I had a fire nine days ago. My archive: 175 films, my 16-millimeter negative, all my books, my dad's books, my photographs. I'd collected -- I was a collector, major, big-time. It's gone. I just looked at it, and I didn't know what to do. I mean, this was -- was I my things? I always live in the present -- I love the present.
Pirms deviņām dienām es piedzīvoju ugunsgrēku. Mans arhīvs: 175 filmas, mans 16 milimetru negatīvs, visas manas un mana tēva grāmatas, fotogrāfijas ko biju savācis. Es biju pamatīgs kolekcionētājs, Nekā no tā vairs nav. Es uz to noraudzījos un nezināju, ko iesākt. Tas bija... vai es biju savas lietas? Es vienmēr dzīvoju tagadnē. Man patīk tagadne.
I cherish the future. And I was taught some strange thing as a kid, like, you've got to make something good out of something bad. You've got to make something good out of something bad. This was bad! Man, I was -- I cough. I was sick. That's my camera lens. The first one -- the one I shot my Bob Dylan film with 35 years ago. That's my feature film. "King, Murray" won Cannes Film Festival 1970 -- the only print I had. That's my papers.
Es loloju nākotni. Kad es vēl biju mazs, man iemācīja ko dīvainu, ka sliktajā vienmēr ir jāsaskata kas labs. Sliktajā vienmēr ir jāsaskata kas labs. Tas bija briesmīgi! Es biju... es klepoju. Es biju slims. Lūk, manas kameras lēcas. Pirmā. Ar šo es pirms 35 gadiem uzņēmu sava Boba Dilana filmu. Lūk, mana mākslas filma „Karalis, Marejs”, kura uzvarēja 1970. gada Kannu filmu festivālā. Vienīgā kopija, kas man bija. Lūk, mani papīri.
That was in minutes -- 20 minutes. Epiphany hit me. Something hit me. "You've got to make something good out of something bad," I started to say to my friends, neighbors, my sister. By the way, that's "Sputnik." I ran it last year. "Sputnik" was downtown, the negative. It wasn't touched. These are some pieces of things I used in my Sputnik feature film, which opens in New York in two weeks downtown. I called my sister. I called my neighbors. I said, "Come dig." That's me at my desk. That was a desk took 40-some years to build. You know -- all the stuff. That's my daughter, Jean. She came. She's a nurse in San Francisco.
Tas notika minūtēs, 20 minūtēs. Mani sasniedz epifānija. Kaut kas mani sasniedza. „Sliktajā vienmēr ir jāsaskata kas labs.” Es sāku to atkārtot saviem draugiem, kaimiņiem, māsai. Starp citu, lūk, pērn demonstrētais „Sputnik”. „Sputnik” negatīvs bija centrā. Tas palika neskarts. Lūk, dažu lietu fragmenti, kurus es izmantoju savā mākslas filmā „Sputnik”, kas pēc divām nedēļām tiks demonstrēta Ņujorkas centrā. Es piezvanīju savai māsai. Es piezvanīju saviem kaimiņiem. Es teicu: „Nāciet rakt.” Te esmu es pie sava galda. Šī galda izveidošana prasīja apmēram 40 gadus. Saprotiet, visas mantas. Tā ir mana meita, Džīna. Viņa atbrauca. Viņa ir medmāsa Sanfrancisko.
"Dig it up," I said. "Pieces. I want pieces. Bits and pieces." I came up with this idea: a life of bits and pieces, which I'm just starting to work on -- my next project. That's my sister. She took care of pictures, because I was a big collector of snapshot photography that I believed said a lot. And those are some of the pictures that -- something was good about the burnt pictures. I didn't know. I looked at that -- I said, "Wow, is that better than the --" That's my proposal on Jimmy Doolittle. I made that movie for television. It's the only copy I had. Pieces of it. Idea about women.
„Uzrociet visu,” es teicu. „Fragmentus. Es gribu fragmentus. Daļiņas un fragmentus." Man radās šī doma: fragmentu un daļiņu dzīve, ko tikko esmu sācis arī veidot — mans nākamais projekts. Tā ir mana māsa. Viņa parūpējās par attēliem, jo es biju liels fotogrāfiju momentuzņēmumu kolekcionētājs, kas, manuprāt, daudz ko izsaka. Lūk, daži attēli, kaut kas šajos apdegušajos attēlos mani piesaistīja. Es nezināju. Es uz tiem skatījos. Es nodomāju: „Oho, vai tas ir labāk nekā...” Tā bija mana Džimija Dūlitla ideja. Šo filmu es uzņēmu televīzijai. Tā bija vienīgā kopija, kas man bija. Tās fragmenti. Iecere par sievietēm.
So I started to say, "Hey, man, you are too much! You could cry about this." I really didn't. I just instead said, "I'm going to make something out of it, and maybe next year ... " And I appreciate this moment to come up on this stage with so many people who've already given me so much solace, and just say to TEDsters: I'm proud of me. That I take something bad, I turn it, and I'm going to make something good out of this, all these pieces. That's Arthur Leipzig's original photograph I loved. I was a big record collector -- the records didn't make it. Boy, I tell you, film burns. Film burns. I mean, this was 16-millimeter safety film. The negatives are gone.
Tāpēc es sāku teikt: „Ei, vecīt, nu tu dod! Par to varētu raudāt.” Es to nedarīju. Tā vietā es teicu: „Es no tā kaut ko izveidošu un varbūt nākamgad...” Es novērtēju šo mirkli kāpt uz skatuves tik daudzu cilvēku priekšā, kuri man jau ir snieguši tik daudz mierinājuma, un teikt TEDeriem: Es ar sevi lepojos. To, ka es paņemu kaut ko sliktu un radu un radīšu kaut ko labu no visiem šiem fragmentiem. Šis bija mana iemīļotās Artūra Leipciga fotogrāfijas oriģināls. Es biju liels ierakstu kolekcionētājs. Ieraksti ugunsgrēku nepārcieta. Eh, teikšu jums tā, plēves deg, plēves labi deg. Šī bija mana 16 milimetru drošības plēves. Negatīvu vairs nav.
That's my father's letter to me, telling me to marry the woman I first married when I was 20. That's my daughter and me. She's still there. She's there this morning, actually. That's my house. My family's living in the Hilton Hotel in Scotts Valley. That's my wife, Heidi, who didn't take it as well as I did. My children, Davey and Henry. My son, Davey, in the hotel two nights ago.
Tā ir mana tēva vēstule, kurā viņš man raksta, lai apprecu sievieti, kuru apprecēju 20 gadu vecumā. Te esam mēs ar manu meitu. Viņa vēl joprojām ir tur. Īstenībā, viņa ir tur arī šorīt. Šī ir mana māja. Mana ģimene dzīvo „Hilton” viesnīcā Skotsvalijā. Tā ir mana sieva, Heidija, kura to neuzņēma tik mierīgi, cik es. Mani bērni, Deivijs un Henrijs. Mans dēls Deivijs viesnīcā pirms divām naktīm.
So, my message to you folks, from my three minutes, is that I appreciate the chance to share this with you. I will be back. I love being at TED. I came to live it, and I am living it. That's my view from my window outside of Santa Cruz, in Bonny Doon, just 35 miles from here. Thank you everybody.
Tātad, mans trīs minūšu vēstījums jums ir, ka es novērtēju doto iespēju dalīties šajā pieredzē. Es atgriezīšos. Man patīk būt TED. Es nācu to vēlreiz izdzīvot, un to es tagad arī daru. Tāds ir skats pa manas mājas logu ārpus Santakrusā, Bonidūnā, nieka 56 kilometru attālumā no šejienes. Paldies jums visiem!
(Applause)
(Aplausi)