One day, Los Angeles Times columnist Steve Lopez was walking along the streets of downtown Los Angeles when he heard beautiful music. And the source was a man, an African-American man, charming, rugged, homeless, playing a violin that only had two strings.
Reiz kādu dienu, Losandželosas Times slejinieks Stīvs Lopezs pastaigājās pa Losandželosas centra ielām, kad viņš izdzirdēja brīnišķīgu mūziku. Tās avots bija kāds afrioamerikāņu vīrietis, pievilcīgs, raupjš, bez pajumtes, viņš spēlēja vijoli, kurai bija tikai divas stīgas.
And I'm telling a story that many of you know, because Steve's columns became the basis for a book, which was turned into a movie, with Robert Downey Jr. acting as Steve Lopez, and Jamie Foxx as Nathaniel Anthony Ayers, the Juilliard-trained double bassist whose promising career was cut short by a tragic affliction with paranoid schizophrenia. Nathaniel dropped out of Juilliard, he suffered a complete breakdown, and 30 years later he was living homeless on the streets of Skid Row in downtown Los Angeles. I encourage all of you to read Steve's book or to watch the movie to understand not only the beautiful bond that formed between these two men, but how music helped shape that bond, and ultimately was instrumental -- if you'll pardon the pun -- in helping Nathaniel get off the streets.
Šo stāstu daudzi no jums jau zina, jo Stīva rakstītais kļuva par pamatu grāmatai, no kuras vēlāk uzņēma filmu ar Robertu Dauniju jaunāko Stīvu Lopeza lomā un Džeimiju Foksu Nataniēla Entonija Eijersa lomā, Džuliarda akadēmijā skolotu kontrabasistu, kura daudzsološo karjeru traģiski pārtrauca paranojiskā šizofrēnija. Nataniēls pameta Džuliarda akadēmiju, piedzīvoja pilnīgu sabrukumu, un 30 gadus vēlāk dzīvoja kā bezpajumtnieks Skidrovas ielās Losandželosā. Es iesaku jums visiem izlasīt Stīva grāmatu vai noskatīties filmu, ne tikai, lai izprastu šo brīnišķīgo saiti, kas izveidojusies starp šiem diviem vīriem, bet arī saprastu, kā mūzika palīdzēja to veidot, un galu galā bija instruments, piedodiet par vārdu spēli, kas palīdzēja Nataniēlam vairs nebūt uz ielas.
I met Mr. Ayers in 2008, two years ago, at Walt Disney Concert Hall. He had just heard a performance of Beethoven's First and Fourth symphonies, and came backstage and introduced himself. He was speaking in a very jovial and gregarious way about Yo-Yo Ma and Hillary Clinton and how the Dodgers were never going to make the World Series, all because of the treacherous first violin passage work in the last movement of Beethoven's Fourth Symphony. And we got talking about music, and I got an email from Steve a few days later saying that Nathaniel was interested in a violin lesson with me.
Es satiku Eijersa kungu 2008.gadā, pirms diviem gadiem Valta Disneja koncerthallē. Viņš nupat bija dzirdējis Bēthovena pirmo un ceturto simfonijas un bija atnācis uz aizkulisēm, lai iepazīstinātu ar sevi. Viņš runāja ļoti dzīvespriecīgā un atklātā tonī par Jo-Jo Ma, Hilariju Klintoni un to kā Dodžers nekad netiks līdz pasaules kausa finālam, viss tas nedrošās vijoles partijas dēļ Bēthovena ceturtās simfonijas pēdējā daļā. Tā mēs sākām runāt par mūziku, un pāris dienas vēlāk es saņēmu e-pastu no Stīva, kurā bija teikts, ka Nataniēls ir ieinteresēts vijoles stundās pie manis.
Now, I should mention that Nathaniel refuses treatment because when he was treated it was with shock therapy and Thorazine and handcuffs, and that scar has stayed with him for his entire life. But as a result now, he is prone to these schizophrenic episodes, the worst of which can manifest themselves as him exploding and then disappearing for days, wandering the streets of Skid Row, exposed to its horrors, with the torment of his own mind unleashed upon him.
Droši vien jāmin, ka Nataniēls atsakās no ārstēšanas, jo iepriekš, kad viņš tika ārstēts, tas bija ar šoka terapiju, Torazīnu un rokudzelžiem, un šī rēta ir viņam palikusi uz mūžu, Kā rezultātā viņam nu ir tendence uz šizofrēnijas epizodēm, sliktākās, no kurām izpaužas, viņam uzejot gaisā, un tad pazūdot uz vairākām dienām, klejojumos pa Skidrovas ielām, esot pakļautam to briesmām un sava paša prāta pārņemtajām mokām.
And Nathaniel was in such a state of agitation when we started our first lesson at Walt Disney Concert Hall -- he had a kind of manic glint in his eyes, he was lost. And he was talking about invisible demons and smoke, and how someone was poisoning him in his sleep.
Nataniēls bija šādā nemiera stāvoklī, kad mēs sākām mūsu pirmo stundu Valta Disneja koncerthallē, viņa acīs bija maniakāls spīdums, viņš bija pazudis. Viņš runāja par neredzamiem dēmoniem, dūmiem un par to, kā kāds miegā viņu indēja.
And I was afraid, not for myself, but I was afraid that I was going to lose him, that he was going to sink into one of his states, and that I would ruin his relationship with the violin if I started talking about scales and arpeggios and other exciting forms of didactic violin pedagogy. (Laughter) So, I just started playing. And I played the first movement of the Beethoven Violin Concerto.
Un man bija bail, nevis par sevi, bet par to, ka es viņu pazaudēšu, ka viņš ieslīgs kādā no saviem stāvokļiem, un ka es sabojāšu viņa attiecības ar vijoli, ja sākšu runāt par gammām, arpēdžio un citām vijoles pedagoģijas aizraujošām formām. (Smiekli) Tā nu es vienkārši sāku spēlēt. Es nospēlēju Bēthovena koncerta vijolei pirmo daļu.
And as I played, I understood that there was a profound change occurring in Nathaniel's eyes. It was as if he was in the grip of some invisible pharmaceutical, a chemical reaction, for which my playing the music was its catalyst. And Nathaniel's manic rage was transformed into understanding, a quiet curiosity and grace. And in a miracle, he lifted his own violin and he started playing, by ear, certain snippets of violin concertos which he then asked me to complete -- Mendelssohn, Tchaikovsky, Sibelius. And we started talking about music, from Bach to Beethoven and Brahms, Bruckner, all the B's, from Bartók, all the way up to Esa-Pekka Salonen.
Kamēr es spēlēju, es sapratu, ka Nataniēla acīs parādījās būtiskas izmaiņas. Tas bija it kā viņš būtu kādu neredzamu zāļu iespaidā, ķīmiskas reakcijas iespaidā, kuras katalizators bija manis spēlētā mūzika. Nataniēla maniakālais niknums kļuva par sapratni, klusu ziņkārību un vēlību. Un par brīnumu viņš paņēma savu vijoli un sāka spēlēt pēc dzirdes, nelielus fragmentus no vijoļkoncertiem, kurus viņš man pēcāk lūdza pabeigt — Mendelsons, Čaikovskis, Sibēliuss. Mēs sākām runāt par mūziku, no Baha, līdz Bēthovenam, Brāmsam, Brukneram, un visiem pārējiem „B”, no Bartoka līdz pat Esa-Pekka Salonenam.
And I understood that he not only had an encyclopedic knowledge of music, but he related to this music at a personal level. He spoke about it with the kind of passion and understanding that I share with my colleagues in the Los Angeles Philharmonic. And through playing music and talking about music, this man had transformed from the paranoid, disturbed man that had just come from walking the streets of downtown Los Angeles to the charming, erudite, brilliant, Juilliard-trained musician.
Es sapratu, ka viņam bija ne tikai enciklopēdiskas zināšanas mūzikā, bet arī personīga saikne ar mūziku. Viņš par to runāja ar tādu kaislību un sapratni, kāda ir man ar maniem kolēģiem Losandželosas Filharmonijas orķestrī. Caur muzicēšanu un runāšanu par mūziku šis cilvēks bija pārvērties no paranojas mākta, šausmu pārņemta vīrieša, kurš nupat klejojis pa Losandželosas centra ielām, apburošā, erudītā, izcilā Džuliarda akadēmijā skolotā mūziķī.
Music is medicine. Music changes us. And for Nathaniel, music is sanity. Because music allows him to take his thoughts and delusions and shape them through his imagination and his creativity, into reality. And that is an escape from his tormented state. And I understood that this was the very essence of art. This was the very reason why we made music, that we take something that exists within all of us at our very fundamental core, our emotions, and through our artistic lens, through our creativity, we're able to shape those emotions into reality. And the reality of that expression reaches all of us and moves us, inspires and unites us.
Mūzika ir zāles. Mūzika mūs maina. Nataniēlam mūzika ir veselais saprāts. Jo mūzika viņam ļauj caur iztēli un radošumu pārmainīt savas domas un maldus realitātē. Un tas ir glābiņš no viņa izmocītā stāvokļa. Es sapratu, ka tā ir pati mākslas būtība. Tas ir tas iemesls, kāpēc mēs radām mūziku, ka mēs ņemam kaut ko, kas eksistē mūsos visos, visdziļākajā līmenī, mūsu emocijas, un caur mākslas prizmu, caur mūsu radošumu, mēs visi esam spējīgi pārveidot šīs emocijas realitātē. Un, ka šo izteiksmes veidu realitāte sasniedz mūs visus, aizkustina mūs, iedvesmo un vieno.
And for Nathaniel, music brought him back into a fold of friends. The redemptive power of music brought him back into a family of musicians that understood him, that recognized his talents and respected him. And I will always make music with Nathaniel, whether we're at Walt Disney Concert Hall or on Skid Row, because he reminds me why I became a musician. Thank you. (Applause)
Nataniēlu mūzika ieveda atpakaļ draugu lokā. Mūzikas glābjošais spēks atveda viņu atpakaļ mūziķu ģimenē, kuri viņu saprata, kuri atzina viņa talantus un viņu cienīja. Es vienmēr spēlēšu kopā ar Nataniēlu, vai tā būtu Valta Disneja koncerthalle, vai Skidrovas ielas, tādēļ, ka viņš man atgādina to, kādēļ es kļuvu par mūziķi. Paldies. (Aplausi)
Bruno Giussani: Thank you. Thanks. Robert Gupta. (Applause)
Bruno Džiusani: Paldies jums. Paldies. Roberts Gupta. (Aplausi)
Robert Gupta: I'm going to play something that I shamelessly stole from cellists. So, please forgive me.
Roberts Gupta: Es jums nospēlēšu kaut ko, ko esmu bezkaunīgi nozadzis no čellistiem. Tādēļ lūdzu piedodiet.
(Laughter) (Music) (Applause)
(Smiekli) (Mūzika) (Aplausi)