Hurtigruten</i> tika izvēlēts būt par daļu no Norvēģijas <i>UNESCO</i> dokumentiem. Tā ir arī ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā visu laiku garākā dokumentālā filma. (Aplausi) Paldies! (Aplausi)
But it's a long program, so some watched part of it, like the Prime Minister. Some watched a little bit more. It says, "I haven't used my bed for five days." And he's 82 years old, and he hardly slept. He kept watching because something might happen, though it probably won't. (Laughter) This is the number of viewers along the route. You can see the famous Trollfjord and a day after, all-time high for NRK2. If you see the four biggest channels in Norway during June 2011, they will look like this, and as a TV producer, it's a pleasure to put Hurtigruten on top of it. It looks like this: 3.2 million Norwegians watched part of this program, and we are only five million here. Even the passengers on board the Hurtigruten coastal ship -- (Laughter) -- they chose to watched the telly instead of turning 90 degrees and watching out the window.
Taču tā ir gara programma, tāpēc daži noskatījās daļu no tās, piemēram, Ministru prezidents. Citi noskatījās mazliet vairāk. Tur rakstīts: „Neesmu bijis gultā piecas dienas.” Viņam ir 82 gadi, un viņš gandrīz nav gulējis. Viņš skatījās un skatījās, jo kaut kas taču varēja notikt, lai gan visticamāk nekas nenotiks. (Smiekli) Lūk, skatītāju skaits visa brauciena garumā. Te redzams slavenais Troļļu fjords, un dienu vēlāk visu laiku augstākais NRK2 rādītājs. Norvēģijas četri lielākie kanāli 2011. gada jūnijā izskatījās šādi, un kā TV producentam man ir liels prieks tam visam pa virsu uzlikt <i>Hurtigruten</i>, kas izskatās šādi. 3,2 miljoni norvēģu noskatījās daļu no šīs programmas, un mūsu šeit ir vien 5 miljoni. Pat pasažieri uz <i>Hurtigruten</i> klāja... (Smiekli) viņi izvēlējās skatīties teļļuku tā vietā, lai pagrieztos par 90 grādiem un skatītos ārā pa logu. (Smiekli)
So we were allowed to be part of people's living room with this strange TV program, with music, nature, people. And Slow TV was now a buzzword, and we started looking for other things we could make Slow TV about. So we could either take something long and make it a topic, like with the railway and the Hurtigruten, or we could take a topic and make it long. This is the last project. It's the peep show. It's 14 hours of birdwatching on a TV screen, actually 87 days on the web. We have made 18 hours of live salmon fishing. It actually took three hours before we got the first fish, and that's quite slow. We have made 12 hours of boat ride into the beautiful Telemark Canal, and we have made another train ride with the northern railway, and because this we couldn't do live, we did it in four seasons just to give the viewer another experience on the way.
Mums ļāva ienākt dzīvojamajās istabās ar šo dīvaino TV programmu ar mūziku, dabu un cilvēkiem. Lēnais TV bija kļuvis par modes lietu, un mēs sākām lūkoties pēc citām lietām, par kurām veidot Lēnā TV programmas. Mēs varētu izvēlēties kaut ko garu un padarīt to par tēmu, kā to darījām ar dzelzceļu un <i>Hurtigruten</i>, vai arī izvēlēties tēmu un padarīt to garu. Šis ir pēdējais projekts — pīpšovs. Putnu vērošana TV ekrānā 14 stundu garumā un veselas 87 dienas mājas lapā. Mēs izveidojām arī tiešraidi par lašu makšķerēšanu 18 stundu garumā. Līdz pirmās zivs noķeršanai patiesībā pagāja trīs stundas, un tas ir visai lēni. Mēs filmējām 12 stundas ilgu braucienu ar kuģīti pa skaisto Telemarkas kanālu un vēl vienu braucienu ar vilcienu ziemeļu virzienā. Tā kā mēs to nevarējām darīt tiešraidē, mēs filmējām četros gadalaikos, lai skatītājs pa ceļam varētu izbaudīt dažādību.
So our next project got us some attention outside Norway. This is from the Colbert Report on Comedy Central.
Mūsu nākamais projekts radīja interesi ārpus Norvēģijas. Šis ir no <i>Colbert Report</i> un <i>Comedy Central</i>.
(Video) Stephen Colbert: I've got my eye on a wildly popular program from Norway called "National Firewood Night," which consisted of mostly people in parkas chatting and chopping in the woods, and then eight hours of a fire burning in a fireplace. (Laughter) It destroyed the other top Norwegian shows, like "So You Think You Can Watch Paint Dry" and "The Amazing Glacier Race." And get this, almost 20 percent of the Norwegian population tuned in, 20 percent.
(Video) Stīvens Kolbērs: Man acīs iekritusi trakoti populāra Norvēģijas programma, „Nacionālais malkas vakars”, kas lielākoties ir par cilvēkiem vējjakās, kas mežā sarunājas un cērt malku, un tad astoņas stundas kamīnā kuras malka. (Smiekli) Tā ir sagrāvusi citus populārākos Norvēģijas šovus, piemēram, „Skaties, kā žūst krāsa, ar zvaigzni” un „Ledāju skrējiens pēc miljona”. (Smiekli) Ticiet vai nē! To skatījās 20% Norvēģijas iedzīvotāju, 20 procenti!
TH: So, when wood fire and wood chopping can be that interesting, why not knitting? So on our next project, we used more than eight hours to go live from a sheep to a sweater, and Jimmy Kimmel in the ABC show, he liked that.
T.H.: Ja jau uguns kamīnā un malkas ciršana var būt interesanta, kāpēc ne adīšana? Tā nu savā nākamajā projektā mēs pavadījām vairāk nekā 8 stundas, lai tiešraidē tiktu no aitas līdz džemperim, un Džimijam Kimmelam <i>ABC</i> šovā patika.
(Music)
(Mūzika)
(Video) Jimmy Kimmel: Even the people on the show are falling asleep, and after all that, the knitters actually failed to break the world record. They did not succeed, but remember the old Norwegian saying, it's not whether you win or lose that counts. In fact, nothing counts, and death is coming for us all. (Laughter)
(Video) Džimijs Kimmels: Pat šova dalībnieki mieg ciet! (Smiekli) Un patiesībā pēc tā visa adītājām neizdevās labot pasaules rekordu. Viņām neizdevās, taču atcerieties senu norvēģu parunu: „Nav svarīgi — uzvari vai zaudē. Patiesībā nekas nav svarīgi, un nāve paņems mūs visus.” (Smiekli)
TH: Exactly. So why does this stand out? This is so completely different to other TV programming. We take the viewer on a journey that happens right now in real time, and the viewer gets the feeling of actually being there, actually being on the train, on the boat, and knitting together with others, and the reason I think why they're doing that is because we don't edit the timeline. It's important that we don't edit the timeline, and it's also important that what we make Slow TV about is something that we all can relate to, that the viewer can relate to, and that somehow has a root in our culture. This is a picture from last summer when we traveled the coast again for seven weeks. And of course this is a lot of planning, this is a lot of logistics. So this is the working plan for 150 people last summer, but more important is what you don't plan. You don't plan what's going to happen. You have to just take your cameras with you. It's like a sports event. You rig them and you see what's happening. So this is actually the whole running order for Hurtigruten, 134 hours, just written on one page. We didn't know anything more when we left Bergen.
T.H.: Tieši tā. Kāpēc tad tas ir kaut kas tik īpašs? Tas tik ļoti atšķiras no citām TV programmām. Mēs skatītāju aizvedam ceļojumā, kas notiek tieši te un tagad, un skatītājam ir sajūta, ka viņš patiesībā ir tur — vilcienā, uz kuģa vai ada kopā ar citiem. Manuprāt, viņi tā jūtas, jo mēs neveicam izmaiņas laikā. Ir svarīgi, ka mēs nemainām laiku, un tāpat ir svarīgi, ka mēs veidojam Lēnā TV programmas par ko tādu, kas mums visiem un skatītājam ir pazīstams un kam savā ziņā ir saknes mūsu kultūrā. Šie kadri ir no pagājušās vasaras, kad mēs atkal 7 nedēļas ceļojām gar piekrasti. Protams, tur ir daudz plānošanas, daudz loģistikas. Lūk, 150 cilvēku darba plāns pagājušajai vasarai, taču vēl svarīgāk ir tas, kas netiek ieplānots. Mēs neplānojam, kas notiks. Mēs vienkārši ņemam līdzi kameras. Tas ir kā sporta pasākums. Tu tur ierodies un skaties, kas notiek. Šis patiesībā arī ir viss <i>Hurtigruten</i> plāns — 134 stundas uz vienas papīra lapas. Izbraucot no Bergenas, mēs neko vairāk nezinājām.
So you have to let the viewers make the stories themselves, and I'll give you an example of that. This is from last summer, and as a TV producer, it's a nice picture, but now you can cut to the next one. But this is Slow TV, so you have to keep this picture until it really starts hurting your stomach, and then you keep it a little bit longer, and when you keep it that long, I'm sure some of you now have noticed the cow. Some of you have seen the flag. Some of you start wondering, is the farmer at home? Has he left? Is he watching the cow? And where is that cow going? So my point is, the longer you keep a picture like this, and we kept it for 10 minutes, you start making the stories in your own head. That's Slow TV.
Ir jāļauj skatītājiem veidot stāstus pašiem, un es parādīšu jums piemēru. Šis no pagājušās vasaras. Kā TV producentam man tā šķiet jauka ainava, bet nu varam likt nākamo. Taču šis ir Lēnais TV, tāpēc šī aina jāatstāj tik ilgi, līdz no tās sāk sāpēt vēders, un tad paturam to vēl mazliet. Paturot to tik ilgi, daži no jums droši vien pamanīja govi. Daži ieraudzīja karogu. Daži aizdomājās — vai zemnieks ir mājās? Vai viņš ir prom? Vai pieskata govi? Un uz kurieni tā govs iet? (Smiekli) Es gribu teikt, ka, jo ilgāk šādu ainu atstāj uz ekrāna, — un mēs to atstājām 10 minūtes — jūs galvā sākat veidot stāstus paši. Tas ir Lēnais TV.
So we think that Slow TV is one nice way of telling a TV story, and we think that we can continue doing it, not too often, once or twice a year, so we keep the feeling of an event, and we also think that the good Slow TV idea, that's the idea when people say, "Oh no, you can't put that on TV." When people smile, it might be a very good slow idea, so after all, life is best when it's a bit strange.
Mūsuprāt, Lēnais TV ir jauks veids, kā izstāstīt stāstu TV, un mēs domājam, ka varam tā turpināt. Ne pārāk bieži, vienu vai divas reizes gadā, lai saglabātu šo notikuma sajūtu. Un, mūsuprāt, laba ideja Lēnajam TV ir tāda, par kuru cilvēki saka: „Oi, nē! To nevar rādīt pa televizoru.” Ja cilvēki smaida, tā varētu būt ļoti laba lēnā ideja. Galu galā, dzīve ir tik laba, ja tā ir mazliet dīvaina.
Thank you.
Paldies!
(Applause)
(Aplausi)