So, this is a story about how we know what we know.
Šis ir stāsts par to, kā mēs zinām to, ko zinām.
It's a story about this woman, Natalia Rybczynski. She's a paleobiologist, which means she specializes in digging up really old dead stuff.
Tas ir stāsts par šo sievieti – Nataļju Ribčinsku. Viņa ir paleobioloģe, kas nozīmē, ka viņa specializējas ļoti vecu mirušu lietu uzrakšanā.
(Audio) Natalia Rybczynski: Yeah, I had someone call me "Dr. Dead Things."
(Audio) Nataļja Ribčinska: Jā, mani ir nosaukuši par „Dr. Miroņraci.”
Latif Nasser: And I think she's particularly interesting because of where she digs that stuff up, way above the Arctic Circle in the remote Canadian tundra.
Latifs Nasers: Manuprāt, viņa ir īpaši interesanta ar to, kur viņa to visu uzrok – krietni virs polārā loka, attālā Kanādas tundrā.
Now, one summer day in 2006, she was at a dig site called the Fyles Leaf Bed, which is less than 10 degrees latitude away from the magnetic north pole.
Kādā 2006. gada vasaras dienā viņa bija izrakumos, kas saucas <i>Fyles Leaf Bed</i>, kas atrodas nepilnus 10 platuma grādus no zemes magnētiskā ziemeļpola.
(Audio) NR: Really, it's not going to sound very exciting, because it was a day of walking with your backpack and your GPS and notebook and just picking up anything that might be a fossil.
(Audio) N.R.: Tiešām, tas neizklausīsies ļoti aizraujoši, jo mēs visu dienu nostaigājām ar mugursomu plecos, GPS, un pierakstu kladi un aptaustot visu, kas varētu izrādīties fosilija.
LN: And at some point, she noticed something.
L.N.: Un kādā brīdī viņa kaut ko pamanīja.
(Audio) NR: Rusty, kind of rust-colored, about the size of the palm of my hand. It was just lying on the surface.
(Audio) N.R.: Rūsgans, tādā kā rūsas krāsā, plaukstas lielumā. Tas vienkārši mētājās zemē.
LN: And at first she thought it was just a splinter of wood, because that's the sort of thing people had found at the Fyles Leaf Bed before -- prehistoric plant parts. But that night, back at camp ...
L.N.: Sākumā viņa nodomāja, ka tā ir tikai koka šķēpele, jo tādas <i>Fyles Leaf Bed</i> izrakumos viņi biji atraduši ļoti daudz – aizvēsturisku augu daļas. Bet tonakt nometnē...
(Audio) NR: ... I get out the hand lens, I'm looking a little bit more closely and realizing it doesn't quite look like this has tree rings. Maybe it's a preservation thing, but it looks really like ... bone.
(Audio) N.R.: ... es paņēmu palielināmo stiklu, aplūkoju to tuvāk un sapratu, ka gluži neizskatās, ka tam būtu koka slāņojuma. Varbūt tas ir apstākļu dēļ, bet tas izskatās gluži kā ... kauls.
LN: Huh. So over the next four years, she went to that spot over and over, and eventually collected 30 fragments of that exact same bone, most of them really tiny.
L.N.: Hmm, tā nu viņa nākamos 4 gadus atkal un atkal atgriezās šajā vietā un savāca kopumā ap 30 tā paša kaula fragmentus, vairumu no tiem ļoti sīkus.
(Audio) NR: It's not a whole lot. It fits in a small Ziploc bag.
(Audio) N.R.: Tas nav ļoti daudz. To var salikt <i>Ziploc</i> maisiņā.
LN: And she tried to piece them together like a jigsaw puzzle. But it was challenging.
L.N.: Un viņa mēģināja tos salikt kā mozaīkmīklu. Bet tas bija sarežģīti.
(Audio) NR: It's broken up into so many little tiny pieces, I'm trying to use sand and putty, and it's not looking good. So finally, we used a 3D surface scanner.
(Audio) N.R.: Tas bija sadalījies daudzās mazmazītiņās daļiņās. Es mēģināju izmantot smiltis un mastiku, bet nekas īsti neizdevās. Beigās mēs pamēģinājām 3D virsmas skeneri.
LN: Ooh! NR: Yeah, right?
L.N.: Ūū! N.R.: Jā, vai ne?
(Laughter)
(Smiekli)
LN: It turns out it was way easier to do it virtually.
L.N.: Izrādās, virtuāli to izdarīt ir daudz vieglāk.
(Audio) NR: It's kind of magical when it all fits together.
(Audio) N.R.: Tā ir brīnumaina sajūta, kad viss saiet kopā.
LN: How certain were you that you had it right, that you had put it together in the right way? Was there a potential that you'd put it together a different way and have, like, a parakeet or something?
L.N.: Cik droši bijāt, ka ir pareizi, ka salikāt to pareizi? Vai bija iespējams, ka to var salikt arī citādāk un tad sanāktu, piemēram, papagailis?
(Laughter)
(Smiekli)
(Audio) NR: (Laughs) Um, no. No, we got this.
(Audio) N.R.: (Smejas) Hm, nē. Mums sanāca, lūk, kas.
LN: What she had, she discovered, was a tibia, a leg bone, and specifically, one that belonged to a cloven-hoofed mammal, so something like a cow or a sheep. But it couldn't have been either of those. It was just too big.
L.N.: Viņas atrastais kauls, atklājās, bija kājas stilba kauls, un konkrēti, tas piederēja kādam pārnadžu zīdītājam, piemēram, govij vai aitai. Bet tas nevarēja būt neviens no tiem. Tas bija par lielu.
(Audio) NR: The size of this thing, it was huge. It's a really big animal.
(Audio) N.R.: Tā lielums pārsteidza, tas bija milzīgs. Ļoti liels dzīvnieks.
LN: So what animal could it be? Having hit a wall, she showed one of the fragments to some colleagues of hers in Colorado, and they had an idea.
L.N.: Kurš dzīvnieks tas varētu būt? Nevarēdama rast atbildi, viņa parādīja vienu no fragmentiem saviem kolēģiem Kolorādo, un viņiem radās ideja.
(Audio) NR: We took a saw, and we nicked just the edge of it, and there was this really interesting smell that comes from it.
(Audio) N.R.: Mēs paņēmām zāģi un nošņāpām vienu maliņu, un sajutām ļoti interesantu smaržu.
LN: It smelled kind of like singed flesh. It was a smell that Natalia recognized from cutting up skulls in her gross anatomy lab: collagen. Collagen is what gives structure to our bones. And usually, after so many years, it breaks down. But in this case, the Arctic had acted like a natural freezer and preserved it.
L.N.: Tas smaržoja pēc apsvilinātas miesas. Tā bija smarža, ko Nataļja pazina no galvaskausu griešanas topogrāfiskās anatomijas laboratorijā: kolagēns. Kolagēns piešķir mūsu kauliem struktūru. Un parasti pēc daudziem gadiem tas sabrūk. Bet šajā gadījumā, Arktika bija kā dabiska saldētava, kas to saglabājusi.
Then a year or two later, Natalia was at a conference in Bristol, and she saw that a colleague of hers named Mike Buckley was demoing this new process that he called "collagen fingerprinting." It turns out that different species have slightly different structures of collagen, so if you get a collagen profile of an unknown bone, you can compare it to those of known species, and, who knows, maybe you get a match.
Gadu vai divus vēlāk Nataļja bija konferencē Bristolē un vēroja, kā viņas kolēģis Maiks Baklijs demonstrē jaunu metodi, ko viņš dēvēja par „kolagēna pirkstu nospiedumu”. Izrādās, dažādām sugām ir nedaudz atšķirīgas kolagēna struktūras. Tāpēc, ja iegūstat kolagēna paraugu no nezināma kaula, varat to salīdzināt ar zināmajām sugām un, kas zina, varbūt kaut kas sakritīs.
So she shipped him one of the fragments, FedEx.
Tā nu viņa ar <i>FedEx</i> nosūtīja vienu fragmentu.
(Audio) NR: Yeah, you want to track it. It's kind of important.
(Audio) NR: Jā, tam jāseko līdzi. Tas ir visai svarīgi.
(Laughter)
(Smiekli)
LN: And he processed it, and compared it to 37 known and modern-day mammal species. And he found a match. It turns out that the 3.5 million-year-old bone that Natalia had dug out of the High Arctic belonged to ... a camel.
LN: Viņš to izpētīja un salīdzināja ar 37 zināmām mūsdienu zīdītāju sugām. Un tas sakrita ar vienu no tām. Izrādās, ka 3,5 miljonu gadu senais kauls, ko Nataļja atrada tālu Arktikā piederēja... kamielim.
(Laughter)
(Smiekli)
(Audio) NR: And I'm thinking, what? That's amazing -- if it's true.
(Audio) N.R.: Un es nodomāju: ko? Tas ir lieliski, ja tā ir taisnība.
LN: So they tested a bunch of the fragments, and they got the same result for each one. However, based on the size of the bone that they found, it meant that this camel was 30 percent larger than modern-day camels. So this camel would have been about nine feet tall, weighed around a ton.
L.N.: Viņi notestēja dažādus fragmentus, un katram ieguva tos pašus rezultātus. Tomēr, vadoties no atrastā kaula izmēra, šis kamielis bija par 30% lielāks nekā mūsdienu kamieļi. Šis kamielis būtu bijis ap 2,7 metri augumā un svērtu ap tonnu.
(Audience reacts)
(Auditorija reaģē)
Yeah. Natalia had found a Giant Arctic camel.
Jā. Nataļja bija atradusi milzu arktisko kamieli.
(Laughter)
(Smiekli)
Now, when you hear the word "camel," what may come to mind is one of these, the Bactrian camel of East and Central Asia. But chances are the postcard image you have in your brain is one of these, the dromedary, quintessential desert creature -- hangs out in sandy, hot places like the Middle East and the Sahara, has a big old hump on its back for storing water for those long desert treks, has big, broad feet to help it tromp over sand dunes. So how on earth would one of these guys end up in the High Arctic?
Izdzirdot vārdu kamielis, jums prātā varētu ienākt kāds no šiem – Austrum- un Centrālāzijas divkupru kamielis. Bet visdrīzāk jums prātā pavīdošais pastkartītes foto ir viens no šiem vienkupra kamieļiem, neatņemamām tuksneša radībām, kas dzīvojas smilšainās, karstās vietās, piemēram, Tuvajos Austrumos un Sahārā. Tam uz muguras ir liels kupris ūdens uzglabāšanai ilgajos tuksneša pārgājienos, un tam ir platas pēdas, lai negrimtu smilšu kāpās. Kā gan, pie velna, viens no tiem būtu nonācis tālu Arktikā?
Well, scientists have known for a long time, turns out, even before Natalia's discovery, that camels are actually originally American.
Zinātnieki jau sen, izrādās, zinājuši, pat pirms Nataļjas atklājuma, ka kamieļi īstenībā cēlušies Amerikā.
(Music: The Star-Spangled Banner)
(Mūzika: ASV himna)
(Laughter)
(Smiekli)
They started here. For nearly 40 of the 45 million years that camels have been around, you could only find them in North America, around 20 different species, maybe more.
Viņi sāka šeit. Gandrīz 40 no 45 miljoniem kamieļu pastāvēšanas gadu tos varēja sastapt tikai Ziemeļamerikā, ap 20 dažādām sugām, varbūt vairāk.
(Audio) LN: If I put them all in a lineup, would they look different?
(Audio) L.N.: Ja es tos visus sarindotu, vai tie izskatītos citādāk?
NR: Yeah, you're going to have different body sizes. You'll have some with really long necks, so they're actually functionally like giraffes.
N.R.: Jā, tie būtu dažāda lieluma. Dažiem būtu ļoti gari kakli, tā, ka tie līdzinātos žirafēm.
LN: Some had snouts, like crocodiles.
L.N.: Dažiem bija snuķi kā krokodiliem.
(Audio) NR: The really primitive, early ones would have been really small, almost like rabbits.
(Audio) N.R.: Pavisam pirmatnējie, agrīnie bija pavisam mazi, gandrīz kā truši.
LN: What? Rabbit-sized camels?
L.N.: Ko? Truša lieluma kamieļi?
(Audio) NR: The earliest ones. So those ones you probably would not recognize.
(Audio) N.R.: Agrīnie. Tos jūs droši vien nemaz neatpazītu.
LN: Oh my God, I want a pet rabbit-camel.
L.N.: Ak, Kungs, es gribu klēpja truškamielīti!
(Audio) NR: I know, wouldn't that be great?
(Audio) N.R.: Vai ne? Vai tas nebūtu brīnišķīgi?
(Laughter)
(Smiekli)
LN: And then about three to seven million years ago, one branch of camels went down to South America, where they became llamas and alpacas, and another branch crossed over the Bering Land Bridge into Asia and Africa. And then around the end of the last ice age, North American camels went extinct.
L.N.: Un tad, apmēram pirms 3 līdz 7 miljoniem gadu, viens no kamieļu atzariem nonāca Dienvidamerikā, kur tie kļuva par lamām un alpakām, un vēl kāds cits atzars šķērsoja Beringa zemes tiltu, nonākot Āzijā un Āfrikā. Un tad ap pēdējā ledus laikmeta beigām, Ziemeļamerikas kamieļi izmira.
So, scientists knew all of that already, but it still doesn't fully explain how Natalia found one so far north. Like, this is, temperature-wise, the polar opposite of the Sahara. Now to be fair, three and a half million years ago, it was on average 22 degrees Celsius warmer than it is now. So it would have been boreal forest, so more like the Yukon or Siberia today. But still, like, they would have six-month-long winters where the ponds would freeze over. You'd have blizzards. You'd have 24 hours a day of straight darkness. Like, how ... How? How is it that one of these Saharan superstars could ever have survived those arctic conditions?
Zinātnieki to visu jau zināja, bet tas vēl arvien pilnībā neizskaidro, kā Nataļja atrada to tik tālu ziemeļos. Jo, temperatūras ziņā tas ir pilnīgs pretstats Sahārai. Jāatzīst gan, ka pirms trīsarpus miljoniem gadu, tur bija vidēji par 22 grādiem siltāks nekā tagad. Tur būtu boreālie meži, līdzīgi kā mūsdienu Jukonā vai Sibīrijā. Bet tik un tā, ziema tur ilga 6 mēnešus, un ūdenstilpnes tajā laikā aizsala. Bija sniegputeņi. Tur bija 24 stundu polārā nakts. Kā tas var būt... Kā? Kā gan viena no šīm Sahāras superzvaigznēm varētu izdzīvot arktiskajos apstākļos?
(Laughter)
(Smiekli)
Natalia and her colleagues think they have an answer. And it's kind of brilliant. What if the very features that we imagine make the camel so well-suited to places like the Sahara, actually evolved to help it get through the winter? What if those broad feet were meant to tromp not over sand, but over snow, like a pair of snowshoes? What if that hump -- which, huge news to me, does not contain water, it contains fat --
Nataļja un viņas kolēģi domā, ka viņiem uz to ir atbilde. Un tā ir savā ziņā spīdoša. Ja nu tās īpašības, kas, mūsuprāt, padara kamieļus tik piemērotus tādām vietām kā Sahāra, patiesībā attīstījās, lai tiem palīdzētu pārdzīvot ziemu? Ja nu tās platās pēdas bija domātas, nevis bradāšanai pa smiltīm, bet gan pa sniegu, gluži kā sniega kurpes. Ja nu tas kupris, kurā, par milzīgu pārsteigumu, ir nevis ūdens, bet tauki,
(Laughter)
(Smiekli)
was there to help the camel get through that six-month-long winter, when food was scarce? And then, only later, long after it crossed over the land bridge did it retrofit those winter features for a hot desert environment? Like, for instance, the hump may be helpful to camels in hotter climes because having all your fat in one place, like a, you know, fat backpack, means that you don't have to have that insulation all over the rest of your body. So it helps heat dissipate easier. It's this crazy idea, that what seems like proof of the camel's quintessential desert nature could actually be proof of its High Arctic past.
ir paredzēts, lai palīdzētu kamielim pārdzīvot sešu mēnešu garo ziemu, kad trūkst pārtikas. Un tad, tikai vēlāk, krietni pēc tam, kad viņš šķērsoja zemes tiltu, šīs ziemas īpašības pielāgojās karstai tuksneša videi. Piemēram, kupris karstā klimatā varētu kamieļiem noderēt, jo visu tauku atrašanās vienuviet, kā tāda tauku mugursoma, nozīmē, ka pa visu ķermeni nav siltuma izolējošā slāņa. Tāpēc siltums vieglāk izdalās. Tā ir traka doma, ka šķietami galvenais pierādījums kamieļa tuksneša dabai, īstenībā varētu pierādīt tā arktisko vēsturi.
Now, I'm not the first person to tell this story. Others have told it as a way to marvel at evolutionary biology or as a keyhole into the future of climate change. But I love it for a totally different reason. For me, it's a story about us, about how we see the world and about how that changes.
Es neesmu pirmais, kas to stāsta. Citi to ir stāstījuši, lai apbrīnotu evolucionāro bioloģiju vai kā ieskatu nākotnes klimata izmaiņās. Bet man tas patīk pilnīgi cita iemesla dēļ. Man tas ir stāsts par mums, par to, kā redzam pasauli un to, kā tas mainās.
So I was trained as a historian. And I've learned that, actually, a lot of scientists are historians, too. They make sense of the past. They tell the history of our universe, of our planet, of life on this planet. And as a historian, you start with an idea in your mind of how the story goes.
Man ir vēsturnieka izglītība. Esmu sapratis, ka patiesībā daudzi zinātnieki arī ir vēsturnieki. Viņi cenšas izprast pagātni. Viņi stāsta par mūsu Visumu, zemeslodi un dzīvi uz tās. Un kā vēsturniekiem tiem sākumā prātā ir doma, kā tas varētu būt noticis.
(Audio) NR: We make up stories and we stick with it, like the camel in the desert, right? That's a great story! It's totally adapted for that. Clearly, it always lived there.
(Audio) N.R.: Mēs izdomājam stāstus un turamies pie tiem, kā kamielistuksnesī, vai ne? Tas ir lielisks stāsts! Tas ir tam pilnībā pielāgots. Skaidrs, ka tas vienmēr tur dzīvojis.
LN: But at any moment, you could uncover some tiny bit of evidence. You could learn some tiny thing that forces you to reframe everything you thought you knew. Like, in this case, this one scientist finds this one shard of what she thought was wood, and because of that, science has a totally new and totally counterintuitive theory about why this absurd Dr. Seuss-looking creature looks the way it does. And for me, it completely upended the way I think of the camel. It went from being this ridiculously niche creature suited only to this one specific environment, to being this world traveler that just happens to be in the Sahara, and could end up virtually anywhere.
L.N.: Bet jebkurā brīdī varat atklāt kādu pierādījuma drusku. Varat uzzināt ko tādu, kas liek jums pārdomāt visu, ko jūsuprāt, zinājāt. Gluži kā šajā gadījumā, viena zinātniece atrod šķēpeli, kas viņasprāt ir koks, un tā zinātnei sniedz pilnīgi jaunu un pilnībā negaidītu teoriju par to, kā šis absurdais dzīvnieks no Dr. Sjūsa grāmatām izskatās tieši tā un ne citādāk. Man tas pilnībā apgrieza kājām gaisā to, kā es uzlūkoju kamieļus. Es uzskatīju, ka tie ir līdz smieklīgumam savas nišas radības, kas piemērotas tikai vienai noteiktai videi, bet tagad es tos redzu kā pasaules apceļotājus, kas nonākuši Sahārā, un varētu uzrasties tikpat kā jebkur pasaulē.
(Applause)
(Aplausi)
This is Azuri. Azuri, hi, how are you doing? OK, here, I've got one of these for you here.
Viņu sauc Azuri. Azuri, sveika, kā iet? Lūk, man tev kaut kas ir.
(Laughter)
(Smiekli)
So Azuri is on a break from her regular gig at the Radio City Music Hall.
Azuri ir atpūtā no viņas parastā darba Rokfellera centrā.
(Laughter)
(Smiekli)
That's not even a joke. Anyway --
Tas pat nav joks. Lai vai kā...
But really, Azuri is here as a living reminder that the story of our world is a dynamic one. It requires our willingness to readjust, to reimagine.
patiesībā, Azuri ir šeit, lai mums atgādinātu, ka mūsu pasaules vēsture ir dinamiska. Tā prasa, lai būtu gatavi pielāgoties, mainīt uzskatus.
(Laughter)
(Smiekli)
Right, Azuri?
Vai ne, Azuri?
And, really, that we're all just one shard of bone away from seeing the world anew.
Un, ka mēs, īstenībā, esam tikai vienas kaula šķēpeles attālumā no pasaules ieraudzīšanas citādāk.
Thank you very much.
Liels paldies.
(Applause)
(Aplausi)