If you can't imagine life without chocolate, you're lucky you weren't born before the 16th century. Until then, chocolate only existed in Mesoamerica in a form quite different from what we know. As far back as 1900 BCE, the people of that region had learned to prepare the beans of the native cacao tree. The earliest records tell us the beans were ground and mixed with cornmeal and chili peppers to create a drink - not a relaxing cup of hot cocoa, but a bitter, invigorating concoction frothing with foam. And if you thought we make a big deal about chocolate today, the Mesoamericans had us beat. They believed that cacao was a heavenly food gifted to humans by a feathered serpent god, known to the Maya as Kukulkan and to the Aztecs as Quetzalcoatl. Aztecs used cacao beans as currency and drank chocolate at royal feasts, gave it to soldiers as a reward for success in battle, and used it in rituals. The first transatlantic chocolate encounter occurred in 1519 when Hernán Cortés visited the court of Moctezuma at Tenochtitlan. As recorded by Cortés's lieutenant, the king had 50 jugs of the drink brought out and poured into golden cups. When the colonists returned with shipments of the strange new bean, missionaries' salacious accounts of native customs gave it a reputation as an aphrodisiac. At first, its bitter taste made it suitable as a medicine for ailments, like upset stomachs, but sweetening it with honey, sugar, or vanilla quickly made chocolate a popular delicacy in the Spanish court. And soon, no aristocratic home was complete without dedicated chocolate ware. The fashionable drink was difficult and time consuming to produce on a large scale. That involved using plantations and imported slave labor in the Caribbean and on islands off the coast of Africa. The world of chocolate would change forever in 1828 with the introduction of the cocoa press by Coenraad van Houten of Amsterdam. Van Houten's invention could separate the cocoa's natural fat, or cocoa butter. This left a powder that could be mixed into a drinkable solution or recombined with the cocoa butter to create the solid chocolate we know today. Not long after, a Swiss chocolatier named Daniel Peter added powdered milk to the mix, thus inventing milk chocolate. By the 20th century, chocolate was no longer an elite luxury but had become a treat for the public. Meeting the massive demand required more cultivation of cocoa, which can only grow near the equator. Now, instead of African slaves being shipped to South American cocoa plantations, cocoa production itself would shift to West Africa with Cote d'Ivoire providing two-fifths of the world's cocoa as of 2015. Yet along with the growth of the industry, there have been horrific abuses of human rights. Many of the plantations throughout West Africa, which supply Western companies, use slave and child labor, with an estimation of more than 2 million children affected. This is a complex problem that persists despite efforts from major chocolate companies to partner with African nations to reduce child and indentured labor practices. Today, chocolate has established itself in the rituals of our modern culture. Due to its colonial association with native cultures, combined with the power of advertising, chocolate retains an aura of something sensual, decadent, and forbidden. Yet knowing more about its fascinating and often cruel history, as well as its production today, tells us where these associations originate and what they hide. So as you unwrap your next bar of chocolate, take a moment to consider that not everything about chocolate is sweet.
Ja nespēj iztēloties dzīvi bez šokolādes, tev paveicies, ka nepiedzimi pirms 16. gadsimta. Līdz tam šokolāde bija sastopama tikai Vidusamerikā, turklāt visai atšķirīga no tās, kādu to pazīstam tagad. Jau ap 1900. gadu pirms mūsu ēras šī reģiona iedzīvotāji bija iemācījušies sagatavot vietējā kakao koka pupiņas. Vissenākās liecības vēsta, ka pupiņas tika maltas un sajauktas ar kukurūzas miltiem un čili pipariem, lai pagatavotu dzērienu – nevis nomierinošu karsta kakao krūzi, bet gan rūgtu, uzmundrinošu, putām klātu virumu. Un, ja tev šķiet, ka mūsdienās šokolāde ir svarīga, Vidusamerikas iedzīvotāji mūs sit pušu. Viņi ticēja, ka kakao bija debesu ēdiens, ko cilvēkiem dāvājis putna spalvām klāts dievs čūskas veidolā, ko maiji sauca par Kukulkanu un acteki – par Ketsalkoatlu. Acteki kakao pupiņas izmantoja kā naudu un šokolādi dzēra karaliskajās dzīrēs, deva to kareivjiem kā atalgojumu par uzvaru kaujā un izmantoja to rituālos. Pirmā transatlantiskā satikšanās ar šokolādi notika 1519. gadā, kad Ernans Kortess viesojās Monstesuma galmā Tenočtitlānā. Kā pierakstījis Kortesa leitnants, karalis pavēlējis iznest 50 krūkas šī dzēriena un saliet to zelta krūzēs. Kad kolonisti atgriezās ar šo jauno, dīvaino pupiņu kravu, misionāru piedauzīgie stāsti par vietējo paražām piedēvēja tam afrodiziaka slavu. Sākumā tā rūgtā garša padarīja kakao par piemērotu līdzekli vieglu slimību, piemēram, vēdergraižu, ārstēšanai, bet dzēriena saldināšana ar medu, cukuru vai vaniļu ātri vien padarīja šokolādi par iecienītu našķi Spānijas galmā. Drīz vien katrā īstā aristokrātiskā namā bija jābūt īpašai šokolādes servīzei. Šī modīgā dzēriena ražošana lielos apjomos bija sarežģīta un prasīja daudz laika. Ražošanai izmantoja plantācijas un ievestu vergu darbu Karību jūras reģionā un Āfrikas piekrastes salās. Šokolādes pasaule uz visiem laikiem mainījās 1828. gadā, kad Amsterdamas Konrāds van Hūtens ražošanā ieviesa kakao spiedi. Van Hūtena izgudrojums spēja atdalīt kakao dabiskos taukus jeb kakao sviestu. Pāri palika pulveris, no kā varēja pagatavot dzērienu vai ko varēja sajaukt ar kakao sviestu, lai iegūtu cietu šokolādi, kādu pazīstam mūsdienās. Drīz pēc tam Šveices šokolādes meistars vārdā Daniels Pīters maisījumam pievienoja piena pulveri, tā izgudrojot piena šokolādi. 20. gadsimtā šokolāde vairs nebija luksusprece izredzētajiem, tā bija kļuvusi par visas sabiedrības našķi. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu, bija jāaudzē vairāk kakao, kas aug tikai ekvatora tuvumā. Šoreiz tā vietā, lai afrikāņu vergus vestu uz Dienvidamerikas kakao plantācijām, pati kakao ražošana pārvietojās uz Rietumāfriku, Kotdivuārai kļūstot par valsti, kas 2015. gadā piegādāja 40% no visa pasaules kakao. Tomēr nozares attīstībā ir bijuši arī baisi cilvēktiesību pārkāpumi. Daudzās Rietumāfrikas plantācijās, kas piegādā kakao uzņēmumiem Rietumos, izmanto vergu un bērnu darbu; aplēses rāda, ka tas skar vairāk nekā 2 miljonus bērnu. Tā ir sarežģīta problēma, kas joprojām pastāv, par spīti lielo šokolādes ražotāju centieniem sadarboties ar Āfrikas valstīm, lai mazinātu bērnu darba un paverdzinošu līgumu izmantošanu. Mūsdienās šokolāde ir kļuvusi par kultūras rituālu sastāvdaļu. Koloniālās asociācijas ar iezemiešu kultūru, apvienojumā ar reklāmas spēku, ir ļāvušas šokolādei saglabāt juteklisku, dekadentisku, aizliegtā augļa auru. Tomēr zināšanas par tās aizraujošo un bieži vien nežēlīgo vēsturi, kā arī tās ražošanu mūsdienās atklāj šo asociāciju izcelsmi un to, kas zem tām slēpjas. Tāpēc, iztinot nākamo šokolādes tāfelīti, brīdi apstājies un atceries, ka ne viss šokolādē ir salds.