I am so excited to be here. Everything in America is so much bigger than in Europe. Look at me -- I am huge!
Esmu tik priecīga būt šeit! Amerikā viss ir daudz lielāks nekā Eiropā. Paskaties uz mani – esmu milzīga!
(Laughter)
(Smiekli)
It's fantastic! And TED Talks -- TED Talks are where everybody has great ideas. So the question is: Where do those great ideas come from? Well, it's a little bit of debate, but it's generally reckoned that the average person -- that's me -- has about 50,000 thoughts a day. Which is a lot, until you realize that 95 percent of them are the same ones you had the day before.
Tas ir lieliski! Un <i>TED</i> – šeit visiem ir lieliskas idejas. Jautājums, no kurienes rodas šīs lieliskās idejas? Tas ir diskutējams jautājums, bet kopumā ir skaidrs, ka vidējam cilvēkam, tā būtu es, ir ap 50 000 domu dienā. Kas ir daudz, līdz brīdim, kad saprotat, ka 95 procenti no tām ir tās pašas, kas vakar.
(Laughter)
(Smiekli)
And a lot of mine are really boring, OK? I think things like, "Oh! I know -- I must clean the floor. Oh! I forgot to walk the dog." My most popular: "Don't eat that cookie."
Daudzas no manējām ir patiešām garlaicīgas. Domāju kaut ko līdzīgu: "Ā, pareizi, man jāizmazgā grīda! Ā, aizmirsu izvest suni pastaigā!" Visbiežāk domāju: "Neēd to cepumu!"
(Laughter)
(Smiekli)
So, 95 percent repetition. That leaves us with just a five percent window of opportunity each day to actually think something new. And some of my new thoughts are useless. The other day I was watching some sports on television, and I was trying to decide why I just don't engage with it. Some of it I find curious. This is odd.
Tātad 95 procenti atkārtojuma. Katru dienu mums paliek tikai piecu procentu iespēja izdomāt kaut ko jaunu. Dažas no manām domām ir nekam nederīgas. Vienu dienu skatījos kādas sporta sacensības TV un mēģināju saprast, kāpēc tās mani neaizrauj. Dažas liek man aizdomāties. Šis ir savādi.
(Laughter)
(Smiekli)
Do you think it would be worth being that flexible just to be able to see your heel at that angle?
Vai domājat, ka ir vērts būt tik lokanai, lai redzētu savu papēdi šādā leņķī?
(Laughter)
(Smiekli)
And here's the thing: I'm never going to be able to relate to that, because I'm never going to be able to do it, OK? Well, not twice, anyway.
Lūk, kas par lietu – nekad nespēšu to saprast, jo nekad nespēšu to paveikt. Nu vismaz ne divreiz.
(Laughter)
(Smiekli)
But I'll tell you the truth. The truth is I have never been any good at sport, OK? I've reached that wonderful age when all my friends say, "Oh, I wish I was as fit as I was when I was 18." And I always feel rather smug then.
Bet, godīgi sakot, patiesībā man sports nekad nav īsti labi padevies. Esmu tajā lieliskajā vecumā, kad visi draugi saka: „Ak, kā es gribētu būt tik sportisks, kāds biju 18 gadu vecumā!” Tajā brīdī jūtos ļoti ērti.
(Laughter)
(Smiekli)
I'm exactly as fit as I was when I --
Esmu tik pat sportiska kā toreiz, kad...
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
I couldn't run then. I'm certainly not going to do it now.
Toreiz nevarēju paskriet. Pilnīgi noteikti netaisos to darīt tagad.
(Laughter)
Tad man radās jauna ideja.
So then I had my new idea: Why not engage people like me in sport? I think what the world needs now is the Olympics for people with zero athletic ability.
Kāpēc cilvēkus kā mani neiesaistīt sportā? Pasaulei tieši vajadzīgas Olimpiskās spēles cilvēkiem bez sporta iemaņām.
(Laughter)
(Smiekli)
Oh, it would be so much more fun. We'd have three basic rules, OK? Obviously no drugs; no corruption, no skills.
Man liekas, tas būtu tik jautri. Būtu tikai trīs pamatnoteikumi. Pašsaprotami – nekāda dopinga, nekādas korupcijas un nekādu spēju.
(Laughter)
Tas būtu...
It would be -- No, it's a terrible idea. And I also know why I don't engage with sport when I watch it on television. It's because probably 97 percent of it is about men running and men kicking things, men trying to look neatly packaged in Lycra. There is --
Nē, tā ir briesmīga ideja. Bet zinu arī, kāpēc mani nesaista sports, kad skatos to televīzijā. Tādēļ ka ap 97 procentiem sporta raidījumu ir par vīriešiem, kas skraida apkārt, vīriešiem, kas spārda lietas, vīriešiem, kas cenšas izskatīties rūpīgi iesaiņoti <i>Lycra</i> apģērbā. Ir tik..
(Laughter)
(Smiekli)
Not always successfully. There is --
Ne vienmēr veiksmīgi. Ir tik...
(Laughter)
(Smiekli)
There is so little female sport on television, that a young woman watching might be forgiven for thinking, and how can I put this nicely, that the male member is the very lever you need to get yourself off the couch and onto a sports ground.
Televīzijā ir tik maz sieviešu sporta, ka jaunai skatītājai varētu piedot domas, kā lai to maigāk pasaka, ka vīrietis būs tā svira, kas nepieciešama, lai izkustinātu tevi no dīvāna uz sporta laukumu.
(Laughter)
(Smiekli)
The inequalities in sport are breathtaking.
Nevienlīdzība sportā ir šokējoša.
So this is what happens to me: I have a brand new idea, and immediately I come back to an old one. The fact is, there is not now, nor has there ever been in the whole of history, a single country in the world where women have equality with men. Not one. 196 countries, it hasn't happened in the whole of evolution.
Tā nu tas ir ar mani – man rodas jauna ideja, un tad pēkšņi atgriežos pie vecas idejas. Patiesībā šobrīd pasaulē nav un nekad iepriekš nav bijusi neviena pati valsts, kurā sievietes un vīrieši būtu vienlīdzīgi – neviena. 196 valstis, un visā evolūcijas laikā nekad tas nav noticis. Šeit attēlota evolūcija.
So, here is a picture of evolution.
(Laughter)
(Smiekli)
We women are not even in it!
Mūsu, sieviešu, tajā pat nav!
(Laughter)
(Smiekli)
It's a wonder men have been able to evolve quite so brilliantly. So --
Apbrīnojami, ka vīrieši ir spējuši tik lieliski attīstīties. Tātad...
(Laughter)
(Smiekli)
It bugs me, and I know I should do something about it. But I'm busy, OK? I have a full-on career, I've got three kids, I've got an elderly mom. In fact, if I'm honest with you, one of the reasons I came out here is because TED Talks said I could have 15 minutes to myself, and I never have that much time --
Tas neliek man mieru, un saprotu, ka kaut kas būtu jādara lietas labā. Bet esmu aizņemta. Man ir strauja karjera, trīs bērni un paveca mamma. Patiesībā, ja godīgi, viens no iemesliem, kāpēc atbraucu, jo <i>TED</i> teica, ka man būs 15 minūtes vienai pašai. Man nekad nav tik daudz laika…
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
So I'm busy. And anyway, I already had a go at changing the world. Here's the thing, OK? Everybody has inside themselves what I call an "activation button." It's the button that gets pressed when you think, "I must do something about this." It gets pressed for all sorts of reasons. Maybe you face some kind of inequality, or you've come across an injustice of some kind, sometimes an illness strikes, or you're born in some way disadvantaged, or perhaps underprivileged. So I was born gay, OK? I've always known, I don't think my family were the least bit surprised. Here is a picture of me aged four. I look cute, but inside I genuinely believed that I looked like Clint Eastwood.
Esmu aizņemta. Lai nu kā, es jau reiz mēģināju mainīt pasauli. Lūk, kā. Katram iekšā ir tas, ko saucu par „aktivācijas pogu”. Tā tiek nospiesta brīžos, kad domājat: „Man būtu kaut kas jādara lietas labā.” Tā tiek nospiesta dažādu iemeslu dēļ. Varbūt saskaraties ar nevienlīdzību vai sastopat kādu netaisnību, dažreiz jūs piemeklē slimība, vai esat piedzimuši ar kādiem trūkumiem vai varbūt nabadzībā. Es piedzimu lesbiete. Vienmēr esmu to zinājusi, un, šķiet, mana ģimene nemaz nebija pārsteigta. Tā esmu es četru gadu vecumā. Izskatos jauka, bet patiesi ticēju, ka izskatos kā Klints Īstvuds.
(Laughter)
(Smiekli)
So my activation button was pressed when I had my kids -- three wonderful kids, born to my then-partner. Now here's the thing: I work on television in Britain. By the time they were born, I was already hosting my own shows and working in the public eye. I love what I do, but I love my kids more. And I didn't want them to grow up with a secret. 1994, when my son, my youngest was born, there was not, as far as I was aware, a single out, gay woman in British public life. I don't think secrets are a good thing. I think they are a cancer of the soul. So I decided to come out.
Mana aktivācijas poga tika nospiesta, kad piedzima mani bērni; trīs lieliski bērni ar manu tā brīža partneri. Es, lūk, strādāju britu televīzijā. Laikā, kad viņi piedzima, jau vadīju savus TV šovus un biju sabiedrībā redzama. Man patīk tas, ko es daru, bet mani bērni man ir svarīgāki. Negribēju, ka viņi uzaug ar noslēpumu. 1994. gadā, kad piedzima mans dēls, mans jaunākais bērns, cik man zināms, britu sabiedriskajā dzīvē nebija nevienas atklātas lesbietes. Nedomāju, ka noslēpumi ir labi. Domāju, ka tie ir dvēseles audzēji, tāpēc nolēmu iznākt atklātībā.
Everybody warned me that I would never work again, but I decided it was absolutely worth the risk. Well, it was hell. In Britain, we have a particularly vicious section of the right-wing press, and they went nuts. And their hatred stirred up the less stable elements of society, and we got death threats -- enough death threats that I had to take the kids into hiding, and we had to have police protection. And I promise you there were many moments in the still of the night when I was terrified by what I had done.
Visi mani brīdināja, ka nekad vairs nestrādāšu, bet nolēmu, ka ir vērts riskēt. Tā bija elle. Lielbritānijā ir īpaši neganta labējā prese, kas galīgi nojūdzās. Viņu naids uzkurināja mazāk stabilos mūsu sabiedrības elementus, un mēs saņēmām nāves draudus. Pietiekoši draudu, lai kopā ar bērniem slēptos un mums būtu nepieciešama policijas apsardze. Galvoju, ka bija daudz brīžu, kad nakts melnumā biju pārbijusies par to, ko biju izdarījusi.
Eventually the dust settled. Against all expectation I carried on working, and my kids were and continue to be absolutely fantastic. I remember when my son was six, he had a friend over to play. They were in the next room; I could hear them chatting. The friend said to my son, "What's it like having two mums?" I was a little anxious to hear, so I leant in to hear and my son said, "It's fantastic, because if one of them's sick, you've still got another one to cook for you."
Ar laiku viss norimās. Pretēji gaidītajam turpināju strādāt, un mani bērni bija un turpināja būt lieliski. Atceros, kad dēlam bija seši gadi, pie viņa bija atnācis draugs. Dzirdēju viņus blakusistabā sarunājamies. Draugs jautāja dēlam: „Kā ir, kad ir divas mammas?” Gribēju dzirdēt, tāpēc pieliecos, un mans dēls teica: „Tas ir lieliski. Ja viena no viņām ir slima, tad vēl ir otra, kas var uztaisīt ēst.”
(Laughter)
(Smiekli)
So my activation button for gay equality was pressed, and along with many, many others, I campaigned for years for gay rights, and in particular, the right to marry the person that I love. In the end, we succeeded. And in 2014, on the day that the law was changed, I married my wife, who I love very much, indeed.
Tā nu mana geju vienlīdzības aktivācijas poga bija nospiesta. Gadiem ilgi kopā ar daudziem citiem veidoju kampaņas geju tiesību aizstāvībai, jo īpaši par tiesībām apprecēt cilvēku, ko mīli. Beigās mums tas izdevās. 2014. gadā, dienā, kad izmainīja likumu, apprecēju savu sievu, kuru patiešām ļoti mīlu.
(Applause)
(Aplausi)
We didn't do it in a quiet way -- we did it on the stage at the Royal Festival Hall in London. It was a great event. The hall seats two-and-a-half thousand people. We invited 150 family and friends, then I let it be known to the public: anybody who wanted to come and celebrate, please come and join us. It would be free to anybody who wanted to come. Two-and-half thousand people turned up.
Mēs to nedarījām klusām – mēs salaulājāmies Londonā uz <i>Royal Festival Hall</i> skatuves. Tas bija lielisks pasākums. Zāles ietilpība ir divarpus tūkstoši cilvēku. Ielūdzām 150 ģimenes locekļus un draugus un publiski paziņojām, ka katrs, kurš vēlas nākt un svinēt, lai nāk un pievienojas. Visi, kas gribēja, varēja brīvi pievienoties. Ieradās divarpus tūkstoši cilvēku.
(Applause)
(Aplausi)
Every kind of person you can imagine: gays, straights, rabbis, nuns, married people, black, white -- the whole of humanity was there. And I remember standing on that stage thinking, "How fantastic. Job done. Love triumphs. Law changed." And I --
Kādus vien variet iedomāties: geji, heteroseksuāli, rabīni, mūķenes, precēti ļaudis, baltie un melnie – visa cilvēce bija klāt. Atceros, stāvot uz skatuves, domāju: „Cik fantastiski! Darbs paveikts. Mīlestība triumfē. Likums ir izmainīts.” Un es...
(Applause)
(Aplausi)
And I genuinely thought my activation days were over, OK? So every year in that same hall, I host a fantastic concert to celebrate International Women's Day. We gather the world's only all-female orchestra, we play fantastic music by forgotten or overlooked women composers, we have amazing conductors -- it's Marin Alsop there from Baltimore conducting, Petula Clark singing -- and I give a lecture on women's history. I love to gather inspirational stories from the past and pass them on. Too often, I think history's what I call the Mount Rushmore model. It looks majestic, but the women have been entirely left out of it.
Un patiešām domāju, ka aktivācijas dienas ir beigušās. Tā nu katru gadu tajā zālē rīkoju lielisku koncertu, lai atzīmētu Starptautisko sieviešu dienu. Sapulcinām pasaulē vienīgo sieviešu orķestri, atskaņojam aizmirstu vai nepamanītu sieviešu sarakstīto brīnišķīgo mūziku. Mums ir lieliskas diriģentes. Marina Alsopa no Baltimoras diriģē, Petula Klārka dzied, un es lasu lekciju par sieviešu vēsturi. Man patīk apkopot un stāstīt tālāk iedvesmojošus pagātnes stāstus. Pārāk bieži vēsture ir, kā es to saucu, „Rašmora kalna modelis”. Tā izskatās majestātiska, bet sievietes nav iekļautas.
And I was giving a talk in 2015 about the suffragettes -- I'm sure you know those magnificent women who fought so hard for the right for women in Britain to vote. And their slogan was: "Deeds, not words." And boy, they succeeded, because women did indeed get the vote in 1928. So I'm giving this talk about this, and as I'm talking, what I realized is: this was not a history lecture I was giving; this was not something where the job was done. This was something where there was so much left to do. Nowhere in the world, for example, do women have equal representation in positions of power.
2015. gadā lasīju lekciju par sufražistēm. Esmu pārliecināta, ka zināt lieliskās sievietes, kas tik smagi cīnījās par britu sieviešu tiesībām vēlēt. Viņu sauklis bija „Darbi, ne vārdi.” Un viņām izdevās, jo sievietes tiešām ieguva vēlēšanu tiesības 1928. gadā. Tā nu stāstu par to un runājot apjaušu, ka manis stāstītais nav vēstures lekcija un ka darbs nebūt nav pabeigts. Tā ir joma, kurā vēl tik daudz paveicams. Piemēram, nekur pasaulē sievietēm varas pozīcijās nav līdzvērtīga pārstāvniecība.
OK, let's take a very quick look at the top 100 companies in the London Stock Exchange in 2016. Top 100 companies: How many women running them? Seven. OK. Seven. That's all right, I suppose. Until you realize that 17 are run by men called "John."
Mazliet aplūkosim Londonas fondu biržas Top 100 uzņēmumus 2016. gadā. Top 100 uzņēmumi. Cik no tiem vada sievietes? Septiņus. Nu labi. Septiņus. Tas droši vien ir normāli. Līdz brīdim, kad saprotam, ka 17 no tiem vada vīrieši vārdā Džons.
(Laughter)
(Smiekli)
There are more men called John running FTSE 100 companies --
Šajā 100 uzņēmumu sarakstā ir vairāk kompāniju, kuras vada Džoni
(Laughter)
(Smiekli)
than there are women. There are 14 run by men called "Dave."
nekā sievietes. Ir 14 uzņēmumi, kurus vada vīrieši vārdā Deivs.
(Laughter)
(Smiekli)
Now, I'm sure Dave and John are doing a bang-up job.
Esmu pārliecināta, ka Deivi un Džoni strādā lieliski.
(Laughter)
(Smiekli)
OK. Why does it matter? Well, it's that pesky business of the gender pay gap. Nowhere in the world do women earn the same as men. And that is never going to change unless we have more women at the top in the boardroom. We have plenty of laws; the Equal Pay Act in Britain was passed in 1975. Nevertheless, there are still many, many women who, from early November until the end of the year, by comparison to their male colleagues, are effectively working for free. In fact, the World Economic Forum estimates that women will finally get equal pay in ... 2133! Yay!
Kāpēc tas ir svarīgi? Tas nepatīkamais stāsts par dzimumu atalgojuma atšķirībām. Nekur pasaulē sievietes nepelna tikpat cik vīrieši. Tas nekad nemainīsies, ja vien vairāk sieviešu nebūs pie teikšanas valdēs. Ir kaudzēm likumu; Vienlīdzīgas samaksas likums Lielbritānijā tika pieņemts 1975. gadā, tomēr joprojām ir daudzas sievietes, kas no novembra sākuma līdz gada beigām, salīdzinot ar saviem kolēģiem vīriešiem, patiesībā strādā bez samaksas. Pasaules Ekonomikas forums ir aprēķinājis, ka sievietes saņems līdzvērtīgu atalgojumu... 2133. gadā. Urrā!
(Laughter)
(Smiekli)
That's a terrible figure. And here's the thing: the day before I came out to give my talk, the World Economic Forum revised it. So that's good, because that's a terrible -- 2133. Do you know what they revised it to? 2186.
Tas ir briesmīgs skaitlis! Un vēl kas, dienā pirms manas uzrunas Pasaules Ekonomikas forums to pārskatīja. Tas ir labi, jo 2133. gads, tas ir briesmīgi. Ziniet, uz kādu viņi to pārrēķināja? 2186. gads.
(Laughter)
(Smiekli)
Yeah, another 53 years, OK? We are not going to get equal pay in my grandchildren's grandchildren's lives under the current system.
Jā, vēl 53 gadi klāt. Šādā sistēmā vienlīdzīga samaksa nebūs līdz manu mazbērnu mazbērnu laikam.
And I have waited long enough. I've waited long enough in my own business. In 2016 I became the very first woman on British television to host a prime-time panel show. Isn't that great? Wonderful, I'm thrilled. But --
Esmu pietiekami gaidījusi. Pietiekami ilgi gaidījusi savā jomā. 2016. gadā kļuvu par pirmo sievieti, kas vada televīzijas pārraidi labākajā raidlaikā britu televīzijā. Vai nav lieliski? Brīnišķīgi, esmu sajūsmā. Bet...
(Applause)
(Aplausi)
But 2016! The first! Television's been around for 80 years!
Bet 2016. gadā? Pirmā? Televīzija darbojas jau 80 gadus.
(Laughter)
(Smiekli)
It may be television's not so important, but it's kind of symptomatic, isn't it? 2016, the UN were looking for a brand new ambassador to represent women's empowerment and gender equality, and who did they choose? Wonder Woman. Yes, they chose a cartoon, OK?
Varbūt, ka televīzija nav tik svarīga, bet tā tomēr parāda tendences. 2016. gadā ANO meklēja jaunu vēstnieci, kas atspoguļotu sieviešu iespējas un dzimumu līdztiesību. Zināt, ko viņi izvēlējās? Brīnumsievieti. Jā, izvēlējās komiksu varoni.
(Laughter)
(Smiekli)
Because no woman was up to the job.
Jo neviena sieviete to negribēja darīt.
The representation of women in positions of power is shockingly low. It's true in Congress, and it's certainly true in the British Parliament. In 2015, the number of men elected to the Parliament that year was greater than the total number of women who have ever been members of Parliament. And why does it matter? Here's the thing: if they're not at the table -- literally, in Britain, at that table helping to make the laws -- do not be surprised if the female perspective is overlooked.
Sieviešu pārstāvniecība varas pozīcijās ir šokējoši zema. Tā tas ir ASV kongresā un pilnīgi noteikti britu parlamentā. Parlamentā ievēlēto vīriešu skaits 2015. gadā pārsniedza visu to sieviešu skaitu, kas jebkad ievēlētas parlamentā. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka, ja viņas nav pie galda, Lielbritānijā burtiski pie galda, palīdzot likumu izstrādē, neesiet pārsteigti, ja sieviešu viedoklis tiek aizmirsts.
It's a great role model for young people to see a woman in charge. In 2016, Britain got its second female Prime Minister; Theresa May came to power. The day she came to power she was challenged: just do one thing. Do one thing in the first 100 days that you're in office to try and improve lives for women in Britain. And what did she do? Nothing. Nothing. Because she's much too busy cleaning up the mess the boys made. Even having a female leader, they always find something better to do than to sort out the pesky issue of inequality.
Redzēt sievieti vadībā ir lielisks piemērs jauniešiem. 2016. gadā par Lielbritānijas premjeri otrreiz kļuva sieviete – Terēze Meja nāca pie varas. Tajā pašā dienā viņai radās izaicinājums – paveikt vienu lietu. Pirmajās 100 darba dienās izdarīt ko tādu, kas uzlabotu britu sieviešu dzīvi. Ko viņa izdarīja? Neko. Neko. Jo viņai ir pārāk daudz darba, sakopjot puišu ievārītās ziepes. Pat ja sieviete ir pie varas, viņai arvien ir kas labāks darāms nekā nepatīkamais nevienlīdzības jautājums.
So I keep talking about equality like it matters. Does it? Well, let's take a very quick look at the STEM industries, OK? So science, technology, engineering and mathematics. Pretty much important in every single aspect of our daily lives. There is the thickest and most incredibly well-documented glass ceiling in the STEM industries. What if the cure for cancer or the answer the global warming lies in the head of a young female scientist who fails to progress?
Es runāju par vienlīdzību, it kā tā būtu svarīga. Vai tā ir? Ātri paskatīsimies uz <i>STEM</i> nozarēm: zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika. Diezgan svarīgas jomas visos ikdienas dzīves aspektos. Visbiezākie un labāk dokumentētie „stikla griesti” pastāv šajās nozarēs. Ja nu zāles pret vēzi vai globālās sasilšanas risinājums ir kādas jaunas zinātnieces galvā, bet viņa nevar izvirzīties?
So I thought all these things, and I knew I had to do "Deeds, not words." And I spoke to my wonderful friend, brilliant journalist Catherine Mayer in Britain, and we rather foolishly -- and I suspect there was wine involved --
Tā nu domāju par to visu un sapratu, ka man jārīkojas – darbi, ne vārdi. Runāju ar savu brīnišķīgo draudzeni, lielisko britu žurnālisti Ketrīnu Meijeri, un mēs diezgan vieglprātīgi, – man ir aizdomas, ka bija iesaistīts vīns, –
(Laughter)
(Smiekli)
We decided to found a brand new political party. Because here's the critical thing: the one place women and men are absolutely equal is at the ballot box. We had no idea what we were doing, we didn't know how complicated it was to start a political party. I thought, "It can't be that difficult, men have been doing it for years."
nolēmām dibināt pilnīgi jaunu politisko partiju. Jo ir viena būtiska lieta, sievietes un vīrieši pilnīgi vienlīdzīgi ir pie vēlēšanu urnas. Mums nebija ne jausmas, ko darām. Nezinājām, cik sarežģīti ir izveidot politisko partiju. Domāju: „Nevar taču būt tik sarežģīti. Vīrieši jau gadiem to dara.”
(Laughter)
(Smiekli)
So we started by calling it "The Women's Equality Party." And straightaway people said to me, "Why did you call it that?" I said, "I don't know, I just thought we'd be clear."
Tā nu mēs sākām ar nosaukumu „Sieviešu vienlīdzības partija”. Uzreiz cilvēki man jautāja: „Kāpēc tu to tā nosauci?” Teicu: „Nezinu. Domāju, lai ir visiem skaidrs.”
(Laughter)
(Smiekli)
I didn't want what we were doing to be a secret, you know? I just --
Ziniet, negribēju, lai tas, ko darām, būtu noslēpums.
(Laughter)
(Smiekli)
Some people said, "You can't call it that! It's much too feminist!" Ooh! Scary word! Ahh! I can't tell you how many times I've heard somebody say, "I'm not a feminist, but ..." And I always think if there's a "but" in the sentence, it can't all be roses in the garden. And then I started getting asked the hilarious question, "Are you all going to burn your bras?" Yes! Because bras are famously made of flammable material.
Daži teica: „Tā nevar saukt partiju! Pārāk feministiski.” Oi! Briesmīgais vārds. Ai! Nevaru pat pateikt jums, cik reizes esmu dzirdējusi sakām: „Neesmu feministe, bet...” Vienmēr domāju, ja teikumā ir „bet”, tad viss nav tik rožaini. Tad man sāka jautāt smieklīgos jautājumus: „Vai dedzināsiet krūšturus?” Jā, jo tie, kā zināms, ir no degoša materiāla.
(Laughter)
(Smiekli)
That's why all women spark when they walk.
Tāpēc visas sievietes ejot mirdz.
(Laughter)
(Smiekli)
Here's quick history sidebar for you: no woman ever burnt her bra in the '60s. It's a story made up by a journalist. Thank goodness journalism has improved since then. So --
Neliela vēsturiska atkāpe: sešdesmitajos neviena sieviete krūšturus nededzināja. Tas ir žurnālista izdomāts stāsts. Paldies Dievam, kopš tiem laikiem žurnālistika ir uzlabojusies. (Smiekli)
(Laughter)
I announced what we were going to do in a broadcast interview, and straightaway, the emails started coming. First hundreds, then thousands and thousands, from every age group: from the very young to women in their '90s, to hundreds of wonderful men. People wrote and said, "Please, can I help? Please, can I visit you at party headquarters?" We didn't have a headquarters -- we didn't have a party! We didn't have anything. All we had was a wonderful, tight group of fabulous friends trying to answer emails pretty much 24-7 in our pajamas.
Intervijā izklāstīju, ko darīsim, un uzreiz sāka pienākt e-pasti. Sākumā simtiem, pēc tam tūkstošiem, no dažāda vecuma cilvēkiem, no ļoti jauniem līdz sievietēm ap 90, kā arī no brīnišķīgiem vīriešiem. Cilvēki jautāja, vai var palīdzēt, vai var apmeklēt mūsu mītni. Mums nebija mītnes, mums nebija partijas. Mums nebija nekā. Mums bija tikai brīnišķīga lielisku draugu grupa, kas mēģina atbildēt uz e-pastiem 24 stundas diennaktī, arī pidžamā esot.
We were all busy. Many of us had careers, many of us had children, but we did what women do, and we shared the work. And almost instantly, we agreed on certain fundamental things. First thing: we want to be the only political party in the world whose main aim was to no longer need to exist. That's a fantastic idea. We wanted to be the only political party with no particular political leaning. We wanted people from the left, from the right, from the middle, every age group. Because the whole point was to work with a simple agenda: let's get equality in every aspect of our lives, and when we're finished, let's go home and get the other chores done.
Mēs bijām aizņemtas. Daudzām no mums bija darbs, bērni, bet mēs sadalījām darbus, kā sievietes to parasti dara. Gandrīz uzreiz vienojāmies par noteiktiem pamatnosacījumiem. Pirmkārt, vēlējāmies būt vienīgā partija pasaulē, kuras mērķis būtu, lai nebūtu vajadzības pēc tās. Tā ir fantastiska ideja. Gribējām būt vienīgā politiskā partija bez īpaša politiskā virziena. Gribējām atbalstītājus no labējiem, kreisajiem, no mērenajiem, no katras vecuma grupas. Jo svarīgākais bija strādāt pēc vienkārša plāna: panāksim vienlīdzību ikvienā dzīves jomā un, kad būsim to paveikušas, iesim mājas darīt citus mazos darbiņus.
(Laughter)
(Smiekli)
And we wanted to change how politics is conducted. I don't know if you have this, but in Britain we have two major political parties. They're the dinosaurs of politics. And how they speak to each other is shameful and poisonous. I'm sure you've never had that kind of name-calling --
Gribējām izmainīt to, kā politika tiek vadīta. Nezinu, kā pie jums, bet Lielbritānijā ir divas lielās politiskās partijas. Tās ir politikas dinozauri. Un viena par otru tās runā apkaunojoši un indīgi. Esmu pārliecināta, ka pie jums nenotiek tāda apsaukāšanās
(Laughter)
(Smiekli)
And lying here. Wouldn't it be great if just one politician said, "Do you know, my opponent has a point. Let's see if we can't work together and get the job done."
un apmelošana. Vai nebūtu lieliski, ja kaut viens politiķis atzītu: „Ziniet, manam oponentam taisnība. Varbūt varam mēģināt strādāt kopā un kaut ko paveikt?”
(Applause)
(Aplausi)
And let's get more women into politics, OK? Let's immediately get more women into politics by being the only political party to offer free childcare to our candidates, so they can get out of the house and start campaigning.
Iesaistīsim vairāk sieviešu politikā. Iesaistīsim tūlīt, esot vienīgā partija, kas piedāvā bezmaksas bērnu aprūpi kandidātēm, lai viņas var tikt ārā no mājas un sākt kampaņu.
(Applause)
(Aplausi)
Within 10 months, we had more than 70 branches of our party across the UK. We stood candidates for election in London, Scotland and Wales in May 2016. One in 20 people voted for our candidate for London Mayor. And when the men in the race saw how many votes we were attracting, wonder of wonders, they began to talk about the need to tackle gender equality.
10 mēnešu laikā visā Lielbritānijā mums bija 70 partijas nodaļu. 2016. gada maijā kandidējām vēlēšanās Londonā, Skotijā un Velsā. Londonas mēra vēlēšanās katrs divdesmitais nobalsoja par mūsu kandidāti. Kad vīriešu kandidāti ieraudzīja, cik balsis piesaistījām, šeku, reku, viņi sāka runāt par dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanu.
(Applause)
(Aplausi)
You know, I've been promised change since I was a child. It was always coming: women were going to stand shoulder to shoulder with men. All I got were empty promises and disappointment -- enough disappointment to found a political party. But here is my new idea for today -- this is my five percent, OK? And this one is really good. The fact is, this is not enough. It is not enough to found one political party for equality in a single country. What we need is a seismic change in the global political landscape. And the wonderful thing about the model we have created is that it would work anywhere. It would work in America, it would work in Australia, it would work in India. It's like we've made the perfect recipe: anybody can cook it, and it's good for everybody. And we want to give it away. If you want to know what we did, we're giving it away. Can you imagine if we could mobilize millions of women across the world to say, "That's enough!" to the traditional battles of politics? To say, "Stop the bickering, let's get the work done." We could literally change the world. And I want that.
Ziniet, kopš bērnu dienām man solīja pārmaiņas. Tām jau drīz jābūt, kad vīrieši un sievietes stāvēs plecu pie pleca. Saņēmu tikai tukšus solījumus un vilšanos. Biju pietiekami vīlusies, lai dibinātu politisko partiju. Lūk, mana jaunā šis dienas ideja, mani pieci procenti. Šī ir tiešām laba. Patiesībā ar to vien nepietiek. Ar līdztiesības partijas dibināšanu vienā valstī nepietiek. Mums nepieciešamas seismiskas pārmaiņas globālās politikas ainavā. Labākais mūsu izveidotajā modelī ir tas, ka tas darbojas visur. Tas strādātu Amerikā, strādātu Austrālijā un Indijā. Var teikt, esam radījušas ideālo recepti – katrs to var pagatavot, un tā der visiem. Mēs vēlamies ar to dalīties. Ja gribat zināt, ko mēs izdarījām, mēs ar to dalāmies. Iedomājieties, ja mēs varētu mobilizēt miljoniem sieviešu visā pasaulē, lai pateiktu „Pietiek!” tradicionālajām politikas cīņām. Lai teiktu: „Pietiek strīdēties! Paveiksim kaut ko!” Mēs varētu burtiski izmainīt pasauli. Un tieši to es gribu.
(Applause)
(Aplausi)
I want ...
Gribu...
(Applause)
(Aplausi)
I want that for our daughters, and I want it for our sons. Because the fact is: equality is better for everyone.
Gribu to mūsu meitām un dēliem. Jo patiesībā vienlīdzība nāk par labu visiem.
Come on people, let's activate! Let's change the world! I know we can do it, and it wants doing!
Tāpēc ļaudis, aktivēsimies! Izmainīsim pasauli! Zinu, ka to spējam, un tas ir jādara!
(Applause)
(Aplausi)