I write about food. I write about cooking. I take it quite seriously, but I'm here to talk about something that's become very important to me in the last year or two. It is about food, but it's not about cooking, per se. I'm going to start with this picture of a beautiful cow. I'm not a vegetarian -- this is the old Nixon line, right? But I still think that this -- (Laughter) -- may be this year's version of this.
Es rakstu par ēdienu. Es rakstu par ēst gatavošanu. Es to uztveru diezgan nopietni, bet es esmu šeit, lai runātu par kaut ko, kas viena vai divu gadu laikā man ir kļuvis ļoti nozīmīgs. Tas ir par ēdienu, bet ne par tā gatavošanu. Es sākšu ar šo skaistās govs attēlu. Es neesmu veģetārietis -- šis ir jau klasisks Niksona teiciens, vai ne tā? Bet es tomēr domāju, ka tas teiciens-- (Smiekli) -- varētu būt tā šī gada versija.
Now, that is only a little bit hyperbolic. And why do I say it? Because only once before has the fate of individual people and the fate of all of humanity been so intertwined. There was the bomb, and there's now. And where we go from here is going to determine not only the quality and the length of our individual lives, but whether, if we could see the Earth a century from now, we'd recognize it. It's a holocaust of a different kind, and hiding under our desks isn't going to help. Start with the notion that global warming is not only real, but dangerous. Since every scientist in the world now believes this, and even President Bush has seen the light, or pretends to, we can take this is a given.
Tas ir pavisam nedaudz pārspīlēts. Un kāpēc es tā saku? Tāpēc, ka vēl tikai vienu reizi līdz šim atsevišķu cilvēku liktenis un visas cilvēces liktenis ir bijuši tik savstarpēji saistīti. Tad bija bumba un tāda ir arī tagad. Un tas, kas pašlaik notiek un notiks noteiks ne tikai mūsu pašu dzīves kvalitāti un ilgumu, bet arī to, vai mēs atpazītu zemi, ja mēs to redzētu pēc gadsimta. Tas ir cita veida holokosts un slēpšanās zem gultas nepalīdzēs. Sākšu ar uzskatu, ka globālā sasilšana nav ne tikai reāla, bet arī bīstama. Tā kā visi pasaules zinātnieki tagad tam tic, un pat prezidents Bušs ir ieraudzījis gaismu, vai vismaz izliekas, mums tajā ir jāieklausās.
Then hear this, please. After energy production, livestock is the second-highest contributor to atmosphere-altering gases. Nearly one-fifth of all greenhouse gas is generated by livestock production -- more than transportation. Now, you can make all the jokes you want about cow farts, but methane is 20 times more poisonous than CO2, and it's not just methane. Livestock is also one of the biggest culprits in land degradation, air and water pollution, water shortages and loss of biodiversity. There's more. Like half the antibiotics in this country are not administered to people, but to animals. But lists like this become kind of numbing, so let me just say this: if you're a progressive, if you're driving a Prius, or you're shopping green, or you're looking for organic, you should probably be a semi-vegetarian. Now, I'm no more anti-cattle than I am anti-atom, but it's all in the way we use these things. There's another piece of the puzzle, which Ann Cooper talked about beautifully yesterday, and one you already know.
Tāpēc uzklausiet šo, lūdzu. Pēc enerģijas ražošanas, mājlopi ir otrais lielākais atmosfēru pārveidojošo gāžu izplatības veicinātāji. Gandrīz vienu piektdaļu visas siltumnīcas gāžu rada mājlopu audzēšana -- kas ir vairāk nekā transports. Variet jokot cik tīk par govju pirdieniem, bet metāns ir 20 reizes indīgāks par CO2, un runa nav tikai par metānu. Mājlopi ir arī vieni no lielākajiem zemes degradācijas, gaisa un ūdens piesārņojuma, ūdens trūkuma un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās vaininiekiem. Bet tas nav viss. Apmēram puse valsts antiobiotiku netiek ražotas cilvēkiem, bet gan dzīvniekiem. Bet turpināt šāda veida sarakstu sāk kļūt stindzinoši, tāpēc ļaujiet man teikt šo, ja jūs esat progresīvi, ja jūs braucat ar Prius vai lietojat ekoloģiskus produktus vai vismaz tādiem dodat priekšroku, jūs visdrīzāk esat pusveģetārietis. Es neesmu pret govīm vairāk kā pret atomiem, bet šo lietu lietošana ir mums jau ierasta lieta. Ir vēl viena puzļa daļa, par ko Anna Kūpere vakar skaisti pastāstīja un tā, par ko jūs jau ziniet.
There's no question, none, that so-called lifestyle diseases -- diabetes, heart disease, stroke, some cancers -- are diseases that are far more prevalent here than anywhere in the rest of the world. And that's the direct result of eating a Western diet. Our demand for meat, dairy and refined carbohydrates -- the world consumes one billion cans or bottles of Coke a day -- our demand for these things, not our need, our want, drives us to consume way more calories than are good for us. And those calories are in foods that cause, not prevent, disease. Now global warming was unforeseen. We didn't know that pollution did more than cause bad visibility. Maybe a few lung diseases here and there, but, you know, that's not such a big deal. The current health crisis, however, is a little more the work of the evil empire. We were told, we were assured, that the more meat and dairy and poultry we ate, the healthier we'd be.
Nav nekādu šaubu -- nekādu -- ka tā sauktās dzīvesveida slimības -- diabēti, sirds slimības, trieka, daži vēža paveidi -- ir slimības, kuras šeit ir vairāk izplatītas nekā jebkur citur pasaulē. Un tas ir tiešs mūsu Rietumu uztura iznākums. Mūsu pieprasījums pēc gaļas, piena un attīrītajiem ogļhidrātiem -- pasaule dienā patērē miljardu kolas bundžu -- mūsu šo nevajadzīgo, taču gribēto lietu pieprasījuma dēļ mēs uzņemam daudz vairāk kalorijas nekā mums nepieciešams. Un šīs kalorijas ir pārtikā, kura šīs slimības veicina, nevis novērš. Globālā sasilšana nebija paredzēta. Mēs nezinājām, ka piesārņojums dara ko vairāk kā tikai samazina redzamību. Varbūt vēl tikai pāris plaušu slimības šur un tur, bet, ziniet, tas jau nav nekas liels. Tomēr, pašreizējā veselības krīze ir nedaudz vairāk kā tikai ļaunās impērijas roku darbs. Mums tika stāstīts, mums tika solīts, ka, jo vairāk gaļu, piena un mājputnu izstrādājumus mēs uzņemtu, jo mēs būsim veselīgāki.
No. Overconsumption of animals, and of course, junk food, is the problem, along with our paltry consumption of plants. Now, there's no time to get into the benefits of eating plants here, but the evidence is that plants -- and I want to make this clear -- it's not the ingredients in plants, it's the plants. It's not the beta-carotene, it's the carrot. The evidence is very clear that plants promote health. This evidence is overwhelming at this point. You eat more plants, you eat less other stuff, you live longer. Not bad. But back to animals and junk food. What do they have in common? One: we don't need either of them for health. We don't need animal products, and we certainly don't need white bread or Coke. Two: both have been marketed heavily, creating unnatural demand. We're not born craving Whoppers or Skittles. Three: their production has been supported by government agencies at the expense of a more health- and Earth-friendly diet.
Nē, dzīvnieku izstrādājumu pārlieku liela uzņemšana un, protams, ātrā ēdināšana ir problēma, kopā ar mūsu niecīgo augu valsts lietošanu uzturā. Netērēsim laiku un nesāksim runāt par augu ēšanas priekšrocībām, bet ir pierādījumi, ka augi -- un es vēlos, lai tas beigu beigās visiem būtu skaidrs -- tās nav augu sastāvdaļas, tie ir paši augi. Tas nav beta karotīns, tie ir burkāni. Ir skaidri pierādījumi, ka augi uzlabo veselību. Šajā brīdī pierādījumi ir neapstrīdami. Ēd vairāk augus, mazāk visa pārējā un tu dzīvosi ilgāk. Neslikti. Bet atgriezīsimies pie dzīvnieku izstrādājumiem un ātrās ēdināšanas. Kas tiem abiem ir kopīgs? Pirmkārt: neviens no tiem mums nav vajadzīgs, lai uzlabotu veselību. Mums nav nepieciešami dzīvnieku izstrādājumi, un mums pilnīgi noteikti nav nepieciešama baltmaize un kola. Otrkārt: abus pamatīgi reklamē, radot nedabīgu pieprasījumi. Mēs nepiedzimstam ar vēlmi pēc "Whoppers" vai "Skittles". Treškārt: viņu ražoto atbalsta valdības iestādes uz veselīgāka un zemei draudzīgāka uztura rēķina.
Now, let's imagine a parallel. Let's pretend that our government supported an oil-based economy, while discouraging more sustainable forms of energy, knowing all the while that the result would be pollution, war and rising costs. Incredible, isn't it? Yet they do that. And they do this here. It's the same deal. The sad thing is, when it comes to diet, is that even when well-intentioned Feds try to do right by us, they fail. Either they're outvoted by puppets of agribusiness, or they are puppets of agribusiness. So, when the USDA finally acknowledged that it was plants, rather than animals, that made people healthy, they encouraged us, via their overly simplistic food pyramid, to eat five servings of fruits and vegetables a day, along with more carbs. What they didn't tell us is that some carbs are better than others, and that plants and whole grains should be supplanting eating junk food. But industry lobbyists would never let that happen. And guess what? Half the people who developed the food pyramid have ties to agribusiness. So, instead of substituting plants for animals, our swollen appetites simply became larger, and the most dangerous aspects of them remained unchanged. So-called low-fat diets, so-called low-carb diets -- these are not solutions.
Tagad iedomāsimies vēl vienu variantu. Izliksimies, ka mūsu valdība atbalstītu uz naftu balstītu tautsaimniecību atstājot novārtā atjaunojamos enerģijas avotus, apzinoties, ka beigu beigās iznākums būs piesārņojums, kari un cenu pieaugums. Apbrīnojami, vai ne? Tomēr viņi tā dara. Un te viņi dara tā pat. Tas ir tas pats. Un skumjākais ir, ka runājot par uzturu pat tie politiķi, kas ar labiem nodomiem mēģina mums palīdzēt -- arī zaudē. Vai nu viņus pārbalso lauksaimniecības uzņēmumu marionetes vai arī viņi paši ir šo kompāniju marionetes. Tad, kad ASV lauksaimniecības departaments beidzot atzina, ka, nevis dzīvnieki, bet gan augi ir veselīgāki cilvēkiem, viņi mūs pamudināja, caur pārāk vienkāršoto uztura piramīdu, lai mēs katru dienu ēdam piecas porcijas augļu un dārzeņu, kā arī, lai uzņemam papildus ogļhidrātus. Tas, ko viņi mums nepateica, bija tas, ka daži ogļhidrāti ir labāki par citiem un, ka augiem un pilngraudu izstrādājumiem būtu jāaizstāj ātro ēdināšanu. Bet industrijas aizkulišu aģitatori jau nekad to nepieļaus. Un ziniet ko? Pusei no cilvēkiem, kuri izstrādāja uztura piramīdu ir saistība ar kādu lauksaimniecības uzņēmumu. Tāpēc tā vietā, lai aizstātu dzīvniekus ar augiem, mūsu jau tā lielā ēstgriba vēl vairāk palielinājās un visbīstamākais to aspekts paliek nemainīgs. Tā sauktais zemo tauku uzturs, tā sauktais zemais ogļhidrātu uzturs -- tie nav risinājumi.
But with lots of intelligent people focusing on whether food is organic or local, or whether we're being nice to animals, the most important issues just aren't being addressed. Now, don't get me wrong. I like animals, and I don't think it's just fine to industrialize their production and to churn them out like they were wrenches. But there's no way to treat animals well, when you're killing 10 billion of them a year. That's our number. 10 billion. If you strung all of them -- chickens, cows, pigs and lambs -- to the moon, they'd go there and back five times, there and back. Now, my math's a little shaky, but this is pretty good, and it depends whether a pig is four feet long or five feet long, but you get the idea. That's just the United States. And with our hyper-consumption of those animals producing greenhouse gases and heart disease, kindness might just be a bit of a red herring. Let's get the numbers of the animals we're killing for eating down, and then we'll worry about being nice to the ones that are left.
Bet ar daudz saprātīgiem cilvēkiem, kas pievērš uzmanību vietējai vai organiskajai pārtikaj, kā arī vai mēs pret dzīvniekiem izturamies labi, svarīgākās problēmas vienkārši netiek risinātas. Tikai nepārprotiet mani. Man nekas nav pret dzīvniekiem un es nedomāju, ka ir labi industrializēt to ražošanu un tos laist pa konveijeru kā kaut kādas bundžas. Bet nogalinot 10 miljardus dzīvnieku gadā nav iespējams pret tiem izturēties labi. Tāds ir šis skaitlis. 10 miljardi. Ja mēs viņus visus sasietu kopā -- vistas, govis, cūkas un jērus, tie izveidotu joslu līdz Mēnesim piecas reizes -- turp un atpakaļ. Varbūt mana matemātika ir nedaudz neprecīza, bet tā apmēram tas ir un tas ir atkarīgs no tā vai cūka ir četras vai piecas pēdas gara, bet jūs jau saprotiet manu domu. Tas ir tikai Savienotajās Valstīs. Un ar mūsu šo dzīvnieku pārpatērēšanu uz siltumnīcas gāžu rašanos un sirds slimību pieauguma fona laipnība varētu būt salīdzinoši nesvarīga lieta. Vispirms saskaitīsim cik dzīvniekus mēs nogalinām, lai noēstu un tikai tad sāksim uztraukties par to kā izturēties pret tiem, kas ir palikuši.
Another red herring might be exemplified by the word "locavore," which was just named word of the year by the New Oxford American Dictionary. Seriously. And locavore, for those of you who don't know, is someone who eats only locally grown food -- which is fine if you live in California, but for the rest of us it's a bit of a sad joke. Between the official story -- the food pyramid -- and the hip locavore vision, you have two versions of how to improve our eating. (Laughter).
Vēl viens piemērs par veidu kā novērst uzmanību no galvenās problēmas ar vārdu "vietēdis", kuru nupat kā Jaunā Oksfordas amerikāņu vārdnīca atzina par gada vārdu. Nopietni. Un vietēdis, tiem, kas to nezin, ir kāds, kurš patērē tikai vietēji audzētu pārtiku. Kas nav nekas slikts, ja tu dzīvo Kalifornijā, taču pārējiem no mums, tas ir skumjš joks. Starp oficiālo viedokli -- uztura piramīdu -- un zinošo vietēžu vīziju, jums ir tikai divas sava uztura uzlabošanas versijas. (Smiekli)
They both get it wrong, though. The first at least is populist, and the second is elitist. How we got to this place is the history of food in the United States. And I'm going to go through that, at least the last hundred years or so, very quickly right now. A hundred years ago, guess what? Everyone was a locavore: even New York had pig farms nearby, and shipping food all over the place was a ridiculous notion. Every family had a cook, usually a mom. And those moms bought and prepared food. It was like your romantic vision of Europe. Margarine didn't exist. In fact, when margarine was invented, several states passed laws declaring that it had to be dyed pink, so we'd all know that it was a fake. There was no snack food, and until the '20s, until Clarence Birdseye came along, there was no frozen food. There were no restaurant chains. There were neighborhood restaurants run by local people, but none of them would think to open another one. Eating ethnic was unheard of unless you were ethnic. And fancy food was entirely French. As an aside, those of you who remember Dan Aykroyd in the 1970s doing Julia Child imitations can see where he got the idea of stabbing himself from this fabulous slide. (Laughter)
Taču tās abas ir kļūdainais. Pirmā vismaz ir populistiska un otrā ir elitāra. Tas kā mēs nonācām tik tālu ir saistīts ar ASV pārtikas vēsturi. Un es ātri iziešu tam cauri, jau vismaz kādus pēdējos simts gadus, tagad jau ļoti ātri. Pirms simts gadiem, ziniet ko? Visi bija vietēži, pat netālu no Ņujorkas bija cūku audzētavas un pārtikas pārvadāšana pa visu valsti bija smieklīga iecere. Katrā ģimenē bija ēst gatavotājs, parasti māte. Un šīs mātes pirka ēdienu un arī to pagatavoja. Tas bija kā romantiskajā Eiropas vīzijā. Margarīns nepastāvēja. Kad izgudroja un ieviesa margarīnu vairāki štati pat pieņēma likumus, nokrāsot to rozā krāsā, lai mēs visi zinātu, ka tas ir mākslīgs. Nebija tāda lieta kā uzkodas un līdz 20ajiem līdz Klarensam Birdējam nebija arī saldētā pārtika. Nepastāvēja restorānu ķēdes. Vietējie iedzīvotāji vadīja vietējos restorānus, bet neviens nedomāja par uzņēmējdarbības paplašināšanu. Etniskā kulinārija bija nedzirdēta lieta, ja vien tu pats tai nepiederēji. Un greznie ēdieni bija pilnībā franču. Nedaudz novirzoties no tēmas, tie no jums, kuri atcerās Denu Eikroidu 1970ajos gados, atdarinot Džūliju Čaildsu saprot, kur viņam radās ideja sevi sadurt no šī brīnišķīgā slīda. (Smiekli)
Back in those days, before even Julia, back in those days, there was no philosophy of food. You just ate. You didn't claim to be anything. There was no marketing. There were no national brands. Vitamins had not been invented. There were no health claims, at least not federally sanctioned ones. Fats, carbs, proteins -- they weren't bad or good, they were food. You ate food. Hardly anything contained more than one ingredient, because it was an ingredient. The cornflake hadn't been invented. (Laughter) The Pop-Tart, the Pringle, Cheez Whiz, none of that stuff. Goldfish swam. (Laughter) It's hard to imagine. People grew food, and they ate food. And again, everyone ate local. In New York, an orange was a common Christmas present, because it came all the way from Florida. From the '30s on, road systems expanded, trucks took the place of railroads, fresh food began to travel more. Oranges became common in New York. The South and West became agricultural hubs, and in other parts of the country, suburbs took over farmland. The effects of this are well known. They are everywhere. And the death of family farms is part of this puzzle, as is almost everything from the demise of the real community to the challenge of finding a good tomato, even in summer. Eventually, California produced too much food to ship fresh, so it became critical to market canned and frozen foods. Thus arrived convenience. It was sold to proto-feminist housewives as a way to cut down on housework.
Tajos laikos, pat pirms Džūlijas, tajos laikos nebija tāda ēdiena filozofija. Tu vienkārši ēdi. Tu sevi nenostādīji kā kaut ko. Nebija tāda lieta kā tirgzinība. Nebija nacionālo zīmolu. Vitamīni vēl nebija izgudroti. Nebija tiesas prāvas saistībā ar veselības sabojāšanu, vismaz ne federāli sankcionētās. Tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas -- tie nebija ne labi, ne slikti, tas bija ēdiens. Tu ēdi ēdienu. Reti, kam bija vairāk kā viena sastāvdaļa, jo tas pats par sevi bija sastāvdaļa. Kukurūzas pārslas vēl nebija izgudrotas. (Smiekli) "The Pop-Tart", "the Pringle", "Cheeze Whiz", nekas no tā nebija vēl nepastāvēja. Zelta zivtiņas peldēja. (Smiekli) To ir grūti iedomāties. Cilvēki audzēja pārtiku un to arī ēda. Un, kā jau pirms tam teicu, visi ēda vietējo pārtiku. Ņujorkā, apelsīns bija iecienīta Ziemassvētku dāvana, jo tas atceļoja no pašas Floridas. Sākot no 30-ajiem gadiem ceļu sistēmas tika paplašinātas, kravas automašīnās sāka aizstāt vilcienus, svaigā pārtika tika vairāk pārvadāta. Apelsīni Ņujorkā kļuva par ierastu lietu. Dienvidi un Rietumi kļuva par lauksaimniecības centriem, pārējās valsts daļās lauksaimniecības zemes vietā izplatījās piepilsētas. Tā iedarbība ir skaidri redzama, tās ir visur. Un daļa no šīs puzļa ir ģimenes lauksaimniecību bankrots, kas ir gandrīz viss no īstās sabiedrības degradācijas līdz izaicinājumam atrast labu tomātu, pat vasaras laikā. Ar laiku Kalifornija saražoja par daudz pārtiku, lai varētu to vest svaigu, tāpēc svarīgi kļuva pārdot konservēto un sasaldēto pārtiku. Tā rodās ērtums. To pārdeva protofeministiskām mājsaimniecēm kā mājas darbu atvieglošanas līdzekli.
Now, I know everybody over the age of, like 45 -- their mouths are watering at this point. (Laughter) (Applause) If we had a slide of Salisbury steak, even more so, right? (Laughter) But this may have cut down on housework, but it cut down on the variety of food we ate as well. Many of us grew up never eating a fresh vegetable except the occasional raw carrot or maybe an odd lettuce salad. I, for one -- and I'm not kidding -- didn't eat real spinach or broccoli till I was 19. Who needed it though? Meat was everywhere. What could be easier, more filling or healthier for your family than broiling a steak? But by then cattle were already raised unnaturally. Rather than spending their lives eating grass, for which their stomachs were designed, they were forced to eat soy and corn. They have trouble digesting those grains, of course, but that wasn't a problem for producers. New drugs kept them healthy. Well, they kept them alive. Healthy was another story.
Droši vien, ka visi, kam pāri kādiem 45 gadiem -- viņi jau tagad sāk siekaloties. (Smiekli) (Aplausi) Vēl jo vairāk, ja mums būtu šķēle Salisburijas steika, vai ne? (Smiekli) Bet tas varbūt atvieglo mājas darbus, taču tas arī samazina arī mūsu ēstā ēdiena daudzveidību. Daudzi no mums izauga nekad nenogaršojot svaigu dārzeni, ar retu svaiga burkāna un varbūt dīvainu salātlapu salātu izņēmumiem. Es, pirmkārt -- un es nejokoju -- nenogaršoju svaigus spinātus vai brokoli kamēr man nebija 19 gadi. Kam tad tas bija vajadzīgs? Visur bija gaļa. Kas varēja būt tavai ģimenei vienkāršāks, sātīgāks vai veselīgāks kā steika izcepšana? Bet jau tajā laikā liellopus audzēja nedabīgā veidā. Tā vietā, lai tie pavadītu savu dzīvi ēdot zāli, kam bija piemēroti to kunģi, viņiem grūda iekšā soju un kukurūzu. Viņiem, protams, bija grūtības sagremot šo labību, bet tas netraucēja to audzētājiem. Jaunas zāles tos saglabāja veselus. Vispār tās viņus noturēja pie dzīvības. Par veselīgumu ir cita runa.
Thanks to farm subsidies, the fine collaboration between agribusiness and Congress, soy, corn and cattle became king. And chicken soon joined them on the throne. It was during this period that the cycle of dietary and planetary destruction began, the thing we're only realizing just now. Listen to this, between 1950 and 2000, the world's population doubled. Meat consumption increased five-fold. Now, someone had to eat all that stuff, so we got fast food. And this took care of the situation resoundingly. Home cooking remained the norm, but its quality was down the tubes. There were fewer meals with home-cooked breads, desserts and soups, because all of them could be bought at any store. Not that they were any good, but they were there. Most moms cooked like mine: a piece of broiled meat, a quickly made salad with bottled dressing, canned soup, canned fruit salad. Maybe baked or mashed potatoes, or perhaps the stupidest food ever, Minute Rice. For dessert, store-bought ice cream or cookies. My mom is not here, so I can say this now. This kind of cooking drove me to learn how to cook for myself. (Laughter)
Pateicoties lauksaimniecību subsīdijām lieliskā sadarbība starp lauksaimniecības uzņēmumiem un kongresu, soju, kukurūzu un liellopiem kļuva par galvenajiem. Un drīz viņiem pievienojās arī vista. Šajā laika posmā arī sākās uztura un planetārā sagrāve, lieta, par ko mēs sākam apzināties tikai tagad. Ieklausieties, no 1950. - 2000. gadam pasaules iedzīvotāju skaits divkāršojās. Gaļas patēriņš pieckāršojās. Kādam bija tas viss jāapēd un tāpēc mums ir ātrā ēdināšana. Un tas ātri atrisināja situāciju. Mājās gatavošana pilnībā neizzuda, taču tās kvalitāte gan krietni pasliktinājās. Mājas ēdienos bija mazāk pašceptas maizes, saldo ēdienu vai zupas, jo to visu varēja nopirkt jebkurā veikalā. Tas viss nebija diez ko labs, taču to pārdeva. Vairums mātu bija tādi kā mana -- cepta gaļa, ātri pagatavoti salāti ar mērcīti no pudeles, zupas un augļu salātu konservi. Varbūt vēl cepti kartupeļi vai kartupeļu biezenis vai pat visu laiku muļķīgākais ēdiens -- ātri vārāmie rīsi. Saldajā, veikalā nopirkts saldējums vai cepumi. Mana māte nav te, tāpēc es to varu teikt. Šāda veida ēst gatavošana mani piespieda iemācīties to darīt pašam. (Smiekli)
It wasn't all bad. By the '70s, forward-thinking people began to recognize the value of local ingredients. We tended gardens, we became interested in organic food, we knew or we were vegetarians. We weren't all hippies, either. Some of us were eating in good restaurants and learning how to cook well. Meanwhile, food production had become industrial. Industrial. Perhaps because it was being produced rationally, as if it were plastic, food gained magical or poisonous powers, or both. Many people became fat-phobic. Others worshiped broccoli, as if it were God-like. But mostly they didn't eat broccoli. Instead they were sold on yogurt, yogurt being almost as good as broccoli. Except, in reality, the way the industry sold yogurt was to convert it to something much more akin to ice cream. Similarly, let's look at a granola bar. You think that that might be healthy food, but in fact, if you look at the ingredient list, it's closer in form to a Snickers than it is to oatmeal. Sadly, it was at this time that the family dinner was put in a coma, if not actually killed -- the beginning of the heyday of value-added food, which contained as many soy and corn products as could be crammed into it.
Taču viss nebija tik slikti. Ap 70tajiem loģiski domājoši cilvēki sāka atzīt vietējo sastāvdaļu nozīmi. Mēs iekopām dārziņus, mūs ieinteresēja organiskā pārtika, mēs zinājām vai arī mēs bijām veģetārieši. Mēs visi nebijām arī hipiji. Daži no mums ēda labos restorānos un mācījās kvalitatīvi gatavot. Tikmēr, ēdiena ražošana kļuva rūpnieciska. Rūpnieciska. Iespējams tāpēc, ka tā tika ražota tik pat saprātīgi it kā tā būtu plastmasa, ēdiens ieguva burvju vai indīgas spējas, vai abas. Daudzi sāka baidīties no taukiem. Citi pielūdza brokoli it kā tas būtu sazin kāds Dievs. Bet pats galvenais, viņi neēda šo brokoli. Tā vietā viņiem tika pārdots jogurts, kā kaut kas tikpat labs kā brokoļi. Tikai, īstenība tas kā industrija pārdeva jogurtu bija veids kā pārvērst to par kaut ko ļoti līdzīgu saldējumam. Paskatīsimies uz šo auzu batoniņu. Jums varētu šķist, ka tā ir veselīga pārtika, taču patiesībā, ja jūs papētiet sastāvdaļas, tas vairāk līdzinās "Snickers" nekā auzām. Diemžēl, šajā laikā ģimenes maltītes tika "iemidzinātas komā", ja ne pilnībā iznīdētas. "Uzlaboto" ēdienu, kuri satur tik daudz sojas un kukurūzas izstrādājumu cik vien daudz var tajos sabāzt brieduma sākumā.
Think of the frozen chicken nugget. The chicken is fed corn, and then its meat is ground up, and mixed with more corn products to add bulk and binder, and then it's fried in corn oil. All you do is nuke it. What could be better? And zapped horribly, pathetically. By the '70s, home cooking was in such a sad state that the high fat and spice contents of foods like McNuggets and Hot Pockets -- and we all have our favorites, actually -- made this stuff more appealing than the bland things that people were serving at home. At the same time, masses of women were entering the workforce, and cooking simply wasn't important enough for men to share the burden. So now, you've got your pizza nights, you've got your microwave nights, you've got your grazing nights, you've got your fend-for-yourself nights and so on.
Padomājiet par saldētu vistu. Vistu piebaro ar kukurūzu un tad tās gaļa tiek samalta un sajaukta ar vēl vairāk kukurūzas izstrādājumiem, lai tā iegūtu apjomu un turētos kopā un tad tā tiek cepta kukurūzas eļļā. Pēc tam tikai izcepini to. Kas varētu būt labāks? Un briesmīgi svilināta, nožēlojami. 70tajos, ēst gatavošana mājās jau bija briesmīgā stāvoklī, augsto tauku un garšvielu saturs ēdienos kā McNuggets un Hot Pockets -- un mums visiem ir savs iecienītākais ēdiens -- tas padarīja šīs lietas pievilcīgākas nekā vienkāršās lietas, ko cilvēki pasniedza mājās. Tajā pat laikā, sieviešu masas kļuva par pieejamo darba spēku un ēst gatavošana vairs nebija tik svarīga, lai vīri tām nāktu palīgā. Tāpēc tagad jums ir pica vakariņās un mikroviļņu krāsnī uzsildītas nakts maltītes, jums ir barošanās naktis. jums ir naktis, kurās jūs šo to uzkožat un tā tālāk.
Leading the way -- what's leading the way? Meat, junk food, cheese: the very stuff that will kill you. So, now we clamor for organic food. That's good. And as evidence that things can actually change, you can now find organic food in supermarkets, and even in fast-food outlets. But organic food isn't the answer either, at least not the way it's currently defined. Let me pose you a question. Can farm-raised salmon be organic, when its feed has nothing to do with its natural diet, even if the feed itself is supposedly organic, and the fish themselves are packed tightly in pens, swimming in their own filth? And if that salmon's from Chile, and it's killed down there and then flown 5,000 miles, whatever, dumping how much carbon into the atmosphere? I don't know. Packed in Styrofoam, of course, before landing somewhere in the United States, and then being trucked a few hundred more miles. This may be organic in letter, but it's surely not organic in spirit. Now here is where we all meet. The locavores, the organivores, the vegetarians, the vegans, the gourmets and those of us who are just plain interested in good food. Even though we've come to this from different points, we all have to act on our knowledge to change the way that everyone thinks about food.
Priekšgalā -- kas ir pašā priekšgalā? Gaļa, ātrās ēdināšana, siers. Tās pašas lietas, kas jūs nogalinās. Tāpēc tagad mēs klaigājam par organisko pārtiku. Tas ir labi. Un kā pierādījumu, ka viss var patiešām mainīties ir, ka lielveikalos tagad var iegādāties organisko pārtiku, un pat ātrās ēdināšanas ēstuvēs. Bet organiskā pārtika arī nav risinājums, vismaz ne tāda kāda tā pašlaik ir. Ļaujiet man jums uzdot jautājumu. Vai cilvēka audzēts lasis var būt organisks, ja tam dotā barība nav ne tuvu tāda kāds būtu tā dabīgais uzturs, pat, ja tam dotā barība ir it kā organiska, pašas zivis ir cieši sablīvētas un peld savos netīrumos? Un, ja šis lasis ir no Čīles un tas tiek nogalināts šeit un tad tas tiek pa ūdeni aiznests 5,000 jūdzes izdalot atmosfērā nezin cik daudz CO2? Es nezinu. Pirms sūtīšanas uz ASV iepakots Styrofoam, protams, un tad tas vēl tiek aizvests vēl pārsimts jūdzes. Tas var būt marķēts kā organisks, taču butībā tas tāds nav bijis. Šajā brīdī mums visiem ir jāsanāk kopā. Vietēžiem, organiskās pārtikas ēdājiem, veģetāriešiem vegāniem, gardēžiem un visiem pārējiem, kuriem ir vienkārša interese par labu ēdienu. Pat, ja mūsu viedokļi un priekšstati atšķiras, mums mūsu zināšanas ir jāliek lietā un jāmaina to kā cilvēki skatās uz ēdienu.
We need to start acting. And this is not only an issue of social justice, as Ann Cooper said -- and, of course, she's completely right -- but it's also one of global survival. Which bring me full circle and points directly to the core issue, the overproduction and overconsumption of meat and junk food. As I said, 18 percent of greenhouse gases are attributed to livestock production. How much livestock do you need to produce this? 70 percent of the agricultural land on Earth, 30 percent of the Earth's land surface is directly or indirectly devoted to raising the animals we'll eat. And this amount is predicted to double in the next 40 years or so.
Mums ir jāsāk rīkoties. Un kā Ena Kūpere teica tā nav tikai sociālās netaisnības problēma -- un viņai, protams, ir pilnīga taisnība -- bet runa ir arī par pasaules izdzīvošanu. Kas mani beigu beigās noved pie galvenās problēmas, gaļas un ātrās ēdināšanas pārlieku lielā ražošana un patēriņš Kā jau es teicu, 18 procenti no visām siltumnīcas gāzēm rodas no mājlopu audzēšanas. Cik daudz mājlopi ir nepieciešami, lai to saražotu? 70 procenti no pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes. 30 procenti no zemes platības tiešā vai netiešā veidā tiek izmantota mūsu ēsto dzīvnieku audzēšanai. Un tiek prognozēts, ka šis skaitlis kādu 40 gadu laikā divkāršosies.
And if the numbers coming in from China are anything like what they look like now, it's not going to be 40 years. There is no good reason for eating as much meat as we do. And I say this as a man who has eaten a fair share of corned beef in his life. The most common argument is that we need nutrients -- even though we eat, on average, twice as much protein as even the industry-obsessed USDA recommends. But listen: experts who are serious about disease reduction recommend that adults eat just over half a pound of meat per week.
Un, ja no Ķīnas nākošā statistika tādos pašos tempos palielināsies, tad tas notiks ātrāk neka 40 gados. Tik lielai gaļas ēšanai kā tas notiek pašlaik nav laba iemesla. Un es to saku kā vīrs, kurš savas dzīves laikā ir apēdis pietiekami daudz sālītās liellopu gaļas. Visbiežāk dzirdamais arguments ir, ka mums ir nepieciešamas barības vielas -- lai gan vidēji mēs uzņemam divreiz vairāk olbaltumvielas kā pat ar industriju apsēstais ASV lauksaimniecības departaments rekomendē. Bet ieklausieties -- speciālisti, kas par slimību izplatības samazināšanu runā nopietni pieaugušajiem neiesaka nedēļā uzņem vairāk kā vienu mārciņu gaļas.
What do you think we eat per day? Half a pound. But don't we need meat to be big and strong? Isn't meat eating essential to health? Won't a diet heavy in fruit and vegetables turn us into godless, sissy, liberals? (Laughter) Some of us might think that would be a good thing. But, no, even if we were all steroid-filled football players, the answer is no. In fact, there's no diet on Earth that meets basic nutritional needs that won't promote growth, and many will make you much healthier than ours does. We don't eat animal products for sufficient nutrition, we eat them to have an odd form of malnutrition, and it's killing us. To suggest that in the interests of personal and human health Americans eat 50 percent less meat -- it's not enough of a cut, but it's a start.
Kā jums šķiet cik daudz gaļas mēs apēdām dienā? Pusmārciņu. Bet vai tad mums nav nepieciešama gaļa, lai mēs būtu lieli un stipri? Vai tad gaļas ēšana nav visas veselības pamatā? Vai tad uz augļiem un dārzeņiem balstīts uzturs mūs nepārvērtīs par bezdievīgiem, mīkstmiesīgiem liberāļiem? (Smiekli) Daži no mums domā, ka tā ir laba lieta. Bet patiesībā tā nav, pat, ja mēs visi esam ar steroīdiem pilni futbolisti, atbilde ir un paliek nē. Uz zemes faktiski nav tāda uztura, kas neizpildītu pamatuztura vajadzības un neveicinātu augšanu un daudzi no tiem jūs padarīs daudz veselīgākus nekā pašreiz. Mēs neēdam dzīvnieku izstrādājumus, lai pietiekami uzņemtu barības vielas. mēs tos ēdam, lai mums būtu savāda nepietiekama uztura forma un tas mūs nogalina. Pieņemot, ka personīgās un cilvēces veselības vardā amerikāņi lietotu uzturā par 50 procentiem mazāk gaļas -- ar to nepietiktu, taču tas būtu sākums.
It would seem absurd, but that's exactly what should happen, and what progressive people, forward-thinking people should be doing and advocating, along with the corresponding increase in the consumption of plants. I've been writing about food more or less omnivorously -- one might say indiscriminately -- for about 30 years. During that time, I've eaten and recommended eating just about everything. I'll never stop eating animals, I'm sure, but I do think that for the benefit of everyone, the time has come to stop raising them industrially and stop eating them thoughtlessly.
Tas var šķist absurdi, bet tieši tam ir arī ir jānotiek un tas ir tas, kas progresīviem, tālredzīgiem cilvēkiem būtu jādara un jāsludina līdz ar atbilstošo augu patēriņa palielināšanu. Es esmu rakstījis par ēdienu vairāk vai mazāk kā visēdājs -- varētu pat teikt nekritiski -- apmēram 30 gadus. Tajā laikā es esmu apēdis un ieteicis ēst praktiski visu. Es esmu drošs, ka nekad nebeigšu ēst dzīvniekus, bet es domāju, ka visu labad laikam, kad tie tiek audzēti rūpnieciski un ēsti vieglprātīgi ir jābeidzas.
Ann Cooper's right. The USDA is not our ally here. We have to take matters into our own hands, not only by advocating for a better diet for everyone -- and that's the hard part -- but by improving our own. And that happens to be quite easy. Less meat, less junk, more plants. It's a simple formula: eat food. Eat real food. We can continue to enjoy our food, and we continue to eat well, and we can eat even better. We can continue the search for the ingredients we love, and we can continue to spin yarns about our favorite meals. We'll reduce not only calories, but our carbon footprint. We can make food more important, not less, and save ourselves by doing so. We have to choose that path. Thank you.
Enai Kūperei ir taisnība. USDA šeit nav mūsu sabiedrotais Mums ir jāpārņem lietas savās rokās ne tikai iesakot visiem labāku uzturu -- un tas ir tas grūtākais -- bet uzlabojot to arī pašiem. Un tas izrādās ir samērā vienkārši. Mazāk gaļas, ātro ēdināšanu, vairāk augu, Tā ir vienkārša formula -- ēd ēdienu. Ēd īstu ēdienu. Mēs varam turpināt baudīt mūsu ēdienu un mēs varam turpināt ēst labu ēdienu, un es varam ēst vēl labāku ēdienu. Mēs varam turpināt meklēt mums iemīļotas sastāvdaļas un mēs varam turpināt runāt katrs par savi iecienītāko maltīti. Mēs samazināsim ne tikai kaloriju uzņemšanu, bet arī savu oglekļa pēdas nospiedumu. Mums ēdiens ir jāpadara svarīgāks un tādējādi jāizglābj pašiem sevi. Mums ir jāizvēlas šis ceļš. Paldies.