So when I was eight years old, a new girl came to join the class, and she was so impressive, as the new girl always seems to be. She had vast quantities of very shiny hair and a cute little pencil case, super strong on state capitals, just a great speller. And I just curdled with jealousy that year, until I hatched my devious plan. So one day I stayed a little late after school, a little too late, and I lurked in the girls' bathroom. When the coast was clear, I emerged, crept into the classroom, and took from my teacher's desk the grade book. And then I did it. I fiddled with my rival's grades, just a little, just demoted some of those A's. All of those A's. (Laughter) And I got ready to return the book to the drawer, when hang on, some of my other classmates had appallingly good grades too. So, in a frenzy, I corrected everybody's marks, not imaginatively. I gave everybody a row of D's and I gave myself a row of A's, just because I was there, you know, might as well.
Kad man bija astoņi gadi, mūsu klasei pievienojās jauna skolniece un viņa bija tik iespaidīga, cik vien iespaidīgas jaunpienākušās skolnieces šķiet. Viņas mati bija kupli un spīdīgi, maziņš, smuks penālis lieliskas zināšanas par valstu galvaspilsētām un vienkārši nevainojama pareizrakstība. Togad es vienkārši rūgu skaudībā, līdz brīdim, kad dzima mans viltīgais plāns. Vienu dienu pēc stundām es paliku skolā mazliet ilgāk nekā parasti, paslēpusies meiteņu tualetē. Kad gaiss bija tīrs, es iznācu no slēptuves, ielavījos klasē, un no skolotājas galda paņēmu atzīmju žurnālu un izdarīju to. Es sagrozīju savas sāncenses atzīmes. Pavisam drusku, tikai pazemināju dažus desmitniekus. Visus tos viņas desmitniekus. (Smiekli) Kad grasījos nolikt atzīmju žurnālu atpakaļ atvilktnē, paga, paga, dažiem citiem maniem klasesbiedriem arī bija pretīgi labas atzīmes. Neprātīgā steigā es izlaboju atzīmes visiem. Bez izdomas, es visiem saliku rindu ar četriniekiem. Un sev — rindu ar desmitniekiem, ja jau reiz es biju ķērusies pie žurnāla, saprotiet.
And I am still baffled by my behavior. I don't understand where the idea came from. I don't understand why I felt so great doing it. I felt great. I don't understand why I was never caught. I mean, it should have been so blatantly obvious. I was never caught. But most of all, I am baffled by, why did it bother me so much that this little girl, this tiny little girl, was so good at spelling? Jealousy baffles me. It's so mysterious, and it's so pervasive. We know babies suffer from jealousy. We know primates do. Bluebirds are actually very prone. We know that jealousy is the number one cause of spousal murder in the United States. And yet, I have never read a study that can parse to me its loneliness or its longevity or its grim thrill. For that, we have to go to fiction, because the novel is the lab that has studied jealousy in every possible configuration. In fact, I don't know if it's an exaggeration to say that if we didn't have jealousy, would we even have literature? Well no faithless Helen, no "Odyssey." No jealous king, no "Arabian Nights." No Shakespeare. There goes high school reading lists, because we're losing "Sound and the Fury," we're losing "Gatsby," "Sun Also Rises," we're losing "Madame Bovary," "Anna K." No jealousy, no Proust. And now, I mean, I know it's fashionable to say that Proust has the answers to everything, but in the case of jealousy, he kind of does. This year is the centennial of his masterpiece, "In Search of Lost Time," and it's the most exhaustive study of sexual jealousy and just regular competitiveness, my brand, that we can hope to have. (Laughter) And we think about Proust, we think about the sentimental bits, right? We think about a little boy trying to get to sleep. We think about a madeleine moistened in lavender tea. We forget how harsh his vision was. We forget how pitiless he is. I mean, these are books that Virginia Woolf said were tough as cat gut. I don't know what cat gut is, but let's assume it's formidable.
Mana uzvedība joprojām mani mulsina. Es nesaprotu, kur es grābu šo ideju un kāpēc sajūta to darot bija tik lieliska. Es jutos labi. Vēl es nesaprotu, kāpēc mani neviens nepieķēra. Tas, ko es izdarīju, bija tik ļoti acīmredzams. Mani tā arī nepieķēra. Bet vairāk par visu mani mulsina tas, kāpēc es vispār tik ļoti pārdzīvoju, ka tai mazajai, mazmazītiņajai meitenei tik ļoti padevās pareizrakstība? Skaudība mani mulsina. Tā ir tik noslēpumaina un tik visuresoša. Mēs zinām, ka zīdaiņi ir greizsirdīgi. Greizsirdīgi ir arī primāti. Mežastrazdi ir pat ļoti greizsirdīgi. Mēs zinām, ka ASV greizsirdība ir galvenais iemesls gadījumos, kad viens no laulātajiem nogalina otru. Tajā pašā laikā, es vēl neesmu lasījusi pētījumu, kas spētu izanalizēt, cik vientuļa, ilgmūžīga un drūmi vilinoša ir greizsirdība. Tam mums ir daiļliteratūra. Jo romāns ir labarotorija, kurā greizsirdība tiek studēta visās iespējamajās kombinācijās. Patiesībā, nebūtu pārspīlēts teikt, ka, ja mums nebūtu greizsirdības, vai mums vispār būtu literatūras? Nebūtu neuzticīgās Helēnas — nebūtu „Odisejas”. Nebūtu greizsirdīgā karaļa, nebūtu „1000 un vienas nakts”. Nebūtu Šekspīra. Obligātās literatūras saraksti pazustu, jo mums zustu „Troksnis un niknums”, zustu Getsbijs, izpaliktu arī „Un saule lec”, mēs paliktu bez „Bovarī kundzes”, „Annas Kareņinas”. Nav greizsirdības — nav Prusta. Es zinu, ka ir modē teikti, ka Prustam ir atbilde uz jebkuru jautājumu, bet greizsirdības jautājumā viņam pat varētu būt. Šogad ir viņa meistardarba „Zudušo laiku meklējot” simtgade. Romāns ir visizsmeļošākais pētījums par seksuālo greizsirdību un arī vienkārši konkurenci, kas ir mans simptoms. Uz izsmeļošāku mēs pat nevaram cerēt. Domājot par Prustu, mēs domājam par sentimentālajiem fragmentiem, vai ne? Mēs domājam par mazo puisīti, kas mēģina aizmigt. Domājam par kēksiņiem, samitrinātiem lavandas tējā. Mēs aizmirstam, cik skarba bija Prusta vīzija. Mēs aizmirstam, cik viņš ir nežēlīgs. Tās, galu galā, ir grāmatas, par kurām Virdžīnija Vulfa teica, ka tās ir tik skarbas kā ķirurģiskā cīpsla. Es neesmu droša par cīpslām, bet pieņemsim, ka tās ir iespaidīgas.
Let's look at why they go so well together, the novel and jealousy, jealousy and Proust. Is it something as obvious as that jealousy, which boils down into person, desire, impediment, is such a solid narrative foundation? I don't know. I think it cuts very close to the bone, because let's think about what happens when we feel jealous. When we feel jealous, we tell ourselves a story. We tell ourselves a story about other people's lives, and these stories make us feel terrible because they're designed to make us feel terrible. As the teller of the tale and the audience, we know just what details to include, to dig that knife in. Right? Jealousy makes us all amateur novelists, and this is something Proust understood.
Paskatīsimies, kāpēc romāns un greizsirdība, greizsirdība un Prusts, tik labi sader kopā. Vai iemesls tam ir kas tik acīmredzams kā tas, ka greizsirdība, ko būtībā rada persona, iekāre un traucēklis, ir tik stabils naratīvs pamats stāstam? Es nezinu. Domāju, ka tas griež līdz kaulam, jo padomāsim, kas notiek brīdī, kad jūtamies greizsirdīgi? Kad esam greizsirdīgi, mēs sev stāstām stāstu. Mēs sev stāstām par citu cilvēku dzīvēm, un šie stāsti liek mums justies drausmīgi, jo tie ir veidoti, lai liktu mums justies drausmīgi. Mēs gan kā stāstītājs, gan klausītājs, precīzi zinām, kuras detaļas iekļaut, lai ieberztu sāli brūcē, vai ne? Greizsirdība mūs visus padara par romānu rakstniekiem. To saprata Prusts.
In the first volume, Swann's Way, the series of books, Swann, one of the main characters, is thinking very fondly of his mistress and how great she is in bed, and suddenly, in the course of a few sentences, and these are Proustian sentences, so they're long as rivers, but in the course of a few sentences, he suddenly recoils and he realizes, "Hang on, everything I love about this woman, somebody else would love about this woman. Everything that she does that gives me pleasure could be giving somebody else pleasure, maybe right about now." And this is the story he starts to tell himself, and from then on, Proust writes that every fresh charm Swann detects in his mistress, he adds to his "collection of instruments in his private torture chamber."
„Svana pusē” pirmajā romānā no sērijas, Svans, viens no galvenajiem varoņiem, domās novērtē savu mīļāko, cik laba viņa ir gultā un pēkšņi, pāris teikumos. Kas gan ir Prusta teikumi un attiecīgi ir gari kā upes. Bet pēc dažiem teikumiem, Svans pēkšņi atsprāgst riebumā un saprot: „Pagaidi, visu, ko es mīlu šajā sievietē, mīlētu arī kāds cits. Jebkas, ko viņa dara, lai sagādātu baudu man, varētu sagādāt baudu arī kādam citam un varbūt sagādā tieši šobrīd.” Tas ir stāsts, ko Svans sev sāk iestāstīt, un no tā brīža, kā raksta Prusts, katru jaunatklāto mīļākās valdzinājumu Svans pievieno sava „privātā moku kambara rīku kolekcijai”.
Now Swann and Proust, we have to admit, were notoriously jealous. You know, Proust's boyfriends would have to leave the country if they wanted to break up with him. But you don't have to be that jealous to concede that it's hard work. Right? Jealousy is exhausting. It's a hungry emotion. It must be fed.
Mums jāatzīst, ka Svans un Prusts bija ārkārtīgi greizsirdīgi. Mēs zinām, ka Prusta mīļākajiem, lai pārtrauktu attiecības, bija jāpārceļas uz citu valsti. Bet nav nepieciešams būt tik greizsirdīgam, lai atzītu, ka tas ir smags darbs, vai ne? Greizsirdība ir nogurdinoša. Tā ir izsalkusi emocija, kas jābaro.
And what does jealousy like? Jealousy likes information. Jealousy likes details. Jealousy likes the vast quantities of shiny hair, the cute little pencil case. Jealousy likes photos. That's why Instagram is such a hit. (Laughter) Proust actually links the language of scholarship and jealousy. When Swann is in his jealous throes, and suddenly he's listening at doorways and bribing his mistress' servants, he defends these behaviors. He says, "You know, look, I know you think this is repugnant, but it is no different from interpreting an ancient text or looking at a monument." He says, "They are scientific investigations with real intellectual value." Proust is trying to show us that jealousy feels intolerable and makes us look absurd, but it is, at its crux, a quest for knowledge, a quest for truth, painful truth, and actually, where Proust is concerned, the more painful the truth, the better. Grief, humiliation, loss: These were the avenues to wisdom for Proust. He says, "A woman whom we need, who makes us suffer, elicits from us a gamut of feelings far more profound and vital than a man of genius who interests us." Is he telling us to just go and find cruel women? No. I think he's trying to say that jealousy reveals us to ourselves. And does any other emotion crack us open in this particular way? Does any other emotion reveal to us our aggression and our hideous ambition and our entitlement? Does any other emotion teach us to look with such peculiar intensity?
Un kas tīk greizsirdībai? Greizsirdībai patīk informācija. Greizsirdībai tīk detaļas. Greizsirdība barojas no kupliem, spožiem matiem, mazā, smukā penāļa. Greizsirdībai patīk fotogrāfijas. Tāpēc arī Instagram ir tik populārs. (Smiekli) Prusts savij zināšanu un greizsirdības valodu. Kad Svanu moka greizsirdība un pēkšņi viņš noklausās aiz durvīm un piekukuļo savas mīļākās kalpus, Svans aizstāv savu uzvedību. Viņš saka: „Es zinu, jūs uzskatāt, ka tas ir atbaidoši, bet mana uzvedība neatšķiras no sena teksta atšifrēšanas vai skatīšanās uz pieminekli.” Viņš saka: „Šī rīcība ir zinātniski pētījumi ar patiesu intelektuālo vērtību.” Prusts mēģina mums parādīt, ka greizsirdība ir neizturama un liek mums izskatīties absurdi, bet savā būtībā greizsirdība ir zināšanu meklējumi, patiesības, sāpīgas patiesības, meklēšana. Patiesībā, pēc Prusta domām, jo sāpīgāka patiesība, jo labāk. Nožēla, pazemojums, zaudējums — tās visas Prustam ir zināšanu avoti. Viņš saka: „Sieviete, kuru mums vajag, kura liek mums ciest, no mums izvilina daudz plašāku un dziļāku jūtu gammu nekā interesants ģēnijs.” Vai viņš iesaka iet un atrast cietsirdīgas sievietes? Nē, es domāju Prusts mēģina pateikt, ka greizsirdība atklāj mūs pašus. Vai ir kāda cita emocija, kas mūs šādi atsedz? Vai kāda cita emocija atklāj mums mūsu pašu agresiju, pretīgās ambīcijas un sajūtu, ka „mums pienākas”? Vai ir vēl kādas jūtas, kas māca mums skatīties ar tik specifisku intensitāti?
Freud would write about this later. One day, Freud was visited by this very anxious young man who was consumed with the thought of his wife cheating on him. And Freud says, it's something strange about this guy, because he's not looking at what his wife is doing. Because she's blameless; everybody knows it. The poor creature is just under suspicion for no cause. But he's looking for things that his wife is doing without noticing, unintentional behaviors. Is she smiling too brightly here, or did she accidentally brush up against a man there? [Freud] says that the man is becoming the custodian of his wife's unconscious.
Par to vēlāk rakstīja arī Freids. Kādu vienu pie Freida ieradās jauns un ļoti uztraukts vīrietis, kuru bija apsēdušas domas, ka sieva viņu krāpj. Freids teica: „Šā vīrieša rīcībā ir kas savāds, jo viņš neskatās uz to, ko dara viņa sieva. Viņa ir bez vainas, visi to zina. Nabaga radījums vienkārši tiek turēts aizdomās bez iemesla. Viņš meklē un vēro lietas, ko sieva dara pati nemanot, neapzinātas darbības. Vai te viņa pasmaida pārāk plati, vai viņa nejauši pieskārās tam vīrietim.” [Freids] saka, ka vīrietis kļūst par savas sievas bezapziņas uzraugu.
The novel is very good on this point. The novel is very good at describing how jealousy trains us to look with intensity but not accuracy. In fact, the more intensely jealous we are, the more we become residents of fantasy. And this is why, I think, jealousy doesn't just provoke us to do violent things or illegal things. Jealousy prompts us to behave in ways that are wildly inventive. Now I'm thinking of myself at eight, I concede, but I'm also thinking of this story I heard on the news. A 52-year-old Michigan woman was caught creating a fake Facebook account from which she sent vile, hideous messages to herself for a year. For a year. A year. And she was trying to frame her ex-boyfriend's new girlfriend, and I have to confess when I heard this, I just reacted with admiration. (Laughter) Because, I mean, let's be real. What immense, if misplaced, creativity. Right? This is something from a novel. This is something from a Patricia Highsmith novel.
Romāns ļoti labi parāda šo aspektu Romāns ļoti labi parāda, kā greizsirdība iemāca mūs skatīties intensīvi, bet neprecīzi. Patiesībā, jo stiprāka mūsu greizsirdība, jo vairāk mēs dzīvojam fantāzijā. Tādēļ, manuprāt, greizsirdība ne vien liek mums darīt vardarbīgas vai nelikumīgas lietas. Greizsirdība liek mums uzvesties veidos, kas ir mežonīgi radoši. Atzīstos, tagad es domāju par sevi astoņu gadu vecumā. Bet es arī domāju par stāstu, ko dzirdēju ziņās. 52 gadus veca sieviete no Mičiganas tika pieķerta ar viltus Facebook kontu, no kura viņa sev sūtīja drausmīgas, zemiskas ziņas gada garumā. Gada garumā. Gada. Viņa mēģināja iegāzt bijušā drauga jauno draudzeni. Atzīšos, izdzirdējusi šo stāstu, es viņu apbrīnoju. (Smiekli) Jo būsim reāli. Kāds neaptverams, lai gan nevietā izmantots radošums! Ne tā? Gluži kā no romāna. Kā kaut kas no Patrīcijas Haismitas romāna.
Now Highsmith is a particular favorite of mine. She is the very brilliant and bizarre woman of American letters. She's the author of "Strangers on a Train" and "The Talented Mr. Ripley," books that are all about how jealousy, it muddles our minds, and once we're in the sphere, in that realm of jealousy, the membrane between what is and what could be can be pierced in an instant. Take Tom Ripley, her most famous character. Now, Tom Ripley goes from wanting you or wanting what you have to being you and having what you once had, and you're under the floorboards, he's answering to your name, he's wearing your rings, emptying your bank account. That's one way to go.
Haismita man ir īpaši tuva. Viņa ir ļoti ģeniāla un pārsteidzoša sieviete amerikāņu rakstniecības pasaulē. Autore romāniem „Svešinieki vilcienā” un „Talantīgais misters Riplijs” Tās ir grāmatas par to, kā greizsirdība saduļķo mūsu prātus un kā, brīdī, kad nokļūstam greizsirdības varā, barjera starp to, kas ir un kas varētu būt, var tikt caururbta vienā mirklī. Piemēram, slavenākais viņas radītais varonis, Toms Riplijs. Toms Riplijs vispirms iekāro tevi vai to, kas tev pieder, un tad viņš kļūst par tevi un iegūst visu, kas kādreiz bija tavs, kamēr tu pūsti zem grīdas dēļiem. Viņš atsaucas uz tavu vārdu, nēsā tavus gredzenus un iztukšo tavu bankas kontu. Tas ir viens veids, kā notikumi var attīstīties.
But what do we do? We can't go the Tom Ripley route. I can't give the world D's, as much as I would really like to, some days. And it's a pity, because we live in envious times. We live in jealous times. I mean, we're all good citizens of social media, aren't we, where the currency is envy?
Bet ko lai darām mēs? Mēs nevaram sekot Toma Riplija pēdās. Es nevaru pasaulei salikt četriniekus, lai kā man to dažreiz negribētos. Tas ir skumji, jo mēs dzīvojam skaudīgos laikos. Mēs dzīvojam greizsirdīgos laikos. Mēs visi esam paklausīgi sabiedrisko mediju kalpi, vai ne? Un sabiedrisko mediju valūta ir skaudība.
Does the novel show us a way out? I'm not sure. So let's do what characters always do when they're not sure, when they are in possession of a mystery. Let's go to 221B Baker Street and ask for Sherlock Holmes. When people think of Holmes, they think of his nemesis being Professor Moriarty, right, this criminal mastermind. But I've always preferred [Inspector] Lestrade, who is the rat-faced head of Scotland Yard who needs Holmes desperately, needs Holmes' genius, but resents him. Oh, it's so familiar to me. So Lestrade needs his help, resents him, and sort of seethes with bitterness over the course of the mysteries. But as they work together, something starts to change, and finally in "The Adventure of the Six Napoleons," once Holmes comes in, dazzles everybody with his solution, Lestrade turns to Holmes and he says, "We're not jealous of you, Mr. Holmes. We're proud of you." And he says that there's not a man at Scotland Yard who wouldn't want to shake Sherlock Holmes' hand.
Vai romāns rāda mums izeju? Es neesmu droša. Tādēļ darīsim to, ko varoņi parasti dara, kad viņi šaubās, kad viņu rokās ir nonācis noslēpums. Dosimies uz Beikerstrītu 221B un lūgsim Šerloka Holmsa palīdzību. Domājot par Holmsu, kā pretinieku daudzi iedomājas profesoru Moriartiju, noziedzīgo ģēniju, vai ne? Bet es allaž esmu devusi priekšroku [inspektoram] Lestreidam, Skotlendjarda vadītājam ar žurkas ģīmi. Viņam Holmss ir izmisīgi nepieciešams. Lestreids nevar iztikt bez Holmsa ģenialitātes, bet nevar arī viņu ciest. Tās ir tik pazīstamas sajūtas! Lestreids nevar iztikt bez Holmsa, bet nevar arī viņu ciest un noslēpumu atklāšanas gaitā vārās savā rūgtumā. Bet strādājot kopā, kaut kas mainās un beidzot stāstā „Seši napoleoni”, kad Holmss ierodas un apžilbina visus ar risinājumu, Lestreids pagriežās pret Holmsu un saka: „Mēs neapskaužam Jūs, Holmsa kungs, mēs ar Jums lepojamies.” Un viņš saka, ka visā Skotlendjardā nav cilvēka, kas negribētu paspiest Šerloka Holmsa roku.
It's one of the few times we see Holmes moved in the mysteries, and I find it very moving, this little scene, but it's also mysterious, right? It seems to treat jealousy as a problem of geometry, not emotion. You know, one minute Holmes is on the other side from Lestrade. The next minute they're on the same side. Suddenly, Lestrade is letting himself admire this mind that he's resented. Could it be so simple though? What if jealousy really is a matter of geometry, just a matter of where we allow ourselves to stand in relation to another? Well, maybe then we wouldn't have to resent somebody's excellence. We could align ourselves with it.
Tā ir viena no retajām reizēm, kad Holmss ir aizkustināts un man šī mazā ainiņa liekas brīnišķīga, bet tā ir arī neizprotama, vai ne? Liekas, ka tajā greizsirdība tiek uztverta kā ģeometrijas, nevis emociju problēma. Vienā mirklī Holmss ir Lestreidam pretējā pusē, un nākamajā mirklī viņi jau ir vienā pusē. Pēkšņi Lestreids sev atļauj apbrīnot to pašu prātu, ko viņš tik ilgi ir nīdis. Vai tas varētu būt tik vienkārši? Ja nu greizsirdība ir ģeometrijas jautājums? Jautājums vienīgi par to, kur mēs sevi novietojam attiecībā pret citiem. Iespējams, tad mums nebūtu jānīst kāda cita izcilums. Mēs varētu pievienoties tam.
But I like contingency plans. So while we wait for that to happen, let us remember that we have fiction for consolation. Fiction alone demystifies jealousy. Fiction alone domesticates it, invites it to the table. And look who it gathers: sweet Lestrade, terrifying Tom Ripley, crazy Swann, Marcel Proust himself. We are in excellent company. Thank you. (Applause)
bet man patīk rezerves plāni. Tādēļ, gaidot, kamēr mēs pievienosimies izcilībai, neaizmirsīsim, ka mums kā mierinājums var kalpot daiļliteratūra. Daiļliteratūra vien padara greizsirdību mazāk noslēpumainu. Daiļliteratūra to pieradina, aicina sēsties pie pārrunu galda. Skat, kas atsaucas aicinājumam: jaukais Lestreids, šausminošais Toms Riplijs, trakais Svans un pats Marsels Prusts. Mums ir izcila kompānija. Paldies (Aplausi)