Sadly, in the next 18 minutes when I do our chat, four Americans that are alive will be dead through the food that they eat.
Diemžēl, nākamās 18 minūtes man te pļāpājot četri amerikāņi, kas pašlaik ir dzīvi, būs miruši viņu apēstā ēdiena dēļ.
My name's Jamie Oliver. I'm 34 years old. I'm from Essex in England and for the last seven years I've worked fairly tirelessly to save lives in my own way. I'm not a doctor; I'm a chef, I don't have expensive equipment or medicine. I use information, education.
Mans vārds ir Džeimijs Olivers. Man ir 34 gadi. Es esmu no Eseksas, Anglijas, un pēdējos septiņus gadus es esmu diezgan nenogurstoši darbojies, lai savā veidā glābtu dzīvības. Es neesmu ārsts. Es esmu šefpavārs, man nav dārga aprīkojuma vai zāļu. Es izmantoju informāciju, izglītību.
I profoundly believe that the power of food has a primal place in our homes that binds us to the best bits of life. We have an awful, awful reality right now. America, you're at the top of your game. This is one of the most unhealthy countries in the world.
Es no sirds dziļumiem ticu, ka ēdiena spēkam ir nozīmīga vieta mūsu mājās, kas mūs saista ar mūsu dzīves labāko daļu. Mums pašlaik ir briesmīga, briesmīga realitāte. Amerika, tu esi pašā virsotnē. Šī ir viena no pasaules neveselīgākajām valstīm.
Can I please just see a raise of hands for how many of you have children in this room today? Put your hands up. You can continue to put your hands up, aunties and uncles as well. Most of you. OK. We, the adults of the last four generations, have blessed our children with the destiny of a shorter lifespan than their own parents. Your child will live a life ten years younger than you because of the landscape of food that we've built around them. Two-thirds of this room, today, in America, are statistically overweight or obese. You lot, you're all right, but we'll get you eventually, don't worry.
Vai, lūdzu, nevarētu pacelt rokas tie klātesošie kuriem ir bērni? Lūdzu, paceliet rokas. Tantes, tēvoči, jūs nē ... Paceliet rokas. Arī tantes un tēvoči. Lielākā daļa. Labi. Mēs, pēdējo četru paaudžu pieaugušie, esam svētījuši savus bērnus ar īsāku dzīves ilguma likteni nekā viņu vecākiem. Jūsu bērns nodzīvos par desmit gadiem mazāk nekā jūs mūsu viņiem apkārt izveidotās ēdiena vides dēļ. Divas trešdaļas šīs telpas cilvēku, mūsdienu Amerikā statistiski ir ar lieko svaru vai aptaukojušies. Jūsu kompānijai nekas nekait, bet gan pienāks arī jūsu laiks. (Smiekli)
(Laughter)
Ja?
The statistics of bad health are clear, very clear. We spend our lives being paranoid about death, murder, homicide, you name it; it's on the front page of every paper, CNN. Look at homicide at the bottom, for God's sake. Right?
Sliktās veselības statistika ir skaidra, ļoti skaidra. Mēs pavadām dzīves, uztraucoties par nāvi, slepkavību un tā tālāk. Tas ir ikviena <i>CNN</i> laikraksta pirmajās lapās. Slepkavības ir pašā apakšā, Dieva dēļ. Ja?
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
Every single one of those in the red is a diet-related disease. Any doctor, any specialist will tell you that. Fact: diet-related disease is the biggest killer in the United States, right now, here today. This is a global problem. It's a catastrophe. It's sweeping the world. England is right behind you, as usual.
Ikviena no sarkani iekrāsotajām ir ar uzturu saistīta slimība. Jebkurš ārsts, speciālists, jums to pateiks. Fakts. Ar uzturu saistītās slimības pašlaik ir lielākais slepkava mūsdienu ASV. Tā ir globāla problēma. Tā ir katastrofa. Tā noslauka pasauli. Kā ierasts Anglija ir tepat blakām.
(Laughter)
(Smiekli)
I know they were close, but not that close. We need a revolution. Mexico, Australia, Germany, India, China, all have massive problems of obesity and bad health. Think about smoking. It costs way less than obesity now. Obesity costs you Americans 10 percent of your health-care bills, 150 billion dollars a year. In 10 years, it's set to double: 300 billion dollars a year. Let's be honest, guys, you haven't got that cash.
Es zinu, ka viņas ir tuvas, bet ne tik tuvas. Mums vajag revolūciju. Meksikai, Austrālijai, Vācijai, Indijai, Ķīnai, visām ir milzīgas problēmas ar aptaukošanos un sliktu veselību. Padomājiet par smēķēšanu. Tagad tā izmaksā daudz mazāk par aptaukošanos. Aptaukošanās jums, amerikāņiem, izmaksā 10 procentus no jūsu veselības aprūpes rēķiniem. 150 miljardu dolāru gadā. 10 gadu laikā tas divkāršosies. 300 miljardi dolāru gadā. Cilvēki, būsim godīgi, jums nav tādas naudas.
(Laughter)
(Smiekli)
I came here to start a food revolution that I so profoundly believe in. We need it. The time is now. We're in a tipping-point moment. I've been doing this for seven years. I've been trying in America for seven years. Now is the time when it's ripe -- ripe for the picking. I went to the eye of the storm. I went to West Virginia, the most unhealthy state in America. Or it was last year. We've got a new one this year, but we'll work on that next season.
Es šeit ierados, lai sāktu ēdiena revolūciju, kurai es tik ļoti ticu. Mums to vajag. Ir pēdējais brīdis. Mēs esam pagrieziena punktā. Es ar to nodarbojos jau septiņus gadus. Es Amerikā ar to nodarbojos septiņus gadus. Tagad ir īstais laiks rīkoties. Es devos tieši vētras epicentrā. Es devos uz Rietumvirdžīniju, visneveselīgāko Amerikas štatu. Vai arī tas bija pērn. Šogad mums ir jauns štats, bet pie tā mēs strādāsim nākamajā sezonā.
(Laughter)
(Smiekli)
Huntington, West Virginia. Beautiful town. I wanted to put heart and soul and people, your public, around the statistics that we've become so used to. I want to introduce you to some of the people that I care about: your public, your children. I want to show a picture of my friend Brittany. She's 16 years old. She's got six years to live because of the food that she's eaten. She's the third generation of Americans that hasn't grown up within a food environment where they've been taught to cook at home or in school, or her mom, or her mom's mom. She has six years to live. She's eating her liver to death.
Hantingtona, Rietumvirdžīnija. Skaista pilsētiņa. Es gribēju ielikt savu sirdi un dvēseli, un cilvēkus, jūsu ļaudis, mums jau tā pierastajā statistikā. Es gribu jūs iepazīstināt ar cilvēkiem, kas man rūp. Jūsu ļaudis. Jūsu bērni. Es gribu parādīt manas draudzenes Britānijas bildi. Viņai ir 16 gadi. Viņai ir atlicis dzīvot sešus gadus viņas ēstā ēdiena dēļ. Viņa ir amerikāņu trešā paaudze, kas nav augusi ēdiena vidē, kur viņiem mācīts gatavot ēst mājās vai skolā, tas nav iemācīts ne viņas mammai, ne mammas mammai. Viņai ir atlicis dzīvot sešus gadus. Viņas ēstais ēdiens nobendē viņai nieres.
Stacy, the Edwards family. This is a normal family, guys. Stacy does her best, but she's third-generation as well; she was never taught to cook at home or at school. The family's obese. Justin here, 12 years old, he's 350 pounds. He gets bullied, for God's sake. The daughter there, Katie, she's four years old. She's obese before she even gets to primary school. Marissa, she's all right, she's one of your lot. But you know what? Her father, who was obese, died in her arms, And then the second most important man in her life, her uncle, died of obesity, and now her step-dad is obese. You see, the thing is, obesity and diet-related disease doesn't just hurt the people that have it; it's all of their friends, families, brothers, sisters.
Steisija, Edvardsu ģimene. Šī ir parasta ģimene, cilvēki. Steisija cenšas, cik spēj, bet arī viņa ir trešā paaudze; viņai nekad nav mācīts gatavot ēst mājās vai skolā. Ģimene ir aptaukojusies. Džastins, 12 gadi. Viņš sver 160 kilogramus. Viņu skolā apceļ, Dieva dēļ! Meita, Keitija, viņa ir četrus gadus veca. Viņai ir liekais svars vēl pirms pamatskolas! Merisa. Viņai nekas nekait. Viņa ir no jūsējām. Bet ziniet ko? Viņas tēvs, kurš bija aptaukojies, nomira viņas rokās. Un tad otrs viņas dzīves svarīgākais vīrietis, viņas tēvocis, nomira no aptaukošanās. Un tagad viņas patēvs ir aptaukojies. Redziet, lieta tāda, ka aptaukošanās un ar uzturu saistītās slimības nenodara pāri tikai cilvēkiem, kuriem tās ir, bet arī visiem viņu draugiem, ģimenei, brāļiem, māsām.
Pastor Steve: an inspirational man, one of my early allies in Huntington, West Virginia. He's at the sharp knife-edge of this problem. He has to bury the people, OK? And he's fed up with it. He's fed up with burying his friends, his family, his community. Come winter, three times as many people die. He's sick of it. This is preventable disease. Waste of life. By the way, this is what they get buried in. We're not geared up to do this. Can't even get them out the door, and I'm being serious. Can't even get them there. Forklift.
Mācītājs Stīvs. Iedvesmojošs vīrs. Viens no maniem pirmajiem sabiedrotajiem Hantingtonā, Rietumvirdžīnijā. Viņš ar šo problēmu sastopas visbiežāk. Viņam šie cilvēki ir jāaprok, skaidrs? Un viņam tas ir apnicis. Viņam ir apnicis apglabāt savus draugus, savu ģimeni, savus līdzpilsoņus. Pienākot ziemai, mirušo skaits trīskāršojas. Viņam tas ir apriebies. Šī ir novēršama slimība. Dzīvības izniekošana. Starp citu, tādos viņi tiek apbedīti. Mums nav vajadzīgais aprīkojums. Tos nevar pat izdabūt pa durvīm, un es runāju nopietni. Tos nevar no turienes izdabūt ārā. Autokrāvējs.
OK, I see it as a triangle, OK? This is our landscape of food. I need you to understand it. You've probably heard all this before. Over the last 30 years, what's happened that's ripped the heart out of this country? Let's be frank and honest. Well, modern-day life.
Labi, es uz to skatos kā uz trijstūri, labi? Šī ir mūsu pārtikas ainava. Es gribu, lai jūs to saprastu. Jūs droši vien būsiet jau to visu dzirdējuši agrāk, taču ļaujiet man to vēlreiz atkārtot. Pēdējo 30 gadu laikā, kas tāds ir noticis, kas ir izrāvis ārā šīs valsts sirdi? Būsim atklāti un godīgi. Mūsdienu dzīve.
Let's start with the Main Street. Fast food has taken over the whole country; we know that. The big brands are some of the most important powers, powerful powers, in this country.
Sāksim ar galveno ielu. Ātrā ēdināšana ir pārņēmusi visu valsti. Mēs to zinām. Lielie zīmoli ir vieni no šīs valsts spēcīgākajiem un nozīmīgākajiem spēkiem.
(Sighs)
Kā arī lielveikali.
Supermarkets as well. Big companies. Big companies. Thirty years ago, most of the food was largely local and largely fresh. Now it's largely processed and full of all sorts of additives, extra ingredients, and you know the rest of the story. Portion size is obviously a massive, massive problem. Labeling is a massive problem. The labeling in this country is a disgrace. The industry wants to self-police themselves. What, in this kind of climate? They don't deserve it. How can you say something is low-fat when it's full of so much sugar?
Lielās kompānijas. Lielās kompānijas. Pirms 30 gadiem, lielākā daļa ēdiena bija galvenokārt vietējais un galvenokārt svaigs. Tagad tas ir galvenokārt pārstrādāts un pilns ar dažādām piedevām, papildus sastāvdaļām, un pārējo stāsta daļu jūs jau ziniet. Porciju izmērs, acīmredzot, ir milzīga, milzīga problēma. Marķēšana ir milzīga problēma. Marķēšana šajā valstī ir apkaunojums. Viņi paši grib sevi ... Viņi paši grib sevi uzraudzīt un regulēt. Industrija grib pati sevi uzraudzīt un regulēt. Ko, šādos klimata apskākļos? Viņi to nav pelnījuši. Kā var kaut ko saukt par "zemu tauku daudzumu saturošu", ja tajā ir papilnam cukura?
Home. The biggest problem with the home is that used to be the heart of passing on food culture, what made our society. That is not happening anymore. And you know, as we go to work and as life changes, and as life always evolves, we kind of have to look at it holistically -- step back for a moment, and re-address the balance. It hasn't happened for 30 years, OK? I want to show you a situation that is very normal right now; the Edwards family.
Mājas. Lielākā māju problēma ir, ka tās agrāk bija galvenā vieta, kur tālāk nodeva ēdienu un ēdiena kultūru, kas arī izveidoja mūsu sabiedrību. Tā vairs nenotiek. Un, kā jau jūs ziniet, mums dodoties uz darbu dzīve mainās un kā vienmēr dzīvei attīstoties, mums uz to ir jāpaskatās holistiski -- uz brīdi jāpakāpjas soli atpakaļ un jāpāradresē līdzsvaru. Tā vairs nenotiek. Nav noticis jau 30 gadus. Es gribu jums parādīt situāciju, kas pagaidām ir ļoti ierasta. Edvardsu ģimene.
(Video) Jamie Oliver: Let's have a talk. This stuff goes through you and your family's body every week. And I need you to know that this is going to kill your children early. How are you feeling?
(Video) Džeimijs Olivers: Aprunāsimies. Tas viss iet caur tavu un tavas ģimenes ķermeņiem katru nedēļu. Un tev ir jāzina, ka tas tavus bērnus nogalinās pāragri. Kā tu jūties?
Stacy: Just feeling really sad and depressed right now. But, you know, I want my kids to succeed in life and this isn't going to get them there. But I'm killing them.
Steisija: Jūtos patiešām skumji un esmu nomākta. Bet, zini, es gribu, lai mani bērni dzīvē kaut ko sasniedz un tas viss viņiem nepalīdz. Bet es viņus nogalinu.
JO: Yes you are. You are. But we can stop that. Normal. Let's get on schools, something that I'm fairly much a specialist in. OK, school. What is school? Who invented it? What's the purpose of school? School was always invented to arm us with the tools to make us creative, do wonderful things, make us earn a living, etc., etc. You know, it's been kind of in this sort of tight box for a long, long time, OK? But we haven't really evolved it to deal with the health catastrophes of America, OK? School food is something that most kids -- 31 million a day, actually -- have twice a day, more than often, breakfast and lunch, 180 days of the year. So you could say that school food is quite important, really, judging the circumstances.
Dž.O: Jā, tā ir. Bet mēs to varam apturēt. Normāli. Tagad pievērsīsimies skolām, kas ir kas tāds, par kā speciālistu es jau savā ziņā esmu kļuvis. Labi. Skola. Kas ir skola? Kurš to izgudroja? Kāds ir skolas mērķis? Skola ir tikusi izgudrota, lai iemācītu mums visu nepieciešamo, lai mēs būtu radoši, darītu brīnišķīgas lietas, spētu sevi uzturēt, utt., utt., utt. Ziniet, tā ilgu, ilgu laiku ir bijusi sava veida cieša kaste. Ja? Bet mēs to tā īsti neesam attīstījuši Amerikas veselības katastrofu risināšanai, ja? Skolas ēdiens ir kaut kas, ko vairums bērnu -- 31 miljons bērnu dienā, patiesībā -- ēd divreiz dienā, brokastis un pusdienas, 180 dienas gadā. Tāpēc varētu teikt, ka skolas ēdiens patiesībā ir diezgan svarīgs, ņemot vērā visus apstākļus.
(Laughter)
(Smiekli)
Before I crack into my rant, which I'm sure you're waiting for --
Pirms es te sāku sūdzēties, ko jūs droši vien jau gaidāt...
(Laughter)
(Smiekli)
I need to say one thing, and it's so important in, hopefully, the magic that happens and unfolds in the next three months. The lunch ladies, the lunch cooks of America -- I offer myself as their ambassador. I'm not slagging them off. They're doing the best they can do. They're doing their best. But they're doing what they're told, and what they're being told to do is wrong. The system is highly run by accountants; there's not enough, or any, food-knowledgeable people in the business. There's a problem: If you're not a food expert, and you've got tight budgets and it's getting tighter, then you can't be creative, you can't duck and dive and write different things around things. If you're an accountant, and a box-ticker, the only thing you can do in these circumstances is buy cheaper shit.
Man ir jāsaka viena lieta, un tā ir tik svarīga, cerams, ka šo nākamo triju mēnešu laikā notiks brīnumu lietas. Pusdienu dāmas, Amerikas pavāres ... Es piedāvāju sevi kā to vēstnesi. Es nenosodu viņas. Viņas cenšas, cik vien labi spēj. Viņas cenšas, cik spēj. Bet viņas dara to, kas viņām tiek likts, un tas, kas viņām tiek likts, ir nepareizi. Sistēmu lielā mērā vada grāmatveži. Tajā nav pietiekami daudz, ja ne vispār cilvēki, kas būtu zinoši pārtikas jomā. Ir problēma. Ja tu neesi pārtikas speciālists un tev ir ierobežots budžets, un tas tiek samazināts, tad tu nevari izpausties radoši, tu nevari izmēģināt dažādas lietas, lai uzzinātu, kas ir labāk bērniem. Ja tu esi grāmatvedis vai ķeksīšu vilcējs, tavs vienīgais risinājums šajos apstākļos ir iegādāties lētākus mēslus.
Now, the reality is, the food that your kids get every day is fast food, it's highly processed, there's not enough fresh food in there at all. You know, the amount of additives, E numbers, ingredients you wouldn't believe -- there's not enough veggies at all. French fries are considered a vegetable. Pizza for breakfast. They don't even get crockery. Knives and forks? No, they're too dangerous. They have scissors in the classroom, but knives and forks? No. And the way I look at it is: If you don't have knives and forks in your school, you're purely endorsing, from a state level, fast food, because it's handheld. And yes, by the way, it is fast food: It's sloppy Joes, it's burgers, it's wieners, it's pizzas, it's all of that stuff.
Realitāte ir, ka mūsu bērnus katru dienu apkalpo ātrā ēdināšana, ēdiens ir pārstrādāts, svaigs ēdiens praktiski vairs netiek pasniegts. Jūs neticēsiet tam, cik daudz tajos ir piedevas, E vielas un citas nevajadzīgas sastāvdaļas .. Par maz ēdienos tiek iekļauti dārzeņi. Frī kartupeļi tiek uzskatīti par dārzeni. Pica brokastīs. Viņiem pat netiek pasniegti māla trauki. Naži un dakšiņas? Nē, tie ir pārāk bīstami. Viņiem klasē ir šķēres, bet naži un dakšiņas - nē. Un es uz to skatos šādi, ja jums skolā nav naži un dakšiņas, tad tas štata līmenī tikai pastiprina ātro ēdināšanu. Jo tā tiek ēsta, turot ēdienu rokās. Un jā, starp citu, tā ir ātrā ēdināšana. Tie ir "sloppy joe", tie ir burgeri, tās ir desiņas, tās ir picas un viss līdzīgais.
(Sighs)
Ten percent of what we spend on health care, as I said earlier, is on obesity, and it's going to double. We're not teaching our kids. There's no statutory right to teach kids about food, elementary or secondary school, OK? We don't teach kids about food, right? And this is a little clip from an elementary school, which is very common in England.
Kā jau pirms tam minēju, 10 procentus no veselības aprūpes mēs iztērējam uz aptaukošanos. Un šis skaitlis divkāršosies. Mēs neizglītojam savus bērnus. Likumā netiek noteikts, ka bērniem pamatskolā vai vidusskolā būtu jāmāca par ēdienu. Ja? Mēs nemācam bērniem par ēdienu. Vai ne? Un šis īsais klips ir filmēts pamatskolā, kas Anglijā ir ļoti ierasta parādība.
(Video) Who knows what this is?
Video: Kurš zina kas tas ir?
Child: Potatoes.
Bērns: Kartupeļi. Džeimijs Olivers: Kartupelis? Tātad jūs domājat, ka šie ir kartupeļi?
Jamie Oliver: Potato? So, you think these are potatoes? Do you know what that is? Do you know what that is?
Vai tu zini, kas tas ir? Vai tu zini, kas tas ir? Bērns: Brokolis?
Child: Broccoli?
Dž.O.: Un šis? Mūsu labais, vecais draugs.
JO: What about this? Our good old friend.
Dārgā, vai tu zini, kas tas ir? Bērns: Selerija.
Child: Celery.
Dž.O.: Nē. Vai tu zini kas tas ir? Bērns: Sīpols. Dž.O.:Sīpols? Nē.
JO: No. What do you think this is?
Child: Onion. JO: Onion? No.
Džeimijs Olivers: Tūlītēji var skaidri saprast par to
JO: Immediately you get a really clear sense of "Do the kids know anything about where food comes from?" Who knows what that is? Child: Uh, pear?
cik daudz bērni zina par ēdiena izcelsmi. Video: Dž.O. Kurš zina, kas tas ir? Bērns: Uh, bumbieris. Dž.O.: Kā tev šķiet, kas tas ir? Bērns: Es nezinu.
JO: What do you think this is? Child: I don't know.
Dž.O.: Ja bērni nezina, kas tas ir,
JO: If the kids don't know what stuff is, then they will never eat it.
tad viņi nemūžam to neēdīs.
(Laughter)
(Smiekli)
JO: Normal. England and America, England and America. Guess what fixed that. Two one-hour sessions. We've got to start teaching our kids about food in schools, period.
Dž.O.: Ierasta parādība. Anglija un Amerika, Anglija un Amerika. Uzminiet, kas to atrisināja. Uzminiet, kas to atrisināja. Divas stundu garas sesijas. Mums mūsu bērniem skolās ir jāsāk mācīt par ēdienu, punkts.
(Applause)
(Aplausi)
I want to tell you about something that kind of epitomizes the trouble that we're in, guys, OK? I want to talk about something so basic as milk. Every kid has the right to milk at school. Your kids will be having milk at school, breakfast and lunch, right? They'll be having two bottles, OK? And most kids do. But milk ain't good enough anymore. Don't get me wrong, I support milk -- but someone at the milk board probably paid a lot of money for some geezer to work out that if you put loads of flavorings, colorings and sugar in milk, more kids will drink it. Yeah.
Es jums gribu ko pateikt, es gribu jums pastāstīt ko tādu, kas tipiski parāda, kādās nepatikšanās mēs esam. Ja? Es gribu runāt par kaut ko tik parastu kā piens. Ikvienam bērnam ir tiesības skolā saņemt pienu. Jūsu bērns dzers pienu skolā, brokastīs un pusdienās. Pareizi? Viņiem tiks piedāvātas divas pudeles. Ja? Un lielākā daļa bērnu tās arī izdzers. Bet piens vairs neesot labs. Jo kāds piena padomē, jā -- un nepārprotiet mani, es atbalstu pienu, bet kāds piena padomē droši vien samaksāja daudz naudas kādam dīvainim, kurš izdomāja, ka, pieliekot pienam kaudzi garšvielu un krāsvielu un cukuru vairāk bērnu to dzers. Jā. (Aplausi)
Obviously now that's going to catch on the apple board is going to work out that if they make toffee apples they'll eat more as well. Do you know what I mean? For me, there isn't any need to flavor the milk. Okay? There's sugar in everything. I know the ins and outs of those ingredients. It's in everything. Even the milk hasn't escaped the kind of modern-day problems. There's our milk. There's our carton. In that is nearly as much sugar as one of your favorite cans of fizzy pop, and they are having two a day. So, let me just show you. We've got one kid, here -- having, you know, eight tablespoons of sugar a day. You know, there's your week. There's your month. And I've taken the liberty of putting in just the five years of elementary school sugar, just from milk. Now, I don't know about you guys, but judging the circumstances, right, any judge in the whole world, would look at the statistics and the evidence, and they would find any government of old guilty of child abuse. That's my belief.
Un šādu praksi pārņem arī citi. Ābolu padome izdomās, ka, pārdodot ābolus īrisā, tos tāpat kā pārsaldināto pienu pirks vairāk. Saprotiet, ko es ar to gribu pateikt? Man pienā nevajag papildu garšvielas. Skaidrs? Cukurs ir visur. Es zinu visus šo sastāvdaļu sīkumus. Tas ir visur. Pat piens nav izbēdzis no šīs sava veida mūsdienu problēmas. Šeit ir mūsu piens. Šeit ir mūsu kartons. Tajā ir gandrīz tikpat daudz cukura cik vienā no jūsu iecienītajām dzirkstošās limonādes bundžām. Un viņi dienā izdzer divas paciņas. Ļaujiet man jums parādīt. Mums šeit ir viens bērns, kurš dienā organismā uzņem astoņas tējkarotes cukura. Šī ir nedēļas uzņemtā cukura deva. Šī ir mēneša. Un es pacentos savākt nieka piecus gadus pamatskolas cukura, ko bērns uzņem no piena vien. Nezinu par jums, bet spriežot pēc apstākļiem, ja, jebkurš pasaules tiesnesis paskatītos uz statistiku un pierādījumiem un sen jau būtu atzinis jebkuru valdību vainīgu bērnu izmantošanā. Tā es uzskatu. (Aplausi)
(Applause)
(Applause ends)
Ja es te būtu ieradies un kaut tā būtu
Now, if I came up here, and I wish I could come up here today and hang a cure for AIDS or cancer, you'd be fighting and scrambling to get to me. This, all this bad news, is preventable. That's the good news. It's very, very preventable. So, let's just think about, we got a problem here, we need to reboot. Okay so, in my world, what do we need to do? Here is the thing, right, it cannot just come from one source. To reboot and make real tangible change, real change, so that I could look you in the white of the eyes and say, "In 10 years' time, the history of your children's lives, happiness -- and let's not forget, you're clever if you eat well, you know you're going to live longer -- all of that stuff, it will look different. OK?"
un pasniegtu jums zāles pret AIDS vai vēzi, jūsu visi cīnītos un grūstītos, lai tikai tiku pie manis. Šīs, visas šīs sliktās ziņas ir novēršamas. Tās ir labās ziņas. Tas ir ļoti, ļoti viegli novēršams. Tāpēc padomāsim par to, mums ir problēma, mums vajag visu sākt pa jaunam. Labi, tātad, manā pasaulē kas mums būtu jādara? Lieta tāda. Tas nevar nākt no tikai viena avota. Lai visu pārsāktu un būtu patiešām jūtama atšķirība, reāla atšķirība, lai es jums varētu skatīties acu baltumos un teikt, „10 gadu laikā, jūsu bērnu dzīves vēsture, laime -- un neaizmirsīsim, ja tu esi atjautīgs, tu ēd veselīgi, tu zini, ka dzīvosi ilgāk un tā tālāk, tas izskatīsies citādi. Ja?”
So, supermarkets. Where else do you shop so religiously? Week in, week out. How much money do you spend, in your life, in a supermarket? Love them. They just sell us what we want. All right. They owe us to put a food ambassador in every major supermarket. They need to help us shop. They need to show us how to cook quick, tasty, seasonal meals for people that are busy. This is not expensive. It is done in some, and it needs to be done across the board in America soon, and quick. The big brands, you know, the food brands, need to put food education at the heart of their businesses. I know, easier said than done. It's the future. It's the only way.
Tātad, lielveikali. Kur vēl jūs iepērkaties tik apmāti? Nedēļu pēc nedēļas. Cik daudz naudas visas dzīves laikā jūs iztērējat lielveikalā? Neienīstiet viņus. Viņi tikai pārdod to, ko mēs vēlamies. Labi. Viņi mums ir parādā katrā lielveikalā novietot pa ēdiena vēstnesim. Viņiem mums ir jāpalīdz iepirkties. Viņiem mums ir jāiemāca gatavot ātras, garšīgas, svētku maltītes aizņemtiem cilvēkiem. Tas nav dārgi. Dažos jau tā dara. Un tas ir nepieciešams visā Amerikā un steidzīgi. Lielajiem zīmoliem, ziniet, pārtikas zīmoliem, savos uzņēmuma centros ir jāizglīto cilvēki par pārtiku. Es zinu, ka to pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Tā ir nākotne. Tas ir vienīgais veids.
Fast food. With the fast-food industry you know, it's very competitive. I've had loads of secret papers and dealings with fast food restaurants. I know how they do it. I mean, basically they've weaned us on to these hits of sugar, salt and fat, and x, y, and z, and everyone loves them, right? So, these guys are going to be part of the solution. But we need to get the government to work with all of the fast food purveyors and the restaurant industry, and over a five, six, seven year period wean of us off the extreme amounts of fat, sugar and all the other non-food ingredients.
Ātrā ēdināšana. Ātrās ēdināšanas nozarē ir liela konkurence. Man ir bijuši kaudzēm slepenu līgumu un papīru ar ātrās ēdināšanas restorāniem. Es zinu, kā tur viss notiek. Viņi mūs praktiski ir pieradinājuši šim lielajam cukura, sāls un tauku un visu citu daudzumam. Un visiem viņi patīk. Vai ne? Tāpēc viņiem ir jābūt daļai no risinājuma. Bet mums vajag, lai valdība sadarbotos ar visu ātrās ēdināšanas nozare un tās sagādniekiem. Un piecu, sešu, septiņu gadu ilgā laika posmā atradināt mūs no milzīgajiem tauku, cukura, tauku un pārējo nepārtikas sastāvdaļu daudzuma. Tagad, atgriezīsimies pie lielajiem zīmoliem, marķēšanas.
Now, also, back to the sort of big brands: labeling, I said earlier, is an absolute farce and has got to be sorted. OK, school. Obviously, in schools, we owe it to them to make sure those 180 days of the year, from that little precious age of four, until 18, 20, 24, whatever, they need to be cooked proper, fresh food from local growers on site, OK? There needs to be a new standard of fresh, proper food for your children, yeah?
Kā jau es agrāk teicu, tas ir pilnīgs farss un tas ir jāsakārto. Labi, skola. Acīmredzot skolās, mēs viņiem esam parādā, lai viņi nodrošinātu, ka šīs 180 dienas gadā, no šī mazā mīļā četru gadu vecuma līdz 18, 20, 24, vienalga, viņi saņemtu gatavotu, kārtīgu, svaigu ēdienu no vietējo audzētāju produktiem. Vai ne? Jūsu bērniem ir nepieciešams jauns svaiga, kārtīga ēdiena standarts. Pareizi?
(Applause)
(Aplausi)
Under the circumstances, it's profoundly important that every single American child leaves school knowing how to cook 10 recipes that will save their life. Life skills.
Šādos apstākļos ir ļoti svarīgi, lai katrs amerikāņu bērns pabeidzot skolu zinātu vismaz 10 receptes, kas izglābtu viņa dzīvību. Dzīves prasmes.
(Applause)
(Aplausi)
That means that they can be students, young parents, and be able to sort of duck and dive around the basics of cooking, no matter what recession hits them next time. If you can cook, recession money doesn't matter. If you can cook, time doesn't matter. The workplace, we haven't really talked about it. You know, it's now time for corporate responsibility to really look at what they feed or make available to their staff. The staff are the moms and dads of America's children. Marissa, her father died in her hand, I think she'd be quite happy if corporate America could start feeding their staff properly. Definitely they shouldn't be left out. Let's go back to the home.
Tas nozīmē, ka viņi var būt studenti, jaunie vecāki un tajā pašā laikā arī zināt kulinārijas pamatus, neskatoties uz to, kad būs nākamā krīze. Ja tu māki gatavot, tam visam nav nozīmes. Ja tu māki gatavot, laikam nav nozīmes. Darbavieta. Par to mēs vēl īsti neesam runājuši. Ziniet, ir laiks korporatīvajai atbildībai patiešām paskatīties uz to, ko viņi dod ēst vai piedāvā saviem darbiniekiem. Šie darbinieki ir Amerikas bērnu mammas un tēti. Merisa, tēvs nomira viņas rokā, manuprāt, viņa būtu priecīga, ja korporatīvā Amerika sāktu pienācīgi ēdināt savus darbiniekus. Par viņiem pilnīgi noteikti nevajadzētu aizmirst. Atgriezīsimies atpakaļ mājās.
Now, look, if we do all this stuff, and we can, it's so achievable. You can care and be commercial. Absolutely. But the home needs to start passing on cooking again, for sure. For sure, pass it on as a philosophy. And for me, it's quite romantic, but it's about if one person teaches three people how to cook something, and they teach three of their mates, that only has to repeat itself 25 times, and that's the whole population of America. Romantic, yes, but most importantly, it's about trying to get people to realize that every one of your individual efforts makes a difference. We've got to put back what's been lost. Huntington's Kitchen. Huntington, where I made this program, we've got this prime-time program that hopefully will inspire people to really get on this change. I truly believe that change will happen. Huntington's Kitchen. I work with a community. I worked in the schools. I found local sustainable funding to get every single school in the area from the junk, onto the fresh food: six-and-a-half grand per school.
Paklau, ja mēs darām visas šīs lietas un mēs to varam tas ir ļoti sasniedzams. Tu vari reizē pelnīt un par to rūpēties. Pilnīgi noteikti. Bet mājās ir atkal jāatsāk nodot kulinārijas prasmes, no vienas paaudzes otrai. Nododiet to kā filozofiju. Un man tas ir diezgan romantiski. Bet, ja viens cilvēks iemāca trim citiem cilvēkiem kā kaut ko pagatavot, un tad viņi katrs to iemāca trim saviem draugiem, tam ir tikai jāatkārtojas 25 reizes un tie ir visi Amerikas iedzīvotāji. Romantiski, jā, bet pats svarīgākais ir, lai cilvēki saprastu, ka mūsu katra individuālie centieni var kaut ko mainīt. Mums ir jāatgūst zaudētais. Hantingtonas virtuve. Hantingtona ir vieta, kur es aizsāku šo programmu, ziniet, mums ir šī vakara programma, kas cerams iedvesmos cilvēkus patiešām piedalīties šajās pārmaiņās. Es patiesi ticu, ka tā notiks. Hantingtonas virtuve. Es strādāju ar ļaudīm. Es strādāju skolās. Es atradu vietējo, ilgtspējīgu finansējumu katrai šī apgabala skolai, lai palīdzētu tām pāriet no ātrās ēdināšanas uz svaigu pārtiku. Sešarpus tūkstoši katrai skolai.
(Applause)
(Aplausi)
That's all it takes, six-and-a-half grand per school. The Kitchen is 25 grand a month. Okay? This can do 5,000 people a year, which is 10 percent of their population, and it's people on people. You know, it's local cooks teaching local people. It's free cooking lessons, guys, in the Main Street. This is real, tangible change, real, tangible change. Around America, if we just look back now, there is plenty of wonderful things going on. There is plenty of beautiful things going on. There are angels around America doing great things in schools -- farm-to-school set-ups, garden set-ups, education -- there are amazing people doing this already. The problem is they all want to roll out what they're doing to the next school, but there's no cash. We need to recognize the experts and the angels quickly, identify them, and allow them to easily find the resource to keep rolling out what they're already doing, and doing well. Businesses of America need to support Mrs. Obama to do the things that she wants to do.
Tas ir viss, kas nepieciešams. Sešarpus tūkstoši katrai skolai. Virtuve izmaksā 25 tūkstošus mēnesī. Skaidrs? Tā var apmācīt 5,000 cilvēku gadā, kas ir 10 procenti no viņu iedzīvotājiem. Un tas ir cilvēks cilvēkam. Vietējie pavāri apmāca vietējos iedzīvotājus. Cilvēki, tās ir bezmaksas kulinārijas stundas, bezmaksas kulinārijas stundas uz galvenās ielas. Šīs ir reālas, jūtamas izmaiņas, reālas, jūtamas izmaiņas. Viscaur Amerikā, ja mēs tagad paskatāmies atpakaļ, notiek pietiekami daudz brīnišķīgu lietu. Notiek pietiekami daudz brīnišķīgu lietu. Amerikā ir enģeļi, kas skolās un izglītībā dara brīnišķīgas lietas kā skolu dārziņu veidošana. Ir apbrīnojami cilvēki, kas jau ar to nodarbojas. Problēma ir, ka viņi visi grib to ieviest arī vietējās skolās un visur citur. Bet tam nav naudas līdzekļu. Mums steidzīgi vajag atrast šos speciālistus un eņģeļus, atpazīt viņus un ļaut viņiem saņemt naudas līdzekļus, lai viņi varētu īstenot jau iesākto un darīt labas lietas. Amerikas uzņēmumiem vajag atbalstīt Obamas kundzi darīt to, ko viņa vēlas paveikt.
(Applause)
(Aplausi)
And look, I know it's weird having an English person standing here before you talking about all this. All I can say is: I care. I'm a father, and I love this country. And I believe truly, actually, that if change can be made in this country, beautiful things will happen around the world. If America does it, other people will follow. It's incredibly important.
Un, ziniet, es zinu, ka tas ir dīvaini, redzēt angli, kas stāv jums priekšā un runā par visām šīm lietām. Viss, ko es varu teikt ir - man tas rūp. Es esmu tēvs. Un es mīlu šo valsti. Un es patiešām, patiesi ticu, ka, ja šī valsts mainīsies, tad visā pasaulē notiks skaistas lietas. Ja to izdarīs Amerika, es ticu, ka citi tam sekos. Tas ir neiedomājami svarīgi. (Aplausi)
(Audience) Yeah!
(Applause)
Kad es biju Hantingtonā, mēģinot panākt pāris lietas, kad
When I was in Huntington, trying to get a few things to work when they weren't, I thought "If I had a magic wand, what would I do?" And I thought, "You know what? I'd just love to be put in front of some of the most amazing movers and shakers in America." And a month later, TED phoned me up and gave me this award. I'm here. So, my wish. Dyslexic, so I'm a bit slow. My wish is for you to help a strong, sustainable movement to educate every child about food, to inspire families to cook again, and to empower people everywhere to fight obesity.
tās nesanāca, es iedomājos, ko es darītu, ja man būtu burvju nūjiņa? Un es iedomājos, ziniet ko? Man patika, ka man deva iespēju atrasties blakus visiem šiem cilvēkiem, kas varēja kaut ko mainīt. Un mēnesi vēlāk man piezvanīja TED un pasniedza šo balvu. Es esmu šeit. Un mana vēlēšanās. Esmu dislektiķis, tāpēc nedaudz lēns. Mana vēlēšanās ir, lai jūs palīdzētu spēcīgai, ilgspējīgai kustībai izglītot ikvienu bērnu par ēdienu, iedvesmot ģimenes atkal mājās gatavot, un pamudināt cilvēkus visā pasaulē cīnīties ar aptaukošanos.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies.
(Applause continues)
(Aplausi)