Why do so many people reach success and then fail? One of the big reasons is, we think success is a one-way street. So we do everything that leads up to success, but then we get there. We figure we've made it, we sit back in our comfort zone, and we actually stop doing everything that made us successful. And it doesn't take long to go downhill. And I can tell you this happens, because it happened to me.
Kādēļ tik daudzi cilvēki gūst panākumus un tad visu zaudē? Viens no galvenajiem iemesliem ir, ka, mūsuprāt, panākumi ir vienvirziena ceļš. Mēs darām visu, lai gūtu panākumus, taču, kad tos iegūstam, iedomājamies, ka esam galā, atgriežamies savā komforta zonā un pārstājam darīt visu, kas mūs padarīja veiksmīgus. Nepaiet ilgs laiks, lai visu zaudētu. Es zinu, ka tā var notikt, jo tā notika ar mani.
Reaching success, I worked hard, I pushed myself. But then I stopped, because I figured, "Oh, you know, I made it. I can just sit back and relax."
Tiecoties pēc panākumiem, es smagi strādāju un piespiedu sevi, taču tad es pārstāju, jo iedomājos: „Esmu to paveicis. Nu varu atvilkt elpu.”
Reaching success, I always tried to improve and do good work. But then I stopped because I figured, "Hey, I'm good enough. I don't need to improve any more."
Tiecoties pēc panākumiem, es vienmēr centos attīstīties un darīt labus darbus. Taču tad to pārtraucu, jo iedomājos: „Esmu gana labs. Man nevajag kļūt vēl labākam.”
Reaching success, I was pretty good at coming up with good ideas. Because I did all these simple things that led to ideas. But then I stopped, because I figured I was this hot-shot guy and I shouldn't have to work at ideas, they should just come like magic. And the only thing that came was creative block. I couldn't come up with any ideas.
Tiecoties pēc panākumiem, man tīri labi padevās ideju radīšana, jo es darīju visu vienkāršo, kas noveda pie idejām. Taču tad es pārstāju, jo iedomājos, ka esmu baigais brašulis un man nebūtu jāstrādā pie idejām. Tām būtu jānāk pašām no sevis. Vienīgais, kas atnāca, bija radošā barjera. Es vairs neko nespēju izdomāt.
Reaching success, I always focused on clients and projects, and ignored the money. Then all this money started pouring in. And I got distracted by it. And suddenly I was on the phone to my stockbroker and my real estate agent, when I should have been talking to my clients.
Tiecoties pēc panākumiem, es vienmēr pievērsos klientiem un projektiem, un ignorēju naudu. Taču tad sāka gāzties iekšā visa šī nauda, un tā novērsa manu uzmanību. Pēkšņi es pa telefonu runāju ar brokeri un nekustamo īpašumu aģentu, kad man vajadzēja runāt ar klientiem.
And reaching success, I always did what I loved. But then I got into stuff that I didn't love, like management. I am the world's worst manager, but I figured I should be doing it, because I was, after all, the president of the company.
Tiecoties pēc panākumiem, es vienmēr darīju to, kas man patika. Taču tad es sāku nodarboties ar lietām, kas man nepatika, piemēram, pārvaldību. Es esmu pasaules sliktākais vadītājs, bet es iedomājos, ka tas ir jādara man, jo es kā nekā biju uzņēmuma prezidents.
Well, soon a black cloud formed over my head and here I was, outwardly very successful, but inwardly very depressed. But I'm a guy; I knew how to fix it. I bought a fast car. (Laughter) It didn't help. I was faster but just as depressed.
Drīz vien virs manas galvas savilkās melns mākonis, un te nu es biju, ārēji ļoti veiksmīgs, taču iekšēji ļoti nomākts. Bet es esmu vīrietis. Es zināju, kā to atrisināt. Es nopirku ātru mašīnu. (Smiekli) Tas nepalīdzēja. Es biju ātrāks, taču tikpat nomākts,
So I went to my doctor. I said, "Doc, I can buy anything I want. But I'm not happy. I'm depressed. It's true what they say, and I didn't believe it until it happened to me. But money can't buy happiness." He said, "No. But it can buy Prozac." And he put me on anti-depressants. And yeah, the black cloud faded a little bit, but so did all the work, because I was just floating along. I couldn't care less if clients ever called. (Laughter)
tādēļ es devos pie ārsta. Es teicu: „Dakter, es varu nopirkt visu, ko vēlos, taču es neesmu laimīgs. Es esmu nomākts. Tā ir taisnība, un es tam neticēju, kamēr tas nenotika ar mani, taču par naudu nevar nopirkt laimi.” „Nē,” viņš atbildēja: „taču par to var nopirkt .” un uzsēdināja mani uz antidepresantiem. Jā, melnais mākonis nedaudz pabalēja, taču tas pats notika ar darbu, jo es vienkārši plūdu pa straumi. Man nerūpēja, vai klienti vispār zvanīs.
And clients didn't call. (Laughter) Because they could see I was no longer serving them, I was only serving myself. So they took their money and their projects to others who would serve them better.
(Smiekli) Un klienti nezvanīja. (Smiekli) Jo viņi redzēja, ka vairs nekalpoju viņiem, es kalpoju tikai pats sev.
Well, it didn't take long for business to drop like a rock. My partner and I, Thom, we had to let all our employees go. It was down to just the two of us, and we were about to go under. And that was great. Because with no employees, there was nobody for me to manage.
Tāpēc viņi ar savu naudu un projektiem aizgāja pie tādiem, kas viņiem kalpotu labāk. Nepagāja ilgs laiks, kad bizness nogrima kā akmens. Mums ar partneri Tomu bija jāatlaiž visi darbinieki. Palikām tikai mēs divi, un mēs bijām bankrota priekšā. Tas bija lieliski!
So I went back to doing the projects I loved. I had fun again, I worked harder and, to cut a long story short, did all the things that took me back up to success. But it wasn't a quick trip. It took seven years.
Jo bez darbiniekiem man nebija, ko pārvaldīt. Tādēļ es atgriezos pie projektiem, kas man sagādāja prieku. Man atkal patika mans darbs, es smagi strādāju, un īsi sakot, darīju visu, kas mani atkal noveda pie panākumiem, taču tas nebija ātrs ceļš.
But in the end, business grew bigger than ever. And when I went back to following these eight principles, the black cloud over my head disappeared altogether. And I woke up one day and I said, "I don't need Prozac anymore." And I threw it away and haven't needed it since.
Tas man prasīja septiņus gadus. Tomēr beigās uzņēmums izauga lielāks kā jebkad. Man atgriežoties pie šo astoņu principu ievērošanas, pagaisa arī melnais mākonis virs manas galvas. Viendien es pamodos un teicu: „Man vairs nevajag .” Es to atmetu un man to vairs nav vajadzējis.
I learned that success isn't a one-way street. It doesn't look like this; it really looks more like this. It's a continuous journey. And if we want to avoid "success-to-failure-syndrome," we just keep following these eight principles, because that is not only how we achieve success, it's how we sustain it. So here is to your continued success. Thank you very much. (Applause)
Es sapratu, ka panākumi nav vienvirziena ceļš. Tas neizskatās šādi. Tas drīzāk izskatās šādi. Tas ir nebeidzams ceļojums. Ja mēs vēlamies izvairīties no „panākumu zaudēšanas sindroma”, mums tikai jāturpina sekot šiem astoņiem principiem. Jo tā panākumus ne tikai gūst, tā tos arī saglabā. Par jūsu nebeidzamajiem panākumiem. Liels paldies. (Aplausi)