If you take 10,000 people at random, 9,999 have something in common: their interests in business lie on or near the Earth's surface. The odd one out is an astronomer, and I am one of that strange breed. (Laughter) My talk will be in two parts. I'll talk first as an astronomer, and then as a worried member of the human race. But let's start off by remembering that Darwin showed how we're the outcome of four billion years of evolution. And what we try to do in astronomy and cosmology is to go back before Darwin's simple beginning, to set our Earth in a cosmic context.
Ja nejauši izvēlaties 10 000 cilvēkus, 9 999 no tiem ir kas kopīgs: viņu profesionālās intereses skar Zemes virsmu vai ir vismaz tuvu tai. Baltais zvirbulis ir astronoms, un es esmu viens no šī dīvaiņu pulciņa. (Smiekli) Mana runa būs divās daļās. Vispirms es runāšu kā astronoms un tad kā noraizējies cilvēku rases pārstāvis. Taču sāksim, atceroties, ka Darvins parādīja, kā mēs esam četru miljardu gadu ilgušas evolūcijas iznākums. Astronomijā un kosmoloģijā mēs cenšamies atgriezties laikā pirms Darvina vienkāršā sākuma, lai aplūkotu Zemi kosmiskā kontekstā.
And let me just run through a few slides. This was the impact that happened last week on a comet. If they'd sent a nuke, it would have been rather more spectacular than what actually happened last Monday. So that's another project for NASA. That's Mars from the European Mars Express, and at New Year. This artist's impression turned into reality when a parachute landed on Titan, Saturn's giant moon. It landed on the surface. This is pictures taken on the way down. That looks like a coastline. It is indeed, but the ocean is liquid methane -- the temperature minus 170 degrees centigrade. If we go beyond our solar system, we've learned that the stars aren't twinkly points of light. Each one is like a sun with a retinue of planets orbiting around it. And we can see places where stars are forming, like the Eagle Nebula. We see stars dying. In six billion years, the sun will look like that. And some stars die spectacularly in a supernova explosion, leaving remnants like that.
Ļaujiet ātri iziet cauri dažiem slaidiem. Šādu triecienu pagājušonedēļ saņēma komēta. Ja viņi būtu raidījuši atombumbu, tas būtu krietni iespaidīgāk nekā tas, kas patiesībā notika pagājušo pirmdien. Tas ir vēl viens NASA projekts. Tas ir Marss no Eiropas „Marsa ekspreša” skata punkta. Jaunajā gadā šis mākslinieka zīmējums pārvērtās īstenībā, izpletnim nolaižoties uz Titāna, Saturna milzīgā mēness. Tas nolaidās uz virsmas. Lūk, attēli, kas uzņemti piezemējoties. Tā izskatās pēc piekrastes. Tā tas arī ir, taču okeāns ir šķidrs metāns, mīnus 170 Celsija grādu temperatūrā. Dodoties tālāk par mūsu Saules sistēmu, mēs atklājam, ka zvaigznes nav vien mirdzoši gaismas punktiņi. Katra ir kā saule ar pavadošu planētu svītu, kas riņķo tai apkārt. Mēs redzam vietas, kur zvaigznes veidojas, piemēram, Ērgļa miglājs. Mēs redzam zvaigžņu bojāeju. Pēc sešiem miljardiem gadu šādi izskatīsies saule. Dažas zvaigznes iet bojā krāšņi pārnovas sprādzienā, aiz sevis atstājot šādas paliekas.
On a still bigger scale, we see entire galaxies of stars. We see entire ecosystems where gas is being recycled. And to the cosmologist, these galaxies are just the atoms, as it were, of the large-scale universe. This picture shows a patch of sky so small that it would take about 100 patches like it to cover the full moon in the sky. Through a small telescope, this would look quite blank, but you see here hundreds of little, faint smudges. Each is a galaxy, fully like ours or Andromeda, which looks so small and faint because its light has taken 10 billion light-years to get to us. The stars in those galaxies probably don't have planets around them. There's scant chance of life there -- that's because there's been no time for the nuclear fusion in stars to make silicon and carbon and iron, the building blocks of planets and of life. We believe that all of this emerged from a Big Bang -- a hot, dense state. So how did that amorphous Big Bang turn into our complex cosmos?
Lielākā mērogā mēs redzam veselas zvaigžņu galaktikas. Mēs redzam veselas ekosistēmas, kur riņko gāze. Kosmologam šīs galaktikas ir tik vien kā atomi Visuma lielajā mērogā. Šajā attēlā redzams debesu lauks, tik maziņš, ka vajadzētu 100 šādus laukus, lai nosegtu debesīs esošā pilnmēness virsmu. Caur nelielu teleskopu tas izskatītos diezgan tukšs, taču redzami simtiem sīki un blāvi plankumiņi. Katrs no tiem ir vesela galaktika kā mūsējā vai Andromeda, kas izskatās tik maza un blāva, jo tās gaismai ir bijuši vajadzīgi 10 miljardu gaismas gadu, lai līdz mums nonāktu. Zvaigznēm šajās galaktikās droši vien apkārt neriņķo planētas. Iespēja, ka tur ir dzīvība, ir maza, jo šajās zvaigznēs kodolsintēze vēl nav paspējusi radīt silīciju, oglekli un dzelzi, kas ir planētu un dzīvības pamatā. Mēs uzskatām, ka tas viss radās no Liela sprādziena, karsta un blīva stāvokļa. Kā gan amorfais Lielais sprādziens kļuva par mūsu sarežģīto izplatījumu?
I'm going to show you a movie simulation 16 powers of 10 faster than real time, which shows a patch of the universe where the expansions have subtracted out. But you see, as time goes on in gigayears at the bottom, you will see structures evolve as gravity feeds on small, dense irregularities, and structures develop. And we'll end up after 13 billion years with something looking rather like our own universe. And we compare simulated universes like that -- I'll show you a better simulation at the end of my talk -- with what we actually see in the sky. Well, we can trace things back to the earlier stages of the Big Bang, but we still don't know what banged and why it banged.
Parādīšu jums videosimulāciju, kas paātrināta 10 sešpadsmitajā pakāpē reižu, kurā redzama Visuma daļa, kurā notiek izplešanās un attīstīšanās. Taču redzams, ka, apakšā ritot gigagadiem, attīstās struktūras, gravitācijai ietekmējot mazās, blīvās neregularitātes un attīstoties dažādiem veidojumiem. Pēc 13 miljardiem gadu mēs iegūsim kaut ko, kas izskatās visnotaļ līdzīgs mūsu pašu Visumam. Mēs šādi salīdzinām simulētos Visumus — savas runas beigās parādīšu labāku simulāciju — ar to, ko mēs patiešām redzam debesīs. Mēs varam izsekot atpakaļ līdz Lielā sprādziena agrīnajiem posmiem, taču mēs vēl joprojām nezinām, kas sprāga un kādēļ tas sprāga.
That's a challenge for 21st-century science. If my research group had a logo, it would be this picture here: an ouroboros, where you see the micro-world on the left -- the world of the quantum -- and on the right the large-scale universe of planets, stars and galaxies. We know our universes are united though -- links between left and right. The everyday world is determined by atoms, how they stick together to make molecules. Stars are fueled by how the nuclei in those atoms react together. And, as we've learned in the last few years, galaxies are held together by the gravitational pull of so-called dark matter: particles in huge swarms, far smaller even than atomic nuclei. But we'd like to know the synthesis symbolized at the very top. The micro-world of the quantum is understood. On the right hand side, gravity holds sway. Einstein explained that. But the unfinished business for 21st-century science is to link together cosmos and micro-world with a unified theory -- symbolized, as it were, gastronomically at the top of that picture. (Laughter) And until we have that synthesis, we won't be able to understand the very beginning of our universe because when our universe was itself the size of an atom, quantum effects could shake everything.
Tas ir 21. gadsimta zinātnes izaicinājums. Ja manai zinātnieku grupai būtu logo, tas būtu šis te attēls: urobors, kuram uz kreisēs puses redzama mikropasaule, kvantu pasaule, un labajā pusē milzīgais planētu, zvaigžņu un galaktiku Visums. Mēs zinām, ka mūsu Visumi ir saistīti ar saiknēm starp labo un kreiso. Ikdienas pasauli nosaka atomi, kā tie turas kopā, veidojot molekulas. Zvaigznes darbina tas, kā savstarpēji reaģē šo atomu kodoli. Un, kā mēs pēdējos pāris gadus zinām, galaktikas kopā satur tā sauktās tumšās matērijas gravitācijas vilkmes spēks; milzīgi daļiņu spieti, kas ir daudzkārt mazāki pat par atomu kodoliem. Tomēr mēs vēlētos zināt par pašā augšā simbolizēto sintēzi. Kvantu mikropasaule ir izprasta. Labajā pusē ietekme ir gravitācijai. Einšteins to izskaidroja. Taču nepabeigtais 21. gadsimta zinātnes uzdevums ir izplatījuma un mikropasaules sasaistīšana ar vienotu teoriju, simbolizējot attēlā redzamās čūskas iekošanos savā astē. (Smiekli) Kamēr mums nebūs šī sintēze, mēs nespēsim izprast mūsu Visuma pašus pirmsākumus, jo, kad mūsu Visums pats bija atoma lielumā, kvantu efekts varēja visu satricināt.
And so we need a theory that unifies the very large and the very small, which we don't yet have. One idea, incidentally -- and I had this hazard sign to say I'm going to speculate from now on -- is that our Big Bang was not the only one. One idea is that our three-dimensional universe may be embedded in a high-dimensional space, just as you can imagine on these sheets of paper. You can imagine ants on one of them thinking it's a two-dimensional universe, not being aware of another population of ants on the other. So there could be another universe just a millimeter away from ours, but we're not aware of it because that millimeter is measured in some fourth spatial dimension, and we're imprisoned in our three. And so we believe that there may be a lot more to physical reality than what we've normally called our universe -- the aftermath of our Big Bang. And here's another picture. Bottom right depicts our universe, which on the horizon is not beyond that, but even that is just one bubble, as it were, in some vaster reality. Many people suspect that just as we've gone from believing in one solar system to zillions of solar systems, one galaxy to many galaxies, we have to go to many Big Bangs from one Big Bang, perhaps these many Big Bangs displaying an immense variety of properties.
Tādēļ mums vajag teoriju, kas apvieno ļoti lielo un ļoti mazo, kas mums pagaidām nav. Viena doma, starp citu... apzināti uzliku brīdinājuma zīmi, lai brīdinātu, ka tagad izteikšu spekulācijas... ir, ka mūsu Lielais sprādziens nebija vienīgais. Ir doma, ka mūsu trīsdimensionālais Visums varētu atrasties daudzdimensionālā telpā, tāpat kā to var iztēloties uz šīm papīra lapām. Varat iedomāties uz kāda no tiem skudras, kurām tas ir divdimensionāls Visums, nezinot par otru skudru populāciju uz otras lapas. Tā kā vien milimetru nostāk no mūsējā varētu būt vēl viens Visums, taču mēs to neapzināmies, jo šo milimetru var izmērīt vien kādā ceturtajā telpas dimensijā, kamēr mēs esam ieslodzīti savās trijās. Un tādēļ mēs uzskatām, ka fiziskā realitāte varētu būt daudz plašāka nekā tā, ko parasti saucam par savu Visumu, mūsu Lielā sprādziena atbalsi. Lūk, vēl viens attēls. Labās puses stūrī attēlots mūsu Visums, par ko arī apvārsnis tālāk nesniedzās, taču pat tas ir tikai viens burbulis kādā plašākā realitātē. Daudzi cilvēki uzskata, ka tāpat kā mēs esam nonākuši no ticēšanas vienai saules sistēmai līdz miljardiem saules sistēmu, no vienas galaktikas līdz daudzām galaktikām, mums jānonāk no viena Lielā sprādziena līdz daudziem Lielajiem sprādzieniem, varbūt šie daudzie Lielie Sprādzieni parāda milzīgu īpašību daudzveidību.
Well, let's go back to this picture. There's one challenge symbolized at the top, but there's another challenge to science symbolized at the bottom. You want to not only synthesize the very large and the very small, but we want to understand the very complex. And the most complex things are ourselves, midway between atoms and stars. We depend on stars to make the atoms we're made of. We depend on chemistry to determine our complex structure. We clearly have to be large, compared to atoms, to have layer upon layer of complex structure. We clearly have to be small, compared to stars and planets -- otherwise we'd be crushed by gravity. And in fact, we are midway. It would take as many human bodies to make up the sun as there are atoms in each of us. The geometric mean of the mass of a proton and the mass of the sun is 50 kilograms, within a factor of two of the mass of each person here. Well, most of you anyway. The science of complexity is probably the greatest challenge of all, greater than that of the very small on the left and the very large on the right. And it's this science, which is not only enlightening our understanding of the biological world, but also transforming our world faster than ever. And more than that, it's engendering new kinds of change.
Labi, atgriezīsimies pie šī attēla. Augšā tiek simbolizēts viens izaicinājums, taču apakšā simbolizēts vēl viens izaicinājums zinātnei. Jūs ne tikai vēlaties sintezēt ļoti lielo un ļoti mazo, bet arī saprast ļoti sarežģīto. Vissarežģītākās lietas esam mēs paši, pa vidu starp atomiem un zvaigznēm. Mēs paļaujamies uz zvaigznēm, lai tās radītu atomus, kas rada mūs. Mēs paļaujamies uz ķīmiju, lai tā noteiktu mūsu sarežģīto uzbūvi. Mums, saprotams, jābūt lieliem, salīdzinājumā ar atomiem, ar sarežģītu daudzslāņainu uzbūvi. Mums, saprotams, jābūt maziem, salīdzinājumā ar zvaigznēm un planētām, citādi mūs saspiestu gravitācija. Īstenībā mēs esam pa vidu. Saules izveidošanai vajadzīgi tikpat cilvēku ķermeņu, cik katrā no mums ir atomu. Protona un saules masas ģeometriskais vidējais ir 50 kilogrami, ko var iegūt izdalot ar divi katra klātesošā cilvēka masu. Nu, vismaz lielāko daļu no jums. Sarežģītības zinātne ir, iespējams, vislielākais izaicinājums no visiem, lielāks pat par kreisajā pusē esošo ļoti mazo un ļoti lielo labajā pusē. Tā ir zinātne, kas ne tikai apgaismo mūsu bioloģiskās pasaules izpratni, bet arī pārveido mūsu pasauli ātrāk kā jebkad. Vēl vairāk, tā izraisa jauna veida pārmaiņas.
And I now move on to the second part of my talk, and the book "Our Final Century" was mentioned. If I was not a self-effacing Brit, I would mention the book myself, and I would add that it's available in paperback.
Un nu es pievērsīšos savas runas otrajai daļai, tika minēta grāmata „Mūsu pēdējais gadsimts”. Ja es nebūtu kautrs brits, es pats minētu šo grāmatu un vēl piemetinātu, ka tā ir pieejama mīkstos vākos.
(Laughter)
(Smiekli)
And in America it was called "Our Final Hour" because Americans like instant gratification.
Amerikā tā tika nosaukta par „Mūsu pēdējo stundu”, jo amerikāņiem patīk tūlītējs apmierinājums.
(Laughter)
(Smiekli)
But my theme is that in this century, not only has science changed the world faster than ever, but in new and different ways. Targeted drugs, genetic modification, artificial intelligence, perhaps even implants into our brains, may change human beings themselves. And human beings, their physique and character, has not changed for thousands of years. It may change this century. It's new in our history. And the human impact on the global environment -- greenhouse warming, mass extinctions and so forth -- is unprecedented, too. And so, this makes this coming century a challenge. Bio- and cybertechnologies are environmentally benign in that they offer marvelous prospects, while, nonetheless, reducing pressure on energy and resources. But they will have a dark side. In our interconnected world, novel technology could empower just one fanatic, or some weirdo with a mindset of those who now design computer viruses, to trigger some kind on disaster. Indeed, catastrophe could arise simply from technical misadventure -- error rather than terror. And even a tiny probability of catastrophe is unacceptable when the downside could be of global consequence.
Tomēr mana doma ir, ka šajā gadsimtā zinātne ne tikai ir mainījusi pasauli ātrāk kā jebkad, bet arī jaunos un citādos veidos. Mērķtiecīgas zāles, ģenētiskā izmainīšana, mākslīgais saprāts, varbūt pat implanti mūsu smadzenēs var mainīt pašus cilvēkus. Un cilvēki, to ķermeņa uzbūve un raksturs nav mainījušies tūkstošiem gadu. Šajā gadsimtā tas varētu mainīties. Mūsu vēsturē tas ir jaunums. Cilvēku ietekme uz pasaules vidi — siltumnīcas efekts, masveida izmiršanas un tā tālāk, arī tas ir vēl nebijis gadījums. Tas padara šo tuvojošos gadsimtu par izaicinājumu. Bio- un kibertehnoloģijas ir videi noderīgas, tādā ziņā, ka tās piedāvā brīnišķīgas iespējas, reizē arī samazinot spiedienu uz enerģiju un resursiem. Taču tām būs tumšā puse. Mūsu savstarpēji saistītajā pasaulē nebijusi tehnoloģija varētu sniegt varu vienam fanātiķim vai dīvainim ar līdzīgiem uzskatiem kā tiem, kas nu izstrādā datorvīrusus, lai aizsāktu kādu katastrofu. Tiešām, no tehniska nelaimes gadījuma vienkārši varētu rasties katastrofa, kļūdas, nevis terora dēļ. Pat sīka katastrofas iespējamība ir nepieņemama, ja neveiksme atstātu sekas uz visu pasauli.
In fact, some years ago, Bill Joy wrote an article expressing tremendous concern about robots taking us over, etc. I don't go along with all that, but it's interesting that he had a simple solution. It was what he called "fine-grained relinquishment." He wanted to give up the dangerous kind of science and keep the good bits. Now, that's absurdly naive for two reasons. First, any scientific discovery has benign consequences as well as dangerous ones. And also, when a scientist makes a discovery, he or she normally has no clue what the applications are going to be. And so what this means is that we have to accept the risks if we are going to enjoy the benefits of science. We have to accept that there will be hazards. And I think we have to go back to what happened in the post-War era, post-World War II, when the nuclear scientists who'd been involved in making the atomic bomb, in many cases were concerned that they should do all they could to alert the world to the dangers.
Patiesībā pirms pāris gadiem Bils Džojs uzrakstīja rakstu, paužot milzīgas bažas par to, ka roboti pārņemtu varu utt. Es tā nedomāju, taču interesanti, ka viņam bija vienkāršs risinājums. Viņš to nosauca par „izsmalcināto atteikšanos”. Viņš vēlējās atteikties no bīstamā veida zinātnes un paturēt tikai labo. Tas ir absurdi naivi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jebkuram zinātniskajam atklājumam ir kā noderīgas, tā arī bīstamas sekas. Kā arī, zinātniekam veicot atklājumu, viņam vai viņai parasti nav ne jausmas, kā to praktiski varēs izmantot. Tādēļ tas nozīmē, ka mums būs jāuzņemas risks, ja vēlamies baudīt zinātnes sniegtās priekšrocības. Mums ir jāpieņem, ka pastāvēs briesmas. Manuprāt, mums jāatgriežas pie tā, kas notika pēckara ērā, pēc 2. pasaules kara, kad kodolzinātnieki, kas bija iesaistīti atombumbas izstrādē, daudzos gadījumos bija nobažījušies, ka viņiem būtu jādara viss iespējamais, lai brīdinātu pasauli par briesmām.
And they were inspired not by the young Einstein, who did the great work in relativity, but by the old Einstein, the icon of poster and t-shirt, who failed in his scientific efforts to unify the physical laws. He was premature. But he was a moral compass -- an inspiration to scientists who were concerned with arms control. And perhaps the greatest living person is someone I'm privileged to know, Joe Rothblatt. Equally untidy office there, as you can see. He's 96 years old, and he founded the Pugwash movement. He persuaded Einstein, as his last act, to sign the famous memorandum of Bertrand Russell. And he sets an example of the concerned scientist. And I think to harness science optimally, to choose which doors to open and which to leave closed, we need latter-day counterparts of people like Joseph Rothblatt.
Viņus neiedvesmoja vis jaunais Einšteins, kurš paveica lielisku darbu ar relativitātes teoriju, bet gan vecais Einšteins, plakātu un t-kreklu ikona, kura centieni vienot fizikas likumus bija nesekmīgi. Viņš bija par agru. Taču viņš bija morālais kompass — iedvesma zinātniekiem, kuri bija norūpējušies par bruņojuma kontroli. Iespējams, dižākais dzīvais cilvēks, kuru man ir tas gods pazīt, ir Džo Rotblats. Kā redzams, tikpat nevīžīgs kabinets. Viņš ir 96 gadus vecs un ir Pugwash kustības dibinātājs. Pēdējais, ko viņš izdarīja, bija pierunāt Einšteinu parakstīt slaveno Bertranda Rasela memorandu. Viņš rāda bažīgā zinātnieka piemēru. Manuprāt, lai optimāli izmantotu zinātni, lai izvēlētos, kuras durvis atvērt un kuras atstāt neatvērtas, mums pašlaik ir vajadzīgi cilvēki kā Džozefs Rotblats.
We need not just campaigning physicists, but we need biologists, computer experts and environmentalists as well. And I think academics and independent entrepreneurs have a special obligation because they have more freedom than those in government service, or company employees subject to commercial pressure. I wrote my book, "Our Final Century," as a scientist, just a general scientist. But there's one respect, I think, in which being a cosmologist offered a special perspective, and that's that it offers an awareness of the immense future. The stupendous time spans of the evolutionary past are now part of common culture -- outside the American Bible Belt, anyway -- (Laughter) but most people, even those who are familiar with evolution, aren't mindful that even more time lies ahead.
Mums vajag ne tikai kampaņas rīkojošus fiziķus, mums vajag arī biologus, datorspeciālistus un vides aizstāvjus. Uzskatu, ka akadēmiķiem un neatkarīgajiem uzņēmējiem ir īpašs pienākums, jo viņiem ir lielāka brīvība, nekā valsts sektorā strādājošajiem, vai kompāniju darbiniekiem, kuri pakļauti komerciālajam spiedienam. Es kā zinātnieks sarakstīju grāmatu „Mūsu pēdējais gadsimts”, kā vispārējs zinātnieks. Tomēr, manuprāt, bija viens aspekts, uz kuru es kā kosmologs varēju paskatīties no īpaša skata punkta, proti, tā sniedz plašās nākotnes apzināšanos. Evolucionārās pagātnes pārsteidzošais laika plašums nu ir daļa vispārējās kultūras, izņemot Amerikas Bībeles jostu, protams, (Smiekli) taču lielākā daļa cilvēku, pat tie, kuri ir pazīstami ar evolūciju, neapzinās, ka mums priekšā ir vēl vairāk laika.
The sun has been shining for four and a half billion years, but it'll be another six billion years before its fuel runs out. On that schematic picture, a sort of time-lapse picture, we're halfway. And it'll be another six billion before that happens, and any remaining life on Earth is vaporized. There's an unthinking tendency to imagine that humans will be there, experiencing the sun's demise, but any life and intelligence that exists then will be as different from us as we are from bacteria. The unfolding of intelligence and complexity still has immensely far to go, here on Earth and probably far beyond. So we are still at the beginning of the emergence of complexity in our Earth and beyond. If you represent the Earth's lifetime by a single year, say from January when it was made to December, the 21st-century would be a quarter of a second in June -- a tiny fraction of the year. But even in this concertinaed cosmic perspective, our century is very, very special, the first when humans can change themselves and their home planet.
Saule jau spīd četrarpus miljardu gadu, taču paies vēl seši miljardi gadu, iekams tai izbeigsies degviela. Šajā shematiskajā attēlā, laika plūduma atspoguļojumā, mēs esam pusceļā. Paies vēl seši miljardi gadu līdz tas notiks, un jebkura uz Zemes palikusī dzīvība izgaros. Ir pārsteidzīga tieksme iedomāties, ka tur būs arī cilvēki, kas piedzīvos saules norietu, taču jebkura dzīvība un saprāts, kas pastāvēs tad, būs tikpat atšķirīgs no mums, cik mēs — no baktērijām. Saprāta un sarežģītības attīstībai te, uz Zemes, un iespējams vēl tālāk par to vēl ir ārkārtīgi garš ceļš ejams. Mēs vēl esam mūsu Zemes un tālāku apvāršņu sarežģītības atklāšanas sākumā. Ja apzīmējam Zemes mūža ilgumu ar vienu gadu, teiksim, no janvāra, kad tā radās, līdz decembrim, 21. gadsimts būtu sekundes ceturtdaļa jūnijā, sīka gada daļiņa. Taču pat šajā saspiestajā kosmiskajā skatījumā mūsu gadsimts ir ļoti, ļoti īpašs, pirmais gadsimts, kad cilvēki var mainīt paši sevi un savu planētu.
As I should have shown this earlier, it will not be humans who witness the end point of the sun; it will be creatures as different from us as we are from bacteria. When Einstein died in 1955, one striking tribute to his global status was this cartoon by Herblock in the Washington Post. The plaque reads, "Albert Einstein lived here." And I'd like to end with a vignette, as it were, inspired by this image. We've been familiar for 40 years with this image: the fragile beauty of land, ocean and clouds, contrasted with the sterile moonscape on which the astronauts left their footprints. But let's suppose some aliens had been watching our pale blue dot in the cosmos from afar, not just for 40 years, but for the entire 4.5 billion-year history of our Earth. What would they have seen? Over nearly all that immense time, Earth's appearance would have changed very gradually. The only abrupt worldwide change would have been major asteroid impacts or volcanic super-eruptions. Apart from those brief traumas, nothing happens suddenly.
Kā jau iepriekš vajadzēja minēt, cilvēki nebūs tie, kas piedzīvos saules beigu punktu, tie būs no mums tikpat atšķirīgi radījumi, cik mēs — no baktērijām. Kad 1955. gadā nomira Enšteins, spilgts veltījums viņa globālajam statusam bija šī Hērbloka karikatūra <i>Washington Post</i> laikrakstā. Uz plāksnes rakstīts: „Šeit dzīvoja Alberts Einšteins.” Nobeigumā es vēlos parādīt vinjeti, kas radīta, iedvesmojoties no šī attēla. Mēs 40 gadus esam pazīstami ar šo attēlu, trauslā zemes, okeānu un mākoņu daile, kas kontrastē ar neauglīgo mēness ainavu, kurā kosmonauti atstāja savu pēdu nospiedumus. Taču pieņemsim, ka mūsu blāvo, zilo punktu no tāltāla kosmosa vēro citplanētieši, ne vien 40 gadus, bet visas mūsu Zemes 4,5 miljardu gadu ilgās vēstures garumā. Ko viņi būtu redzējuši? Tajā visā ārkārtīgi ilgajā laika posmā Zemes izskats būtu mainījies ļoti pakāpeniski. Vienīgās pēkšņās vispasaules izmaiņas būtu lielu asteroīdu triecieni vai vulkānu lielizvirdumi. Izņemot šos īsos satricinājumus, nekas nenotiek pēkšņi.
The continental landmasses drifted around. Ice cover waxed and waned. Successions of new species emerged, evolved and became extinct. But in just a tiny sliver of the Earth's history, the last one-millionth part, a few thousand years, the patterns of vegetation altered much faster than before. This signaled the start of agriculture. Change has accelerated as human populations rose. Then other things happened even more abruptly. Within just 50 years -- that's one hundredth of one millionth of the Earth's age -- the amount of carbon dioxide in the atmosphere started to rise, and ominously fast.
Kontinentālie zemes masīvi dreifēja apkārt. Ledus sega veidojās un pagaisa. Virkne jaunu sugu parādījās, attīstījās un izmira. Taču tikai sīksīkā Zemes vēstures posmā, pēdējā miljonajā daļā, pāris tūkstošos gadu Zemes augājs mainījās daudz ātrāk nekā jebkad agrāk. Tas norāda uz lauksaimniecības sākumu. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, paātrinājušās arī pārmaiņas. Tad vēl straujāk notika citas lietas. Vien 50 gadu laikā, kas ir Zemes vecuma miljonās daļas simtdaļa, oglekļa dioksīda daudzums atmosfērā sāka pieaugt, turklāt draudīgi ātri.
The planet became an intense emitter of radio waves -- the total output from all TV and cell phones and radar transmissions. And something else happened. Metallic objects -- albeit very small ones, a few tons at most -- escaped into orbit around the Earth. Some journeyed to the moons and planets. A race of advanced extraterrestrials watching our solar system from afar could confidently predict Earth's final doom in another six billion years. But could they have predicted this unprecedented spike less than halfway through the Earth's life? These human-induced alterations occupying overall less than a millionth of the elapsed lifetime and seemingly occurring with runaway speed? If they continued their vigil, what might these hypothetical aliens witness in the next hundred years? Will some spasm foreclose Earth's future? Or will the biosphere stabilize? Or will some of the metallic objects launched from the Earth spawn new oases, a post-human life elsewhere?
Planēta kļuva par intensīvu radioviļņu izstarotāju, visu televizoru, mobilo tālruņu un radaru pārraižu rezultāts. Notika vēl kas. Metāliski priekšmeti, lai arī ļoti mazi, maksimums pāris tonnu smagi, nokļuva Zemes orbītā. Daži aizceļoja līdz mēnešiem un planētām. Attīstītu citplanētiešu rase, kas vēro mūsu saules sistēmu no tālienes, varētu pārliecinoši paredzēt Zemes beigu likteni nākamo sešu miljardu gadu laikā. Taču vai viņi būtu varējuši paredzēt šo iepriekš nepieredzēto smaili pirms vēl noieta puse Zemes dzīves ceļa? Šīs cilvēku izraisītās izmaiņas, kas kopumā aizņem mazāk nekā vienu miljono daļu pagājušā mūža un šķietami noris ātrvilciena cienīgos tempos? Ja viņi turpinātu vērošanu, ko šie hipotētiskie citplanētieši pieredzētu nākamajos simts gados? Vai kāda lēkme priekšlaikus pārtrauks Zemes mūžu? Vai varbūt biosfēra stabilizēsies? Vai varbūt kāds no Zemes palaistajiem metāliskajiem priekšmetiem radīs jaunas oāzes dzīvībai citur pēc cilvēces beigām?
The science done by the young Einstein will continue as long as our civilization, but for civilization to survive, we'll need the wisdom of the old Einstein -- humane, global and farseeing. And whatever happens in this uniquely crucial century will resonate into the remote future and perhaps far beyond the Earth, far beyond the Earth as depicted here. Thank you very much.
Jaunā Einšteina veiktā zinātne turpināsies tikpat ilgi, cik mūsu civilizācija, taču, lai mūsu civilizācija izdzīvotu, mums vajag vecā Einšteina viedumu — cilvēcisku, vispārēju un tālredzīgu. Lai kas notiktu šajā vienreizīgi nozīmīgajā gadsimtā, tas atbalsosies tālākajā nākotnē un iespējams tālu aiz Zemes robežām, tālāk par šeit atainoto Zemi. Liels paldies.
(Applause)
(Aplausi)