I'm a journalist, and I'm an immigrant. And these two conditions define me.
Esmu žurnālists un esmu imigrants. Un šie divi faktori nosaka to, kas esmu.
I was born in Mexico, but I've spent more than half my life reporting in the United States, a country which was itself created by immigrants. As a reporter and as a foreigner, I've learned that neutrality, silence and fear aren't the best options -- not in journalism, nor in life. Neutrality is often an excuse that we journalists use to hide from our true responsibility. What is that responsibility? It is to question and to challenge those in positions of power. That's what journalism is for.
Es piedzimu Meksikā, taču vairāk nekā pusi dzīves esmu pavadījis, veidojot reportāžas ASV, valstī, ko radījuši tieši imigranti. Kā žurnālists un kā ārzemnieks, esmu iemācījies, ka neitralitāte, klusēšana un bailes nav labākās izvēles ne žurnālistikā, ne dzīvē. Neitralitāte bieži vien ir attaisnojums, ko mēs, žurnālisti, izmantojam, lai slēptos no savas patiesās atbildības. Kāda tad ir šī atbildība? Uzdot jautājumus un izaicināt tos, kam pieder vara. Tam kalpo žurnālistika.
That's the beauty of journalism: to question and challenge the powerful. Of course, we have the obligation to report reality as it is, not how we would like it to be. In that sense, I agree with the principle of objectivity: if a house is blue, I say that it's blue. If there are a million unemployed people, I say there are a million. But neutrality won't necessarily lead me to the truth. Even if I'm unequivocally scrupulous, and I present both sides of a news item -- the Democratic and the Republican, the liberal and the conservative, the government's and the opposition's -- in the end, I have no guarantee, nor are any of us guaranteed that we'll know what's true and what's not true. Life is much more complicated, and I believe journalism should reflect that very complexity.
Tas ir žurnālistikas lielais brīnums: uzdot jautājumus un izaicināt varenos. Protams, mums ir pienākums atainot realitāti tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to vēlētos. Šajā ziņā es piekrītu objektivitātes principam: ja māja ir zila, es saku, ka tā ir zila. Ja ir viens miljons bezdarbnieku, saku, ka ir viens miljons. Taču neitralitāte ne vienmēr mani aizvedīs pie patiesības. Kaut arī es būtu bezgala pedantisks, – un es pasniedzu ziņas abas puses, demokrātu un republikāņu, liberālo un konservatīvo, valdības un opozīcijas, – galu galā tas negarantē ne man, ne jums, ka zināsim, kas ir un kas nav patiess. Dzīve ir daudz sarežģītāka, un, manuprāt, žurnālistikai jāataino tieši šī sarežģītība.
To be clear: I refuse to be a tape recorder. I didn't become a journalist to be a tape recorder. I know what you're going to say: no one uses tape recorders nowadays.
Ļaujiet man jums pateikt vienu lietu: es atsakos būt ierakstītājs. Es nekļuvu par žurnālistu, lai ierakstītu. Labi, jau zinu, ko teiksiet: mūsdienās neviens neizmanto diktofonus.
(Laughter)
(Smiekli)
In that case, I refuse to take out my cell phone and hit the record button and point it in front of me as if I were at a concert, like a fan at a concert. That is not true journalism. Contrary to what many people think, journalists are making value judgments all the time, ethical and moral judgments. And we're always making decisions that are exceedingly personal and extraordinarily subjective.
Es tātad atsakos izvilkt telefonu un nospiest ierakstīšanas pogu, un nolikt to sev priekšā, it kā es būtu koncertā, kā fans koncertā. Tā nav īsta žurnālistika. Pretēji daudzu uzskatam mēs, žurnālisti, visu laiku vērtējam, izdarām ētiskus un morālus vērtējumus. Un vienmēr pieņemam lēmumus, pilnīgi personiskus un ārkārtīgi subjektīvus.
For example: What happens if you're called to cover a dictatorship, like Augusto Pinochet's regime in Chile or Fidel Castro's in Cuba? Are you going to report only what the general and commander want, or will you confront them? What happens if you find out that in your country or in the country next door, students are disappearing and hidden graves are appearing, or that millions of dollars are disappearing from the budget and that ex-presidents are magically now multimillionaires? Will you report only the official version? Or what happens if you're assigned to cover the presidential elections of the primary superpower, and one of the candidates makes comments that are racist, sexist and xenophobic? That happened to me. And I want to tell you what I did, but first, let me explain where I'm coming from, so you can understand my reaction.
Piemēram, ko darīt, ja jāsagatavo reportāža par tādu diktatūru kā Augusto Pinočeta režīms Čīlē vai Fidela Kastro – Kubā? Vai ziņosiet tikai par to, ko vēlētos ģenerālis vai komandieris, vai konfrontēsiet tos? Kas notiek, ja saprotat, ka jūsu valstī vai kaimiņvalstī pazūd studenti un parādās slepenas kapavietas, vai no valsts budžeta pazūd miljoni, un brīnumainā kārtā parādās bijušie prezidenti – multimiljonāri? Vai sniegsiet tikai oficiālo versiju? Vai ko darīt, ja jāziņo par prezidenta vēlēšanām politiskās lielvaras valstī un viens no kandidātiem izsaka rasistiskus, seksistiskus un ksenofobiskus komentārus? Ar mani tā notika. Un gribu jums pastāstīt, ko darīju es, bet pirms tam, ļaujiet man paskaidrot, no kurienes nāku, lai jūs saprastu, kāda bija mana reakcija.
I grew up in Mexico City, the oldest of five brothers, and our family simply couldn't afford to pay for all of our college tuition. So I studied in the morning, and worked in the afternoon. Eventually, I got the job I had always wanted: television reporter. It was a big opportunity. But as I was working on my third story, I ended up criticizing the president, and questioning the lack of democracy in Mexico. In Mexico, from 1929 to 2000, elections were always rigged; the incumbent president would hand-pick his successor. That's not true democracy. To me it seemed like a brilliant idea to expose the president, but to my boss --
Es uzaugu Mehiko. Esmu vecākais no pieciem bērniem. Un, taisnību sakot, ģimenē nebija tik daudz naudas, lai apmaksātu visas studiju maksas, tāpēc no rītiem es studēju un vakaros strādāju. Pēc ilga laika mani pieņēma darbā, kādu vienmēr biju meklējis: par televīzijas reportieri. Tā bija milzīga iespēja! Taču trešajā reportāžā man ienāca prātā kritizēt prezidentu un uzdot jautājumus par demokrātijas trūkumu Meksikā. No 1929. līdz 2000. gadam Meksikā notika vienas vienīgas krāpšanas. Savukārt prezidents ar pirkstu norādīja uz savu izvēlēto pēcteci. Tā nebija īsta demokrātija. Man šķita, ka to atmaskot ir ģeniāla ideja, bet manam priekšniekam...
(Laughter)
(Smiekli)
My boss didn't think it was such a great idea. At that time, the presidential office, Los Pinos, had issued a direct censor against the media. My boss, who, aside from being in charge of the show I worked for, was also in charge of a soccer team. I always suspected that he was more interested in goals than in the news. He censored my report. He asked me to change it, I said no, so he put another journalist on the story to write what I was supposed to say. I did not want to be a censored journalist. I don't know where I found the strength, but I wrote my letter of resignation. And so at 24 years of age -- just 24 -- I made the most difficult and most transcendental decision of my life. Not only did I resign from television, but I had also decided to leave my country.
manam priekšniekam tik ģeniāla tā nešķita. Tolaik medijus tiešā veidā cenzēja prezidenta pils <i>Los Pinos</i>, un mans priekšnieks, kas papildus darbam programmā, kurā strādāju es, bija arī futbola komandas vadītājs, – un man vienmēr bija aizdomas, ka viņu vairāk interesē vārti nekā ziņas, – manu reportāžu cenzēja. Viņš pieprasīja to mainīt, es atbildēju, ka ne. Tā nu viņš lika citam žurnālistam uzrakstīt to, ko man vajadzēja teikt. Es negribēju būt cenzēts žurnālists. Nezinu, kur radu spēku uzrakstīt atlūgumu, un tā 24 gadu vecumā – tikai 24 – pieņēmu visgrūtāko un nozīmīgāko lēmumu savā dzīvē. Es ne tikai gatavojos atteikties no televīzijas, bet biju arī nolēmis doties prom no savas valsts.
I sold my car, a beat-up little red Volkswagen, came up with some money and said goodbye to my family, to my friends, to my streets, to my favorite haunts -- to my tacos --
Es pārdevu savu autiņu, pussagruvušu sarkanu <i>Volkswagen</i>, sagrabināju dažus dolārus un atvadījos no savas ģimenes, draugiem, savām ielām, ielu stūriem, tako...
(Laughter)
(Smiekli)
and I bought a one-way ticket to Los Angeles, California. And so I became one of the 250 million immigrants that exist in the world.
un nopirku vienvirziena biļeti uz Losandželosu, Kaliforniju. Tā es kļuvu par vienu no 250 miljoniem imigrantu visā pasaulē.
Ask any immigrant about the first day they arrived in their new country, and you'll find that they remember absolutely everything, like it was a movie with background music. In my case, I arrived in Los Angeles, the sun was setting, and everything I owned -- a guitar, a suitcase and some documents -- I could carry all of it with my two hands. That feeling of absolute freedom, I haven't experienced since. And I survived with what little I had. I obtained a student visa; I was studying. I ate a lot of lettuce and bread, because that's all I had. Finally, in 1984, I landed my first job as a TV reporter in the United States.
Pajautājiet jebkuram imigrantam par viņa pirmo dienu jaunajā valstī, un redzēsiet, kā viņi atceras pilnīgi visu, it kā tā būtu bijusi filma ar fona mūziku. Manā gadījumā es ierados Losandželosā, saule rietēja, un visu, kas man bija, – ģitāru, ceļasomu un dokumentus – to visu varēju saņemt divās rokās. Vairs nekad neesmu jutis tādu brīvību. Izdzīvoju ar to mazumiņu, kas man bija. Tiku pie studiju vīzas, studēju, ēdu daudz salātu un maizes, jo nekā cita nebija. Un beidzot, 1994. gadā, mani pieņēma pirmajā darbā par televīzijas reportieri ASV.
And the first thing I noticed was that in the US, my colleagues criticized -- and mercilessly -- then president Ronald Reagan, and absolutely nothing happened; no one censored them. And I thought: I love this country.
Un pirmais, ko ievēroju, ka mani kolēģi ASV kritizēja – un kritizēja pamatīgi – tālaika prezidentu Ronaldu Reiganu un nenotika pilnīgi nekas; neviens viņus necenzēja. Un es nodomāju: (angliski) "Es mīlu šo valsti!"
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
And that's how it's been for more than 30 years: reporting with total freedom, and being treated as an equal despite being an immigrant -- until, without warning, I was assigned to cover the recent US presidential election.
Un tā ir bijis vairāk nekā 30 gadus – pilnīgi brīvas reportāžas un vienlīdzīga attieksme, kaut esmu imigrants, līdz pēkšņi man vajadzēja ziņot par pagājušajām prezidenta vēlēšanām ASV.
On June 16, 2015, a candidate who would eventually become the president of the United States said that Mexican immigrants were criminals, drug traffickers and rapists. And I knew that he was lying. I knew he was wrong for one very simple reason: I'm a Mexican immigrant. And we're not like that. So I did what any other reporter would have done: I wrote him a letter by hand requesting an interview, and I sent it to his Tower in New York.
2015. gada 16. jūnijā kandidāts, kurš galu galā kļuva par Savienoto Valstu prezidentu, sacīja, ka meksikāņu imigranti ir noziedznieki, narkotirgoņi un varmākas. Es zināju, ka viņš melo. Es zināju, ka viņš maldās, pavisam vienkārša iemesla dēļ: es esmu meksikāņu imigrants, un mēs tādi neesam. Tā nu es izdarīju to, ko būtu darījis jebkurš žurnālists, – ar roku uzrakstīju viņam vēstuli, lūdzu interviju un nosūtīju šo vēstuli uz viņa torni Ņujorkā.
The next day I was at work, and I suddenly began to receive hundreds of calls and texts on my cell phone, some more insulting than others. I didn't know what was happening until my friend came into my office and said, "They published your cell number online." They actually did that. Here's the letter they sent where they gave out my number. Don't bother writing it down, OK? I already changed it.
Nākamajā dienā biju jau birojā, kad pēkšņi mobilajā tālrunī sāku saņemt simtiem zvanu un īsziņu, vienu par otru aizvainojošākas. Nesapratu, kas notiek, līdz birojā ieradās kāds draugs un pateica: "Tavu mobilā numuru publicējuši internetā." Tas patiešām bija izdarīts. Lūk, nosūtītā vēstule, kurā redzams mans tālruņa numurs. Pat nepierakstiet, nav vērts, numuru es jau nomainīju.
(Laughter)
(Smiekli)
But I learned two things. The first one is that you should never, never, ever give your cell number to Donald Trump.
Bet iemācījos divas lietas. Pirmkārt, nekad, nekad, nekad nedodiet savu mobilā numuru Donaldam Trampam!
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
The second lesson was that I needed to stop being neutral at that point. From then on, my mission as a journalist changed. I would confront the candidate and show that he was wrong, that what he said about immigrants in the US was not true.
Un otra mācība ir tā, ka tajā brīdī bija laiks neitralitāti mest pie malas. Kopš tā brīža mana žurnālista misija mainījās. Es apņēmos tikties ar šo kandidātu un parādīt, ka viņš maldās, ka viņa teiktais par Savienoto Valstu imigrantiem ir nepatiess.
Let me give you some figures. Ninety-seven percent of all undocumented people in the United States are good people. Less than three percent have committed a serious crime, or "felony," as they say in English. In comparison, six percent of US citizens have committed a serious crime. The conclusion is that undocumented immigrants behave much better than US citizens.
Padalīšos ar kādu faktu. 97% no ASV nedokumentētajiem imigrantiem ir labi cilvēki. Mazāk nekā 3% ir izdarījuši smagu noziegumu, to, ko angliski sauc par <i>felony</i>. Salīdzinājumam – smagu noziegumu ir izdarījuši 6% amerikāņu. Secinājums ir, ka nedokumentētie imigranti uzvedas daudz labāk nekā amerikāņi.
Based on that data, I made a plan. Eight weeks after they published my cell number, I obtained a press pass for a press conference for the candidate gaining momentum in the polls. I decided to confront him in person. But ... things didn't turn out exactly as I had planned; watch:
Balstoties uz šiem datiem, es izveidoju plānu. Astoņas nedēļas pēc mana telefona numura publicēšanas es reģistrējos kā žurnālists arvien lielāku popularitāti gūstošā kandidāta preses konferencei un nolēmu viņu konfrontēt klātienē. Bet... viss nesanāca gluži pēc plāna – paskatieties!
[Donald Trump Press Conference Dubuque, Iowa]
(Video) [Donalda Trampa preses konferece Debjūkā, Aiovā]
(Video) Jorge Ramos: Mr. Trump, I have a question about immigration.
H. Ramoss: (angliski) Trampa kungs, jautājums par imigrāciju.
Donald Trump: Who's next? Yes, please.
D. Tramps: Kurš nākamais? Jā, lūdzu.
JR: Your immigration plan is full of empty promises.
H.R.: Jūsu imigrācijas plāns ir tukšu solījumu pilns.
DT: Excuse me, you weren't called. Sit down. Sit down!
D.T.: Apsēdieties taču! H.R.: Esmu reportieris...
JR: I'm a reporter; as an immigrant and as a US citizen, I have the right to ask a question.
Man kā imigrantam un ASV pilsonim ir tiesības uzdot jautājumu. D.T.: Nē, Jums nav. Jūs neizsauca. H.R.: Man ir tiesības uzdot...
DT: No you don't. JR: I have the right to ask --
D.T.: Ejiet atpakaļ uz <i>Univision</i>!
DT: Go back to Univision.
H.R.: Lūk, jautājums: Jūs nevarat deportēt 11 miljonus cilvēku.
JR: This is the question: You cannot deport 11 million people. You cannot build a 1900-mile wall. You cannot deny citizenship to children in this country.
Jūs nevarat uzbūvēt 3000 kilometru garu mūri. Jūs nevarat liegt pilsonību šīs valsts bērniem.
DT: Sit down. JR: And with those ideas --
D.T.: Apsēdieties, lūdzu! H.R.: Šīs idejas...
DT: You weren't called.
D.T.: Jūs neizsauca.
JR: I'm a reporter and I have -- Don't touch me, sir.
H.R.: Esmu reportieris, man ir... Neaiztieciet mani!
Guard 1: Please don't disrupt. You're being disruptive.
1. apsargs: Lūdzu, nepārtrauciet! Jūs traucējat.
JR: I have the right to ask a question. G1: Yes, in order. In turn, sir.
H.R.: Man ir tiesības uzdot jautājumu. 1. apsargs: Jā, rindas kārtībā.
Guard 2: Do you have your media credential?
2. apsargs: Vai Jums ir mediju caurlaide?
JR: I have the right --
H.R.: Man ir tiesības...
G2: Where? Let me see. JR: It's over there.
2. apsargs: Kur? Parādiet to! H.R.: Lūk.
Man: Whoever's coming out, stay out.
Vīrietis: Ejiet ārā, palieciet tur!
G2: You've just got to wait your turn.
2. apsargs: Jāgaida sava kārta.
Man: You're very rude. It's not about you.
Vīrietis: Jūs esat ļoti rupjš, runa nav par Jums.
JR: It's not about you -- Man: Get out of my country!
H.R.: Tas nav... Vīrietis: Vācies ārā no manas valsts!
Man: It's not about you.
H.R.: Tā ir... es arī esmu ASV pilsonis.
JR: I'm a US citizen, too.
Vīrietis: Vienalga. Nē, <i>Univision</i>, nē. Runa nav par Jums.
Man: Well ...whatever. No, Univision. It's not about you.
H.R.: Nav runa par Jums. Runa ir par ASV.
JR: It's not about you. It's about the United States.
(Video beidzas)
(Applause)
(Aplausi)
(Aplausi)
(Applause ends)
Whenever I see that video, the first thing I always think is that hate is contagious. If you notice, after the candidate says, "Go back to Univision" -- that's code; what he's telling me is, "Get out of here." One member of his entourage, as if he had been given permission, said, "Get out of my country," not knowing that I'm also a US citizen.
Noskatoties šo video, pirmais, ko allaž nodomāju, ir, ka naids ir lipīgs. Ja pamanījāt, pēc kandidāta vārdiem "ej atpakaļ uz <i>Univision</i>"... šie vārdi ir kā kods, būtībā viņš saka: "Pazūdi no šejienes!" Viens no viņa sekotājiem, kā atļauju saņēmis, man sacīja: "Pazūdi no manas valsts!" Nezinot, ka arī es esmu ASV pilsonis.
After watching this video many times, I also think that in order to break free from neutrality -- and for it to be a true break -- one has to lose their fear, and then learn how to say, "No; I'm not going to be quiet. I'm not going to sit down. And I'm not going to leave." The word "no" --
Vairākkārt noskatījies šo video, nodomāju arī, ka, lai atteiktos no neitralitātes, patiešām atteiktos, ir jāzaudē bailes un tad jāiemācās teikt: "Nē, es nenomierināšos. Es nesēdīšos. Un es neiešu prom." "Nē" –
(Applause)
(Aplausi)
"no" is the most powerful word that exists in any language, and it always precedes any important change in our lives. And I think there's enormous dignity and it generates a great deal of respect to be able to step back and to push back and say, "No."
"nē" ir visspēcīgākais vārds ikvienā valodā, un tas vienmēr iet pa priekšu ikkatrai svarīgai pārmaiņai mūsu dzīvē. Un, manuprāt, tas ir liels gods un raisa patiesu cieņu – šī spēja nošķirt un pretoties, un teikt: "Nē."
Elie Wiesel -- Holocaust survivor, Nobel Peace Prize recipient and who, unfortunately, we lost very recently -- said some very wise words: "We must take a side. Neutrality helps only the oppressor, never the victim." And he's completely right. We journalists are obligated to take sides in certain circumstances; in cases of racism, discrimination, corruption, lying to the public, dictatorships and human rights, we need to set aside neutrality and indifference.
Eli Vīzels, holokaustā izdzīvojušais, Nobela prēmijas laureāts, kas diemžēl pavisam nesen mūs atstājis, ir teicis patiesi viedus vārdus: "Ir jāizvēlas, kurā pusē būt. Neitralitāte palīdz tikai apspiedējam, nekad ne upurim." Un viņam ir pilnīga taisnība. Mums, žurnālistiem, zināmos apstākļos ir pienākumus izvēlēties, kurā pusē būt. Sastopoties ar rasismu, diskrimināciju, korupciju, politiķu meliem, diktatūrām un cilvēktiesībām, mums jāpamet neitralitātes un vienaldzības pozīcija.
Spanish has a great word to describe the stance that journalists should take. The word is "contrapoder [anti-establishment]." Basically, we journalists should be on the opposite side from those in power. But if you're in bed with politicians, if you go to the baptism or wedding of the governor's son or if you want to be the president's buddy, how are you going to criticize them? When I'm assigned to interview a powerful or influential person, I always keep two things in mind: if I don't ask this difficult and uncomfortable question, no one else is going to; and that I'm never going to see this person again. So I'm not looking to make a good impression or to forge a connection. In the end, if I have to choose between being the president's friend or enemy, I always prefer to be their enemy.
Spāņu valodā ir brīnišķīgs vārds, kas apraksta nostāju, kas žurnālistiem būtu jāieņem. Šis vārds ir <i>contrapoder</i> [pretvara]. Būtībā, ja pie varas esošie stāv vienā pusē, žurnālistiem jāstājas otrā. Taču, ja jums ar politiķiem ir kopīgs bizness, ja ejat uz gubernatora dēla kristībām vai kāzām vai gribat ar prezidentu uzturēt draudzīgas attiecības, kā gan jūs viņus kritizēsiet? Kad man jāintervē ietekmīgi cilvēki vai pie varas esošie, vienmēr paturu prātā divas lietas, proti, ja šo grūto vai neērto jautājumu neuzdošu es, to neizdarīs neviens un ka šo cilvēku es vairs nekad nesatikšu. Tāpēc es nemēģinu atstāt labu iespaidu vai nodrošināt kontaktus. Visbeidzot, ja man jāizvēlas, būt prezidenta draugam vai ienaidniekam, es vienmēr dodu priekšroku būt ienaidniekam.
In closing: I know this is a difficult time to be an immigrant and a journalist, but now more than ever, we need journalists who are prepared, at any given moment, to set neutrality aside. Personally, I feel like I've been preparing for this moment my whole life. When they censored me when I was 24, I learned that neutrality, fear and silence often make you an accomplice in crime, abuse and injustice. And being an accomplice to power is never good journalism.
Noslēgumā: es zinu, ka šis ir laiks, kad ir grūti būt imigrantam un žurnālistam, tomēr šobrīd vairāk nekā jebkad vajadzīgi žurnālisti, kas gatavi īstajā brīdī atteikties no neitralitātes. Man personīgi šķiet, ka šim brīdim esmu gatavojies visu dzīvi. Kad 24 gadu vecumā mani cenzēja, es iemācījos, ka neitralitāte, bailes un klusēšana bieži vien tevi pārvērš noziegumu, pāridarījumu un netaisnības līdzzinātājā. Un būt par varas līdzzinātāju nekad nav laba žurnālistiska.
Now, at 59 years old, I only hope to have a tiny bit of the courage and mental clarity I had at 24, and that way, never again remain quiet. Thank you very much.
Tagad, 59 gadu vecumā, es ceru, ka man būs mazliet tās drosmes un prāta skaidrības, kas man piemita 24 gados, un ka tādējādi es vairs nekad neklusēšu. Liels paldies.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)