I have spent my entire life either at the schoolhouse, on the way to the schoolhouse, or talking about what happens in the schoolhouse.
Esmu pavadījusi visu savu dzīvi vai nu skolā, pa ceļam uz skolu vai runājot par to, kas notiek skolā.
(Laughter)
Abi mani vecāki bija pedagogi,
Both my parents were educators, my maternal grandparents were educators, and for the past 40 years, I've done the same thing. And so, needless to say, over those years I've had a chance to look at education reform from a lot of perspectives. Some of those reforms have been good. Some of them have been not so good. And we know why kids drop out. We know why kids don't learn. It's either poverty, low attendance, negative peer influences... We know why. But one of the things that we never discuss or we rarely discuss is the value and importance of human connection. Relationships.
mani vecvecāki no mātes puses bija pedagogi, un pēdējos 40 gadus esmu darījusi to pašu. Lieki teikt, ka šo gadu laikā man ir bijusi iespēja aplūkot izglītības reformas no daudziem skatpunktiem. Dažas no šīm reformām ir bijušas labas. Dažas no tām ir bijušas ne tik labas. Mēs zinām, kāpēc bērni pamet skolu. Mēs zinām, kāpēc bērni nemācās. Tas ir nabadzības, zema apmeklējuma, negatīvas vienaudžu ietekmes dēļ. Mēs zinām, kāpēc. Bet viena no lietām, par kurām nekad nerunājam vai runājam ļoti reti, ir cilvēciskās saiknes un attiecību vērtība un nozīme.
James Comer says that no significant learning can occur without a significant relationship. George Washington Carver says all learning is understanding relationships. Everyone in this room has been affected by a teacher or an adult. For years, I have watched people teach. I have looked at the best and I've looked at some of the worst.
Džeimss Koumers saka, ka nekāda nozīmīga mācīšanās nevar notikt bez nozīmīgām attiecībām. Džordžs Vašingtons Kārvers saka, ka visa mācīšanās ir attiecību izpratne. Ikvienu šajā zālē ir ietekmējis kāds skolotājs vai pieaugušais. Gadiem ilgi esmu vērojusi cilvēkus mācām. Esmu redzējusi vislabākos un esmu arī redzējusi vienus no sliktākajiem.
A colleague said to me one time, "They don't pay me to like the kids. They pay me to teach a lesson. The kids should learn it. I should teach it, they should learn it, Case closed."
Kolēģe man reiz teica: „Man nemaksā par to, lai man patiktu bērni. Man maksā par to, lai es pasniegtu stundu. Bērniem tā jāapgūst. Man tā jāiemāca. Viņiem tā jāiemācās. Punkts.”
Well, I said to her, "You know, kids don't learn from people they don't like."
Es viņai teicu: „Vai zini, bērni nemācās no cilvēkiem, kas viņiem nepatīk.”
(Laughter)
(Smiekli) (Aplausi)
(Applause)
She said, "That's just a bunch of hooey."
„Tās nu gan ir pilnīgas muļķības.” viņa teica.
And I said to her,
Es viņai sacīju: „Tavs gads gan būs garš
"Well, your year is going to be long and arduous, dear."
un grūts, mīļā.”
Needless to say, it was. Some people think that you can either have it in you to build a relationship, or you don't. I think Stephen Covey had the right idea. He said you ought to just throw in a few simple things, like seeking first to understand, as opposed to being understood. Simple things, like apologizing. You ever thought about that? Tell a kid you're sorry, they're in shock.
Lieki piebilst, ka tāds tas arī bija. Daži cilvēki domā, ka tev vai nu piemīt spēja veidot attiecības vai arī nepiemīt. Manuprāt, Stīvenam Kovijam bija pareiza doma. Viņš teica, ka vajag tikai dažas vienkāršas lietas, piemēram, vispirms censties saprast, tā vietā, lai tiktu saprasts, vienkāršas lietas kā atvainošanās. Vai esat kādreiz par to padomājuši? Atvainojoties bērniem, viņi ir satriekti.
(Laughter)
I taught a lesson once on ratios. I'm not real good with math, but I was working on it.
Es reiz pasniedzu stundu par proporcijām. Man īpaši nepadodas matemātika, bet es centos.
(Laughter)
Es atgriezos un apskatījos tajā skolotāja grāmatā.
And I got back and looked at that teacher edition. I'd taught the whole lesson wrong.
Es visu stundu biju mācījusi nepareizi. (Smiekli)
(Laughter)
So I came back to class the next day and I said, "Look, guys, I need to apologize. I taught the whole lesson wrong. I'm so sorry."
Tad nu nākamajā dienā es atgriezos klasē un teicu: „Paklau, bērni, man jāatvainojas. Es visu stundu jums nomācīju nepareizi. Man tik ļoti žēl."
They said, "That's okay, Ms. Pierson. You were so excited, we just let you go."
Viņi sacīja: „Viss kārtībā, Pīrsones kundze, Jūs bijāt tik ļoti aizrāvusies, ka mēs vienkārši ļāvām jums turpināt.”
I have had classes that were so low,
(Smiekli) (Aplausi)
so academically deficient, that I cried. I wondered, "How am I going to take this group, in nine months, from where they are to where they need to be? And it was difficult, it was awfully hard. How do I raise the self-esteem of a child and his academic achievement at the same time?
Man ir bijušas klases, kas ir bijušas tik vājas, tik akadēmiski vājas, ka esmu raudājusi. Esmu domājusi, kā gan es aizvedīšu šo grupu deviņos mēnešos no turienes, kur viņi ir pašlaik, līdz turienei, kur viņiem jābūt? Tas bija sarežģīti. Tas bija drausmīgi grūti. Kā lai es vienlaikus paceļu bērna pašapziņu un viņa akadēmisko sniegumu?
One year I came up with a bright idea. I told all my students, "You were chosen to be in my class because I am the best teacher and you are the best students, they put us all together so we could show everybody else how to do it."
Vienu gadu man radās lieliska ideja. Es pateicu visiem saviem skolēniem: „Jūs izvēlēja manai klasei, jo es esmu vislabākā skolotāja un jūs esat vislabākie skolēni. Mēs esam salikti kopā, lai pārējiem mēs varētu parādīt, kā tās lietas darāmas.”
One of the students said, "Really?"
„Tiešām?” viens no skolēniem noprasīja.
(Laughter)
(Smiekli)
I said, "Really. We have to show the other classes how to do it, so when we walk down the hall, people will notice us, so you can't make noise. You just have to strut."
„Tiešām,” es atbildēju: „Mums jāparāda citām klasēm, kā tas darāms, tā kā, ejot pa gaiteni, cilvēki mūs ievēros, tādēļ jūs nedrīkstiet trokšņot. Jums vienkārši cienīgi jāsoļo.”
(Laughter)
And I gave them a saying to say: "I am somebody. I was somebody when I came. I'll be a better somebody when I leave. I am powerful, and I am strong. I deserve the education that I get here. I have things to do, people to impress, and places to go."
Es viņiem iedevu sakāmo: „Es esmu kaut kas. Es biju kaut kas, kad šeit ierados. Es būšu labāks kaut kas, kad došos projām. Es esmu spēcīgs, un esmu stiprs. Es esmu pelnījis izglītību, ko šeit iegūstu. Man ir ko darīt, cilvēki, uz kuriem atstāt iespaidu, un vietas, kurp doties.
And they said, "Yeah!"
Un viņi sacīja: „JĀ!”
(Laughter)
You say it long enough, it starts to be a part of you.
Ja to atkārtojat pietiekami ilgi, tas sāk kļūt par daļu no tevis.
(Applause)
Tad — (Aplausi)
I gave a quiz, 20 questions. A student missed 18. I put a "+2" on his paper and a big smiley face.
es iedevu uzdevumu, 20 jautājumus. Skolnieks nošāva greizi 18. Es uzliku „+2” uz viņa lapas un lielu smaidiņu.
(Laughter)
He said, "Ms. Pierson, is this an F?"
„Pīrsones kundze, vai tas ir vieninieks?” viņš jautāja.
I said, "Yes."
„Jā,” es teicu.
(Laughter)
Viņš: „Kāpēc tad jūs uzlikāt smaidiņu?”
He said, "Then why'd you put a smiley face?"
Es: „Tāpēc, ka tu esi uz pareizā ceļa.
I said, "Because you're on a roll. You got two right. You didn't miss them all."
Divi tev ir pareizi. Tu nesalaidi grīstē visus.”
(Laughter)
I said, "And when we review this, won't you do better?"
Es: „Vai tad tev pārrakstot
He said, "Yes, ma'am, I can do better."
nebūs labāk?”
You see, "-18" sucks all the life out of you. "+2" said, "I ain't all bad."
„Jā, skolotāj, es varu vairāk,” viņš atbildēja. Redziet, „-18” izsūc no jums visu dzīvību. „+2” saka: „Es neesmu pavisam slikts.” (Smiekli) (Aplausi)
For years, I watched my mother take the time at recess to review, go on home visits in the afternoon, buy combs and brushes and peanut butter and crackers to put in her desk drawer for kids that needed to eat, and a washcloth and some soap for the kids who didn't smell so good. See, it's hard to teach kids who stink.
Gadiem ilgi es vēroju, kā mana māte izmanto brīvo laiku, lai atkārtotu mācību vielu, lai pēcpusdienā dotos mājas apmeklējumos, lai pirktu ķemmes un sukas, un zemesriekstu sviestu, un krekerus, ko ielikt galda atvilktnē bērniem, kam vajadzēja paēst, un mazgājamo lupatiņu un ziepes bērniem, kas oda ne pārāk labi. Redziet, ir grūti mācīt bērnus, kuri smird.
(Laughter)
And kids can be cruel. And so she kept those things in her desk, and years later, after she retired, I watched some of those same kids come through and say to her, "You know, Ms. Walker, you made a difference in my life. You made it work for me. You made me feel like I was somebody, when I knew, at the bottom, I wasn't. And I want you to just see what I've become."
Bērni var būt nežēlīgi. Tāpēc viņa turēja šīs lietas sava galdā atvilktnē, un gadus vēlāk, kad viņa bija devusies pensijā, es redzēju dažus no šiem pašiem bērniem gūstam sekmes un sakām viņai: „Ziniet, Vokeres kundze, jūs mainījāt manu dzīvi. Jūs panācāt, ka tas nostrādāja. Jūs likāt man sajust, ka es esmu kaut kas, lai arī dziļi sirdī zināju, ka neesmu. Es gribu, lai jūs redzat, par ko esmu kļuvis.”
And when my mama died two years ago at 92, there were so many former students at her funeral, it brought tears to my eyes, not because she was gone, but because she left a legacy of relationships that could never disappear.
Kad pirms diviem gadiem, 92 gadu vecumā, mana mamma nomira, viņas bērēs bija tik daudz kādreizējo skolēnu, ka man acīs saskrēja asaras, nevis tāpēc, ka viņas vairs nebija, bet tāpēc, ka viņa bija atstājusi attiecību mantojumu, kas nekad nepazudīs.
Can we stand to have more relationships? Absolutely. Will you like all your children? Of course not.
Vai mums ir pa spēkam vairāk attiecību? Pavisam noteikti. Vai jums patiks visi jūsu bērni? Protams ne.
(Laughter)
Jūs zināt, ka „grūtie” bērni nekad nekavē.
And you know your toughest kids are never absent.
(Laughter)
(Smiekli)
Never. You won't like them all, and the tough ones show up for a reason. It's the connection. It's the relationships. So teachers become great actors and great actresses, and we come to work when we don't feel like it, and we're listening to policy that doesn't make sense, and we teach anyway. We teach anyway, because that's what we do.
Nekad. Jums nepatiks viņi visi, un „grūtie” parādās ar nolūku. Tā ir saikne. Tās ir attiecības. Lai gan jums nepatiks viņi visi, svarīgākais ir tas, ka viņi nemūžam nedrīkst to uzzināt. Tāpēc skolotāji kļūst par lieliskiem aktieriem un lieliskām aktrisēm, mēs nākam uz darbu, kad mums negribas, mēs klausāmies politikā, kurai neredzam jēgu, un mēs mācām tik un tā. Mēs mācām tik un tā, jo tas ir tas, ko mēs darām.
Teaching and learning should bring joy. How powerful would our world be if we had kids who were not afraid to take risks, who were not afraid to think, and who had a champion? Every child deserves a champion, an adult who will never give up on them, who understands the power of connection, and insists that they become the best that they can possibly be.
Mācot un mācoties jāgūst prieks. Cik varena būtu mūsu pasaule, ja mums būtu bērni, kas nebaidītos riskēt, kas nebaidītos domāt un kuriem būtu savs varonis? Ikviens bērns ir pelnījis varoni, pieaugušo, kurš nekad viņam neatmetīs ar roku, kurš saprot saiknes spēku un uzstāj, lai viņi kļūtu par vislabāko, kas vien iespējams.
Is this job tough? You betcha. Oh God, you betcha. But it is not impossible. We can do this. We're educators. We're born to make a difference.
Vai šis darbs ir grūts? Kā nu ne! Ak kungs, kā nu ne! Bet tas nav neiespējams. Mēs to varam paveikt. Mēs esam izglītotāji. Mēs esam dzimuši, lai panāktu izmaiņas.
Thank you so much.
Liels paldies!
(Applause)
(Aplausi)