You're looking at a woman who was publicly silent for a decade. Obviously, that's changed, but only recently.
Jūsu priekšā ir sieviete, kas publiski klusējusi desmit gadus. Acīmredzot, tas ir mainījies, bet tikai nesen.
It was several months ago that I gave my very first major public talk, at the Forbes "30 Under 30 Summit" -- 1,500 brilliant people, all under the age of 30. That meant that in 1998, the oldest among the group were only 14, and the youngest, just four. I joked with them that some might only have heard of me from rap songs. Yes, I'm in rap songs.
Pirms dažiem mēnešiem es pirmo reizi uzstājos ar nozīmīgu runu <i>Forbes 30 Under 30</i> samitā. Tajā piedalījās 1500 lieliski jaunieši, visi jaunāki par 30 gadiem. Tas nozīmēja, ka 1998. gadā vecākajiem no tiem bija 14 gadu un jaunākajiem tikai 4. Es ar viņiem jokoju, ka daži no viņiem, iespējams, par mani dzirdējuši tikai no repa dziesmām.
(Laughter)
Jā, esmu repa dziesmās.
Almost 40 rap songs.
Gandrīz 40 repa dziesmās. (Smiekli)
(Laughter)
But the night of my speech, a surprising thing happened. At the age of 41, I was hit on by a 27-year-old guy.
Bet manas uzstāšanās vakarā notika kas pārsteidzošs. 41 gada vecumā ar mani flirtēja 27 gadus vecs puisis.
(Laughter)
I know, right? He was charming, and I was flattered, and I declined. You know what his unsuccessful pickup line was? He could make me feel 22 again.
Nav slikti, vai ne? Viņš bija valdzinošs un es jutos glaimota, un es atteicu. Ziniet, kā viņš mani neveiksmīgi uzrunāja? Viņš man varētu likt atkal justies kā 22 gados.
(Laughter)
(Smiekli) (Aplausi)
(Applause)
I realized, later that night, I'm probably the only person over 40 who does not want to be 22 again.
Tovakar sapratu, ka, iespējams, esmu vienīgais cilvēks, kam pāri 40, kas nevēlas atgriezties 22 gadu vecumā.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
At the age of 22, I fell in love with my boss. And at the age of 24, I learned the devastating consequences.
22 gadu vecumā es iemīlējos savā priekšniekā, un 24 gadu vecumā piedzīvoju tā postošās sekas.
Can I see a show of hands of anyone here who didn't make a mistake or do something they regretted at 22? Yep. That's what I thought. So like me, at 22, a few of you may have also taken wrong turns and fallen in love with the wrong person, maybe even your boss. Unlike me, though, your boss probably wasn't the president of the United States of America.
Vai varētu pacelt rokas tie, kas 22 gadu vecumā nav izdarījuši kādu kļūdu, ko vēlāk nožēlojuši. Jā. Tā jau man šķita. Tātad, dažiem no jums, tāpat kā man, 22 gadu vecumā gadījies kļūdīties, un iemīlēties nepareizajā cilvēkā, varbūt pat savā priekšniekā. Atšķirībā no manis, jūsu priekšnieks, visticamāk, nebija Amerikas Savienoto Valstu prezidents.
(Laughter)
Of course, life is full of surprises.
Protams, dzīve ir pārsteigumu pilna.
Not a day goes by that I'm not reminded of my mistake, and I regret that mistake deeply.
Nepaiet ne diena, kad man par manu kļūdu neatgādinātu, un es šo kļūdu dziļi nožēloju.
In 1998, after having been swept up into an improbable romance, I was then swept up into the eye of a political, legal and media maelstrom like we had never seen before. Remember, just a few years earlier, news was consumed from just three places: reading a newspaper or magazine, listening to the radio or watching television. That was it. But that wasn't my fate. Instead, this scandal was brought to you by the digital revolution. That meant we could access all the information we wanted, when we wanted it, anytime, anywhere. And when the story broke in January 1998, it broke online. It was the first time the traditional news was usurped by the internet for a major news story -- a click that reverberated around the world.
1998. gadā, pēc tam, kad biju ierauta bezcerīgā romānā, mani arī ierāva politiskā, juridiskā un mediju virpulī, kāds līdz tam vēl nebija pieredzēts. Atcerieties, tikai dažus gadus pirms tā, ziņas patērēja no trīs avotiem: laikrakstiem vai žurnāliem, klausoties radio vai skatoties televīziju. Tas arī viss. Bet tas nebija mans liktenis. Tā vietā, šo skandālu jums piedāvāja digitālā revolūcija. Tas nozīmēja, ka mums bija pieeja visai informācijai, ko vien vēlējāmies, kad vien to vēlējāmies, jebkad, jebkur, un kad tas notika 1998. gada janvārī, tas notika internetā. Tā bija pirmā reize, kad internets uzurpēja tradicionālās ziņas kā nozīmīgu savu ziņu pasniegšanas saturu. Tas bija klikšķis, kas satricināja pasauli.
What that meant for me personally was that overnight, I went from being a completely private figure to a publicly humiliated one, worldwide. I was patient zero of losing a personal reputation on a global scale almost instantaneously.
Personīgi man, tas nozīmēja to, ka vienā dienā pārtapu no pilnīgi privātas personas par visā pasaulē publiski pazemotu personu. Es biju pirmais upuris, kas gandrīz vienā mirklī pasaules mērogā zaudējis personīgo reputāciju.
This rush to judgment, enabled by technology, led to mobs of virtual stone-throwers. Granted, it was before social media, but people could still comment online, e-mail stories, and, of course, e-mail cruel jokes. News sources plastered photos of me all over to sell newspapers, banner ads online, and to keep people tuned to the TV. Do you recall a particular image of me, say, wearing a beret?
Šī steiga nosodīt, kam vaļu ļāvusi tehnoloģija, radīja virtuālo akmeņu metēju pūļus. Tiesa, tas bija vēl pirms sociālo mediju uzplaukuma, tomēr bija iespējams komentēt internetā, sūtīt ziņas e-pastā, un, protams, sūtīt nežēlīgus jokus. Ziņu avoti publicēja manus foto kur vien pagadās, lai pārdotu laikrakstus, interneta <i>banerus</i>, un liktu cilvēkiem skatīties televizoru. Vai atceraties kādu noteiktu attēlu ar mani, teiksim, ar bereti galvā?
Now, I admit I made mistakes -- especially wearing that beret.
Atzīstu, ka pieļāvu kļūdas, īpaši uzvelkot to bereti.
(Laughter)
But the attention and judgment that I received -- not the story, but that I personally received -- was unprecedented. I was branded as a tramp, tart, slut, whore, bimbo, and, of course, "that woman." I was seen by many, but actually known by few. And I get it: it was easy to forget that that woman was dimensional, had a soul and was once unbroken.
Bet uzmanība un nosodījums, ko saņēmu, ne par notikušo, bet personīgi man adresētu, bija iepriekš nepieredzēts. Mani dēvēja par staiguli, ieleni, padauzu, mauku, cērtamo un, protams, par TO sievieti. Mani redzēja daudzi, bet patiešām pazina tikai daži. Es saprotu: bija viegli aizmirst, ka tā sieviete ir daudzšķautņaina, ar savu dvēseli, kas reiz bijusi nesalauzta.
When this happened to me 17 years ago, there was no name for it. Now we call it "cyberbullying" and "online harassment." Today, I want to share some of my experience with you, talk about how that experience has helped shape my cultural observations, and how I hope my past experience can lead to a change that results in less suffering for others.
Kad tas ar mani notika pirms 17 gadiem, tam nebija nosaukuma. Tagad mēs to dēvējam par kiberpāridarījumiem, uzmākšanos internetā. Šodien, es vēlos ar jums dalīties pieredzē, un runāt par kultūras novērojumiem, ko šī pieredze man palīdzējusi izdarīt, un par manu cerību, ka mana pieredze novedīs pie pārmaiņam, kas ļaus citiem ciest mazāk.
In 1998, I lost my reputation and my dignity. I lost almost everything. And I almost lost my life.
1998. gadā es zaudēju savu reputāciju un cieņu. Es zaudēju gandrīz visu, un es gandrīz zaudēju arī savu dzīvību.
Let me paint a picture for you. It is September of 1998. I'm sitting in a windowless office room inside the Office of the Independent Counsel, underneath humming fluorescent lights. I'm listening to the sound of my voice, my voice on surreptitiously taped phone calls that a supposed friend had made the year before. I'm here because I've been legally required to personally authenticate all 20 hours of taped conversation. For the past eight months, the mysterious content of these tapes has hung like the sword of Damocles over my head. I mean, who can remember what they said a year ago? Scared and mortified, I listen, listen as I prattle on about the flotsam and jetsam of the day; listen as I confess my love for the president, and, of course, my heartbreak; listen to my sometimes catty, sometimes churlish, sometimes silly self being cruel, unforgiving, uncouth; listen, deeply, deeply ashamed, to the worst version of myself, a self I don't even recognize.
Ļaujiet iezīmēt jums ainu. Ir 1998. gada septembris. Es sēžu biroja telpā bez logiem Neatkarīgās Padomes birojā zem sanošām fluorescējošām lampām. Es klausos savā balsī, savā balsī no slepeni ierakstītām telefona sarunām, ko gadu iepriekš veicis kāds par draugu uzskatīts cilvēks. Esmu šeit, jo man ir juridiski pieprasīts personīgi autentificēt visas ierakstītās sarunas 20 stundu garumā. Pēdējo astoņu mēnešu laikā, noslēpumaino ierakstu saturs ir karājies pār manu galvu kā Damokla zobens. Kurš gan spēj atcerēties, kas pateikts pirms gada? Bailēs sastingusi, es klausos, klausos savās čalās par ikdienas sīkumiem, klausos kā atzīstos mīlestībā pret prezidentu un, protams, salauztajā sirdi, klausos dažbrīd viltīgajā, dažbrīd neiejūtīgajā, dažbrīd muļķīgajā sevī. Mana balss skan nežēlīgi, nepiedodoši, dumji. Klausos ar lielu, lielu kaunu sliktāko manas personības versiju, kādu es pat nespēju atpazīt.
A few days later, the Starr Report is released to Congress, and all of those tapes and transcripts, those stolen words, form a part of it. That people can read the transcripts is horrific enough. But a few weeks later, the audiotapes are aired on TV, and significant portions made available online. The public humiliation was excruciating. Life was almost unbearable.
Dažas dienas vēlāk Starra ziņojumu publicē izskatīšanai Kongresā, un visi tie ieraksti un atšifrējumi, tie zagtie vārdi, ir daļa no tā. Ierakstu atšifrējumu publicēšana jau ir liels trieciens, bet dažas nedēļas vēlāk, audio ierakstus pārraida televīzijā, un liela daļa no tiem ir pieejama internetā. Publiskais pazemojums bija nepanesams. Dzīve bija gandrīz neizturama.
This was not something that happened with regularity back then in 1998, and by "this," I mean the stealing of people's private words, actions, conversations or photos, and then making them public -- public without consent, public without context and public without compassion.
1998. gadā tā nebija parasta parādība, un ar „parādību” es domāju cilvēka privāto runu, darbību, sarunu un attēlu nozagšanu, un to publicēšanu, publicēšanu bez piekrišanas, publicēšanu bez konteksta un publicēšanu bez līdzjūtības.
Fast-forward 12 years, to 2010, and now social media has been born. The landscape has sadly become much more populated with instances like mine, whether or not someone actually made a mistake, and now, it's for both public and private people. The consequences for some have become dire, very dire.
Pārlecot 12 gadus uz priekšu, 2010. gadu, ir dzimuši sociālie mediji. Aina diemžēl kļuvusi daudz kuplāka ar līdzīgiem gadījumiem kā manējais, vienalga, vai kāds tiešām kļūdījies, vai nē. Un nu par upuriem kļuvušas gan publiskas, gan privātas personas. Sekas dažiem no tiem ir bijušas šausmīgas, ļoti šausmīgas.
I was on the phone with my mom in September of 2010, and we were talking about the news of a young college freshman from Rutgers University, named Tyler Clementi. Sweet, sensitive, creative Tyler was secretly webcammed by his roommate while being intimate with another man. When the online world learned of this incident, the ridicule and cyberbullying ignited. A few days later, Tyler jumped from the George Washington Bridge to his death. He was 18.
Es runāju pa telefonu ar mammu 2010. gada septembrī, un mēs apspriedām ziņas par kādu Ratgerzas Universitātes pirmkursnieku vārdā Tailers Klementi Jauko, jūtīgo, radošo Taileru intīmā brīdī ar citu vīrieti ar tīmekļa kameru slepeni nofilmēja viņa istabas biedrs. Kad interneta pasaule uzzināja par šo gadījumu, sākās izsmiešana un kiberpāridarīšana. Pēc dažām dienām Tailers nolēca no Džordža Vašingtona tilta, padarot sev galu. Viņam bija 18.
My mom was beside herself about what happened to Tyler and his family, and she was gutted with pain in a way that I just couldn't quite understand. And then eventually, I realized she was reliving 1998, reliving a time when she sat by my bed every night, reliving -- (Chokes up)
Mana mamma bija šausmās par to, kas notika ar Taileru un viņa ģimeni, un viņa bija sāpju pārņemta, Es īsti nespēju to saprast, bet tad es beidzot apjēdzu, viņa vēlreiz izdzīvoja 1998. gadu, kad ik vakaru sēdēja pie manas gultas, atkal izdzīvoja laiku, kad lika man turēt vannas istabas durvis atvērtas,
sorry -- reliving a time when she made me shower with the bathroom door open, and reliving a time when both of my parents feared that I would be humiliated to death, literally.
un atkal izdzīvoja laiku, kad abi mani vecāki baidījās, ka mani pazemos līdz nāvei, burtiskā nozīmē.
Today, too many parents haven't had the chance to step in and rescue their loved ones. Too many have learned of their child's suffering and humiliation after it was too late. Tyler's tragic, senseless death was a turning point for me. It served to recontextualize my experiences, and I then began to look at the world of humiliation and bullying around me and see something different.
Šodien pārāk daudziem vecākiem nav bijusi iespēja aizstāvēt un glābt savus bērnus. Pārāk daudzi par savu bērnu ciešanām un pazemojumu uzzinājuši par vēlu. Tailera traģiskā, bezjēdzīgā nāve man bija pagrieziena punkts. Tas palīdzēja manu pieredzi ieraudzīt citādā gaismā, un es sāku raudzīties uz pazemojumu un pāridarījumu pasauli sev apkārt un redzēt to citādāku.
In 1998, we had no way of knowing where this brave new technology called the internet would take us. Since then, it has connected people in unimaginable ways -- joining lost siblings, saving lives, launching revolutions ... But the darkness, cyberbullying, and slut-shaming that I experienced had mushroomed. Every day online, people -- especially young people, who are not developmentally equipped to handle this -- are so abused and humiliated that they can't imagine living to the next day. And some, tragically, don't. And there's nothing virtual about that.
1998. gadā mēs nezinājām, kur šī drosmīgā jaunā tehnoloģija vārdā internets, mūs novedīs. Kopš tā laika, tā ir ļāvusi cilvēkiem sazināties neiedomājamos veidos, apvienojot zaudētus brāļus un māsas, glābjot dzīvības, uzsākot revolūcijas, bet kiberpāridarījumu tumsa un tikumiskā kaunināšana, kādu pieredzēju es, ir vērsusies plašumā. Katru dienu internetā cilvēki, it īpaši jaunieši, kas nav garīgi nobrieduši, lai ar to tiktu galā, tiek nozākāti un pazemoti tā, ka viņi nespēj iedomāties savu dzīvi nākamajā dienā, un daži no viņiem, diemžēl, to arī nepiedzīvo, un tajā nav nekā virtuāla.
Childline, a UK nonprofit that's focused on helping young people on various issues, released a staggering statistic late last year: from 2012 to 2013, there was an 87 percent increase in calls and e-mails related to cyberbullying. A meta-analysis done out of the Netherlands showed that for the first time, cyberbullying was leading to suicidal ideations more significantly than offline bullying. And you know, what shocked me -- although it shouldn't have -- was other research last year that determined humiliation was a more intensely felt emotion than either happiness or even anger.
Lielbritānijas organizācija <i>ChildLine</i>, kas palīdz jauniešiem dažādos jautājumos, pagājušajā gadā nogalē publicējusi graujošu statistiku: No 2012. līdz 2013. gadam bija 87 procentu pieaugums zvaniem un e-pastiem, kas saistīti ar kiberpāridarījumiem. Nīderlandē veiktā metanalīze pirmo reizi pierāda, ka kiberpāridarījumi noved pie pašnāvnieciskām tieksmēm daudz vairāk nekā pāridarījumi ārpus interneta. Un ziniet, kas mani satrieca, kaut gan tam nevajadzētu. Pagājušogad tika veikts pētījums, kurā secināja, ka pazemojums ir spēcīgāk izjusta emocija nekā laime vai pat dusmas.
Cruelty to others is nothing new. But online, technologically enhanced shaming is amplified, uncontained and permanently accessible. The echo of embarrassment used to extend only as far as your family, village, school or community. But now, it's the online community too. Millions of people, often anonymously, can stab you with their words, and that's a lot of pain. And there are no perimeters around how many people can publicly observe you and put you in a public stockade. There is a very personal price to public humiliation, and the growth of the internet has jacked up that price.
Nežēlība pret citiem nav nekas jauns, bet internetā, tehnoloģiski pavairota kaunināšana ir daudz spēcīgāka, nevaldāmāka un pastāvīgi pieejama. Kādreiz kauna atbalss atskanēja tikai ģimenes, ciema, skolas vai kopienas robežās, bet tagad tam pievienojusies arī interneta sabiedrība. Mijoniem cilvēku, bieži vien anonīmi, var durstīt tevi ar vārdiem, un tas ļoti sāp, un nepastāv ierobežojumu, cik cilvēku var publiski tevi vērot un ielikt publiskā iežogojumā. Publiskai kaunināšanai ir ļoti personīga cena, un interneta izaugsme šo cenu ir sakāpinājusi.
For nearly two decades now, we have slowly been sowing the seeds of shame and public humiliation in our cultural soil, both on- and offline. Gossip websites, paparazzi, reality programming, politics, news outlets and sometimes hackers all traffic in shame. It's led to desensitization and a permissive environment online, which lends itself to trolling, invasion of privacy and cyberbullying. This shift has created what Professor Nicolaus Mills calls "a culture of humiliation." Consider a few prominent examples just from the past six months alone. Snapchat, the service which is used mainly by younger generations and claims that its messages only have the life span of a few seconds. You can imagine the range of content that that gets. A third-party app which Snapchatters use to preserve the life span of the messages was hacked, and 100,000 personal conversations, photos and videos were leaked online, to now have a life span of forever. Jennifer Lawrence and several other actors had their iCloud accounts hacked, and private, intimate, nude photos were plastered across the internet without their permission. One gossip website had over five million hits for this one story. And what about the Sony Pictures cyberhacking? The documents which received the most attention were private e-mails that had maximum public embarrassment value.
Nu jau gandrīz divdesmit gadus esam lēnām sējuši kauna un publiska pazemojuma sēklu mūsu kultūras augsnē gan internetā, gan ārpus tā. Tenku lapas, paparaci, realitātes šovi, politika, ziņu aģentūras un dažreiz <i>hakeri</i>, visi tirgojas ar kaunu. Tas ir novedis pie notrulinātības un visatļautības gaisotnes internetā, kas izpaužas <i>troļļošanā</i>, ielaušanās privātajā telpā un kiberpāridarījumiem. Šīs pārmaiņas ir radījušas to, ko profesors Nikolauss Milss sauc par pazemošanas kultūru. Pievērsiet uzmanību dažiem spilgtiem piemēriem tikai pēdējā pusgada laikā. <i>Snapchat</i>, pakalpojuma sniedzējs, ko pārsvarā lieto jaunākās paaudzes, un kas apgalvo, ka tā ziņu mūžs ilgst tikai dažas sekundes. Iedomājieties, kādu satura diapazonu tas aptver. Trešās puses lietotne, ar ko <i>Snapchat</i> lietotāji pagarina ziņu mūžu, tika uzlauzta, un 100'000 personīgu sarunu, attēlu un video nopludināti internetā, kas tagad tur glabāsies mūžīgi. Dženiferas Lorensas un dažu citu aktieru <i>iCloud</i> konti tika uzlauzti, un privāti, intīmi kailfoto izplatīti internetā bez viņu atļaujas. Kāda tenku lapa saņēma vairāk nekā piecus miljonus apmeklējumu tikai šīs ziņas dēļ. Un kā ar <i>Sony Pictures</i> datu uzlaušanu? Dokumenti, kam pievērsa visvairāk uzmanības, bija privātas e-pasta vēstules, kurām bija maksimāla publiska kauna vērtība.
But in this culture of humiliation, there is another kind of price tag attached to public shaming. The price does not measure the cost to the victim, which Tyler and too many others -- notably, women, minorities and members of the LGBTQ community -- have paid, but the price measures the profit of those who prey on them. This invasion of others is a raw material, efficiently and ruthlessly mined, packaged and sold at a profit. A marketplace has emerged where public humiliation is a commodity, and shame is an industry. How is the money made? Clicks. The more shame, the more clicks. The more clicks, the more advertising dollars. We're in a dangerous cycle. The more we click on this kind of gossip, the more numb we get to the human lives behind it. And the more numb we get, the more we click. All the while, someone is making money off of the back of someone else's suffering. With every click, we make a choice. The more we saturate our culture with public shaming, the more accepted it is, the more we will see behavior like cyberbullying, trolling, some forms of hacking and online harassment. Why? Because they all have humiliation at their cores. This behavior is a symptom of the culture we've created. Just think about it.
Bet šajā pazemošanas kultūrā publiskās kaunināšanas cenu nosaka ar citu mērauklu. Tajā nav nozīmes, ko tas prasa no upuriem, tādiem kā Tailers un daudziem citiem, jo sevišķi sievietēm, mazākumgrupu un LGBTQ kopienas pārstāvjiem, bet cenu tajā nosaka peļņa, ko iegūst viņu medītāji. Šī ielaušanās citu dzīvēs ir izejmateriāls, ko efektīvā un nežēlīgā veidā iegūst, iepako un pārdod ar peļņu. Ir izveidojies tirgus, kur publisks pazemojums ir prece un kauns ir nozare. Kā tajā pelna naudu? Ar klikšķiem. Jo vairāk kauna, jo vairāk klikšķu. Jo vairāk klikšķu, jo vairāk reklāmas dolāru. Mēs esam bīstamā spirālē. Jo vairāk klikšķinām uz šādām tenkām, jo nejūtīgāki kļūstam pret līdzcilvēku dzīvēm, un jo nejūtīgāki kļūstam, jo vairāk klikšķinām. Tikmēr kāds gūst peļņu uz citu cilvēku ciešanu rēķina. Ar katru klikšķi mēs izdarām izvēli. Jo vairāk mēs piesātinām savu kultūru ar publisku kaunināšanu, jo vairāk tā tiek pieņemta, jo vairāk mēs pieredzam kiberpāridarījumus, <i>troļļošanu</i>, dažāda veida datorurķēšanu un uzmākšanos internetā. Kāpēc? Jo tiem visiem pamatā ir pazemojums. Šāda rīcība ir simptoms kultūrai, ko esam radījuši. Vien padomājiet!
Changing behavior begins with evolving beliefs. We've seen that to be true with racism, homophobia and plenty of other biases, today and in the past. As we've changed beliefs about same-sex marriage, more people have been offered equal freedoms. When we began valuing sustainability, more people began to recycle. So as far as our culture of humiliation goes, what we need is a cultural revolution. Public shaming as a blood sport has to stop, and it's time for an intervention on the internet and in our culture.
Rīcības izmaiņas sākas ar uzskatu formēšanu. Mēs to esam pieredzējuši ar rasismu, homofobiju un daudziem citiem tagadnes un pagātnes aizspriedumiem. Mainoties mūsu uzskatiem par viendzimuma laulību, aizvien vairāk cilvēku baudīja vienlīdzīgas brīvības. Mums sākot novērtēt ilgtspēju, aizvien vairāk cilvēku pievērsa uzmanību atkritumu pārstrādei. Ja runājam par mūsu pazemošanas kultūru, mums ir vajadzīga kultūras revolūcija. Publiska kaunināšana kā asinssports ir jāaptur, un ir laiks iejaukties internetā un mūsu kultūrā.
The shift begins with something simple, but it's not easy. We need to return to a long-held value of compassion, compassion and empathy. Online, we've got a compassion deficit, an empathy crisis.
Izmaiņas sākas ar kaut ko ļoti vienkāršu, bet tas nav viegli. Mums jāatgriežas pie senajām līdzjūtības vērtībām — līdzjūtības un empātijas. Internetā mums ir līdzjūtības deficīts un empātijas krīze.
Researcher Brené Brown said, and I quote, "Shame can't survive empathy." Shame cannot survive empathy. I've seen some very dark days in my life. It was the compassion and empathy from my family, friends, professionals and sometimes even strangers that saved me. Even empathy from one person can make a difference. The theory of minority influence, proposed by social psychologist Serge Moscovici, says that even in small numbers, when there's consistency over time, change can happen. In the online world, we can foster minority influence by becoming upstanders. To become an upstander means instead of bystander apathy, we can post a positive comment for someone or report a bullying situation. Trust me, compassionate comments help abate the negativity. We can also counteract the culture by supporting organizations that deal with these kinds of issues, like the Tyler Clementi Foundation in the US; in the UK, there's Anti-Bullying Pro; and in Australia, there's PROJECT ROCKIT.
Pētniece Brenē Brauna ir teikusi, es citēju: „Kauns nevar pārdzīvot empātiju.” Kauns nevar pārdzīvot empātiju. Esmu pieredzējusi ļoti drūmus dzīves brīžus, un tieši līdzjūtība un empātija no manas ģimenes, draugiem, profesionāļiem un dažreiz pat svešiniekiem mani glāba. Pat viena cilvēka empātijai var būt nozīme. Mazākuma ietekmes teorija, ko piedāvā sociālpsihologs Seržs Moskovisi, saka, ka pat skaitliski mazas vienības, ja tās ir pastāvīgas ilgāku laiku, var raisīt pārmaiņas. Interneta pasaulē mēs varam veicināt mazākuma ietekmi, kļūstot par aizstāvjiem. Būt par aizstāvi nozīmē, apātiskas vērošanas vietā, mēs varam ierakstīt pozitīvu komentāru par kādu, vai ziņot par pāridarījumu. Ticiet man, līdzjūtīgi komentāri palīdz mazināt negāciju. Mēs varam arī pretdarboties kultūrai, atbalstot organizācijas, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem, kā Tailera Klementi fonds ASV, <i>Anti-Bullying Pro</i> Lielbritānijā, un <i>Project Rockit</i> Austrālijā.
We talk a lot about our right to freedom of expression. But we need to talk more about our responsibility to freedom of expression. We all want to be heard, but let's acknowledge the difference between speaking up with intention and speaking up for attention. The internet is the superhighway for the id. But online, showing empathy to others benefits us all and helps create a safer and better world. We need to communicate online with compassion, consume news with compassion and click with compassion. Just imagine walking a mile in someone else's headline.
Mēs daudz runājam par mūsu tiesībām uz vārda brīvību, bet mums vairāk būtu jārunā par mūsu atbildību pret vārda brīvību. Mēs visi gribam, lai mūs sadzird, bet atzīsim, ka atšķiras runas ar nodomu un runas uzmanības piesaistīšanai. Internets ir „id” ātrgaitas lielceļš, bet empātijas izrādīšana internetā dod labumu mums visiem un palīdz veidot pasauli drošāku un labāku. Interneta saziņai jābūt līdzjūtīgai, ziņu patēriņam jābūt līdzjūtīgam un klikšķiem jābūt līdzjūtīgiem. Vien iedomājieties virsrakstā savu vārdu kāda cita vārda vietā.
I'd like to end on a personal note. In the past nine months, the question I've been asked the most is "Why?" Why now? Why was I sticking my head above the parapet? You can read between the lines in those questions, and the answer has nothing to do with politics. The top-note answer was and is "Because it's time." Time to stop tiptoeing around my past, time to stop living a life of opprobrium and time to take back my narrative.
Es vēlos nobeigt uz personīgas nots. Pēdējo deviņu mēnešu laikā, visvairāk man jautā: kāpēc? Kāpēc tagad? Kāpēc es izsaucu uz sevi uguni? Šajos jautājumos var lasīt starp rindām, un atbildei nav nekā kopīga ar politiku. Atbilde ir un paliek: jo ir laiks. Laiks pārstāt laipot starp pagātnes rēgiem, laiks pārstāt dzīvot kaunā, un laiks atgūt savu dzīvi.
It's also not just about saving myself. Anyone who is suffering from shame and public humiliation needs to know one thing: You can survive it. I know it's hard. It may not be painless, quick or easy, but you can insist on a different ending to your story. Have compassion for yourself. We all deserve compassion and to live both online and off in a more compassionate world.
Tas arī nav saistīts tikai ar sevis glābšanu. Ikvienam, kas cieš no kauna un publiskas pazemošanas, ir jāzina viens: Tu vari to pārciest. Es zinu, ka tas ir grūti. Tas var nebūt nesāpīgi, ātri vai viegli, bet tu vari uzstāt uz citādu savas dzīvesstāsta noslēgumu. Esi līdzjūtīgs pret sevi. Mēs visi esam pelnījuši līdzjūtību, un dzīvot līdzjūtīgākā pasaulē gan internetā, gan ārpus tā.
Thank you for listening.
Paldies, ka uzklausījāt.
(Applause and cheers)
(Aplausi)