Meet Tony. He's my student. He's about my age, and he's in San Quentin State Prison. When Tony was 16 years old, one day, one moment, "It was mom's gun. Just flash it, scare the guy. He's a punk. He took some money; we'll take his money. That'll teach him. Then last minute, I'm thinking, 'Can't do this. This is wrong.' My buddy says, 'C'mon, let's do this.' I say, 'Let's do this.'" And those three words, Tony's going to remember, because the next thing he knows, he hears the pop. There's the punk on the ground, puddle of blood. And that's felony murder -- 25 to life, parole at 50 if you're lucky, and Tony's not feeling very lucky.
Iepazīstieties ar Toniju, manu skolnieku. Viņš ir apmēram mana vecuma, un viņš atrodas Sankventinas Valsts cietumā. Kad Tonijam bija 16 gadu, kādu dienu, kādā brīdī: „Tas bija mammas ierocis. Tikai pavicināsim un pabiedēsim to tipiņu. Viņš paņēma naudu; mēs paņemsim viņa naudu. Būs viņam mācība. Tad pēdējā brīdī es domāju: 'Es nespēju. Tas nav pareizi.' Mans čoms saka: 'Nu, ātrāk, aiziet.' Es saku: 'Labi, aiziet.'” Šos divus vārdus Tonijs atcerēsies, jo nākamais, ko viņš atceras, viņš dzird šāvienu. Tipiņš guļ zemē, asins peļķē. Un tas ir kriminālnoziegums — 25 līdz mūža ieslodzījumam, atbrīvošana labi ja 50 gadu vecumā, un Tonijs nejūtas īpaši veiksmīgs.
So when we meet in my philosophy class in his prison and I say, "In this class, we will discuss the foundations of ethics," Tony interrupts me. "What are you going to teach me about right and wrong? I know what is wrong. I have done wrong. I am told every day, by every face I see, every wall I face, that I am wrong. If I ever get out of here, there will always be a mark by my name. I'm a convict; I am branded 'wrong.' What are you going to tell me about right and wrong?"
Kad mēs tiekamies manā filozofijas nodarbībā cietumā un es saku: „Šajā nodarbībā mēs runāsim par ētikas pamatiem,” Tonijs mani pārtrauc. „Jūs man mācīsiet, kas ir pareizs un kas nepareizs? Es zinu, kas ir nepareizi. Esmu darījis nepareizas lietas. Man to atgādina ikviena redzētā seja, ikviena siena, pret kuru nostājos. Ja es kādreiz tikšu ārā no šejienes, blakus manam vārdam vienmēr būs atzīme. Esmu notiesātais; esmu apzīmēts kā 'sliktais'. Ko jūs man te stāstīsiet par pareizo un nepareizo?”
So I say to Tony, "Sorry, but it's worse than you think. You think you know right and wrong? Then can you tell me what wrong is? No, don't just give me an example. I want to know about wrongness itself, the idea of wrong. What is that idea? What makes something wrong? How do we know that it's wrong? Maybe you and I disagree. Maybe one of us is wrong about the wrong. Maybe it's you, maybe it's me -- but we're not here to trade opinions; everyone's got an opinion. We are here for knowledge. Our enemy is thoughtlessness. This is philosophy."
Es atbildu Tonijam: „Piedod, taču ir sliktāk kā tev šķiet. Tu domā, ka zini, kas ir pareizs un kas nepareizs? Tad jau tu man vari pateikt, kas ir nepareizi? Nē, nesaki man tikai piemēru. Es vēlos zināt par pašu nepareizību, par sliktā pamatdomu. Kāda ir tā pamatdoma? Kādēļ kaut kas ir slikts? Kā mēs zinām, ka tas ir slikti? Varbūt mēs neesam vienisprātis. Varbūt viens no mums domā nepareizi par nepareizo. Varbūt tas esi tu, varbūt es, bet mēs neesam šeit, lai apmainītos ar domām; ikvienam ir savi uzskati. Mēs šeit esam zināšanu dēļ. Mūsu ienaidnieks ir neapdomība. Šī ir filozofija.”
And something changes for Tony. "Could be I'm wrong. I'm tired of being wrong. I want to know what is wrong. I want to know what I know." What Tony sees in that moment is the project of philosophy, the project that begins in wonder -- what Kant called "admiration and awe at the starry sky above and the moral law within." What can creatures like us know of such things? It is the project that always takes us back to the condition of existence -- what Heidegger called "the always already there." It is the project of questioning what we believe and why we believe it -- what Socrates called "the examined life." Socrates, a man wise enough to know that he knows nothing. Socrates died in prison, his philosophy intact.
Tonijā kaut kas mainās. „Var jau būt, ka kļūdos, bet man ir apnicis kļūdīties. Es gribu zināt, kas ir slikti. Es gribu zināt, ko es zinu.” Tonijs tobrīd ierauga filozofijas projektu, projektu, kas sākas ar izbrīnu, ko Kants nosauca par „apbrīnu un godbijību pret zvaigžņotajiem padebešiem un morālo likumu sevī.” Ko gan tādi radījumi kā mēs zina par tādām lietām? Tas ir projekts, kas mūs vienmēr noved atpakaļ pie esības stāvokļa, ko Heidegers iesauca par „vienmēr jau pastāvošo.” Šis ir projekts par jautāšanu, kam mēs ticam un kādēļ mēs tam ticam, tam, ko Sokrāts nosauca par „izzināšanas dzīvi.” Sokrāts, pietiekami gudrs vīrs, kurš apzinājās, ka patiesībā nezina neko. Sokrāts nomira cietumā, bet viņa filozofija saglabājās neskarta.
So Tony starts doing his homework. He learns his whys and wherefores, his causes and correlations, his logic, his fallacies. Turns out, Tony's got the philosophy muscle. His body is in prison, but his mind is free. Tony learns about the ontologically promiscuous, the epistemologically anxious, the ethically dubious, the metaphysically ridiculous. That's Plato, Descartes, Nietzsche and Bill Clinton.
Tonijs sāk pildīt mājasdarbu. Viņš iemācās savus cēloņus, savus iemeslus un saistības, savu loģiku, savas kļūdas. Izrādās, Tonijam ir filozofijas muskulis. Viņa ķermenis ir cietumā, bet viņa prāts ir brīvs. Tonijs iemācās par ontoloģiski juceklīgo, par epistemioloģiski nemierpilno, ētiski šaubīgo, metafiziski absurdo. Tas ir Platons, Dekarts, Nīče un Bils Klintons.
So when he gives me his final paper, in which he argues that the categorical imperative is perhaps too uncompromising to deal with the conflict that affects our everyday and challenges me to tell him whether therefore we are condemned to moral failure, I say, "I don't know. Let us think about that." Because in that moment, there's no mark by Tony's name; it's just the two of us standing there. It is not professor and convict, it is just two minds ready to do philosophy. And I say to Tony, "Let's do this."
Kad viņš man atdod savu gala kontroldarbu, kurā viņš iebilst, ka kategoriskais imperatīvs, iespējams, ir pārāk nelokāms, lai tiktu galā ar konfliktu, kas ietekmē mūsu ikdienu un izaicina mani viņam pateikt, vai tāpēc mēs esam nolemti morālai neveiksmei, es saku: „Es nezinu. Padomāsim par to.” Jo tajā brīdī blakus Tonija vārdam nav nekādas atzīmes; esam tikai mēs divi, kas tur stāv. Tas nav pasniedzējs un notiesātais, tie ir tikai divi prāti, kas gatavi filozofēt. Es saku Tonijam: „Labi, aiziet!”
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)