When I was little, I thought my country was the best on the planet. And I grew up singing a song called "Nothing To Envy." And I was very proud. In school, we spent a lot of time studying the history of Kim Il-Sung, but we never learned much about the outside world, except that America, South Korea, Japan are the enemies. Although I often wondered about the outside world, I thought I would spend my entire life in North Korea, until everything suddenly changed.
Kad biju maza, es domāju, ka mana valsts ir labākā visā pasaulē. Un es uzaugu, dziedot dziesmu "Mums pasaulē nav, ko apskaust." Un es ļoti lepojos. Skolā es veltīju daudz laika studijām par Kimu Irsenu, bet mēs neko daudz neapguvām par pasauli ārpusē, izņemot to, ka Amerika, Dienvidkoreja un Japāna ir ienaidnieki. Kaut arī es bieži prātoju par ārpasauli, es domāju, ka visu dzīvi nodzīvošu Ziemeļkorejā, līdz pēkšņi viss mainījās.
When I was seven years old, I saw my first public execution. But I thought my life in North Korea was normal. My family was not poor, and myself, I had never experienced hunger.
Kad man bija septiņi gadi, es pirmo reizi redzēju publisku nāvessoda izpildi. Bet es domāju, ka mana dzīve Ziemeļkorejā bija normāla. Mana ģimene nebija nabadzīga, un es pati nekad nebiju cietusi badu.
But one day, in 1995, my mom brought home a letter from a coworker's sister. It read, "When you read this, our five family members will not exist in this world, because we haven't eaten for the past three weeks. We are lying on the floor together, and our bodies are so weak, we are waiting to die."
Bet kādu dienu 1995. gadā, mana māte pārnesa mājās vēstuli no darbabiedres māsas. Tajā bija teikts: "Kad jūs šo lasīsiet, mūsu piecu cilvēku ģimenes vairs šajā pasaulē nebūs, jo mēs neesam ēduši pēdējās trīs nedēļas. Mēs visi guļam uz grīdas, un mūsu ķermeņi ir tik vāji, ka mēs gaidām nāvi."
I was so shocked. This was the first time I heard that people in my country were suffering. Soon after, when I was walking past a train station, I saw something terrible that to this day I can't erase from my memory. A lifeless woman was lying on the ground, while an emaciated child in her arms just stared helplessly at his mother's face. But nobody helped them, because they were so focused on taking care of themselves and their families.
Es biju ļoti satriekta. Toreiz es pirmo reizi dzirdēju, ka cilvēki manā valstī cieš. Drīz pēc tam, ejot garām vilciena stacijai, es redzēju ko tik šausmīgu, ka līdz pat šai dienai to nespēju aizmirst. Mirusi sieviete gulēja uz zemes, un novārdzis bērns viņas apskāvienos bezpalīdzīgi vērās mātes sejā. Bet neviens viņiem nepalīdzēja, jo visi bija aizņemti ar rūpēm par sevi un savu ģimeni.
A huge famine hit North Korea in the mid-1990s. Ultimately, more than a million North Koreans died during the famine, and many only survived by eating grass, bugs and tree bark. Power outages also became more and more frequent, so everything around me was completely dark at night, except for the sea of lights in China, just across the river from my home. I always wondered why they had lights, but we didn't. This is a satellite picture showing North Korea at night, compared to neighbors.
Milzīgs bads piemeklēja Ziemeļkoreju 1990. gadu vidū. Tā rezultātā no bada mira vairāk nekā miljons ziemeļkorejiešu, un daudzi izdzīvoja tikai tādēļ, ka ēda zāli, kukaiņus un koku mizu. Elektrības piegādes pārrāvumi arī kļuva arvien biežāki, tāpēc naktī man apkārt viss bija pilnīgi tumšs, izņemot gaismas jūru Ķīnas pusē, kas bija turpat pāri upei no manas mājas. Es allaž prātoju, kāpēc viņiem bija gaisma, bet mums ne. Šajā satelītattēlā redzama Ziemeļkoreja naktī, salīdzinot ar kaimiņvalstīm.
This is the Amnok River, which serves as a part of the border between North Korea and China. As you can see, the river can be very narrow at certain points, allowing North Koreans to secretly cross. But many die. Sometimes, I saw dead bodies floating down the river. I can't reveal many details about how I left North Korea, but I only can say that during the ugly years of the famine, I was sent to China to live with distant relatives. But I only thought that I would be separated from my family for a short time. I could have never imagined that it would take 14 years to live together.
Šī upe ir Amnokgana, kas ir daļa no robežas starp Ziemeļkoreju un Ķīnu. Kā redzat, upe dažviet ir ļoti šaura, kas ļauj ziemeļkorejiešiem slepus to šķērsot. Bet daudzi iet bojā. Dažreiz es redzēju līķus peldam lejup pa straumi. Es nevaru neko daudz izpaust par to, kā es pametu Ziemeļkoreju, varu tikai minēt to, ka briesmīgajos bada gados mani nosūtīja uz Ķīnu dzīvot pie attāliem radiem. Bet es domāju, ka no ģimenes būšu šķirta tikai īsu laiku. Es nevarēju iedomāties, ka atkal kopā dzīvosim tikai pēc 14 gadiem.
In China, it was hard living as a young girl without my family. I had no idea what life was going to be like as a North Korean refugee. But I soon learned it's not only extremely difficult, it's also very dangerous, since North Korean refugees are considered in China as illegal migrants. So I was living in constant fear that my identity could be revealed, and I would be repatriated to a horrible fate, back in North Korea.
Ķīnā man kā jaunai meitenei bez ģimenes dzīve bija grūta. Man nebija ne jausmas, kas mani kā ziemeļkorejiešu bēgli sagaida. Bet drīz es sapratu, ka tas ir ne tikai ārkārtīgi grūti, bet arī ļoti bīstami, jo ziemeļkorejiešu bēgļus Ķīna uzskata par nelegāliem imigrantiem. Tā es dzīvoju pastāvīgās bailēs, ka manu identitāti atklās un mani repatriēs uz Ziemeļkoreju, kur mani gaidīs šausmīgs liktenis.
One day, my worst nightmare came true, when I was caught by the Chinese police, and brought to the police station for interrogation. Someone had accused me of being North Korean, so they tested my Chinese language abilities, and asked me tons of questions. I was so scared. I thought my heart was going to explode. If anything seemed unnatural, I could be imprisoned and repatriated. I thought my life was over. But I managed to control all the emotions inside me, and answer the questions. After they finished questioning me, one official said to another, "This was a false report. She's not North Korean." And they let me go. It was a miracle.
Kādu dienu mans ļaunākais murgs piepildījās – mani noķēra Ķīnas policija un aizveda uz policijas iecirkni nopratināšanai. Kāds bija nosūdzējis, ka esmu ziemeļkorejiete, tāpēc viņi pārbaudīja manu ķīniešu valodas prasmi un uzdeva milzum daudz jautājumu. Es biju pārbijusies. Es domāju, ka mana sirds pārsprāgs. Ja kaut kas šķistu nedabisks, mani ieslodzītu un repatriētu. Es domāju, ka mana dzīve ir galā. Bet man izdevās apvaldīt savas emocijas un atbildēt uz jautājumiem. Pēc iztaujāšanas viens no policistiem teica kādam citam: "Šis ir viltus ziņojums. Viņa nav ziemeļkorejiete." Un viņi atlaida mani. Tas bija brīnums.
Some North Koreans in China seek asylum in foreign embassies. But many can be caught by the Chinese police, and repatriated. These girls were so lucky. Even though they were caught, they were eventually released, after heavy international pressure. These North Koreans were not so lucky. Every year, countless North Koreans are caught in China and repatriated to North Korea, where they can be tortured, imprisoned, or publicly executed.
Daži ziemeļkorejieši meklē patvērumu ārzemju vēstniecībās Ķīnā. Bet daudzus noķer Ķīnas policija un repatriē. Šīm meitenēm smaidīja veiksme. Kaut arī viņas noķēra, vēlāk viņas atbrīvoja pēc spēcīga starptautiskā spiediena. Šiem ziemeļkorejiešiem tik ļoti nepaveicās. Katru gadu Ķīnā notver milzīgu skaitu ziemeļkorejiešu un repatriē uz Ziemeļkoreju, kur viņus var spīdzināt, ieslodzīt vai publiski sodīt ar nāvi.
Even though I was really fortunate to get out, many other North Koreans have not been so lucky. It's tragic that North Koreans have to hide their identities and struggle so hard just to survive. Even after learning a new language and getting a job, their whole world can be turned upside down in an instant. That's why, after 10 years of hiding my identity, I decided to risk going to South Korea. And I started a new life yet again.
Kaut arī man laimējās izkļūt ārā, daudzi citi ziemeļkorejieši šādu veiksmi nepiedzīvo. Ir traģiski, ka ziemeļkorejiešiem jāslēpj sava identitāte un smagi jācīnās par izdzīvošanu. Pat iemācoties jaunu valodu un iestājoties darbā, viņu pasaule vienā mirklī var apgriezties kājām gaisā. Tāpēc pēc desmit gadu identitātes slēpšanas, es nolēmu riskēt un doties uz Dienvidkoreju. Un es atkal sāku jaunu dzīvi.
Settling down in South Korea was a lot more challenging than I had expected. English was so important in South Korea, so I had to start learning my third language. Also, I realized there was a wide gap between North and South. We are all Korean, but inside, we have become very different, due to 67 years of division. I even went through an identity crisis. Am I South Korean or North Korean? Where am I from? Who am I? Suddenly, there was no country I could proudly call my own.
Dzīves uzsākšana Dienvidkorejā bija daudz grūtāka, nekā biju gaidījusi. Dienvidkorejā ļoti svarīga bija angļu valoda, tāpēc man bija jāsāk mācīties trešā valoda. Es arī sapratu, ka starp dienvidiem un ziemeļiem pastāv liela plaisa. Mēs visi esam korejieši, bet iekšēji esam kļuvuši ļoti dažādi 67 šķirtības gadu laikā. Mani pat piemeklēja identitātes krīze. Vai es esmu dienvidkorejiete vai tomēr ziemeļkorejiete? No kurienes es esmu? Kas es esmu? Pēkšņi nebija vairs zemes, ko es ar lepnumu varētu dēvēt par savējo.
Even though adjusting to life in South Korea was not easy, I made a plan -- I started studying for the university entrance exam.
Kaut arī pierast pie dzīves Dienvidkorejā nebija viegli, es izveidoju plānu un sāku gatavoties universitātes iestājeksāmeniem.
Just as I was starting to get used to my new life, I received a shocking phone call. The North Korean authorities intercepted some money that I sent to my family, and, as a punishment, my family was going to be forcibly removed to a desolate location in the countryside. They had to get out quickly. So I started planning how to help them escape.
Kad sāku aprast ar savu jauno dzīvi, es saņēmu šokējošu telefona zvanu. Ziemeļkorejas varasiestādes bija pārtvērušas naudu, ko sūtīju savai ģimenei, un par sodu manu ģimeni piespiedu kārtā pārcels uz kādu attālu lauku novadu. Viņiem steidzami bija jābēg. Tāpēc es sāku plānot, kā palīdzēt viņiem izbēgt.
North Koreans have to travel incredible distances on the path to freedom. It's almost impossible to cross the border between North Korea and South Korea. So, ironically, I took a flight back to China and headed toward the North Korean border. Since my family couldn't speak Chinese, I had to guide them somehow through more than 2,000 miles in China, and then into Southeast Asia. The journey by bus took one week, and we were almost caught several times. One time, our bus was stopped and boarded by a Chinese police officer. He took everyone's I.D. cards, and he started asking them questions. Since my family couldn't understand Chinese, I thought my family was going to be arrested. As the Chinese officer approached my family, I impulsively stood up, and I told him that these are deaf and dumb people that I was chaperoning. He looked at me suspiciously, but luckily, he believed me.
Ziemeļkorejiešiem ir jāmēro neticami gari attālumi ceļā uz brīvību. Ir gandrīz neiespējami šķērsot robežu starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Tāpēc ironiskā kārtā es lidoju atpakaļ uz Ķīnu un devos uz Ziemeļkorejas robežu. Mana ģimene neprata ķīniešu valodu, tāpēc man viņi kaut kā bija jāpavada pa vairāk nekā 3000 kilometru garo ceļu cauri Ķīnai un Dienvidaustrumāzijai. Ceļš ar autobusu aizņēma nedēļu, un mūs gandrīz notvēra vairākas reizes. Vienreiz mūsu autobusu apturēja un pārbaudīja kāds ķīniešu policists. Viņš savāca visas identitātes kartes un sāka iztaujāt. Tā kā mana ģimene neprata ķīniešu valodu, es domāju, ka viņus arestēs. Kad ķīniešu policists viņiem tuvojās, es pēkšņi piecēlos un viņam teicu, ka šie ir kurlmēmi cilvēki, ko es pavadu. Viņš ar aizdomām palūkojās manī, bet par laimi noticēja.
We made it all the way to the border of Laos. But I had to spend almost all my money to bribe the border guards in Laos. But even after we got past the border, my family was arrested and jailed for illegal border crossing. After I paid the fine and bribe, my family was released in one month. But soon after, my family was arrested and jailed again, in the capital of Laos.
Mēs tikām līdz Laosas robežai. Bet man bija jāiztērē gandrīz visa nauda, lai piekukuļotu Laosas robežsargus. Bet pat tad, kad bijām tikuši pāri robežai, manu ģimeni arestēja un ieslodzīja par nelegālu robežas šķērsošanu. Kad biju samaksājusi soda naudu un kukuli, viņus pēc mēneša atbrīvoja. Bet drīz vien viņus arestēja atkal Laosas galvaspilsētā.
This was one of the lowest points in my life. I did everything to get my family to freedom, and we came so close, but my family was thrown in jail, just a short distance from the South Korean embassy. I went back and forth between the immigration office and the police station, desperately trying to get my family out. but I didn't have enough money to pay a bribe or fine anymore. I lost all hope.
Tas bija viens no manas dzīves grūtākajiem brīžiem. Es biju darījusi visu, lai mana ģimene izkļūtu brīvībā, un mēs bijām tik tuvu, bet viņus ieslodzīja cietumā, pavisam netālu no Dienvidkorejas vēstniecības. Es staigāju turp un atpakaļ starp imigrācijas iestādi un policijas iecirkni, izmisīgi cenšoties dabūt viņus ārā, bet man vairs nebija naudas kukulim un soda naudai. Es zaudēju visas cerības.
At that moment, I heard one man's voice ask me, "What's wrong?" I was so surprised that a total stranger cared enough to ask. In my broken English, and with a dictionary, I explained the situation, and without hesitating, the man went to the ATM, and he paid the rest of the money for my family, and two other North Koreans to get out of jail.
Tajā brīdī es izdzirdēju kāda vīrieša balsi: "Kas noticis?" Es biju pārsteigta, ka pilnīgi svešam cilvēkam nebija vienalga. Lauzītā angļu valodā un ar vārdnīcas palīdzību es izskaidroju situāciju, un vīrietis nevilcinoties devās uz bankomātu un samaksāja atlikušo naudu par manu ģimeni un diviem citiem ziemeļkorejiešiem, lai izkļūtu no apcietinājuma.
I thanked him with all my heart, and I asked him, "Why are you helping me?"
Es no visas sirds pateicos viņam un jautāju: "Kāpēc jūs man palīdzat?"
"I'm not helping you," he said. "I'm helping the North Korean people."
"Es nepalīdzu jums," viņš teica. "Es palīdzu ziemeļkorejiešu tautai."
I realized that this was a symbolic moment in my life. The kind stranger symbolized new hope for me and the North Korean people, when we needed it most. And he showed me that the kindness of strangers and the support of the international community are truly the rays of hope we North Korean people need.
Es sapratu, ka šis ir simbolisks brīdis manā dzīvē. Laipnais svešinieks simbolizēja jaunu cerību man un ziemeļkorejiešiem, kad mums to visvairāk vajadzēja. Un viņš man parādīja, ka svešinieku laipnība un starptautiskās sabiedrības atbalsts patiešām ir cerību stars, kas mums, ziemeļkorejiešiem, vajadzīgs.
Eventually, after our long journey, my family and I were reunited in South Korea. But getting to freedom is only half the battle. Many North Koreans are separated from their families, and when they arrive in a new country, they start with little or no money. So we can benefit from the international community for education, English language training, job training, and more. We can also act as a bridge between the people inside North Korea and the outside world. Because many of us stay in contact with family members still inside, and we send information and money that is helping to change North Korea from inside.
Visbeidzot pēc ilgā ceļojuma mana ģimene atkal bija kopā Dienvidkorejā. Bet nokļūšana brīvībā ir tikai pusceļš. Daudzi ziemeļkorejieši ir šķirti no ģimenēm, un, ierodoties citā valstī, dzīvi uzsāk bez naudas vai gandrīz bez tās. Tāpēc starptautiskā sabiedrība var palīdzēt mums ar izglītību, angļu valodas apmācību, darba apmācību un tā tālāk. Mēs arī varam kalpot par tiltu starp cilvēkiem Ziemeļkorejā un ārpasauli. Jo daudzi no mums uztur saikni ar tur palikušajiem ģimenes locekļiem, un mēs sūtam informāciju un naudu, kas palīdz mainīt Ziemeļkoreju no iekšienes.
I've been so lucky, received so much help and inspiration in my life, so I want to help give aspiring North Koreans a chance to prosper with international support. I'm confident that you will see more and more North Koreans succeeding all over the world, including the TED stage.
Man ir veicies, jo dzīvē esmu saņēmusi daudz palīdzības un iedvesmas. Tāpēc es vēlos sniegt centīgiem ziemeļkorejiešiem iespēju gūt panākumus ar starptautisku atbalstu. Esmu pārliecināta, ka redzēsiet arvien vairāk ziemeļkorejiešu, kas gūst panākumus visā pasaulē, ieskaitot TED skatuvi.
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)