I'm a neuroscientist, a professor at the University of California. And over the past 35 years, I've studied behavior on the basis of everything from genes through neurotransmitters, dopamine, things like that, all the way through circuit analysis. So that's what I normally do. But then, for some reason, I got into something else, just recently. And it all grew out of one of my colleagues asking me to analyze a bunch of brains of psychopathic killers.
Es esmu neirozinātnieks, Kalifornijas universitātes profesors. Pēdējos 35 gadus es esmu pētījis uzvedību, kas balstās uz visu, sākot no gēniem caur neiromediatoriem, dopamīnu, tādām lietām, viscaur riņķojuma analīzei. To es daru parasti. Bet tad, kāda iemesla dēļ, pavisam nesen es sāku aizrauties ar ko citu. Tas viss sākās ar to, ka viens no maniem kolēģiem palūdza, lai es izanalizēju pāris psihopātisko slepkavu smadzenes.
And so this would be the typical talk I would give. And the question is, "How do you end up with a psychopathic killer?" What I mean by psychopathic killer are these people, these types of people. And so some of the brains that I've studied are people you know about. When I get the brains I don't know what I'm looking at. It's blind experiments. They also gave me normal people and everything.
Ja tas nebūtu noticis, es jums pasniegtu tipisku prezentāciju. Jautājums ir: „Kā cilvēks kļūst par psihopātisku slepkavu?” Ar vārdu „psihopātiskais slepkava” es domāju šāda veida cilvēkus. Daļa no manis pētītajām smadzenēm pieder jums zināmiem cilvēkiem. Ieraugot smadzenes, es nezinu, uz ko es skatos. Tie ir aklie eksperimenti. Viņi iedeva arī normālu cilvēku smadzenes.
So I've looked at about 70 of these. And what came up was a number of pieces of data. So we look at these sorts of things theoretically, on the basis of genetics, and brain damage, and interaction with environment, and exactly how that machine works. So we're interested in exactly where in the brain, and what's the most important part of the brain. So we've been looking at this: the interaction of genes, what's called epigenetic effects, brain damage, and environment, and how these are tied together. And how you end up with a psychopath, and a killer, depends on exactly when the damage occurs. It's really a very precisely timed thing. You get different kinds of psychopaths.
Tā nu es apskatīju apmēram 70 šādu. Mēs ieguvām dažādus datus fragmentus. Mēs apskatām šāda veida lietas teorētiski, balstoties uz ģenētiku, smadzeņu bojājumiem, mijiedarbību ar vidi, un precīzi to, kā tā mašīna strādā. Tātad, mēs interesējamies, tieši kurā smadzeņu daļā, un kas ir smadzeņu svarīgākā daļa. Mēs to aplūkojām. Gēnu mijiedarbību, ko sauc par epiģenētiskajiem efektiem, smadzeņu bojājumus un vidi, un kā to var sasaistīt. Tas, vai no cilvēka sanāks psihopāts un slepkava, ir atkarīgs no tā, kad tieši parādās bojājumi. Tā ir ļoti specifiska lieta. Var sanākt dažāda veida psihopāti.
So we're going along with this. And here's, just to give you the pattern. The pattern is that those people, every one of them I looked at, who was a murderer, and was a serial killer, had damage to their orbital cortex, which is right above the eyes, the orbits, and also the interior part of the temporal lobe. So there is the pattern that every one of them had, but they all were a little different too. They had other sorts of brain damage. A key thing is that the major violence genes, it's called the MAO-A gene.
Mēs šo lietu turpināsim. Lūk, lai jūs redzētu līdzības. Ikvienam no šiem aplūkotajiem cilvēkiem, kuri bija slepkavas un sērijveida slepkavas, ir viena kopīga iezīme — viņiem visiem bija bojāta orbitofrontālā garoza. Kas ir tieši virs acīm, acu dobumiem, un arī deniņu daivas iekšējā daļā. Tātad, bija iezīme, ko katram no viņiem novēroja, bet tās bija arī nedaudz atšķirīgas. Viņiem bija dažāda veida smadzeņu bojājumi. Galvenā iezīme bija lielāko vardarbības gēnu kā MAO-A iedarbība.
And there is a variant of this gene that is in the normal population. Some of you have this. And it's sex-linked. It's on the X chromosome. And so in this way you can only get it from your mother. And in fact this is probably why mostly men, boys, are psychopathic killers, or are very aggressive. Because a daughter can get one X from the father, one X from the mother, it's kind of diluted out. But for a son, he can only get the X chromosome from his mother.
Šī gēna variācija ir arī normāliem cilvēkiem. Dažiem no jums tāds ir. Tas ir saistīts ar dzimumu. Tas ir X hromosomā. Tātad, to var tikai mantot no savas mātes. Tāpēc droši vien arī galvenokārt vīrieši, zēni, ir psihopātiskie slepkavas, vai vismaz ļoti agresīvi. Jo meita var iegūt vienu X hromosomu no tēva, vienu no mātes, beigās tās vēl sajaucas. Bet dēls X hromosomu var iegūt tikai no savas mātes.
So this is how it's passed from mother to son. And it has to do with too much brain serotonin during development, which is kind of interesting because serotonin is supposed to make you calm and relaxed. But if you have this gene, in utero your brain is bathed in this, so your whole brain becomes insensitive to serotonin, so it doesn't work later on in life.
Tā tiek nodota no mātes — dēlam. Tas ir saistīts ar smadzeņu attīstības posmā pārāk lielo serotonīna daudzumu. Tas ir interesanti, jo serotonīnam vajadzētu tevi padarīt mierīgāku un atslābušāku Bet, ja tev dzemdē ir šis gēns, tavas smadzenes burtiski peld tajā. Tāpēc tās kļūst nejūtīgas pret serotonīnu. Tāpēc vēlāk dzīvē tev tas vairs nepalīdz.
And I'd given this one talk in Israel, just this past year. And it does have some consequences. Theoretically what this means is that in order to express this gene, in a violent way, very early on, before puberty, you have to be involved in something that is really traumatic -- not a little stress, not being spanked or something, but really seeing violence, or being involved in it, in 3D. Right? That's how the mirror neuron system works.
Pagājušajā gadā es Izraēlā sniedzu vienu šādu prezentāciju Tam ir savas sekas. Teorētiski tas nozīmē, ka, lai šis gēns sāktu tevi ietekmēt vardarbīgā ziņā, ļoti agrā vecumā, pirms pubertātes, tev jābūt iesaistītam kāda ļoti traumējušā notikumā, nevis neliels stress, ne tiekot nopērtam vai ko tamlīdzīgu, bet patiešām redzot vardarbību, vai tiekot iesaistītam tajā, 3D. Ja? Tā strādā spoguļneironu sistēma.
And so, if you have that gene, and you see a lot of violence in a certain situation, this is the recipe for disaster, absolute disaster. And what I think might happen in these areas of the world, where we have constant violence, you end up having generations of kids that are seeing all this violence. And if I was a young girl, somewhere in a violent area, you know, a 14 year old, and I want to find a mate, I'd find some tough guy, right, to protect me. Well what the problem is this tends to concentrate these genes. And now the boys and the girls get them. So I think after several generations, and here is the idea, we really have a tinderbox.
Ja tev ir šis gēns, un tu piedzīvo daudz vardarbības, noteiktos apstākļos, tā ir recepte katastrofai, pilnīgai katastrofai. Manuprāt, tā var notikt tādās pasaules vietās, kur nepārtraukti ir vardarbība, tev beigās ir veselas bērnu paaudzes, kurām jānoskatās šajā vardarbībā. Ja es būtu jauna meitene kādā vardarbīgā vietā, 14 gadus veca, un es gribētu atrast draugu, es atrastu kādu skarbu veci, lai viņš mani aizsargātu. Problēma ir tāda, ka tas mēdz koncentrēties šajos gēnos. Un nu tos iegūst gan zēni, gan meitenes. Tāpēc es domāju, ka pēc pāris paaudzēm, un te arī ir tā ideja, mums būs bumba ar laika degli.
So that was the idea. But then my mother said to me, "I hear you've been going around talking about psychopathic killers. And you're talking as if you come from a normal family." I said, "What the hell are you talking about?" She then told me about our own family tree. Now she blamed this on my father's side, of course. This was one of these cases, because she has no violence in her background, but my father did.
Tāda ir tā doma. Bet tad man māte teica: „Es dzirdēju, ka tu staigā apkārt un runā par psihopātiskajiem slepkavām. Tu tā runā, it kā pats nāktu no normālas ģimenes.” „Ko tu pie velna runā?” es jautāju. Tad viņa pastāstīja par mūsu ģimenes koku. Protams, viņa tajā vainoja mana tēva pusi. Šajā gadījumā tā arī varēja būt, jo viņas senči neizcēlās ar vardarbību. Bet tēva gan.
Well she said, "There is good news and bad news. One of your cousins is Ezra Cornell, founder of Cornell university. But the bad news is that your cousin is also Lizzie Borden.
Viņa teica: „Ir labās un sliktās ziņas. Viens no taviem brālēniem ir Ezra Kornels, Kornelas universitātes dibinātājs. Bet sliktās ziņas ir, ka tava māsīca ir Lizija Bordena.
Now I said, "Okay, so what? We have Lizzie."
„Labi, nu un? Mums ir Lizija.” es atbildēju.
She goes, "No it gets worse, read this book."
Viņa turpina: „Nē, ir vēl sliktāk, izlasi šo grāmatu.”
And here is this "Killed Strangely," and it's this historical book. And the first murder of a mother by a son was my great-great-great-great-great-great-grandfather. Okay, so that's the first case of matricide. And that book is very interesting. Because it's about witch trials, and how people thought back then.
Te nu tā ir „Dīvaini nogalināts”. Tā ir vēsturiska grāmata. Pirmais, kurš nogalināja savu māti bija mans vecvecvecvecvecvecvectēvs. Labi, šis ir pirmais savas mātes noslepkavošanas gadījums. Grāmata ir ļoti interesanta. Jo tā ir par raganu prāvām, un to, kā tajā laikā domāja cilvēki.
But it doesn't stop there. There were seven more men, on my father's side, starting then, Cornells, that were all murderers. Okay, now this gives one a little pause. (Laughter) Because my father himself, and my three uncles, in World War II, were all conscientious objectors, all pussycats. But every once in a while, like Lizzie Borden, like three times a century, and we're kind of due. (Laughter)
Bet ar to tas nebeidzās. Manā tēva pusē ir bijuši vēl septiņi vīrieši, sākot ar Korneliem, kas visi bija slepkavas. Labi, te mums vajadzētu nedaudz apstāties. (Smiekli) Jo mans tēvs un mani trīs tēvoči 2. pasaules karā visi bija apzinīgi cilvēki, visi mīkstmieši. Bet ik pa laikam, kā Lizija Bordena, kādas trīs reizes gadsimtā, un mums jau viņi ir bijuši pietiekami. (Smiekli)
So the moral of the story is: people in glass houses shouldn't throw stones. But more likely is this. (Laughter) And we had to take action. Now our kids found out about it. And they all seemed to be OK. But our grandkids are going to be kind of concerned here. So what we've done is I've started to do PET scans of everybody in the family. (Laughter) We started to do PET scans, EEGs and genetic analysis to see where the bad news is. Now the only person -- it turns out one son and one daughter, siblings, didn't get along and their patterns are exactly the same. They have the same brain, and the same EEG. And now they are close as can be. But there's gonna be bad news somewhere. And we don't know where it's going to pop up. So that's my talk. (Laughter)
Tātad, šī stāsta morāle ir: cilvēkiem stikla mājās nevajadzētu mētāties ar akmeņiem. Bet ticamāks ir šis. (Smiekli) Mums bija jārīkojas. Par to uzzināja mūsu bērni. Likās, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Bet par mūsu mazbērniem gan būtu jāuztraucas. Tāpēc mēs visiem ģimenes locekļiem sākām veikt PET skenējumus. (Smiekli) Mēs sākām veikt PET skenējumus, EEG un ģenētiskās analīzes, lai redzētu, kur sākas kaut kas slikts. Vienīgie cilvēki, izrādās, viens dēls un viena meita, brālis un māsa, nesapratās. Viņu smadzeņu darbības iezīmes ir vienādas. Viņiem ir vienādas smadzenes, vienāds EEG. Pašlaik viņi ir cik vien līdzīgi var būt. Bet kaut kad būs sliktas ziņas. Un mēs nezinām, kad tas nāks gaismā. Tā nu ir mana prezentācija. (Smiekli)