Deep inside Yale University's Beinecke Rare Book and Manuscript Library lies the only copy of a 240-page tome. Recently carbon dated to around 1420, its vellum pages features looping handwriting and hand-drawn images seemingly stolen from a dream. Real and imaginary plants, floating castles, bathing women, astrology diagrams, zodiac rings, and suns and moons with faces accompany the text. This 24x16 centimeter book is called the Voynich manuscript, and its one of history's biggest unsolved mysteries. The reason why? No one can figure out what it says. The name comes from Wilfrid Voynich, a Polish bookseller who came across the document at a Jesuit college in Italy in 1912. He was puzzled. Who wrote it? Where was it made? What do these bizarre words and vibrant drawings represent? What secrets do its pages contain? He purchased the manuscript from the cash-strapped priest at the college, and eventually brought it to the U.S., where experts have continued to puzzle over it for more than a century. Cryptologists say the writing has all the characteristics of a real language, just one that no one's ever seen before. What makes it seem real is that in actual languages, letters and groups of letters appear with consistent frequencies, and the language in the Voynich manuscript has patterns you wouldn't find from a random letter generator. Other than that, we know little more than what we can see. The letters are varied in style and height. Some are borrowed from other scripts, but many are unique. The taller letters have been named gallows characters. The manuscript is highly decorated throughout with scroll-like embellishments. It appears to be written by two or more hands, with the painting done by yet another party. Over the years, three main theories about the manuscript's text have emerged. The first is that it's written in cypher, a secret code deliberately designed to hide secret meaning. The second is that the document is a hoax written in gibberish to make money off a gullible buyer. Some speculate the author was a medieval con man. Others, that it was Voynich himself. The third theory is that the manuscript is written in an actual language, but in an unknown script. Perhaps medieval scholars were attempting to create an alphabet for a language that was spoken but not yet written. In that case, the Voynich manuscript might be like the rongorongo script invented on Easter Island, now unreadable after the culture that made it collapsed. Though no one can read the Voynich manuscript, that hasn't stopped people from guessing what it might say. Those who believe the manuscript was an attempt to create a new form of written language speculate that it might be an encyclopedia containing the knowledge of the culture that produced it. Others believe it was written by the 13th century philosopher Roger Bacon, who attempted to understand the universal laws of grammar, or in the 16th century by the Elizabethan mystic John Dee, who practiced alchemy and divination. More fringe theories that the book was written by a coven of Italian witches, or even by Martians. After 100 years of frustration, scientists have recently shed a little light on the mystery. The first breakthrough was the carbon dating. Also, contemporary historians have traced the provenance of the manuscript back through Rome and Prague to as early as 1612, when it was perhaps passed from Holy Roman Emperor Rudolf II to his physician, Jacobus Sinapius. In addition to these historical breakthroughs, linguistic researchers recently proposed the provisional identification of a few of the manuscript's words. Could the letters beside these seven stars spell Tauran, a name for Taurus, a constellation that includes the seven stars called the Pleiades? Could this word be Centaurun for the Centaurea plant in the picture? Perhaps, but progress is slow. If we can crack its code, what might we find? The dream journal of a 15th-century illustrator? A bunch of nonsense? Or the lost knowledge of a forgotten culture? What do you think it is?
Dziļi Jeila Universitātes Bainekī Reto grāmatu un manuskriptu bibliotēkā stāv 240 lappušu bieza sējuma vienīgais eksemplārs. Ar radioaktīvā oglekļa analīzi tas nesen datēts ap 1420. gadu. Uz tā pergamenta lapām redzams cilpains rokraksts un ar roku zīmēti attēli, kas šķietami nākuši no sapņa, Īsti un iedomu augi, lidojošas pilis, peldošas sievietes, astroloģijas diagrammas, zodiaka loki un saules un mēneši ar sejām papildina tekstu. Šo 24 reiz 16 centimetru lielo grāmatu sauc par Voiniča manuskriptu, un tas ir viens no lielākajiem vēstures neatrisinātajiem noslēpumiem. Iemesls? Neviens nespēj saprast tajā rakstīto. Tā nosaukums cēlies no Vilfrīda Voiniča, poļu grāmatu tirgoņa, kas dokumentam uzdūrās 1912. gadā jezuītu kolēģijā Itālijā. Viņš bija neziņā. Kurš to sarakstīja? Kur tas izgatavots? Ko nozīmē šie dīvainie vārdi un košie zīmējumi? Kādi noslēpumi slēpjas tā lapās? Viņš manuskriptu iegādājās no naudas grūtībās nokļuvuša kolēģijas priestera un beigu beigās atveda uz ASV, kur eksperti vairāk nekā gadsimtu lauzījuši par to galvas. Kriptologi apgalvo, ka rakstībai ir visas īstas valodas iezīmes, tikai tādas valodas, ko neviens iepriekš nav redzējis. To šķietami īstu padara tas, ka īstām valodām burti un burtu kopas noteiktā biežumā atkārtojas, un Voiniča manuskripta valodā ir sakarības, ko nejaušu burtu ģenerētājā neatrast. Atskaitot to, mēs nezinām daudz vairāk kā vien to, ko varam ieraudzīt. Burti ir dažāda stila un augstuma. Daži ir aizgūti no citām rakstībām, taču daudzi ir unikāli. Garākie burti ir nosaukti par „karātavu” rakstzīmēm. Manuskripts ir caurcaurēm izgreznots ar tīstokļveida rotājumiem. To, šķiet, rakstījušas divas vai vairāk rokas, bet zīmējumus darinājis vēl cits cilvēks. Gadu gaitā par manuskripta tekstu ir radušās trīs galvenās teorijas. Pirmā ir, ka tas sarakstīts šifrā, slepenā kodā, kas paredzēts apzinātai tā nozīmes slēpšanai. Otrā ir, ka dokuments ir viltojums, sacerēts savārstījums, lai nopelnītu uz lētticīga pircēja rēķina. Daži spekulē, ka autors bija viduslaiku krāpnieks. Citi – ka tas bija pats Voiničs. Trešā teorija ir, ka manuskripts rakstīts īstā valodā, bet nezināmā rakstībā. Varbūt viduslaiku zinātnieki centās radīt alfabētu runātai valodai, kurai tolaik vēl nebija rakstības. Šajā gadījumā Voiniča manuskripts varētu līdzināties uz Lieldienu salas izgudrotajai rongorongo rakstībai, kas pēc to izveidojušās kultūras sabrukuma vairs nav izlasāma. Kaut arī Voiniča manuskriptu neviens nespēj izlasīt, tas nav liedzis minēt, kas tajā varētu būt rakstīts. Tie, kuri uzskata, ka manuskripts bija mēģinājums izveidot jauna veida rakstu valodu, min, ka tā varētu būt enciklopēdija, kurā ietvertas to radījušās kultūras zināšanas. Citi uzskata, ka to sarakstīja 13. gadsimta filozofs Rodžers Bēkons, kas centās izprast gramatikas vispārējos likumus, vai 16. gadsimta elizabetiešu mistiķis Džons Dī, kas nodarbojās ar alķīmiju un pareģošanu. Vēl marginālākas teorijas ir, ka grāmatu sarakstīja itāļu raganu trijotne vai pat marsieši. Pēc 100 gadiem veltīgu mēģinājumu nesen zinātnieki noslēpumā ir viesuši nelielu skaidrību. Pirmais izrāviens bija radioaktīvā oglekļa datēšana. Mūsdienu vēsturnieki ir arī izsekojuši manuskripta izcelšanos cauri Romai un Prāgai līdz pat 1612. gadam, kad to, iespējams, Svētās Romas imperators Rūdolfs II nodeva savam ārstam Jākobam Sinapijam. Papildus šiem vēsturiskajiem atklājumiem valodniecības pētnieki nesen ierosināja dažu manuskripta vārdu pagaidu identificēšanu. Vai šajās septiņās zvaigznēs rakstītais varētu būt lasāms kā „<i>Tauran</i>” jeb „Vērsis”, zvaigznājs, kurā ietilpst septiņas zvaigznes – Plejādes? Vai šis vārds varētu būt „<i>Centaurun</i>” pēc attēlā redzamā dzelzeņu auga? Iespējams, taču progress ir lēns. Ja atšifrēsim tā kodu, ko mēs varētu atklāt? 15. gadsimta ilustrētāja sapņu dienasgrāmatu? Bezsakaru? Vai aizmirstas kultūras zudušās zināšanas? Kas, tavuprāt, tas ir?