Newspapers are dying for a few reasons. Readers don't want to pay for yesterday's news, and advertisers follow them. Your iPhone, your laptop, is much more handy than New York Times on Sunday. And we should save trees in the end. So it's enough to bury any industry. So, should we rather ask, "Can anything save newspapers?"
Laikraksti iznīkst vairāku iemeslu dēļ. Lasītāji negrib maksāt par vakarējām ziņām, un reklāmdevēji tiem seko. <i>iPhone</i> un klēpjdators svētdienās ir daudz parocīgāks nekā <i>New York Times</i>. Un galu galā mums taču jāglābj koki. Ar to ir gana, lai pazudinātu jebkuru nozari. Varbūt drīzāk vajadzētu jautāt: „Vai kaut kas var glābt laikrakstus?”
There are several scenarios for the future newspaper. Some people say it should be free; it should be tabloid, or even smaller: A4; it should be local, run by communities, or niche, for some smaller groups like business -- but then it's not free; it's very expensive. It should be opinion-driven; less news, more views. And we'd rather read it during breakfast, because later we listen to radio in a car, check your mail at work and in the evening you watch TV. Sounds nice, but this can only buy time. Because in the long run, I think there is no reason, no practical reason for newspapers to survive.
Nākotnes laikrakstam ir vairāki scenāriji. Daži saka, ka tam jābūt bezmaksas; tam jābūt tabloīda vai pat vēl mazākā – A4 – formātā; tam jābūt vietājam, kopienu veidotam vai nišas produktam šaurākām grupām, piemēram, biznesam, taču tad tas nebūtu bezmaksas, tas būtu ļoti dārgs. Tam jāorientējās uz viedokļiem – mazāk ziņu, vairāk viedokļu. Un mēs to labprātāk lasītu brokastu laikā, jo vēlāk auto klausāmies radio, darbā pārbaudām e-pastus un vakarā skatāmies TV. Izklausās jauki, bet tas ļauj vien novilcināt laiku. Jo ilgtermiņā, manuprāt nav iemeslu, nav praktisku iemeslu, laikrakstu izdzīvošanai.
So what can we do? (Laughter) Let me tell you my story. 20 years ago, Bonnier, Swedish publisher, started to set newspapers in the former Soviet Bloc. After a few years, they had several newspapers in central and eastern Europe. They were run by an inexperienced staff, with no visual culture, no budgets for visuals -- in many places there were not even art directors. I decided to be -- to work for them as an art director. Before, I was an architect, and my grandmother asked me once, "What are you doing for a living?" I said, "I'm designing newspapers." "What? There's nothing to design there. It's just boring letters" (Laughter) And she was right. I was very frustrated, until one day.
Ko tad mēs varam darīt? (Smiekli) Ļaujiet man padalīties ar savu stāstu. Pirms 20 gadiem <i>Bonnier</i>, zviedru izdevniecība, sāka izdot laikrakstus bijušajās Padomju bloka valstīs. Dažus gadus vēlāk viņiem bija vairāki laikraksti Centrālajā un Austrumeiropā. Tos vadīja darbinieki bez pieredzes, bez vizuālās kultūras, bez budžeta vizuālajam noformējumam; daudzviet nebija pat mākslinieciskā redaktora. Es nolēmu kļūt par viņu mākliniecisko redaktoru. Pirms tam biju bijis arhitekts, un vecmāmiņa man reiz jautāja: „Kā tu pelni iztiku?” Atbildēju, ka veidoju laikrakstu dizainu. „Ko? Tur taču nav nekā, ko veidot. Tur ir tikai garlaicīgi burti.” (Smiekli) Un viņai bija taisnība. Biju ļoti vīlies – līdz kādai dienai.
I came to London, and I've seen performance by Cirque du Soleil. And I had a revelation. I thought, "These guys took some creepy, run-down entertainment, and put it to the highest possible level of performance art." I thought "Oh my God, maybe I can do the same with these boring newspapers." And I did. We started to redesign them, one by one. The front page became our signature. It was my personal intimate channel to talk to the readers.
Es pabiju Londonā un redzēju <i>Cirque du Soleil</i> priekšnesumu. Un piedzīvoju atklāsmi. Es nodomāju: „Šie puiši ņēma vienu dīvainu, nolaistu izklaidi un pacēla to skatuves mākslas augstākajā līmenī. Ak dievs, varbūt es varu izdarīt to pašu ar garlaicīgajiem laikrakstiem.” Un es izdarīju. Mēs sākām pārveidot to dizainu – laikrakstu pa laikrakstam. Pirmā lapa kļuva par mūsu firmas zīmi.
I'm not going to tell you stories about teamwork or cooperation. My approach was very egotistic. I wanted my artistic statement, my interpretation of reality. I wanted to make posters, not newspapers. Not even magazines: posters. We were experimenting with type, with illustration, with photos. And we had fun. Soon it started to bring results. In Poland, our pages were named "Covers of the Year" three times in a row. Other examples you can see here are from Latvia, Lithuania, Estonia and central European countries.
Tas bija mans personīgais, intīmais kanāls saziņai ar lasītājiem. Es nestāstīšu par komandas darbu vai sadarbību. Mana pieeja bija ļoti egoistiska. Es gribēju paust savu māksliniecisko vēstījumu, savu realitātes interpretāciju. Es gribēju taisīt plakātus, nevis laikrakstus. Pat ne žurnālus – plakātus. Mēs eksperimentējām ar iespiedburtiem, ar ilustrācijām, ar fotogrāfijām. Un mums gāja jautri. Drīzumā sāka parādīties rezultāti. Polijā mūsu lapas trīs reizes pēc kārtas atzina par „Gada vākiem”. Citi šeit redzamie piemēri ir no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, arī no Centrāleiropas valstīm.
But it's not only about the front page. The secret is that we were treating the whole newspaper as one piece, as one composition -- like music. And music has a rhythm, has ups and downs. And design is responsible for this experience. Flipping through pages is readers experience, and I'm responsible for this experience. We treated two pages, both spreads, as a one page, because that's how readers perceive it.
Taču runa nav tikai par pirmo lapu. Noslēpums bija tajā, ka visu laikrakstu uztvērām kā vienu veselu, kā vienu kompozīciju – kā mūzikā. Un mūzikai ir ritms, tā ceļas augšup un krīt lejup. Un šo sajūtu rada dizains. Šķirstot lapas, lasītājs gūst pieredzi, un par šo pieredzi atbildīgs esmu es. Divas lapas – atvērumu – mēs uztvērām kā vienu lapu, jo tā to uztver lasītāji.
You can see some Russian pages here which got many awards on biggest infographic competition in Spain. But the real award came from Society for Newspaper Design. Just a year after redesigning this newspaper in Poland, they name it the World's Best-Designed Newspaper. And two years later, the same award came to Estonia. Isn't amazing?
Lūk, dažas krievu laikrakstu lapas, kas saņēma vairākus apbalvojumus infografiku konkursā Spānijā. Taču visīstākā balva nāca no Laikrakstu dizaina savienības. Tikai gadu pēc šī poļu laikraksta dizaina pārveidošanas viņi to pasludināja par pasaules labāko laikraksta dizainu. Un divus gadus vēlāk šo pašu apbalvojumu saņēma Igaunija. Vai nav lieliski? [Nē.]
What really makes it amazing: that the circulation of these newspapers were growing too. Just some examples: in Russia, plus 11 after one year, plus 29 after three years of the redesign. Same in Poland: plus 13, up to 35 percent raise of circulation after three years. You can see on a graph, after years of stagnation, the paper started to grow, just after redesign. But the real hit was in Bulgaria. And that is really amazing.
Kas patiešām ir lieliski – pieauga arī šo laikrakstu tirāžas. Tikai daži piemēri. Krievijā pēc gada plus 11 procenti, plus 29 procenti trīs gadus pēc dizaina pārveidošanas. Polijā tāpat – plus 13, līdz pat 35 procentu pieaugumam trīs gadus vēlāk. Grafikā redzams, ka pēc gadiem ilgas stagnēšanas laikrakstu tirāžas sāka pieaugt tūlīt pēc dizaina maiņas. Bet vissatriecošākais rezultāts bija Bulgārijā. Un tas patiešām ir lieliski.
Did design do this? Design was just a part of the process. And the process we made was not about changing the look, it was about improving the product completely. I took an architectural rule about function and form and translated it into newspaper content and design. And I put strategy at the top of it. So first you ask a big question: why we do it? What is the goal? Then we adjust the content accordingly. And then, usually after two months, we start designing. My bosses, in the beginning, were very surprised. Why am I asking all of these business questions, instead of just showing them pages? But soon they realized that this is the new role of designer: to be in this process from the very beginning to the very end.
Vai to paveica dizains? Dizains bija tikai procesa daļa. Un procesa mērķis nebija tikai mainīt izskatu, tas bija pilnībā uzlabot produktu. Es ņēmu arhitektūras likumu par funkciju un formu un pārvērtu to laikraksta saturā un dizainā. Un visam pa virsu stratēģija. Vispirms mēs jautājām, kāpēc to darām, kāds ir mūsu mērķis. Tad atbilstoši pielāgojam saturu. Parasti divus mēnešus vēlāk mēs sākam pārveidot dizainu. Mani priekšnieki sākumā bija ļoti pārsteigti. Kāpēc es uzdodu visus šos biznesa jautājumus, nevis vienkārši parādu viņiem lapas? Bet drīz vien viņi saprata, ka tas ir dizainera uzdevums – būt šajā procesā no paša sākuma līdz pašām beigām.
So what is the lesson behind it? The first lesson is about that design can change not just your product. It can change your workflow -- actually, it can change everything in your company; it can turn your company upside down. It can even change you. And who's responsible? Designers. Give power to designers. (Applause) But the second is even more important. You can live in a small poor country, like me. You can work for a small company, in a boring branch. You can have no budgets, no people -- but still can put your work to the highest possible level. And everybody can do it. You just need inspiration, vision and determination. And you need to remember that to be good is not enough.
Kādu tad mācību no tā varam gūt? Pirmā mācība vēsta, ka dizains var mainīt ne tikai produktu. Tas var mainīt darbu plūsmu, patiesībā tas uzņēmumā var mainīt visu. Tas var apgriezt uzņēmumu kājām gaisā. Tas var mainīt pat jūs. Un kurš par to atbildīgs? Dizaineri. Ļaujiet rīkoties dizaineriem! (Smiekli) (Aplausi) Bet vēl svarīgāka ir otrā mācība. Jūs varat dzīvot mazā, nabadzīgā valstī kā es. Varat strādāt mazā uzņēmumā, garlaicīgā nozarē. Jums var nebūt budžeta, cilvēku, bet savu darbu jūs joprojām varat paveikt visaugstākajā līmenī. Un to var ikviens. Ir vajadzīga iedvesma, redzējums un apņēmība. Un jāatceras, ka ar labi nepietiek.
Thank you.
Paldies.