Joseph Keller used to jog around the Stanford campus, and he was struck by all the women jogging there as well. Why did their ponytails swing from side to side like that? Being a mathematician, he set out to understand why.
Džozefs Kellers mēdza skriet pa Stenfordas Universitātes teritoriju, un viņu pārsteidza daudzās sievietes, kas arī tur skrēja. Kāpēc viņu zirgastes tā šūpojās no vienas puses uz otru? Kā matemātiķis viņš nolēma noskaidrot, kāpēc tas tā.
(Laughter)
(Smiekli)
Professor Keller was curious about many things: why teapots dribble or how earthworms wriggle. Until a few months ago, I hadn't heard of Joseph Keller. I read about him in the New York Times, in the obituaries. The Times had half a page of editorial dedicated to him, which you can imagine is premium space for a newspaper of their stature.
Profesoru Kelleru interesēja daudz kas: kāpēc tējkannas pil vai kā sliekas lokās? Līdz dažu mēnešu nesenai pagātnei es par Džozefu Kelleru nebiju dzirdējis. Es par viņu izlasīju <i>New York Times</i> nekrologā. Laikraksts viņam bija veltījis puslappusi redakcijas slejas, kas, kā varat iedomāties, ir prestiža vieta šāda mēroga laikrakstam.
I read the obituaries almost every day. My wife understandably thinks I'm rather morbid to begin my day with scrambled eggs and a "Let's see who died today."
Es lasu nekrologus gandrīz katru dienu. Mana sieva, saprotams, uzskata, ka ar mani nav viss kārtībā, jo es dienu uzsāku ar olu kulteni un "paskatīsimies, kurš šodien nomiris".
(Laughter)
(Smiekli)
But if you think about it, the front page of the newspaper is usually bad news, and cues man's failures. An instance where bad news cues accomplishment is at the end of the paper, in the obituaries.
Bet, ja tā padomā, laikraksta titullapā parasti ir sliktas ziņas un norādījumi uz cilvēku kļūdām. Piemērs, kur sliktas ziņas norāda uz sasniegumiem, ir laikraksta beigās – nekrologos.
In my day job, I run a company that focuses on future insights that marketers can derive from past data -- a kind of rearview-mirror analysis. And we began to think: What if we held a rearview mirror to obituaries from the New York Times? Were there lessons on how you could get your obituary featured -- even if you aren't around to enjoy it?
Mans pamatdarbs ir uzņēmumā, kas pievēršas nākotnes tendencēm, ko tirgus pētnieki var izsecināt no pagātnes datiem, sava veida atpakaļskata spoguļa analīze. Un mēs sākām domāt: kā būtu, ja mēs uzstādītu atpakaļskata spoguli <i>New York Times</i> nekrologiem? Vai no tā varētu izsecināt, kā izcelt savu nekrologu, pat ja vairs nebūsiet dzīvs, lai to izbaudītu?
(Laughter)
(Smiekli)
Would this go better with scrambled eggs?
Vai šis derētu pie olu kulteņa?
(Laughter)
(Smiekli)
And so, we looked at the data. 2,000 editorial, non-paid obituaries over a 20-month period between 2015 and 2016. What did these 2,000 deaths -- rather, lives -- teach us?
Tā nu mēs ieskatījāmies datos. 2000 redakcijas sagatavotu, neapmaksātu nekrologu 20 mēnešu periodā no 2015. līdz 2016. gadam. Ko šīs 2000 nāves, vai drīzāk dzīves, mums māca?
Well, first we looked at words. This here is an obituary headline. This one is of the amazing Lee Kuan Yew. If you remove the beginning and the end, you're left with a beautifully worded descriptor that tries to, in just a few words, capture an achievement or a lifetime. Just looking at these is fascinating. Here are a few famous ones, people who died in the last two years. Try and guess who they are.
Pirmkārt, mēs apskatījām vārdus. Šis ir nekrologa virsraksts. Šis te ir par apbrīnojamo Lī Kvanu Jū. Noņemot sākumu un beigas, paliek vien vārdos skaisti noformulēts deskriptors, kas mēģina dažos vārdos ietvert visā mūžā sasniegto. To lasīt ir aizraujoši. Lūk, daži slavenākie ļaudis, kas miruši pēdējos divos gados. Mēģiniet uzminēt, kuri tie ir!
[An Artist who Defied Genre] That's Prince.
[Mākslinieks, kas nepakļāvās žanram] Tas ir Prinss.
[Titan of Boxing and the 20th Century] Oh, yes.
[Boksa un 20. gadsimta titāns] O, jā!
[Muhammad Ali]
[Muhameds Ali]
[Groundbreaking Architect] Zaha Hadid.
[Revolucionāra arhitekte] Zaha Hadīda.
So we took these descriptors and did what's called natural language processing, where you feed these into a program, it throws out the superfluous words -- "the," "and," -- the kind of words you can mime easily in "Charades," -- and leaves you with the most significant words. And we did it not just for these four, but for all 2,000 descriptors. And this is what it looks like. Film, theatre, music, dance and of course, art, are huge. Over 40 percent. You have to wonder why in so many societies we insist that our kids pursue engineering or medicine or business or law to be construed as successful. And while we're talking profession, let's look at age -- the average age at which they achieved things. That number is 37. What that means is, you've got to wait 37 years ... before your first significant achievement that you're remembered for -- on average -- 44 years later, when you die at the age of 81 -- on average.
Mēs savācām šos deskriptorus un veicām tā saucamo dabiskās valodas apstrādi, kur datus ievada programmā, kas atmet liekos vārdus – "tas", "un" un tiem līdzīgos, kas viegli iekļaujas šarādēs, – un atstāj tikai svarīgākos. Mēs neaprobežojāmies tikai ar šiem četriem, bet iekļāvām visus 2000 deskriptorus. Un, lūk, kā tas izskatās. Filmas, tēatris, mūzika, deja un, protams, māksla ir pārsvarā. Vairāk nekā 40 procenti. Jābrīnās, kāpēc tik daudzās sabiedrībās mēs uzstājam, lai bērni studē inženieriju, medicīnu, uzņēmējdarbību vai jurisprudenci un tiecas pēc sasniegumiem tajās. Un, runājot par profesiju, palūkosimies arī uz vecumu. Vidējais vecums, kurā gūst panākumus, ir 37 gadi. Tas nozīmē, ka jāgaida 37 gadi... līdz sasniegsiet kaut ko, par ko jūs atcerēsies, vidēji aritmētiski, 44 gadus pēc tam, ja nomirstat 81 gada vecumā, vidēji aritmētiski.
(Laughter)
(Smiekli)
Talk about having to be patient.
Lūk, tā ir pacietība.
(Laughter)
(Smiekli)
Of course, it varies by profession. If you're a sports star, you'll probably hit your stride in your 20s. And if you're in your 40s like me, you can join the fun world of politics.
Protams, atšķirības ir arī profesiju ziņā. Ja esat sporta zvaigzne, jūs droši vien sasniegsiet virsotni jau pēc 20. Ja jums ir pāri 40 kā man, varat nodoties politikas priekiem.
(Laughter)
(Smiekli)
Politicians do their first and sometimes only commendable act in their mid-40s.
Politiķi veic savu pirmo un dažkārt vienīgo slavējamo darbu pēc 40.
(Laughter)
(Smiekli)
If you're wondering what "others" are, here are some examples. Isn't it fascinating, the things people do and the things they're remembered for?
Ja gribat zināt, kas ir "citi", šeit ir daži piemēri: [Vudū priesteris, šuvējs 9 prezidentiem] Vai nav aizraujoši uzzināt, ko cilvēki dara un par ko viņus atceras? [Atkailinātu krūšu izklaides programmu pioniere]
(Laughter)
Our curiosity was in overdrive,
(Smiekli)
and we desired to analyze more than just a descriptor. So, we ingested the entire first paragraph of all 2,000 obituaries, but we did this separately for two groups of people: people that are famous and people that are not famous. Famous people -- Prince, Ali, Zaha Hadid -- people who are not famous are people like Jocelyn Cooper, Reverend Curry or Lorna Kelly. I'm willing to bet you haven't heard of most of their names. Amazing people, fantastic achievements, but they're not famous. So what if we analyze these two groups separately -- the famous and the non-famous? What might that tell us?
Mūsu ziņkārība auga augumā, un mēs gribējām analizēt vairāk nekā deskriptoru vien. Tāpēc mēs ievadījām visu 2000 nekrologu pirmo rindkopu, bet to mēs izdarījām divām cilvēku grupām atsevišķi: slavenajiem cilvēkiem un sabiedrībā nepazīstamajiem. Slavenie ir tādi kā Prinss, Ali, Zaha Hadīda. Nepazīstamie ir tādi kā Džoselīna Kūpere, tēvs Karijs vai Lorna Kelija. Varu derēt, ka par vairumu no viņiem neesat dzirdējuši neko. Apbrīnojami ļaudis, fantastiski sasniegumi, bet bez slavas. Tātad, ko mēs iegūstam, ja analizējam šīs grupas atsevišķi: slavenos un nepazīstamos? Ko tas mums pavēsta?
Take a look. Two things leap out at me. First: "John."
Palūkosimies! Acīs krīt divas lietas. Pirmā: "Džons."
(Laughter)
(Smiekli)
Anyone here named John should thank your parents --
Ja šeit ir kāds Džons, jums vajadzētu saviem vecākiem teikt paldies
(Laughter)
(Smiekli)
and remind your kids to cut out your obituary when you're gone. And second: "help."
un atgādināt bērniem izgriezt no avīzes jūsu nekrologu. Un otrkārt: "palīdzība".
We uncovered, many lessons from lives well-led, and what those people immortalized in print could teach us. The exercise was a fascinating testament to the kaleidoscope that is life, and even more fascinating was the fact that the overwhelming majority of obituaries featured people famous and non-famous, who did seemingly extraordinary things. They made a positive dent in the fabric of life. They helped.
No labi nodzīvotajām dzīvēm mēs guvām daudz atziņu, un drukā iemūžinātie ļaudis mums daudz iemācīja. Šis vingrinājums bija aizraujošs dzīves kaleidoskopa apliecinājums, un vēl jo aizraujošāk ir tas, ka vairums nekrologu bija veltīti kā slaveniem, tā arī nepazīstamiem cilvēkiem, kas paveikuši šķietami neparastas lietas. Viņi ir atstājuši pozitīvu nospiedumu dzīves audumā. Viņi ir palīdzējuši.
So ask yourselves as you go back to your daily lives: How am I using my talents to help society? Because the most powerful lesson here is, if more people lived their lives trying to be famous in death, the world would be a much better place.
Tāpēc, atgriežoties ikdienā, pajautājiet sev: "Kā es izmantoju savus talantus, lai palīdzētu sabiedrībai?" Jo visnozīmīgākā mācība šeit ir: ja vairāk cilvēku dzīvotu tā, lai kļūtu slaveni pēc nāves, pasaule būtu daudz labāka.
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)