Hello, TEDWomen, what's up.
Sveikas, TED sievietes, kā iet?
(Cheering)
(Gaviles)
Not good enough. Hello, TEDWomen, what is up?
Nav gana labi. Sveikas, TED sievietes, kā jums iet?
(Loud cheering)
(Skaļas gaviles)
My name is Maysoon Zayid, and I am not drunk, but the doctor who delivered me was. He cut my mom six different times in six different directions, suffocating poor little me in the process. As a result, I have cerebral palsy, which means I shake all the time. Look. It's exhausting. I'm like Shakira, Shakira meets Muhammad Ali.
Mans vārds ir Meisūna Zaīda, un es neesmu piedzērusies, taču ārsts, kurš pieņēma manas mātes dzemdības, gan bija. Viņš manai mammai izdarīja sešus dažādus griezienus, sešos dažādos virzienos, smacējot šajā procesā nabaga mazo mani. Tādēļ man ir celebrālā trieka, kas nozīmē, ka es visu laiku kratos. Skatieties! Tas ir nogurdinoši. Es esmu kā Šakira, Šakira, sakrustota ar Muhamedu Ali.
(Laughter)
(Smiekli)
CP is not genetic. It's not a birth defect. You can't catch it. No one put a curse on my mother's uterus, and I didn't get it because my parents are first cousins, which they are.
Cerebrālā trieka nav ģenētiska. Tas nav iedzimts defekts. To nevar saķert. Neviens nebija uzlicis lāstu manas mātes dzemdei, un tas nav tāpēc, ka mani vecāki būtu pirmās pakāpes brālēns un māsīca, kas viņi ir.
(Laughter)
(Smiekli)
It only happens from accidents, like what happened to me on my birth day.
Tas notiek tikai nelaimes gadījumu dēļ — kā tas, ko piedzīvoju es savā piedzimšanas dienā.
Now, I must warn you, I'm not inspirational.
Man jūs jābrīdina, es neesmu iedvesmojoša,
(Laughter)
(Smiekli)
And I don't want anyone in this room to feel bad for me, because at some point in your life, you have dreamt of being disabled. Come on a journey with me. It's Christmas Eve, you're at the mall, you're driving around in circles looking for parking, and what do you see? Sixteen empty handicapped spaces.
un es negribu, lai kādam šajā zālē būtu manis žēl, jo vismaz reizi dzīvē jūs esat sapņojuši būt invalīdi. Dosimies ceļojumā! Ir pirmsziemassvētku laiks, jūs esat lielveikalā, jūs riņķojat un riņķojat, meklējot vietu, kur atstāt mašīnu, un ko jūs redzat? Sešpadsmit tukšas invalīdu vietas!
(Laughter)
(Smiekli)
And you're like, "God, can't I just be a little disabled?"
Un jūs nodomājat: „Dievs, vai es nevarētu būt kaut mazlietiņ invalīds?”
(Laughter)
(Smiekli)
Also, I've got to tell you, I've got 99 problems, and palsy is just one.
Turklāt man jums jāsaka, man ir 99 problēmas, un trieka ir tikai viena no tām.
(Laughter)
(Smiekli)
If there was an Oppression Olympics, I would win the gold medal. I'm Palestinian, Muslim, I'm female, I'm disabled, and I live in New Jersey.
Ja būtu tādas Nedienu Olimpiskās spēles, es tiktu pie zelta medaļas. Es esmu palestīniete, musulmane, es esmu sieviete, es esmu invalīde, un es dzīvoju Ņūdžersijā.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
If you don't feel better about yourself, maybe you should.
Ja jūs nejūtaties labāk, varbūt jums tomēr vajadzētu.
(Laughter)
(Smiekli)
Cliffside Park, New Jersey is my hometown. I have always loved the fact that my hood and my affliction share the same initials. I also love the fact that if I wanted to walk from my house to New York City, I could.
Klifsaidparka Ņūdžersijā ir mana dzimtā pilsēta. Mani vienmēr ir sajūsminājis fakts, ka manam rajonam un manai kaitei [angliski] ir tādi paši iniciāļi. Tāpat mani priecē fakts, ka, ja es gribu aiziet no savām mājām līdz Ņujorkai, es to varu.
A lot of people with CP don't walk, but my parents didn't believe in "can't." My father's mantra was, "You can do it, yes you can can."
Daudzi cilvēki ar cerebrālo trieku nestaigā, bet mani vecāki neticēja nevarēšanai. Mana tēva mantra bija: „Tu to vari, jā, tūdaliņ-tāgadiņ vari!”
(Laughter) So, if my three older sisters were mopping, I was mopping. If my three older sisters went to public school, my parents would sue the school system and guarantee that I went too, and if we didn't all get A's, we all got my mother's slipper.
(Smiekli) Tāpēc, ja manas trīs vecākās māsas mazgāja grīdu, arī es mazgāju grīdu. Ja manas trīs vecākās māsas gāja valsts skolā, mani vecāki iesūdzētu tiesā visu skolu sistēmu un panāktu, ka arī es eju, un, ja mēs visas nedabūjām labas atzīmes, mēs visas dabūjām ar mātes čību.
(Laughter)
(Smiekli)
My father taught me how to walk when I was five years old by placing my heels on his feet and just walking. Another tactic that he used is he would dangle a dollar bill in front of me and have me chase it.
Tēvs man iemācīja staigāt, kad man bija pieci gadi, uzkāpjot uz viņa pēdām un vienkārši ejot. Vēl viena metode, ko viņš izmantoja, bija dolāra banknotes plivināšana man degungalā, liekot man to noķert.
(Laughter)
(Smiekli)
My inner stripper was very strong.
Mana iekšējā striptīza dejotāja bija ļoti spēcīga.
(Laughter)
(Smiekli)
Yeah. No, by the first day of kindergarten, I was walking like a champ who had been punched one too many times.
Jā. Nē, pirmajā dienā bērnudārzā es staigāju kā čempions, kuram iegāzts vienu reizi par daudz.
(Laughter)
(Smiekli)
Growing up, there were only six Arabs in my town, and they were all my family.
Bērnībā manā pilsētā bija tikai seši arābi, un viņi visi bija mana ģimene.
(Laughter)
(Smiekli)
Now there are 20 Arabs in town, and they are still all my family.
Tagad pilsētā ir 20 arābi, un viņi visi joprojām ir manā ģimenē.
(Laughter)
(Smiekli)
I don't think anyone even noticed we weren't Italian.
Šķiet, neviens pat nepamanīja, ka mēs neesam itāļi.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
This was before 9/11 and before politicians thought it was appropriate to use "I hate Muslims" as a campaign slogan. The people that I grew up with had no problem with my faith. They did, however, seem very concerned that I would starve to death during Ramadan. I would explain to them that I have enough fat to live off of for three whole months, so fasting from sunrise to sunset is a piece of cake.
Tas bija pirms 11. septembra un pirms politiķi izdomāja, ka izmantot „Es ienīstu musulmaņus” kā kampaņas saukli ir laba doma. Cilvēkiem, ar kuriem es uzaugu, nebija nekādu problēmu ar manu ticību. Tiesa, viņi likās esam ļoti noraizējušies, ka es varētu nomirt badā Ramadāna laikā. Es viņiem skaidroju, ka man ir gana daudz tauku, lai ar tiem izdzīvotu veselus trīs mēnešus, tāpēc gavēšana no saules lēkta līdz rietam ir pupu mizas.
(Laughter)
(Smiekli)
I have tap-danced on Broadway. Yeah, on Broadway. It's crazy.
Es esmu dejojusi stepu Brodvejā. Jā, Brodvejā. Tas ir neticami.
(Applause)
(Aplausi)
My parents couldn't afford physical therapy, so they sent me to dancing school. I learned how to dance in heels, which means I can walk in heels. And I'm from Jersey, and we are really concerned with being chic, so if my friends wore heels, so did I.
Mani vecāki nevarēja atļauties fizioterapiju, tāpēc viņi aizsūtīja mani uz deju skolu. Es iemācījos dejot augstpapēdenēs, kas nozīmē, ka varu staigāt augstpapēdenēs. Es esmu no Džersijas, un mēs ļoti vēlamies izskatīties šiki, tāpēc, ja manas draudzenes vilka augstpapēdenes, tās vilku arī es.
And when my friends went and spent their summer vacations on the Jersey Shore, I did not. I spent my summers in a war zone, because my parents were afraid that if we didn't go back to Palestine every single summer, we'd grow up to be Madonna.
Kad mani draugi devās pavadīt vasaras brīvdienas Džersijas piekrastē, es to nedarīju. Es pavadīju vasaras kara zonā, jo mani vecāki baidījās, ka, ja mēs nebrauksim atpakaļ uz Palestīnu katru mīļu vasaru, mēs izaugsim tādas pašas kā Madonna.
(Laughter)
(Smiekli)
Summer vacations often consisted of my father trying to heal me, so I drank deer's milk, I had hot cups on my back, I was dunked in the Dead Sea, and I remember the water burning my eyes and thinking, "It's working! It's working!"
Vasaras brīvdienu regulāra sastāvdaļa bija mana tēva centieni mani izārstēt. Tad nu es dzēru brieža pienu, man uz muguras lika bankas, mani mērcēja Nāves jūrā, un es atceros, kā ūdens koda man acīs un es domāju: „Tas darbojas! Tas darbojas!”
(Laughter)
(Smiekli)
But one miracle cure we did find was yoga. I have to tell you, it's very boring, but before I did yoga, I was a stand-up comedian who can't stand up. And now I can stand on my head. My parents reinforced this notion that I could do anything, that no dream was impossible, and my dream was to be on the daytime soap opera "General Hospital."
Tomēr viens brīnumlīdzeklis, ko atradām, bija joga. Es jums teikšu, tā ir sasodīti garlaicīga, bet pirms jogas es biju stāvkomiķe, kura nevarēja nostāvēt kājās. Nu es varu nostāvēt uz galvas. Mani vecāki nostiprināja šo pārliecību, ka es varu visu, ka neviens sapnis nav neiespējams, un mans sapnis bija nokļūt dienas ziepju operā „Galvenā slimnīca”.
(Laughter)
(Smiekli)
I went to college during affirmative action and got a sweet scholarship to ASU, Arizona State University, because I fit every single quota.
Es iestājos augstskolā pozitīvās diskriminācijas laikā un dabūju foršu stipendiju mācībām ASU, Arizonas štata universitātē, jo es atbildu pilnīgi visām kvotām.
(Laughter)
(Smiekli)
I was like the pet lemur of the theater department. Everybody loved me. I did all the less-than-intelligent kids' homework, I got A's in all of my classes, A's in all of their classes.
Es biju gluži vai teātra fakultātes mīļais lemūriņš. Visiem es patiku. Es pildīju visus ne tik gudro bērnu mājas darbus, es dabūju desmitniekus visos savos priekšmetos, desmitniekus visos viņu priekšmetos.
(Laughter)
(Smiekli)
Every time I did a scene from "The Glass Menagerie," my professors would weep. But I never got cast. Finally, my senior year, ASU decided to do a show called "They Dance Real Slow in Jackson." It's a play about a girl with CP. I was a girl with CP. So I start shouting from the rooftops, "I'm finally going to get a part! I have cerebral palsy! Free at last! Free at last! Thank God almighty, I'm free at last!" I didn't get the part.
Ikreiz, kad spēlēju ainu no „Stikla zvērnīcas”, mani pasniedzēji raudāja. Bet es nekad nedabūju lomu. Visbeidzot manā pēdējā gadā ASU nolēma uzvest izrādi „Džeksonā dejo lēni”. Tā ir luga par meiteni ar cerebrālo trieku. Es biju meitene ar cerebrālo trieku. Es gandrīz vai kliedzu visai pasaulei: „Es beidzot dabūšu lomu! Man ir cerebrālā trieka! Beidzot! Beidzot! Paldies visuvarenajam Dievam, beidzot!” Es nedabūju lomu.
(Laughter)
(Smiekli)
Sherry Brown got the part. I went racing to the head of the theater department crying hysterically, like someone shot my cat, to ask her why, and she said it was because they didn't think I could do the stunts. I said, "Excuse me, if I can't do the stunts, neither can the character."
Lomu dabūja Šerija Brauna. Es metos pie teātra fakultātes vadītājas, histēriski raudot, it kā kāds būtu nobeidzis manu kaķi, lai noskaidrotu, kāpēc. Viņa atbildēja, ka, viņuprāt, es nespēšot izpildīt trikus. Es teicu: „Atvainojiet, ja es nevaru izpildīt trikus, tad to nevar arī pati lugas varone.”
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
This was a part that I was literally born to play they gave it to a non-palsy actress. College was imitating life. Hollywood has a sordid history of casting able-bodied actors to play disabled onscreen.
Tā bija loma, kam es biju burtiski radīta, un viņi to iedeva aktrisei bez triekas. Augstskolā darīja to pašu, ko dzīvē. Holivudai ir netīra pagātne, izvēloties veselus aktierus invalīdu lomām uz ekrāna.
Upon graduating, I moved back home, and my first acting gig was as an extra on a daytime soap opera. My dream was coming true. And I knew that I would be promoted from "Diner Diner" to "Wacky Best Friend" in no time.
Pēc skolas beigšanas es atgriezos mājās, un mana pirmā uzstāšanās kā aktrisei bija masu skatos dienas ziepju operā. Mans sapnis sāka piepildīties. Es zināju, ka mani paaugstinās no nejaušas pusdienotājas līdz garīgi atpalikušai labākajai draudzenei vienā mirklī.
(Laughter)
(Smiekli)
But instead, I remained a glorified piece of furniture that you could only recognize from the back of my head, and it became clear to me that casting directors didn't hire fluffy, ethnic, disabled actors. They only hired perfect people. But there were exceptions to the rule. I grew up watching Whoopi Goldberg, Roseanne Barr, Ellen, and all of these women had one thing in common: they were comedians. So I became a comic.
Tā vietā es biju un paliku skaista mēbele, ko varēja atpazīt tikai pēc mana pakauša, un man kļuva skaidrs, ka atlases režisori neņem darbā apaļīgus mazākumtautību aktierus ar invaliditāti. Viņi ņem darbā tikai perfektus cilvēkus. Tomēr šim likumam bija izņēmumi. Es uzaugu, skatoties Vūpiju Goldbergu, Rozannu Barru, Elenu, un visām šīm sievietēm bija kas kopīgs — viņas bija komiķes. Tad nu es kļuvu par komiķi.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
My first gig was driving famous comics from New York City to shows in New Jersey, and I'll never forget the face of the first comic I ever drove when he realized that he was speeding down the New Jersey Turnpike with a chick with CP driving him.
Mana pirmā uzstāšanās bija slavenu komiķu vešana no Ņujorkas uz šoviem Ņūdžersijā, un es nekad neaizmirsīšu pirmā manis vestā komiķa seju, kad viņš saprata, ka nesas pa Ņūdžersijas ātrgaitas šoseju ar meiču ar cerebrālo trieku pie stūres.
(Laughter)
(Smiekli)
I've performed in clubs all over America, and I've also performed in Arabic in the Middle East, uncensored and uncovered.
Es esmu uzstājusies klubos visā Amerikā, un esmu arī uzstājusies arābu valodā Tuvajos Austrumos, bez cenzūras un bez lakata.
(Laughter)
(Smiekli)
Some people say I'm the first stand-up comic in the Arab world. I never like to claim first, but I do know that they never heard that nasty little rumor that women aren't funny, and they find us hysterical.
Daži saka, ka esmu pirmā <i>stand-up</i> komiķe arābu pasaulē. Es negribētu apgalvot, ka esmu pirmā bet to gan es zinu, ka viņi nekad nav dzirdējuši tās nejaukās klačas, ka sievietes neesot smieklīgas, un viņiem šķietam esam ārkārtīgi komiskas.
(Laughter)
(Smiekli)
In 2003, my brother from another mother and father Dean Obeidallah and I started the New York Arab-American Comedy Festival, now in its 10th year. Our goal was to change the negative image of Arab-Americans in media, while also reminding casting directors that South Asian and Arab are not synonymous.
2003. gadā es ar brāli no citas mātes un tēva Dīnu Obidallāhu aizsāku Ņujorkas arābu-amerikāņu komēdiju festivālu, kurš nu notiek jau desmito gadu. Mūsu mērķis bija mainīt negatīvo arābu izcelsmes amerikāņu tēlu medijos, vienlaikus atgādinot režisoriem, ka dienvidaziāts un arābs nav sinonīmi.
(Laughter)
(Smiekli)
Mainstreaming Arabs was much, much easier than conquering the challenge against the stigma against disability.
Popularizēt arābus izrādījās daudz, daudz vieglāk nekā gūt sekmes cīņā ar aizspriedumiem pret invaliditāti.
My big break came in 2010. I was invited to be a guest on the cable news show "Countdown with Keith Olbermann." I walked in looking like I was going to the prom, and they shuffle me into a studio and seat me on a spinning, rolling chair.
Mans lielais lūzumpunkts pienāca 2010. gadā. Mani uzaicināja par viesi kabeļtelevīzijas ziņu pārraidē „<i>Countdown With Keith Olbermann</i>”. Es ierados, izskatoties tā it kā dotos uz izlaiduma balli, un viņi mani iešķūrēja studijā un iesēdināja grozāmajā krēslā ar ritentiņiem.
(Laughter)
(Smiekli)
So I looked at the stage manager and I'm like, "Excuse me, can I have another chair?" And she looked at me and she went, "Five, four, three, two ..." And we were live, right? So I had to grip onto the anchor's desk so that I wouldn't roll off the screen during the segment, and when the interview was over, I was livid. I had finally gotten my chance and I blew it, and I knew I would never get invited back. But not only did Mr. Olbermann invite me back, he made me a full-time contributor, and he taped down my chair.
Es paskatījos uz režisora palīdzi un jautāju: „Atvainojiet, vai es varētu dabūt citu krēslu?” Viņa paskatījās uz mani un sāka: „Pieci, četri, trīs, divi...” Un mēs bijām tiešraidē! Man vajadzēja kārtīgi ieķerties ziņu vadītāja galdā, lai es programmas laikā neizripotu no ekrāna, un, kad intervija bija galā, es biju pārskaitusies. Man beidzot bija iespēja, un es pilnībā izgāzos. Es zināju, ka otrreiz mani nekad vairs neaicinās. Taču Kīts Olbermans ne tikai mani uzaicināja vēlreiz, viņš pieņēma mani par pilna laika vadītāju un pielīmēja manu krēslu pie grīdas.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
One fun fact I learned while on the air with Keith Olbermann was that humans on the Internet are scumbags.
Viena interesanta lieta, ko uzzināju, strādājot televīzijā ar Kītu Olbermanu, bija, ka cilvēki Internetā ir baigie draņķi.
(Laughter) People say children are cruel, but I was never made fun of as a child or an adult. Suddenly, my disability on the world wide web is fair game. I would look at clips online and see comments like, "Yo, why's she tweakin'?" "Yo, is she retarded?" And my favorite, "Poor Gumby-mouth terrorist. What does she suffer from? We should really pray for her." One commenter even suggested that I add my disability to my credits: screenwriter, comedian, palsy.
(Smiekli) Cilvēki saka, ka bērni ir nežēlīgi, bet mani nekad neizsmēja kā bērnu vai pieaugušo. Vispasaules tīmeklī mana invaliditāte pēkšņi kļūst par uzbrukumu mērķi. Skatoties fragmentus Internetā, es redzēju tādus komentārus kā: „Eu, kāpēc viņa tirinās?” „Eu, viņa ir debila?” Un mans vismīļākais: „Nabaga šķībmutainā teroriste. Kas viņai kaiš? Mums tiešām vajadzētu par viņu lūgties.” Kāds komentētājs pat ieteica kvalifikācijām pievienot invaliditāti: scenāriste, komiķe, paralītiķe.
Disability is as visual as race. If a wheelchair user can't play Beyoncé, then Beyoncé can't play a wheelchair user. The disabled are the largest — Yeah, clap for that, man. Come on.
Invaliditāte ir tikpat redzama kā rase. Ja cilvēks ratiņkrēslā nevar tēlot Bejonsi, tad Bejonse nevar tēlot cilvēku ratiņkrēslā. Invalīdi ir vislielākā — Jā, aplaudējiet tam! Uz priekšu!
(Applause)
(Aplausi)
People with disabilities are the largest minority in the world, and we are the most underrepresented in entertainment.
Cilvēki ar invaliditāti ir lielākā minoritāte pasaulē, un mēs esam vismazāk pārstāvēti izklaides jomā.
The doctors said that I wouldn't walk, but I am here in front of you. However, if I grew up with social media, I don't think I would be. I hope that together, we can create more positive images of disability in the media and in everyday life. Perhaps if there were more positive images, it would foster less hate on the Internet. Or maybe not. Maybe it still takes a village to teach our children well.
Ārsti teica, ka es nestaigāšu, bet es esmu šeit, jūsu priekšā. Taču, ja es būtu uzaugusi ar sociālajiem medijiem, es diezin vai būtu. Es ceru, ka kopā mēs varam radīt vairāk pozitīvu invaliditātes tēlu medijos un ikdienas dzīvē. Varbūt, ja būtu vairāk šādu pozitīvu tēlu, Internetā būtu mazāk naida. Vai varbūt arī ne. Varbūt tas tomēr ir visas sabiedrības darbs mācīt mūsu bērniem labu.
My crooked journey has taken me to some very spectacular places. I got to walk the red carpet flanked by soap diva Susan Lucci and the iconic Loreen Arbus. I got to act in a movie with Adam Sandler and work with my idol, the amazing Dave Matthews. I toured the world as a headliner on Arabs Gone Wild. I was a delegate representing the great state of New Jersey at the 2008 DNC. And I founded Maysoon's Kids, a charity that hopes to give Palestinian refugee children a sliver of the chance my parents gave me. But the one moment that stands out the most was when I got -- before this moment --
Mans šķībais ceļojums ir aizvedis mani uz brīnišķīgām vietām. Es esmu gājusi pa sarkano paklāju starp ziepju operas dīvu Sjūzenu Luči un leģendāro Lorīnu Arbusu. Man izdevās tēlot filmā ar Ādamu Sendleru un strādāt kopā ar savu elku — fantastisko Deivu Metjūzu. Es apceļoju pasauli kā šova „<i>Arabs Gone Wild</i>” zvaigzne. Es biju delegāte un pārstāvēju vareno Ņūdžersijas štatu 2008. gada Demokrātu nacionālajā kongresā. Es nodibināju „<i>Maysoon's Kids</i>” — labdarības organizāciju, kas cer sniegt palestīniešu bēgļu bērniem kaut mazumiņu to iespēju, ko mani vecāki deva man. Tomēr visievērojamākais notikums bija, kad... — pirms šī te notikuma —
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
But the one moment that stands out the most was when I got to perform for the man who floats like a butterfly and stings like a bee, has Parkinson's and shakes just like me, Muhammad Ali.
Tomēr visievērojamākais notikums bija uzstāties tā vīra priekšā, kurš lido kā tauriņš un dzeļ kā bite, kuram ir Pārkinsons un kurš trīc tāpat kā es šite — Muhameds Ali!
(Applause)
(Aplausi)
(Applause ends)
(Aplausi beidzas)
It was the only time that my father ever saw me perform live, and I dedicate this talk to his memory.
Tā bija vienīgā reize, kad tēvs manu uzstāšanos vēroja klātienē, un es veltu šo runu viņa piemiņai.
(Arabic) Allah yerhamak yaba.
(Arābiski) <i>Allah yerhamak yaba.</i>
(English) My name is Maysoon Zayid, and if I can can, you can can.
Mans vārds ir Meisūna Zaīda, un ja es varu tūdaliņ-tāgadiņ, tad tūdaliņ-tāgadiņ varat arī jūs!
(Cheering)
(Gaviles)
(Applause)
(Aplausi)