What you're doing, right now, at this very moment, is killing you. More than cars or the Internet or even that little mobile device we keep talking about, the technology you're using the most almost every day is this, your tush. Nowadays people are sitting 9.3 hours a day, which is more than we're sleeping, at 7.7 hours. Sitting is so incredibly prevalent, we don't even question how much we're doing it, and because everyone else is doing it, it doesn't even occur to us that it's not okay. In that way, sitting has become the smoking of our generation.
Tas, ko darāt šeit un tieši šajā mirklī, jūs nogalina. Vairāk nekā automašīnas vai internets vai pat tā mobilā ierīcīte, par kuru mēs nepārtraukti runājam, tehnoloģija, kuru jūs ikdienā lietojat visbiežāk, ir šī — jūsu sēžamvieta. Mūsdienās cilvēki sēž 9,3 stundas dienā, kas ir vairāk, nekā laiks, ko pavadām guļot — 7,7 stundas. Sēdēšana ir tik ārkārtīgi izplatīta, ka mēs pat neaizdomājamies, cik lielā mērā to darām, un tā kā visi pārējie to dara, mums pat neienāk prātā, ka tas nav labi. Tādā veidā sēdēšana ir kļuvusi par mūsu paaudzes smēķēšanu.
Of course there's health consequences to this, scary ones, besides the waist. Things like breast cancer and colon cancer are directly tied to our lack of physical [activity], Ten percent in fact, on both of those. Six percent for heart disease, seven percent for type 2 diabetes, which is what my father died of. Now, any of those stats should convince each of us to get off our duff more, but if you're anything like me, it won't.
Protams, tam ir arī sekas uz veselību, baisas sekas, ne tikai uz vidukli. Piemēram, krūts vēzis un zarnu vēzis ir tieši saistīts ar mūsu mazkustīgumu, patiesībā, desmit procentos abu vēžu gadījumu. Sešos procentos sirds slimību, septiņos procentos 2.tipa diabēta, tieši no kā nomira mans tēvs. Ja vien šī statistika spētu pārliecināt katru no mums biežāk piecelties no saviem spilventiņiem, bet ja esat kaut cik līdzīgi man, tad tā nenotiks.
What did get me moving was a social interaction. Someone invited me to a meeting, but couldn't manage to fit me in to a regular sort of conference room meeting, and said, "I have to walk my dogs tomorrow. Could you come then?" It seemed kind of odd to do, and actually, that first meeting, I remember thinking, "I have to be the one to ask the next question," because I knew I was going to huff and puff during this conversation. And yet, I've taken that idea and made it my own. So instead of going to coffee meetings or fluorescent-lit conference room meetings, I ask people to go on a walking meeting, to the tune of 20 to 30 miles a week. It's changed my life.
Mani spēja izkustināt sociālā saskarsme. Kāds uzaicināja mani uz tikšanos, taču savā grafikā nevarēja atrast laiku, lai ar mani tiktos birojā un teica: „Man rīt jāizved pastaigā savi suņi. Varbūt tu varētu atnākt tad?” Tas šķita diezgan savādi. Es pat atceros. ka tajā pirmajā satikšanās reizē es nodomāju: „Man jābūt tai, kura uzdos jautājumu nākamā,” jo es zināju, ka šīs sarunas laikā elsīšu un pūtīšu. Tomēr beigās es pieņēmu šo domu kā savējo. Tā vietā, lai satiktos pie kafijas tases vai sanāktu ar fluorescenci izgaismotās sanāksmju telpās, es aicinu cilvēkus uz tikšanos pastaigā, nostaigājot 30 līdz 50 kilometrus nedēļā. Tas ir mainījis manu dzīvi.
But before that, what actually happened was, I used to think about it as, you could take care of your health, or you could take care of obligations, and one always came at the cost of the other. So now, several hundred of these walking meetings later, I've learned a few things.
Taču pirms tam bija tā, ka es uz to raudzījos kā: tu vari parūpēties par savu veselību vai tikt galā ar pienākumiem, viens vienmēr bija uz otra rēķina. Tā nu tagad, pēc vairākiem simtiem šīm pastaigu sarunām, esmu šo to iemācījusies.
First, there's this amazing thing about actually getting out of the box that leads to out-of-the-box thinking. Whether it's nature or the exercise itself, it certainly works.
Pirmkārt, apbrīnojamākais ir tas, ka, iziešana ārā no četrām sienām, veicina nestandarta domāšanu. Vienalga, vai tā ir daba vai pati izkustēšanās, tas strādā.
And second, and probably the more reflective one, is just about how much each of us can hold problems in opposition when they're really not that way. And if we're going to solve problems and look at the world really differently, whether it's in governance or business or environmental issues, job creation, maybe we can think about how to reframe those problems as having both things be true. Because it was when that happened with this walk-and-talk idea that things became doable and sustainable and viable.
Otrkārt, kas, iespējams, pārdomu veicinošs, ir tas, cik ļoti ikviens no mums problēmas pretnostatī, lai arī tās tādas nemaz nav. Ja grasāmies risināt problēmas un raudzīties uz pasauli citādāk, vienalga vai tā būtu vadība, uzņēmējdarbība, vides jautājumi vai jaunu darba vietu radīšana, varbūt mēs varam izdomāt, kā uz šīm problēmām raudzīties citādāk, abas pieņemot kā patiesību. Jo tā notika ar šo domu par tikšanos pastaigā, ar kuru lietas kļuva izdarāmākas, ilgtspējīgākas un dzīvotspējīgākas.
So I started this talk talking about the tush, so I'll end with the bottom line, which is, walk and talk. Walk the talk. You'll be surprised at how fresh air drives fresh thinking, and in the way that you do, you'll bring into your life an entirely new set of ideas.
Tā kā es sāku šo sarunu, runājot par sēžamvietu, tad nobeigšu ar pašu pamatu — staigā un runā! Izved sarunu svaigā gaisā. Jūs būsiet pārsteigti, kā svaigais gaiss rosina jaunas domas, un šīm domām attīstoties, ieviesīsiet savā dzīvē pilnīgi jaunas idejas.
Thank you.
Paldies!
(Applause)
(Aplausi)