Your company launches a search for an open position. The applications start rolling in, and the qualified candidates are identified. Now the choosing begins. Person A: Ivy League, 4.0, flawless resume, great recommendations. All the right stuff. Person B: state school, fair amount of job hopping, and odd jobs like cashier and singing waitress. But remember -- both are qualified. So I ask you: who are you going to pick?
Jūsu uzņēmums sāk meklēt jaunu darbinieku. Sāk nākt pieteikumi, un tiek atlasīti piemērotie kandidāti. Nu ir jāizvēlas. Persona A: prestiža universitāte, izcilas atzīmes, nevainojams CV, lieliskas rekomendācijas. Ideāls komplekts. Persona B: mācījusies valsts skolā, diezgan bieži mainījusi darbus un piestrādājusi, piemēram, par kasieri un dziedošu viesmīli. Bet atcerieties — abiem ir atbilstoša kvalifikācija. Un tagad pasakiet: kuru izvēlēsities?
My colleagues and I created very official terms to describe two distinct categories of candidates. We call A "the Silver Spoon," the one who clearly had advantages and was destined for success. And we call B "the Scrapper," the one who had to fight against tremendous odds to get to the same point. You just heard a human resources director refer to people as Silver Spoons and Scrappers --
Mēs ar kolēģiem izveidojām ļoti oficiālus jēdzienus, lai aprakstītu divas atšķirīgas kandidātu kategorijas. Kandidātu A mēs saucam par „Sudraba karotīti” — tas, kuram acīmredzami bija priekšrocības un kurš bija nolemts veiksmei. Kandidātu B mēs saucam par „Cīnītāju” — tas, kuram bija jāpārvar milzīgi šķēršļi, lai tiktu līdz tai pašai vietai. Jūs tikko dzirdējāt, ka personāla vadītāja cilvēkus dēvē par Sudraba karotītēm un Cīnītājiem —
(Laughter)
(Smiekli)
which is not exactly politically correct and sounds a bit judgmental. But before my human resources certification gets revoked --
kas īsti nav politkorekti un izklausās mazliet aizspriedumaini. Bet, pirms mans personāla vadītājas kvalifikācijas sertifikāts tiek atsaukts,
(Laughter)
(Smiekli)
let me explain.
ļaujiet paskaidrot.
A resume tells a story. And over the years, I've learned something about people whose experiences read like a patchwork quilt, that makes me stop and fully consider them before tossing their resumes away. A series of odd jobs may indicate inconsistency, lack of focus, unpredictability. Or it may signal a committed struggle against obstacles. At the very least, the Scrapper deserves an interview.
CV atklāj stāstu. Un gadu gaitā esmu iemācījusies kaut ko par cilvēkiem, kuru pieredze izskatās kā raiba lupatsega — ko tādu, kas liek man apstāties un viņus rūpīgi izvērtēt, pirms nolikt viņu CV malā. Virkne gadījuma darbu var norādīt uz nepastāvīgumu, koncentrēšanās trūkumu, neparedzamību. Vai arī tie var liecināt par apņēmības pilnu cīņu pret šķēršļiem. Cīnītājs ir pelnījis vismaz interviju.
To be clear, I don't hold anything against the Silver Spoon; getting into and graduating from an elite university takes a lot of hard work and sacrifice. But if your whole life has been engineered toward success, how will you handle the tough times? One person I hired felt that because he attended an elite university, there were certain assignments that were beneath him, like temporarily doing manual labor to better understand an operation. Eventually, he quit. But on the flip side, what happens when your whole life is destined for failure and you actually succeed?
Lai būtu skaidrs, man nav nekā pret Sudraba karotītēm — iekļūšana elitārā universitātē un tās absolvēšana prasa daudz smaga darba un upuru. Bet, ja visa jūsu dzīve ir bijusi burtiski radīta veiksmei, kā jūs rīkosieties, saskaroties ar grūtībām? Kāds cilvēks, ko pieņēmu darbā, uzskatīja, ka, tā kā viņš bija mācījies elitārā universitātē, atsevišķi darba uzdevumi ir zem viņa goda, piemēram, īslaicīgi veikt roku darbu, lai labāk izprastu darba procesu. Galu galā viņš aizgāja prom. Taču no otras puses — kas notiek, ja visa jūsu dzīve ir nolemta neveiksmei, bet jūs patiesībā gūstat panākumus?
I want to urge you to interview the Scrapper. I know a lot about this because I am a Scrapper. Before I was born, my father was diagnosed with paranoid schizophrenia, and he couldn't hold a job in spite of his brilliance. Our lives were one part "Cuckoo's Nest," one part "Awakenings" and one part "A Beautiful Mind."
Es gribu jūs mudināt intervēt Cīnītāju. Es par to zinu daudz, jo pati esmu Cīnītāja. Pirms es piedzimu, manam tēvam diagnosticēja paranoīdo šizofrēniju. Viņš nespēja noturēties darbā, neskatoties uz savu izcilību. Mūsu dzīve bija daļēji „Dzeguzes ligzda”, daļēji „Pamošanās” un daļēji „Brīnišķais prāts”.
(Laughter)
(Smiekli)
I'm the fourth of five children raised by a single mother in a rough neighborhood in Brooklyn, New York. We never owned a home, a car, a washing machine, and for most of my childhood, we didn't even have a telephone. So I was highly motivated to understand the relationship between business success and Scrappers, because my life could easily have turned out very differently. As I met successful business people and read profiles of high-powered leaders, I noticed some commonality.
Es esmu ceturtais no pieciem bērniem, kurus audzināja vientuļā māte skarbā Bruklinas rajonā, Ņujorkā. Mums nekad nepiederēja māja, auto, veļas mazgājamā mašīna, un lielāko daļu no manas bērnības mums nebija pat telefona. Tāpēc es bija ļoti motivēta izprast saistību starp veiksmi uzņēmējdarbībā un Cīnītājiem, jo mana dzīve ļoti viegli būtu varējusi izvērsties pavisam citāda. Tiekoties ar veiksmīgiem uzņēmējiem un lasot ietekmīgu līderu profilus, es pamanīju zināmas līdzības.
Many of them had experienced early hardships, anywhere from poverty, abandonment, death of a parent while young, to learning disabilities, alcoholism and violence. The conventional thinking has been that trauma leads to distress, and there's been a lot of focus on the resulting dysfunction. But during studies of dysfunction, data revealed an unexpected insight: that even the worst circumstances can result in growth and transformation. A remarkable and counterintuitive phenomenon has been discovered, which scientists call Post Traumatic Growth.
Daudzi no viņiem jau agri bija piedzīvojuši grūtības — sākot ar nabadzību, pamestību, vecāka nāvi, jaunam esot, līdz pat mācīšanās traucējumiem, alkoholismu un vardarbību. Ir pieņemts uzskatīt, ka trauma izraisa ciešanas, un daudz uzmanības ir ticis pievērsts tās radītajai disfunkcijai. Bet, pētot disfunkciju, dati ir atklājuši ko negaidītu — ka pat visnelabvēlīgākie apstākļi var novest pie izaugsmes un pārvērtībām. Ir atklāts ievērojams un paradoksāls fenomens, ko zinātnieki sauc par pēctraumas izaugsmi.
In one study designed to measure the effects of adversity on children at risk, among a subset of 698 children who experienced the most severe and extreme conditions, fully one-third grew up to lead healthy, successful and productive lives. In spite of everything and against tremendous odds, they succeeded. One-third.
Kādā pētījumā, kura nolūks bija izmērīt dzīves likstu ietekmi uz bērniem riska grupā, no 698 bērniem, kuri piedzīvoja vissmagākos un visekstrēmākos apstākļus, vesela trešdaļa izauga un dzīvo veselīgu, veiksmīgu un produktīvu dzīvi. Par spīti visam un neskatoties uz milzīgiem šķēršļiem, viņiem izdevās. Vienai trešdaļai.
Take this resume. This guy's parents give him up for adoption. He never finishes college. He job-hops quite a bit, goes on a sojourn to India for a year, and to top it off, he has dyslexia. Would you hire this guy? His name is Steve Jobs.
Apskatiet šo CV. Šī puiša vecāki viņu atdeva adopcijai. Viņš nekad nepabeidz augstskolu. Viņš visai regulāri maina darbavietas, pavada gadu Indijā, un turklāt viņam ir disleksija. Vai jūs pieņemtu darbā šo puisi? Viņu sauc Stīvs Džobss.
In a study of the world's most highly successful entrepreneurs, it turns out a disproportionate number have dyslexia. In the US, 35 percent of the entrepreneurs studied had dyslexia. What's remarkable -- among those entrepreneurs who experience post traumatic growth, they now view their learning disability as a desirable difficulty which provided them an advantage because they became better listeners and paid greater attention to detail. They don't think they are who they are in spite of adversity, they know they are who they are because of adversity. They embrace their trauma and hardships as key elements of who they've become, and know that without those experiences, they might not have developed the muscle and grit required to become successful.
Pētījumā par pasaules visveiksmīgākajiem uzņēmējiem izrādās, ka disleksija ir nesamērīgi daudziem. ASV 35% no pētītajiem uzņēmējiem bija disleksija. Vērā ņemami ir tas, ka uzņēmēji, kuri piedzīvojuši pēctraumas izaugsmi, tagad savus mācīšanās traucējumus uzskata par vēlamu grūtību, kas viņiem devusi priekšrocības, jo viņi kļuva par labākiem klausītājiem un pievērsa lielāku uzmanību sīkumiem. Viņi neuzskata, ka ir tādi par spīti likstām; viņi zina, ka ir tādi pateicoties likstām. Viņi pieņem savas traumas un grūtības kā būtiskas sava sasniegtā sastāvdaļas, un zina, ka bez šādas pieredzes viņi, iespējams, nebūtu attīstījuši to spēku un rakstura stingrību, kas vajadzīga panākumu gūšanai.
One of my colleagues had his life completely upended as a result of the Chinese Cultural Revolution in 1966. At age 13, his parents were relocated to the countryside, the schools were closed and he was left alone in Beijing to fend for himself until 16, when he got a job in a clothing factory. But instead of accepting his fate, he made a resolution that he would continue his formal education. Eleven years later, when the political landscape changed, he heard about a highly selective university admissions test. He had three months to learn the entire curriculum of middle and high school. So, every day he came home from the factory, took a nap, studied until 4am, went back to work and repeated this cycle every day for three months. He did it, he succeeded. His commitment to his education was unwavering, and he never lost hope. Today, he holds a master's degree, and his daughters each have degrees from Cornell and Harvard.
Kāda mana kolēģa dzīve apgriezās pilnīgi kājām gaisā 1966. gadā Ķīnas Kultūras revolūcijas dēļ. 13 gadu vecumā viņa vecākus pārcēla uz laukiem, skolas slēdza, un viņš palika pilnīgi viens Pekinā gādājam par sevi līdz 16 gadu vecumam, kad dabūja darbu apģērbu rūpnīcā. Bet tā vietā, lai pieņemtu savu likteni, viņš nosolījās, ka turpinās savu formālo izglītību. Vienpadsmit gadus vēlāk, kad politiskā ainava mainījās, viņš uzzināja par kādu ļoti izvēlīgu augstskolas uzņemšanas pārbaudījumu. Viņam bija trīs mēneši, lai apgūtu visu vidusskolas programmu. Tā nu katru dienu, pārnācis no rūpnīcas, viņš nedaudz nosnaudās, mācījās līdz četriem rītā, devās atpakaļ uz darbu un atkārtoja šo ciklu katru dienu trīs mēnešus. Viņš to izdarīja, viņam izdevās. Viņa apņemšanās iegūt izglītību bija nelokāma, un viņš nekad nezaudēja cerību. Šodien viņam ir maģistra grāds, un visām viņa meitām ir grādi no Kornela un Hārvarda universitātēm.
Scrappers are propelled by the belief that the only person you have full control over is yourself. When things don't turn out well, Scrappers ask, "What can I do differently to create a better result?" Scrappers have a sense of purpose that prevents them from giving up on themselves, kind of like if you've survived poverty, a crazy father and several muggings, you figure, "Business challenges? --
Cīnītājus uz priekšu dzen pārliecība, ka pilnīgi kontrolēt var tikai vienu cilvēku — sevi. Kad nenotiek kā nākas, Cīnītāji jautā: „Ko es varu darīt citādi, lai panāktu labāku rezultātu?” Cīnītājiem ir nolūka sajūta, kas neļauj viņiem nolaist rokas. Tā it kā, pārdzīvojot nabadzību, traku tēvu un vairākus uzbrukumus, jūs saprotat: „Biznesa izaicinājumi?
(Laughter)
(Smiekli)
Really? Piece of cake. I got this."
Nopietni? Tīrais nieks. Es to varu.”
(Laughter)
(Smiekli)
And that reminds me -- humor. Scrappers know that humor gets you through the tough times, and laughter helps you change your perspective.
Un tas man atgādina par humoru. Cīnītāji zina, ka humors palīdz tikt cauri grūtos brīžos, un smiekli palīdz mainīt redzējumu.
And finally, there are relationships. People who overcome adversity don't do it alone. Somewhere along the way, they find people who bring out the best in them and who are invested in their success. Having someone you can count on no matter what is essential to overcoming adversity. I was lucky. In my first job after college, I didn't have a car, so I carpooled across two bridges with a woman who was the president's assistant. She watched me work and encouraged me to focus on my future and not dwell on my past. Along the way I've met many people who've provided me brutally honest feedback, advice and mentorship. These people don't mind that I once worked as a singing waitress to help pay for college.
Un visbeidzot — attiecības. Cilvēki, kuri pārvar dzīves likstas, nedara to vieni paši. Kaut kur pa ceļam viņi sastop cilvēkus, kas izceļ viņos labāko un kuriem rūp viņu panākumi. Tas, ka jums ir kāds, uz kuru varat paļauties, lai vai kas, ir ļoti būtiski likstu pārvarēšanai. Man paveicās. Pirmajā darbavietā pēc augstskolas man nebija auto, tāpēc pāri diviem tiltiem man palīdzēja tikt sieviete, mūsu uzņēmuma prezidenta palīdze. Viņa skatījās, kā es strādāju, un mudināja mani koncentrēties uz nākotni un neaizkavēties pagātnē. Savā ceļā esmu satikusi daudzus cilvēkus, kas snieguši man nesaudzīgi godīgu atgriezenisko saiti, padomus un atbalstu. Šiem cilvēkiem ir vienalga, ka reiz esmu strādājusi par dziedošu viesmīli, lai samaksātu par augstskolu.
(Laughter)
(Smiekli)
I'll leave you with one final, valuable insight. Companies that are committed to diversity and inclusive practices tend to support Scrappers and outperform their peers. According to DiversityInc, a study of their top 50 companies for diversity outperformed the S&P 500 by 25 percent.
Es atstāšu jūs ar vienu pēdējo, vērtīgo ideju. Uzņēmumi, kas atbalsta dažādību un iekļaujošu praksi, mēdz atbalstīt Cīnītājus un pārspēt savus konkurentus. Saskaņā ar <i>DiversityInc</i> pētījumu viņu 50 daudzveidīgo uzņēmumu tops pārspēja <i>S&P 500</i> par 25%.
So back to my original question. Who are you going to bet on: Silver Spoon or Scrapper? I say choose the underestimated contender, whose secret weapons are passion and purpose.
Atgriežoties pie mana sākotnēja jautājuma. Uz kuru jūs esat gatavi derēt: Sudraba karotīti vai Cīnītāju? Es iesaku izvēlēties nepietiekami novērtēto censoni, kura slepenie ieroči ir degsme un mērķtiecība.
Hire the Scrapper.
Ņemiet darbā Cīnītāju.
(Applause)
(Aplausi)