Hi everyone. I'm an artist and a dad -- second time around. Thank you. And I want to share with you my latest art project. It's a children's book for the iPad. It's a little quirky and silly. It's called "Pop-It," And it's about the things little kids do with their parents.
Sveiki visiem! Es esmu mākslinieks un tētis — jau otro reizi. Paldies. Es gribu padalīties ar savu jaunāko mākslas projektu. Tā ir bērnu grāmata <i>iPad</i>-am. Tā ir mazliet dīvaina un jocīga. To sauc „<i>Pop-it</i>”, un tā ir par lietām, ko mazi bērni dara ar saviem vecākiem.
(Music)
(Mūzika)
So this is about potty training -- as most of you, I hope, know. You can tickle the rug. You can make the baby poop. You can do all those fun things. You can burst bubbles. You can draw, as everyone should.
Šis ir par mācīšanos iet uz podiņa, kā lielākā daļa no jums, cerams, zina. Jūs varat pakutināt paklājiņu. Jūs varat likt mazulim pakakāt. Jūs varat darīt visvisādas jautras lietiņas. Jūs varat spridzināt burbuļus. Jūs varat zīmēt — ko vajadzētu darīt visiem.
But you know, I have a problem with children's books: I think they're full of propaganda. At least an Indian trying to get one of these American books in Park Slope, forget it. It's not the way I was brought up. So I said, "I'm going to counter this with my own propaganda." If you notice carefully, it's a homosexual couple bringing up a child. You don't like it? Shake it, and you have a lesbian couple. (Laughter) Shake it, and you have a heterosexual couple. You know, I don't even believe in the concept of an ideal family.
Bet, ziniet, man ir iebildumi pret bērnu grāmatām — manuprāt, tās ir pilnas propagandas. Vismaz, ja indietis mēģina nopirkt kādu amerikāņu grāmatiņu Pārksloupā — aizmirstiet! Mani tā neaudzināja. Es teicu: „Es stāšos tam pretim pats ar savu propagandu.” Ja pavērosiet rūpīgāk, šo bērnu audzina homoseksuāls pāris. Nepatīk? Papurini to, un jums būs lezbiešu pāris. (Smiekli) Papuriniet to, un jums būs heteroseksuāls pāris.
I have to tell you about my childhood. I went to this very proper Christian school taught by nuns, fathers, brothers, sisters. Basically, I was brought up to be a good Samaritan, and I am. And I'd go at the end of the day to a traditional Hindu house, which was probably the only Hindu house in a predominantly Islamic neighborhood. Basically, I celebrated every religious function. In fact, when there was a wedding in our neighborhood, all of us would paint our houses for the wedding. I remember we cried profusely when the little goats we played with in the summer became biriani. (Laughter) We all had to fast during Ramadan. It was a very beautiful time.
Ziniet, es nemaz neticu ideālas ģimenes jēdzienam. Man jāpastāsta par savu bērnību. Es gāju ļoti pareizā kristiešu skolā, kur mācīja mūķenes, tēvi, brāļi un māsas. Principā mani audzināja par labo samarieti, un tāds es arī esmu. Dienas beigās es devos uz tradicionālu indiešu māju, kas, iespējams, bija vienīgā indiešu māja apkaimē, kur vairums iedzīvotāju bija musulmaņi. Es principā svinēju visus reliģiskos svētkus. Patiesībā, ja mūsu apkaimē bija kāzas, mēs visi krāsojām mājas par godu šīm kāzām. Es atceros, ka mēs gauži raudājām, kad kaziņas, ar ko vasarā bijām spēlējušies, kļuva par birjani. (Smiekli) Ramadāna laikā mums visiem bija jāgavē. Tas bija brīnišķīgs laiks.
But I must say, I'll never forget, when I was 13 years old, this happened. Babri Masjid -- one of the most beautiful mosques in India, built by King Babur, I think, in the 16th century -- was demolished by Hindu activists. This caused major riots in my city. And for the first time, I was affected by this communal unrest. My little five-year-old kid neighbor comes running in, and he says, "Rags, Rags. You know the Hindus are killing us Muslims. Be careful." I'm like, "Dude, I'm Hindu." (Laughter) He's like, "Huh!"
Taču man jāatzīst, ka nekad neaizmirsīšu to, kas ar mani notika 13 gadu vecumā. Bābura mošeju, vienu no skaistākajām Indijas mošejām, ko, šķiet, 16. gadsimtā bija uzcēlis karalis Bāburs, sagrāva indiešu aktīvisti. Tas pilsētā izraisīja milzīgu sacelšanos, un mani pirmoreiz skāra šie kopienas nemieri. Mans piecgadīgais kaimiņu bērns skriešus ieskrien iekšā un saka: „Rag, Rag, indieši nogalina mūs, musulmaņus! Uzmanies!” Es viņam saku: „Vecīt, es esmu indietis.” (Smiekli) Un viņš noelšas: „Āh!”
You know, my work is inspired by events such as this. Even in my gallery shows, I try and revisit historic events like Babri Masjid, distill only its emotional residue and image my own life. Imagine history being taught differently.
Ziniet, manus darbus iedvesmo šādi notikumi. Pat savās galeriju izstādēs es mēģinu atgriezties pie vēsturiskiem notikumiem, piemēram, Bābura mošejas iznīcināšanas, atstājot tikai emocijas un attēlojot manis paša dzīvi. Iedomājieties, ja vēsturi mācītu citādi.
Remember that children's book where you shake and the sexuality of the parents change? I have another idea. It's a children's book about Indian independence -- very patriotic. But when you shake it, you get Pakistan's perspective. Shake it again, and you get the British perspective.
Atceraties bērnu grāmatiņu, ko papurinot mainās vecāku seksuālā orientācija? Man ir vēl viena ideja. Tā ir bērnu grāmata par Indijas neatkarību, ļoti patriotiska. Taču, to papurinot, jūs iegūstat Pakistānas skatpunktu. Papuriniet to vēlreiz un iegūsiet britu skatpunktu.
(Applause)
(Smiekli) (Aplausi)
You have to separate fact from bias, right. Even my books on children have cute, fuzzy animals. But they're playing geopolitics. They're playing out Israel-Palestine, India-Pakistan. You know, I'm making a very important argument. And my argument [is] that the only way for us to teach creativity is by teaching children perspectives at the earliest stage. After all, children's books are manuals on parenting, so you better give them children's books that teach them perspectives. And conversely, only when you teach perspectives will a child be able to imagine and put themselves in the shoes of someone who is different from them.
Fakti jānodala no aizspriedumiem, vai ne? Lai gan manās bērnu grāmatās ir mīļi, pūkaini dzīvnieciņi, tās ir par ģeopolitiku. Tajās tiek izspēlēts Izraēlas—Palestīnas konflikts, Indijas—Pakistānas konflikts. Es gribētu apgalvot ko ļoti svarīgu. Es apgalvoju, ka vienīgais veids, kā iemācīt radošumu, ir jau ļoti agrā vecumā bērniem mācot par skatpunktiem. Galu galā bērnu grāmatas ir audzināšanas rokasgrāmatas, tāpēc būs labāk, ja tās būs bērnu grāmatas, kas māca par skatpunktiem. Un otrādi — tikai tad, ja mācīsim par skatpunktiem, bērni spēs iztēloties un iejusties tā cilvēka ādā, kas ir citāds nekā viņi paši.
I'm making an argument that art and creativity are very essential tools in empathy. You know, I can't promise my child a life without bias -- we're all biased -- but I promise to bias my child with multiple perspectives.
Es gribētu apgalvot, ka māksla un radošums ir ļoti būtiski iejūtības rīki. Ziniet, es nevaru savam bērnam apsolīt dzīvi bez aizspriedumiem — aizspriedumi ir mums visiem — taču es apsolu, ka mana bērna aizspriedumi
Thank you very much.
būs ar vairākiem skatpunktiem.
Liels paldies.
(Applause)
(Aplausi)