Ah, romantic love - beautiful and intoxicating, heartbreaking and soul-crushing, often all at the same time. Why do we choose to put ourselves through its emotional wringer? Does love make our lives meaningful, or is it an escape from our loneliness and suffering? Is love a disguise for our sexual desire, or a trick of biology to make us procreate? Is it all we need? Do we need it at all? If romantic love has a purpose, neither science nor psychology has discovered it yet. But over the course of history, some of our most respected philosophers have put forward some intriguing theories. Love makes us whole, again. The ancient Greek philosopher Plato explored the idea that we love in order to become complete. In his "Symposium", he wrote about a dinner party, at which Aristophanes, a comic playwright, regales the guests with the following story: humans were once creatures with four arms, four legs, and two faces. One day, they angered the gods, and Zeus sliced them all in two. Since then, every person has been missing half of him or herself. Love is the longing to find a soulmate who'll make us feel whole again, or, at least, that's what Plato believed a drunken comedian would say at a party. Love tricks us into having babies. Much, much later, German philosopher Arthur Schopenhauer maintained that love based in sexual desire was a voluptuous illusion. He suggested that we love because our desires lead us to believe that another person will make us happy, but we are sorely mistaken. Nature is tricking us into procreating, and the loving fusion we seek is consummated in our children. When our sexual desires are satisfied, we are thrown back into our tormented existences, and we succeed only in maintaining the species and perpetuating the cycle of human drudgery. Sounds like somebody needs a hug. Love is escape from our loneliness. According to the Nobel Prize-winning British philosopher Bertrand Russell, we love in order to quench our physical and psychological desires. Humans are designed to procreate, but without the ecstasy of passionate love, sex is unsatisfying. Our fear of the cold, cruel world tempts us to build hard shells to protect and isolate ourselves. Love's delight, intimacy, and warmth helps us overcome our fear of the world, escape our lonely shells, and engage more abundantly in life. Love enriches our whole being, making it the best thing in life. Love is a misleading affliction. Siddhārtha Gautama, who became known as the Buddha, or the Enlightened One, probably would have had some interesting arguments with Russell. Buddha proposed that we love because we are trying to satisfy our base desires. Yet, our passionate cravings are defects, and attachments, even romantic love, are a great source of suffering. Luckily, Buddha discovered the eight-fold path, a sort of program for extinguishing the fires of desire so that we can reach Nirvana, an enlightened state of peace, clarity, wisdom, and compassion. The novelist Cao Xueqin illustrated this Buddhist sentiment that romantic love is folly in one of China's greatest classical novels, "Dream of the Red Chamber." In a subplot, Jia Rui falls in love with Xi-feng who tricks and humiliates him. Conflicting emotions of love and hate tear him apart, so a Taoist gives him a magic mirror that can cure him as long as he doesn't look at the front of it. But of course, he looks at the front of it. He sees Xi-feng. His soul enters the mirror and he is dragged away in iron chains to die. Not all Buddhists think this way about romantic and erotic love, but the moral of this story is that such attachments spell tragedy, and should, along with magic mirrors, be avoided. Love lets us reach beyond ourselves. Let's end on a slightly more positive note. The French philosopher Simone de Beauvoir proposed that love is the desire to integrate with another and that it infuses our lives with meaning. However, she was less concerned with why we love and more interested in how we can love better. She saw that the problem with traditional romantic love is it can be so captivating, that we are tempted to make it our only reason for being. Yet, dependence on another to justify our existence easily leads to boredom and power games. To avoid this trap, Beauvoir advised loving authentically, which is more like a great friendship. Lovers support each other in discovering themselves, reaching beyond themselves, and enriching their lives and the world together. Though we might never know why we fall in love, we can be certain that it will be an emotional rollercoaster ride. It's scary and exhilarating. It makes us suffer and makes us soar. Maybe we lose ourselves. Maybe we find ourselves. It might be heartbreaking, or it might just be the best thing in life. Will you dare to find out?
Ak, romantiskā mīlestība – skaista un reibinoša, sirdi plosoša un dvēseli iznīcinoša, un bieži vien viss vienlaikus. Kāpēc mēs izvēlamies pakļaut sevi šai emocionālajai gaļasmašīnai? Vai mīlestība piešķir jēgu dzīvei, vai arī tā ir bēgšana no vientulības un ciešanām? Vai mīlestība ir seksuālās iekāres maska? Varbūt bioloģisks triks, kas liek mums vairoties? Vai mīlestība ir viss, kas mums vajadzīgs? Vai mums tā vispār ir vajadzīga? Ja romantiskajai mīlestībai ir kāds mērķis, ne zinātne, ne psiholoģija to pagaidām nav atklājušas. Bet vēstures gaitā daži no visatzītākajiem filozofiem izvirzījuši intriģējošas teorijas. Mīlestība atkal padara mūs pilnīgus. Sengrieķu filozofs Platons attīstīja domu, ka mēs mīlam, lai kļūtu pilnīgi. Dialogā „Simpozijs” viņš aprakstīja svinīgas vakariņas, kurās Aristofans, dramaturgs, komēdiju autors, iepriecina viesus ar šādu stāstu: senatnē cilvēki bijuši radījumi ar četrām rokām, četrām kājām un divām sejām. Kādu dienu cilvēki sadusmojuši dievus, un Zevs pāršķēlis viņus divās daļās. Kopš tā laika katram cilvēkam trūkstot otras puses. Mīlestība ir ilgas atrast dvēseles radinieku, kurš atkal ļaus justies pilnīgam – vismaz to, pēc Platona domām, piedzēries komiķis teiktu ballītē. Mīlestība mūs ievilina bērnu radīšanā. Daudz, daudz vēlāk vācu filozofs Artūrs Šopenhauers apgalvoja, ka mīlestība, kas balstās seksuālajā iekārē, ir jutekliska ilūzija. Viņš uzskatīja – mēs mīlam, jo iekāre liek noticēt, ka otrs cilvēks darīs mūs laimīgus, tomēr tā ir milzīga kļūda. Daba ar šo viltību liek mums vairoties, un mūsu meklētā mīlošā saplūsme tiek piepildīta bērnos. Kad seksuālā iekāre ir apmierināta, mēs tiekam atsviesti atpakaļ savā mokošajā eksistencē. Mūsu vienīgais panākums ir sugas saglabāšana un cilvēka dzīves cikla smago klaušu uzturēšana. Izklausās, ka kādu vajag samīļot! Mīlestība ir iespēja aizbēgt no vientulības. Pēc Nobela prēmijas laureāta britu filozofa Bērtranda Rasela domām, mēs mīlam, lai remdētu savas fiziskās un psiholoģiskās vēlmes. Cilvēki ir radīti, lai vairotos, bet bez kaislīgas mīlas dāvātās ekstāzes sekss nesniedz apmierinājumu. Bailes no aukstās, nežēlīgās pasaules rosina sev apkārt būvēt cietu čaulu, kas mūs pasargātu un izolētu. Mīlestības sniegtā bauda, tuvība, sirsnība palīdz pārvarēt bailes no pasaules, izbēgt no vientuļās čaulas, un daudz pilnīgāk iesaistīties dzīvē. Mīlestība bagātina visu mūsu būtību, tāpēc tas ir pats labākais dzīvē. Mīlestība ir maldinoša liksta. Sidhārtam Gautamam, kurš kļuva pazīstams kā Buda jeb Apgaismotais, droši vien būtu interesantas diskusijas ar Raselu. Buda apgalvoja, ka mēs mīlam, jo mēģinām apmierināt savas pamatvēlmes. Tomēr kaislīgas alkas ir trūkums, un pieķeršanās, pat romantiskā mīlestība, ir lielu ciešanu avots. Laimīgā kārtā Buda atklāja astoņu posmu ceļu, tādu kā programmu, kas dzēš iekāres liesmas, lai mēs varētu sasniegt nirvānu, apgaismotu miera, skaidrības, gudrības un līdzjūtības stāvokli. Rakstnieks Cao Sjuecjiņs budistu uzskatu, ka romantiskā mīlestība ir muļķība, ilustrējis vienā no Ķīnas izcilākajiem klasiskajiem romāniem „Sarkanā kambara sapņi”. Sižeta blakuslīnijā Dzjia Žui iemīlas Sjifenā, kura apmāna un pazemo viņu. Dzjia Žui plosa pretrunīgas mīlas un naida emocijas, tāpēc daoistu mūks viņam iedod burvju spoguli, kas varētu viņu izdziedēt, ja vien Dzjia Žui neskatīsies spoguļa priekšpusē. Bet, protams, viņš tomēr tajā ielūkojas. Viņš redz Sjifenu. Dzjia Žui dvēsele ieiet spogulī, un viņš tiek aizvilkts dzelzs ķēdēs, lai nomirtu. Ne visi budisti šādi uztver romantisko un erotisko mīlestību, bet stāsta morāle ir, ka šāda pieķeršanās var izraisīt traģēdiju, tāpēc no tās, tāpat kā burvju spoguļiem, vajadzētu izvairīties. Mīlestība mums ļauj pārvarēt sevi. Noslēgumā kāda pozitīvāka nots. Franču filozofe Simona de Bovuāra uzskatīja, ka mīlestība ir vēlme saplūst ar otru un ka tas piešķir dzīvei jēgu. Taču de Bovuāra mazāk uztraucās par to, kāpēc mēs mīlam, bet vairāk interesējās, kā mēs varētu mīlēt labāk. Viņa kā problēmu tradicionālajā romantiskajā mīlestībā saskatīja tās lielo valdzinājumu, kas vilina mīlestību padarīt par vienīgo savas esamības iemeslu. Tomēr atkarība no cita cilvēka kā mūsu eksistences attaisnojuma viegli noved pie garlaicības un varas spēlēm. Lai izvairītos no šīm lamatām, de Bovuāra iesaka mīlēt autentiski, kas vairāk līdzinās lieliskai draudzībai. Mīļotie atbalsta viens otru pašatklāsmē, sevis pārvarēšanā un kopā bagātina gan savas dzīves, gan pasauli. Lai arī varbūt nekad neuzzināsim, kāpēc iemīlamies, varam būt droši, ka mūs gaida brauciens emocionālajos amerikāņu kalniņos. Tas ir biedējoši un uzmundrinoši. Tas liek mums ciest, un sagādā sāpes. Varbūt sevi pazaudēsim. Varbūt atradīsim. Tas var salauzt mūsu sirdi, bet var arī izrādīties labākais, kas dzīvē noticis. Vai jums pietiks drosmes to noskaidrot?