A 13,000 mile dragon of earth and stone winds its way through the countryside of China with a history almost as long and serpentine as the structure. The Great Wall began as multiple walls of rammed earth built by individual feudal states during the Chunqiu period to protect against nomadic raiders north of China and each other. When Emperor Qin Shi Huang unified the states in 221 BCE, the Tibetan Plateau and Pacific Ocean became natural barriers, but the mountains in the north remained vulnerable to Mongol, Turkish, and Xiongnu invasions. To defend against them, the Emperor expanded the small walls built by his predecessors, connecting some and fortifying others. As the structures grew from Lintao in the west to Liaodong in the east, they collectively became known as The Long Wall. To accomplish this task, the Emperor enlisted soldiers and commoners, not always voluntarily. Of the hundreds of thousands of builders recorded during the Qin Dynasty, many were forcibly conscripted peasants and others were criminals serving out sentences. Under the Han Dynasty, the wall grew longer still, reaching 3700 miles, and spanning from Dunhuang to the Bohai Sea. Forced labor continued under the Han Emperor Han-Wudi , and the walls reputation grew into a notorious place of suffering. Poems and legends of the time told of laborers buried in nearby mass graves, or even within the wall itself. And while no human remains have been found inside, grave pits do indicate that many workers died from accidents, hunger and exhaustion. The wall was formidable but not invincible. Both Genghis and his son Khublai Khan managed to surmount the wall during the Mongol invasion of the 13th Century. After the Ming dynasty gained control in 1368, they began to refortify and further consolidate the wall using bricks and stones from local kilns. Averaging 23 feet high and 21 feet wide, the walls 5500 miles were punctuated by watchtowers. When raiders were sighted, fire and smoke signals traveled between towers until reinforcements arrived. Small openings along the wall let archers fire on invaders, while larger ones were used to drop stones and more. But even this new and improved wall was not enough. In 1644, northern Manchu clans overthrew the Ming to establish the Qing dynasty, incorporating Mongolia as well, Thus, for the second time, China was ruled by the very people the wall had tried to keep out. With the empire's borders now extending beyond the Great Wall, the fortifications lost their purpose. And without regular reinforcement, the wall fell into disrepair, rammed earth eroded, while brick and stone were plundered for building materials. But its job wasn't finished. During World War II, China used sections for defense against Japanese invasion, and some parts are still rumored to be used for military training. But the Wall's main purpose today is cultural. As one of the largest man-made structures on Earth, it was granted UNESCO World Heritage Status in 1987. Originally built to keep people out of China, the Great Wall now welcomes millions of visitors each year. In fact, the influx of tourists has caused the wall to deteriorate, leading the Chinese government to launch preservation initiatives. It's also often acclaimed as the only man-made structure visible from space. Unfortunately, that's not at all true. In low Earth orbit, all sorts of structures, like bridges, highways and airports are visible, and the Great Wall is only barely discernible. From the moon, it doesn't stand a chance. But regardless, it's the Earth we should be studying it from because new sections are still discovered every few years, branching off from the main body and expanding this remarkable monument to human achievement.
Ap 21 000 kilometru garš zemes un akmeņu pūķis vijas cauri Ķīnas lauku apvidiem ar vēsturi, kas ir gandrīz tikpat gara un līkumaina kā pati būve. Lielais mūris aizsākās kā vairāki noblietētas zemes vaļņi, ko Pavasaru un Rudeņu periodā uzbūvēja atsevišķās feodālās valstiņas, lai aizsargātos pret klejotāju uzbrucējiem Ķīnas ziemeļos, kā arī viens no otra. Kad 221. gadā p.m.ē. imperators Cjiņs Šihuans šīs valstiņas apvienoja, Tibetas plakankalne un Klusais okeāns kļuva par dabas radītām barjerām, taču kalni ziemeļos joprojām nebija pasargāti no mongoļu, turku un šaņjui uzbrukumiem. Lai pret tiem aizsargātos, imperators paplašināja nelielās, viņa priekšteču būvētās sienas, vienas apvienojot un citas nostiprinot. Būvēm augot no Lintao rietumos līdz Liaodongai austrumos, tās visas kopā kļuva pazīstamas kā Garais mūris. Lai paveiktu šo uzdevumu, imperators iesauca kareivjus un parastos cilvēkus — ne vienmēr brīvprātīgi. No simtiem tūkstošu būvnieku Cjiņu dinastijas laikā daudzi bija ar varu iesaukti zemnieki, un vēl citi bija noziedznieki, kas izcieta savus sodus. Haņu dinastijas valdīšanas laikā mūris izauga vēl garāks, sasniedzot ap 6 000 kilometru un sniedzoties no Dunhuaņas līdz Bohai jūrai. Piespiedu darbs turpinājās Haņu imperatora Sjuaņdi laikā, un mūris kļuva par bēdīgi slavenu ciešanu vietu. Tā laika dzeja un leģendas vēsta par strādniekiem, apglabātiem masu kapos turpat blakus vai pat iemūrētiem pašā mūrī. Un, lai gan mūrī cilvēku atliekas nav atrastas, kapu bedres liecina par to, ka daudz strādnieku gāja bojā nelaimes gadījumos, no bada un spēku izsīkuma. Mūris bija grūti pieveicams, taču ne nepārvarams. Gan Čingishanam, gan viņa [mazdēlam] Hubilajam izdevās pārvarēt sienu 13. gadsimtā, mongoļu iebrukuma laikā. Pēc tam, kad 1368. gadā pie varas nāca Minu dinastija, viņi sāka mūri atkal nostiprināt un turpināja apvienot tā daļas, izmantojot vietējo cepļu ķieģeļus un akmeņus. Vidēji 7 metrus augsto, 6,5 metrus plato un ap 9 000 kilometru garo mūra sienu izraibināja sargtorņi. Ja tika pamanīti uzbrucēji, uguns un dūmu signāli ceļoja no torņa uz torni, līdz ieradās papildspēki. Nelielas spraugas mūrī ļāva uz uzbrucējiem izšaut bultas, kamēr lielākās atveres izmantoja, lai mestu akmeņus un tamlīdzīgi. Taču arī ar šo jauno un uzlaboto sienu nebija gana. 1644. gadā ziemeļu Manču klani gāza Minu dinastiju, lai izveidotu Cjinu dinastiju, iekļaujot arī Mongoliju. Tādējādi jau otro reizi Ķīnā valdīja tieši tie cilvēki, no kuriem mūris to bija centies pasargāt. Impērijas robežām nu stiepjoties aiz Lielā Ķīnas mūra, nocietinājumi zaudēja savu jēgu. Bez regulāras nostiprināšanas mūris tika nolaists, noblietētā zeme sabruka, ķieģeļus un akmeņus izlaupīja būvmateriāliem. Taču tā uzdevums vēl nebija galā. Otrā pasaules kara laikā Ķīna izmantoja daļu mūra pret Japānas iebrukumu, un runā, ka atsevišķas daļas joprojām izmantojot militārajai apmācībai. Tomēr mūsdienās mūra galvenais uzdevums ir kultūra. Kā vienai no lielākajām cilvēka veidotajām būvēm uz Zemes, tam 1987. gadā piešķīra UNESCO Pasaules kultūras mantojuma statusu. Sākotnēji būvēts, lai neļautu cilvēkiem iekļūt Ķīnā, Lielais Ķīnas mūris nu uzņem miljoniem viesu katru gadu. Patiesībā tūristu pieplūdums ir izraisījis mūra stāvokļa pasliktināšanos, liekot Ķīnas valdībai ķerties pie tā saglabāšanas. Mūris bieži tiek uzskatīts par vienīgo cilvēku radīto veidojumu, kas saskatāms no kosmosa. Tā diemžēl nepavisam nav taisnība. Zemajā Zemes orbītā ir redzamas visa veida būves, piemēram, tilti, šosejas un lidostas, un Lielais Ķīnas mūris ir tik tikko saskatāms. Skatoties no Mēness, tam nav ne mazāko cerību. Bet, lai vai kā, tas ir jāpēta tieši uz Zemes, jo ik pa dažiem gadiem tiek atklātas arvien jaunas tā daļas, kas atzarojas no galvenā mūra un izvērš šo ievērojamo cilvēces sasniegumu pieminekli.