For a long time, there was me, and my body. Me was composed of stories, of cravings, of strivings, of desires of the future. Me was trying not to be an outcome of my violent past, but the separation that had already occurred between me and my body was a pretty significant outcome. Me was always trying to become something, somebody. Me only existed in the trying. My body was often in the way.
Ilgu laiku biju es un mans ķermenis. Es biju veidota no stāstiem, no alkām, no cenšanās, no nākotnes sapņiem. Es centos nebūt savas vardarbīgās pagātnes rezultāts, bet atšķirtība, kas jau bija parādījusies starp mani un manu ķermeni, bija diezgan pamanāms iznākums. Es vienmēr centos kļūt par kaut ko, par kādu. Es eksistēju vienīgi centībā. Mans ķermenis bieži bija ceļā.
Me was a floating head. For years, I actually only wore hats. It was a way of keeping my head attached. It was a way of locating myself. I worried that [if] I took my hat off I wouldn't be here anymore. I actually had a therapist who once said to me, "Eve, you've been coming here for two years, and, to be honest, it never occurred to me that you had a body." All this time I lived in the city because, to be honest, I was afraid of trees. I never had babies because heads cannot give birth. Babies actually don't come out of your mouth.
Es biju nepastāvīga galva. Gadiem ilgi es patiesībā valkāju tikai cepures. Tas bija veids, kā manai galvai palikt klāt. Tas bija veids, kā atrast sevi. Es raizējos, ka tad, kad noņemšu cepuri, es vairs te neatradīšos. Man patiesībā bija terapeits, kurš vienreiz man teica, "Eva, tu šeit ierodies jau divus gadus, un, atklāti sakot, es nekad neesmu pamanījis, ka tev ir ķermenis." Visu šo laiku es dzīvoju pilsētā, jo, atklāti sakot, man bija bail no kokiem. Man nebija bērnu, jo galvas nevar dzemdēt. Bērni patiesībā nenāk ārā pa tavu muti.
As I had no reference point for my body, I began to ask other women about their bodies -- in particular, their vaginas, because I thought vaginas were kind of important. This led to me writing "The Vagina Monologues," which led to me obsessively and incessantly talking about vaginas everywhere I could. I did this in front of many strangers. One night on stage, I actually entered my vagina. It was an ecstatic experience. It scared me, it energized me, and then I became a driven person, a driven vagina.
Tā kā manam ķermenim nebija atbalsta punkta, es sāku jautāt citām sievietēm par viņu ķermeņiem -- konkrētāk, par viņu makstīm, jo es domāju, ka makstis bija savā ziņā svarīgas. Tas mani noveda pie "Vagīnas monologu" rakstīšanas, kas noveda pie tā, ka visur, kur varēju, es pārņemta un vienā laidā runāju par makstīm. Es to darīju daudzu svešinieku klātbūtnē. Kādu vakaru uz skatuves es patiesībā iegāju savā makstī. Tā bija ekstātiska pieredze. Tas biedēja mani, tas uzmundrināja mani, un tad es kļuvu par motivētu cilvēku, maksts motivētu.
I began to see my body like a thing, a thing that could move fast, like a thing that could accomplish other things, many things, all at once. I began to see my body like an iPad or a car. I would drive it and demand things from it. It had no limits. It was invincible. It was to be conquered and mastered like the Earth herself. I didn't heed it; no, I organized it and I directed it. I didn't have patience for my body; I snapped it into shape. I was greedy. I took more than my body had to offer. If I was tired, I drank more espressos. If I was afraid, I went to more dangerous places.
Es sāku redzēt savu ķermeni kā lietu, lietu, kas var ātri pārvietoties, kā lietu, kas var paveikt citas lietas, daudzas lietas vienlaicīgi. Es sāku redzēt savu ķermeni kā iPodu vai kā mašīnu. Es spēju to vadīt un pieprasīt no tā lietas. Tam nebija robežu. Tas bija neuzvarams. To bija jāiekaro un jāvada kā pašu Zemi. Es tam nepievērsu uzmanību; nē, es to organizēju un vadīju. Man nebija pacietības priekš sava ķermeņa; es no tam izveidoju formu. Es biju alkatīga. Es paņēmu vairāk, nekā manam ķermenim bija ko piedāvāt. Ja es biju nogurusi, es dzēru vairāk espresso. Ja man bija bail, es devos uz vēl bīstamākām vietām.
Oh sure, sure, I had moments of appreciation of my body, the way an abusive parent can sometimes have a moment of kindness. My father was really kind to me on my 16th birthday, for example. I heard people murmur from time to time that I should love my body, so I learned how to do this. I was a vegetarian, I was sober, I didn't smoke. But all that was just a more sophisticated way to manipulate my body -- a further disassociation, like planting a vegetable field on a freeway.
Protams, protams, bija brīži, kad novērtēju savu ķermeni, veidā, kādā rupjam vecākam reizēm var būt laipnības brīži. Mans tēvs bija ļoti labs pret mani manā 16. dzimšanas dienā, piemēram. Es dzirdēju cilvēkus murminot laiku pa laikam, ka man vajadzētu mīlēt savu ķermeni, tāpēc es iemācījos, kā to izdarīt. Es biju veģetāriete, es nedzēru, nesmēķēju. Bet tas viss bija tikai nedaudz izsmalcinātāks veids, lai manipulētu savu ķermeni -- tālāka atsvešināšanās, kā sējot dārzeņu lauku uz automaģistrāles.
As a result of me talking so much about my vagina, many women started to tell me about theirs -- their stories about their bodies. Actually, these stories compelled me around the world, and I've been to over 60 countries. I heard thousands of stories, and I have to tell you, there was always this moment where the women shared with me that particular moment when she separated from her body -- when she left home. I heard about women being molested in their beds, flogged in their burqas, left for dead in parking lots, acid burned in their kitchens. Some women became quiet and disappeared. Other women became mad, driven machines like me.
Man tik daudz runājot par savu maksti, daudzas sievietes sāka stāstīt par savējām -- savus stāstus par viņu ķermeņiem. Patiesībā šie stāsti piespieda mani ceļot pa pasauli, un es esmu vairāk kā 60 valstīs. Es dzirdēju tūkstošiem stāstu. Un man jums jāsaka, ka vienmēr šis bija brīdis, kad sievietes dalījās ar mani ar šo īpašo brīdi, kad viņas atdalījās no sava ķermeņa -- kad viņas pameta mājas. Es dzirdēju par sievietēm, kurām uzmācās viņu gultās, kuras tika sistas savās burkās (islama sieviešu tērps), un tika atstātas, lai nomirtu stāvvietās, kuras tika apdedzinātas ar skābi savās virtuvēs. Dažas sievietes kļuva klusas un pazuda. Citas sievietes kļuva trakas, vadāmas mašīnas kā es.
In the middle of my traveling, I turned 40 and I began to hate my body, which was actually progress, because at least my body existed enough to hate it. Well my stomach -- it was my stomach I hated. It was proof that I had not measured up, that I was old and not fabulous and not perfect or able to fit into the predetermined corporate image in shape. My stomach was proof that I had failed, that it had failed me, that it was broken. My life became about getting rid of it and obsessing about getting rid of it. In fact, it became so extreme I wrote a play about it. But the more I talked about it, the more objectified and fragmented my body became. It became entertainment; it became a new kind of commodity, something I was selling.
Sava ceļojuma vidū man palika 40 gadi un es sāku ienīst savu ķermeni, kas patiesībā bija progress, jo vismaz mans ķermenis eksistēja pietiekami, lai to ienīstu. Mans vēders -- tas, ko es ienīdu, bija mans vēders. Tas bija pierādījums, ka es nebiju pakāpusies augstāk, ka es biju veca un nebiju lieliska un arī ne perfekta, vai spējīga iekļauties formas noteiktajā kopīgajā attēlā. Mans vēders bija pierādījums, ka es cietu neveiksmi, ka tas mani izgāza, ka tas bija beigts. Mana dzīve kļuva par cenšanos tikt no tā vaļā un par apsēstību no cenšanās tikt no tā vaļā. Patiesībā, tas kļuva tik ekstrēmi, ka es par to uzrakstīju lugu. Bet jo vairāk es par to runāju, jo objektīvāks un sadrumstalotāks mans ķermenis kļuva. Tas kļuva par izklaidi; tas kļuva par jauna veida preci, par kaut ko, ko es pārdevu.
Then I went somewhere else. I went outside what I thought I knew. I went to the Democratic Republic of Congo. And I heard stories that shattered all the other stories. I heard stories that got inside my body. I heard about a little girl who couldn't stop peeing on herself because so many grown soldiers had shoved themselves inside her. I heard an 80-year-old woman whose legs were broken and pulled out of her sockets and twisted up on her head as the soldiers raped her like that. There are thousands of these stories, and many of the women had holes in their bodies -- holes, fistula -- that were the violation of war -- holes in the fabric of their souls. These stories saturated my cells and nerves, and to be honest, I stopped sleeping for three years.
Tad es devos uz citurieni. Es devos ārā no tā, ko, es domāju, ka pazinu. Es devos uz Kongo Demokrātisko Republiku. Un es dzirdēju stāstus, kas sagrāva visus pārējos stāstus. Es dzirdēju stāstus, kas iekļuva mana ķermeņa iekšpusē. Es dzirdēju par mazu meiteni, kura nevarēja beigt čurāt sev virsū, jo tik daudzi pieauguši karavīri bija iegrūduši sevi viņā. Es dzirdēju 80 gadus vecu sievieti, kuras kājas bija salauztas un izrautas no vietām, un pielauztas pie viņas galvas, jo viņu tādā veidā izvaroja karavīri. Ir tūkstošiem šādu stāstu. Un daudzām sievietēm bija caurumi uz ķermeņa -- caurumi, fistulas -- kas bija kara vardarbība -- caurumi viņu dvēseļu materiālā. Šie stāsti piepildīja manas šūnas un nervus. Un atklāti sakot, es negulēju trīs gadus.
All the stories began to bleed together. The raping of the Earth, the pillaging of minerals, the destruction of vaginas -- none of these were separate anymore from each other or me. Militias were raping six-month-old babies so that countries far away could get access to gold and coltan for their iPhones and computers. My body had not only become a driven machine, but it was responsible now for destroying other women's bodies in its mad quest to make more machines to support the speed and efficiency of my machine.
Visi stāsti kopā sāka asiņot. Zemes izpostīšana, minerālu izlaupīšana, makstu iznīcināšana -- neviens no šiem vairs nebija atdalāms viens no otra vai manis. Milicija izvaroja sešus mēnešus vecus bērnus, lai tām tālajām valstīm būtu pieeja zeltam un koltānam viņu iPhone un datoriem. Mans ķermenis ne tikai kļuva par vadāmu mašīnu, bet tas bija atbildīgs par citu sieviešu ķermeņu iznīcināšanu trakajā vēlmē ražot vairāk mašīnu, lai atbalstītu manas mašīnas ātrumu un efektivitāti.
Then I got cancer -- or I found out I had cancer. It arrived like a speeding bird smashing into a windowpane. Suddenly, I had a body, a body that was pricked and poked and punctured, a body that was cut wide open, a body that had organs removed and transported and rearranged and reconstructed, a body that was scanned and had tubes shoved down it, a body that was burning from chemicals. Cancer exploded the wall of my disconnection. I suddenly understood that the crisis in my body was the crisis in the world, and it wasn't happening later, it was happening now.
Tad es saslimu ar vēzi -- vai arī es noskaidroju, ka man ir vēzis. Tas uzradās kā steidzīgs putns, ietriecoties loga rūtī. Pēkšņi man bija ķermenis, ķermenis, kas tika durts, un bakstīts, un pārdurts, ķermenis, kas tika atgriezts plaši vaļā, ķermenis, kam tika izņemti orgāni, tie tika pārvietoti, un pārkārtoti, un atjaunoti, ķermenis, kas tika skanēts, un kurā parādījās caurulītes, ķermenis, kas dega no ķīmiskiem līdzekļiem. Vēzis uzspridzināja manas nesaistības sienu. Pēkšņi es sapratu, ka krīze manā ķermenī bija krīze pasaulē, un tā nenotika vēlāk, tā notika tagad.
Suddenly, my cancer was a cancer that was everywhere, the cancer of cruelty, the cancer of greed, the cancer that gets inside people who live down the streets from chemical plants -- and they're usually poor -- the cancer inside the coal miner's lungs, the cancer of stress for not achieving enough, the cancer of buried trauma, the cancer in caged chickens and polluted fish, the cancer in women's uteruses from being raped, the cancer that is everywhere from our carelessness.
Pēkšņi mans vēzis bija vēzis, kas bija visur, cietsirdības vēzis, alkatības vēzis, vēzis, kas iekļūst cilvēkos, kuri dzīvo uz ielām, no ķīmisko rūpnīcu tuvumā -- un viņi parasti ir nabadzīgi -- vēzis ogļrača plaušās, vēzis no stresa par to, ka nesasniedz pietiekami, vēzis no iekšējas traumas, vēzis ieslodzītos cāļos un piesārņotās zivīs, vēzis sieviešu dzemdēs no izvarošanas, vēzis, kas ir visur no mūsu vieglprātības.
In his new and visionary book, "New Self, New World," the writer Philip Shepherd says, "If you are divided from your body, you are also divided from the body of the world, which then appears to be other than you or separate from you, rather than the living continuum to which you belong." Before cancer, the world was something other. It was as if I was living in a stagnant pool and cancer dynamited the boulder that was separating me from the larger sea. Now I am swimming in it. Now I lay down in the grass and I rub my body in it, and I love the mud on my legs and feet. Now I make a daily pilgrimage to visit a particular weeping willow by the Seine, and I hunger for the green fields in the bush outside Bukavu. And when it rains hard rain, I scream and I run in circles.
Savā jaunajā un iedomu grāmatā "Jauns es, jauna pasaule" rakstnieks Filips Šeperds saka, "Ja tu esi atdalīts no sava ķermeņa, tu esi arī atdalīts no pasaules ķermeņa, kurš tad parādās citāds nekā tu, vai atdalīts no tevis, drīzāk kā dzīvojoša nepārtrauktība, kurai tu piederi." Pirms vēža pasaule bija citāda. Bija tā, it kā es dzīvotu stāvošā dīķī un vēzis uzspridzināja laukakmeni, kas atdalīja mani no lielākas jūras. Tagad es tajā peldu. Tagad es atguļos zālē un iegremdēju savu ķermeni tajā, un es mīlu dubļus uz savām kājām un pēdām. Tagad es veicu ikdienas svētceļojumu, lai apmeklētu kādu sēru vītolu pie Seines upes, un es ilgojos pēc zaļajiem laukiem krūmājos ārpus Bukavu. Un kad stipri līst, es kliedzu un skrienu apļus.
I know that everything is connected, and the scar that runs the length of my torso is the markings of the earthquake. And I am there with the three million in the streets of Port-au-Prince. And the fire that burned in me on day three through six of chemo is the fire that is burning in the forests of the world. I know that the abscess that grew around my wound after the operation, the 16 ounces of puss, is the contaminated Gulf of Mexico, and there were oil-drenched pelicans inside me and dead floating fish. And the catheters they shoved into me without proper medication made me scream out the way the Earth cries out from the drilling.
Es zinu, ka viss ir saistīts, un rēta, kas stiepjas mana rumpja garumā, ir zemestrīces zīmes. Un es esmu šeit kopā ar trīs miljoniem Port-au-Prince ielās. Un uguns, kas deg manī trešajā no sešām ķīmijterapijas dienām, ir uguns, kas deg pasaules mežos. Es zinu, ka augonis, kas auga ap manu ievainojumu pēc operācijas, 16 unces strutu, ir saindētais Meksikas līcis, un manī bija naftā samirkuši pelikāni un mirušas peldošas zivis. Un katetri, kas manī tika iegrūsti bez pareiziem atsāpināšanas līdzekļiem, lika man kliegt veidā, kādā Zeme raud no urbšanas.
In my second chemo, my mother got very sick and I went to see her. And in the name of connectedness, the only thing she wanted before she died was to be brought home by her beloved Gulf of Mexico. So we brought her home, and I prayed that the oil wouldn't wash up on her beach before she died. And gratefully, it didn't. And she died quietly in her favorite place.
Otrās ķīmijterapijas laikā smagi saslima mana māte un es devos viņu apraudzīt. Un saistības vārdā vienīgā lieta, ko viņa vēlējās pirms nāves, bija nokļūt mājās pie viņas mīļotā Meksikas līča. Tā nu mēs atvedām viņu mājās, un es lūdzos, lai nafta neizskalotos pludmalē, pirms viņa nomirst. Un, par laimi, tā nenotika. Un viņa nomira klusi savā mīļākajā vietā.
And a few weeks later, I was in New Orleans, and this beautiful, spiritual friend told me she wanted to do a healing for me. And I was honored. And I went to her house, and it was morning, and the morning New Orleans sun was filtering through the curtains. And my friend was preparing this big bowl, and I said, "What is it?" And she said, "It's for you. The flowers make it beautiful, and the honey makes it sweet." And I said, "But what's the water part?" And in the name of connectedness, she said, "Oh, it's the Gulf of Mexico." And I said, "Of course it is." And the other women arrived and they sat in a circle, and Michaela bathed my head with the sacred water. And she sang -- I mean her whole body sang. And the other women sang and they prayed for me and my mother.
Un pēc pāris nedēļām es biju Ņūorleānā, un šis skaistais, apgarotais draugs man teica, ka viņa vēlējusies mani izārstēt. Un es biju pagodināta. Un es devos uz viņas māju, tas bija rīts, un šajā rītā Ņūorleānas saule spiedās cauri aizkariem. Un mana draudzene gatavoja šo lielo bļodu, un es prasīju, "Kas tas ir?" Un viņa teica, "Tas ir tev. Ziedi padara to skaistu, un medus padara to saldu." Un es jautāju, "Bet kāda ir ūdens daļa?" Un saistības vārdā viņa teica, "O, tas ir Meksikas līcis." Un es teicu, "Protams, ka tas ir." Un cita sieviete ieradās un viņas sēdēja aplī, un Mihaela mazgāja manu galvu ar svēto ūdeni. Un viņa dziedāja -- viss viņas ķermenis dziedāja. Un otra sieviete dziedāja, un viņas lūdzās par mani un manu māti.
And as the warm Gulf washed over my naked head, I realized that it held the best and the worst of us. It was the greed and recklessness that led to the drilling explosion. It was all the lies that got told before and after. It was the honey in the water that made it sweet, it was the oil that made it sick. It was my head that was bald -- and comfortable now without a hat. It was my whole self melting into Michaela's lap. It was the tears that were indistinguishable from the Gulf that were falling down my cheek. It was finally being in my body. It was the sorrow that's taken so long. It was finding my place and the huge responsibility that comes with connection. It was the continuing devastating war in the Congo and the indifference of the world. It was the Congolese women who are now rising up. It was my mother leaving, just at the moment that I was being born. It was the realization that I had come very close to dying -- in the same way that the Earth, our mother, is barely holding on, in the same way that 75 percent of the planet are hardly scraping by, in the same way that there is a recipe for survival.
Un kad siltais līcis pārskalojās pār manu kailo galvu, es sapratu, ka tas satur labāko un sliktāko no mums. Tā bija alkatība un neapdomība, kas noveda pie urbjošā sprādziena. Tie bija visi meli, kas tika teikti pirms un pēc. Tas bija medus ūdenī, kas padarīja to saldu, tā bija nafta, kas padarīja to slimu. Tā bija mana galva, kas bija bez matiem un tagad ērti jutās bez cepures. Tā biju visa es, izkūstot Mihaelas klēpī. Tās bija asaras, kas bija neatšķiramas no līča, tās krita lejup pa manu vaigu. Beidzot tā bija atrašanās manā pašas ķermenī. Tās bija bēdas, kas bija tik ilgi. Tas bija atrast manu vietu un milzīga atbildība, kas nāk līdzi ar saikni. Tas bija nepārtraukts postošs karš Kongo un pasaules vienaldzība. Tās bija Kongo sievietes, kas nu pamostas. Tā bija mana māte, kas aizgāja brīdī, kad es piedzimu. Tā bija apzināšanās, ka esmu pietuvojusies ļoti tuvu nāvei -- tajā pašā veidā, kā Zeme, mūsu māte, tik tikko turas, tādā pašā veidā 75% no pasaules ar pūlēm turās, tajā pašā veidā, ka ir recepte izdzīvošanai.
What I learned is it has to do with attention and resources that everybody deserves. It was advocating friends and a doting sister. It was wise doctors and advanced medicine and surgeons who knew what to do with their hands. It was underpaid and really loving nurses. It was magic healers and aromatic oils. It was people who came with spells and rituals. It was having a vision of the future and something to fight for, because I know this struggle isn't my own. It was a million prayers. It was a thousand hallelujahs and a million oms. It was a lot of anger, insane humor, a lot of attention, outrage. It was energy, love and joy. It was all these things. It was all these things. It was all these things in the water, in the world, in my body.
Tas, ko es iemācījos, ir, ka tam, ko katrs ir pelnījis, ir saistība ar uzmanību un spējām. Tie bija atbalstoši draugi un mīloša māsa. Tie bija gudri ārsti un attīstīta medicīna, un ķirurgi, kas zināja, ko darīt ar savām rokām. Tās bija par zemu atalgotas un patiesi mīlošas māsiņas. Tie bija burvju dziednieki un aromātiskās eļļas. Tie bija cilvēki, kuri teica burvju vārdus un veica rituālus. Tā bija nākotnes redzējuma esamība un kaut kas, par ko cīnīties, jo es zinu, ka šī cīņa nav tikai manējā. Tās bija miljoniem lūgšanas. Tās bija tūkstošiem alelujas un miljoniem omu. Tās bija milzums dusmu, neprātīgs humors, daudz uzmanības, varmācības. Tas bija spēks, mīlestība un prieks. Tās bija visas šīs lietas. Tās bija visas šīs lietas. Tās bija visas šīs lietas ūdenī, pasaulē, manā ķermenī.
(Applause)
(Aplausi)