As an Arab female photographer, I have always found ample inspiration for my projects in personal experiences. The passion I developed for knowledge, which allowed me to break barriers towards a better life was the motivation for my project I Read I Write.
Kā arābu fotogrāfe-sieviete es saviem projektiem vienmēr esmu radusi daudz iedvesmas pašas piedzīvotajā. Kaislība uz zināšanām, kas ļāva man pārvarēt šķēršļus uz labāku dzīvi, bija motivācija manam projektam „Es lasu, es rakstu”.
Pushed by my own experience, as I was not allowed initially to pursue my higher education, I decided to explore and document stories of other women who changed their lives through education, while exposing and questioning the barriers they face. I covered a range of topics that concern women's education, keeping in mind the differences among Arab countries due to economic and social factors. These issues include female illiteracy, which is quite high in the region; educational reforms; programs for dropout students; and political activism among university students. As I started this work, it was not always easy to convince the women to participate. Only after explaining to them how their stories might influence other women's lives, how they would become role models for their own community, did some agree. Seeking a collaborative and reflexive approach, I asked them to write their own words and ideas on prints of their own images. Those images were then shared in some of the classrooms, and worked to inspire and motivate other women going through similar educations and situations. Aisha, a teacher from Yemen, wrote, "I sought education in order to be independent and to not count on men with everything."
Savas pašas pieredzes dzīta, – jo sākotnēji man neļāva iegūt augstāko izglītību, – es nolēmu iepazīt un dokumentēt citu sieviešu stāstus, kas caur izglītību bija mainījušas savu dzīvi, vienlaikus atklājot un apšaubot šķēršļus, ar ko tās saskaras. Es pievērsos vairākām ar sieviešu izglītību saistītām tēmām, paturot prātā atšķirības arābu valstu starpā ekonomisku un sabiedrisku faktoru dēļ. Tēmas ietvēra sieviešu analfabētismu, kas šajā reģionā ir visai augsts, izglītības reformas, programmas skolu nepabeigušajām sievietēm un politisko aktīvismu starp universitātē studējošajām. Uzsākot šo darbu, ne vienmēr bija viegli pārliecināt sievietes iesaistīties. Tikai pēc tam, kad biju paskaidrojusi, kā viņu stāsti varētu ietekmēt citu sieviešu dzīves, kā viņas varētu kļūt par paraugu savās kopienās, dažas piekrita. Mēģinot rast iesaistošu un pārdomas rosinošu pieeju, es lūdzu viņām uz savu attēlu izdrukām uzrakstīt pašām savas domas un idejas. Tad šīs bildes rādīja klasēs, un to mērķis bija iedvesmot un motivēt citas sievietes līdzīgās mācību programmās un situācijās. Aiša, skolotāja no Jemenas, rakstīja: „Es tiecos pēc izglītības, lai iegūtu neatkarību un lai man nevajadzētu it visā paļauties uz vīriešiem.”
One of my first subjects was Umm El-Saad from Egypt. When we first met, she was barely able to write her name. She was attending a nine-month literacy program run by a local NGO in the Cairo suburbs. Months later, she was joking that her husband had threatened to pull her out of the classes, as he found out that his now literate wife was going through his phone text messages. (Laughter) Naughty Umm El-Saad. Of course, that's not why Umm El-Saad joined the program. I saw how she was longing to gain control over her simple daily routines, small details that we take for granted, from counting money at the market to helping her kids in homework. Despite her poverty and her community's mindset, which belittles women's education, Umm El-Saad, along with her Egyptian classmates, was eager to learn how to read and write.
Viena no pirmajām bija Umma El-Sāda no Ēģiptes. Kad pirmoreiz satikāmies, viņa tik tikko spēja uzrakstīt savu vārdu. Viņa apmeklēja 9 mēnešu rakstpratības programmu, ko Kairas priekšpilsētās organizēja vietējā NVO. Mēnešus vēlāk viņa jokoja, ka vīrs esot draudējis izbeigt viņas skološanos, jo uzzinājis, ka viņa nu jau lasīt protošā sieva iet cauri īsziņām viņa telefonā. (Smiekli) Bezkaunīgā Umma El-Sāda. Protams, ne jau tādēļ Umma El-Sāda iesaistījās programmā. Es redzēju, kā viņa alkst iegūt teikšanu pār vienkāršām ikdienas lietām, sīkumiem, ko uztveram kā pašsaprotamus, sākot no naudas skaitīšanas tirgū līdz palīdzēšanai bērniem mājasdarbos. Par spīti savai nabadzībai un kopienas uzskatiem, kas noniecina sieviešu izglītību, Umma El-Sāda, tāpat kā viņas ēģiptiešu klasesbiedrenes, bija gatavas iemācīties lasīt un rakstīt.
In Tunisia, I met Asma, one of the four activist women I interviewed. The secular bioengineering student is quite active on social media. Regarding her country, which treasured what has been called the Arab Spring, she said, "I've always dreamt of discovering a new bacteria. Now, after the revolution, we have a new one every single day." Asma was referring to the rise of religious fundamentalism in the region, which is another obstacle to women in particular.
Tunisijā es sastapu Asmu, vienu no četrām manis intervētajām aktīvistēm. Sekulārā bioinženierijas studente ir visai aktīva sociālajos medijos. Par savu valsti, kas augstu vērtēja tā dēvēto Arābu pavasari, viņa sacīja: „Vienmēr esmu sapņojusi atklāt kādu jaunu baktēriju. Tagad, pēc revolūcijas, tādas atklājam ik dienas.” Ar to Asma domāja reliģiskā fundamentālisma izplatīšanos reģionā, kas ir vēl viens šķērslis, jo īpaši sievietēm.
Out of all the women I met, Fayza from Yemen affected me the most. Fayza was forced to drop out of school at the age of eight when she was married. That marriage lasted for a year. At 14, she became the third wife of a 60-year-old man, and by the time she was 18, she was a divorced mother of three. Despite her poverty, despite her social status as a divorcée in an ultra-conservative society, and despite the opposition of her parents to her going back to school, Fayza knew that her only way to control her life was through education. She is now 26. She received a grant from a local NGO to fund her business studies at the university. Her goal is to find a job, rent a place to live in, and bring her kids back with her.
No visām manis satiktajām sievietēm vislielāko iespaidu uz mani atstāja Faiza. Faiza bija spiesta pamest skolu astoņu gadu vecumā, kad viņu izprecināja. Laulība ilga gadu. 14 gadu vecumā viņa kļuva par 60 gadus veca vīra trešo sievu, un, sasniedzot 18 gadu vecumu, viņa bija šķirta trīs bērnu māte. Par spīti savai nabadzībai, par spīti šķirtenes sabiedriskajam stāvoklim ultrakonservatīvā sabiedrībā un par spīti vecāku pretestībai pret viņas atgriešanos skolā Faiza zināja, ka vienīgais veids, kā iegūt teikšanu pār savu dzīvi, ir izglītība. Tagad viņai ir 26 gadi. No vietējās NVO viņa ieguva finansējumu uzņēmējdarbības studijām universitātē. Viņas mērķis ir atrast darbu, noīrēt mājokli un atgūt bērnus.
The Arab states are going through tremendous change, and the struggles women face are overwhelming. Just like the women I photographed, I had to overcome many barriers to becoming the photographer I am today, many people along the way telling me what I can and cannot do. Umm El-Saad, Asma and Fayza, and many women across the Arab world, show that it is possible to overcome barriers to education, which they know is the best means to a better future. And here I would like to end with a quote by Yasmine, one of the four activist women I interviewed in Tunisia. Yasmine wrote, "Question your convictions. Be who you to want to be, not who they want you to be. Don't accept their enslavement, for your mother birthed you free."
Arābu valstis šobrīd piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un grūtības, ar ko saskaras sievietes, ir neizmērojamas. Tāpat kā manis fotografētajām sievietēm man nācās pārvarēt daudz šķēršļu, lai kļūtu par to fotogrāfi, kas esmu šodien, un šajā ceļā daudzi man teica, ko varu un nevaru darīt. Umma El-Sāda, Asma un Faiza, un daudzas sievietes arābu pasaulē pierāda, ka ir iespējams pārvarēt šķēršļus uz izglītību, kas, kā viņas zina, ir vislabākais veids pretim labākai nākotnei. Nu es gribētu nobeigt citējot Jasmīnu, vienu no četrām aktīvistēm, ko intervēju Tunisijā. Jasmīna rakstīja: „Apšaubi savu pārliecību. Esi, kas vēlies būt, nevis tas, ko vēlas viņi. Nepieņem paverdzinājumu, jo māte Tevi dzemdēja brīvu.”
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)