What do you think when you look at me? A woman of faith? An expert? Maybe even a sister. Or oppressed, brainwashed, a terrorist. Or just an airport security line delay. That one's actually true.
Ko jūs redzat, skatoties uz mani? Ticīgu sievieti? Eksperti? Varbūt pat māsu. Vai apspiesto, apstrādāto, teroristi. Vai vienkārši lidostu drošības rindu aizkavētāju. Tas gan ir tiesa.
(Laughter)
(Smiekli)
If some of your perceptions were negative, I don't really blame you. That's just how the media has been portraying people who look like me. One study found that 80 percent of news coverage about Islam and Muslims is negative. And studies show that Americans say that most don't know a Muslim. I guess people don't talk to their Uber drivers.
Ja jūsu uztvere ir daļēji negatīva, es jūs pie tā nevainoju. Tā vienkārši mediji ir atainojuši cilvēkus, kuri izskatās kā es. Vienā pētījumā atklāts, ka 80 procenti ziņu reportāžu par islāmu un musulmaņiem ir negatīvas. Pētījumi atklāj, ka vairums amerikāņu apgalvo, ka nepazīst nevienu musulmani. Laikam cilvēki nerunā ar saviem <i>Uber</i> šoferiem.
(Laughter)
(Smiekli)
Well, for those of you who have never met a Muslim, it's great to meet you. Let me tell you who I am. I'm a mom, a coffee lover -- double espresso, cream on the side. I'm an introvert. I'm a wannabe fitness fanatic. And I'm a practicing, spiritual Muslim. But not like Lady Gaga says, because baby, I wasn't born this way. It was a choice.
Ar tiem no jums, kuri nekad nav satikuši musulmani, prieks iepazīties. Ļaujiet pastāstīt, kas es esmu. Es esmu mamma, kafijas mīļotāja – divkāršais espresso, ar krējumu malā. Esmu introverts. Esmu topoša vingruma fanātiķe un esmu piekopjoša, garīga musulmane. Bet ne kā saka <i>Lady Gaga</i>, jo, mazais, es tāda nepiedzimu. Tā bija izvēle.
When I was 17, I decided to come out. No, not as a gay person like some of my friends, but as a Muslim, and decided to start wearing the hijab, my head covering. My feminist friends were aghast: "Why are you oppressing yourself?" The funny thing was, it was actually at that time a feminist declaration of independence from the pressure I felt as a 17-year-old, to conform to a perfect and unattainable standard of beauty. I didn't just passively accept the faith of my parents. I wrestled with the Quran. I read and reflected and questioned and doubted and, ultimately, believed. My relationship with God -- it was not love at first sight. It was a trust and a slow surrender that deepened with every reading of the Quran. Its rhythmic beauty sometimes moves me to tears. I see myself in it. I feel that God knows me. Have you ever felt like someone sees you, completely understands you and yet loves you anyway? That's how it feels.
17 gadu vecumā es nolēmu iznākt no skapja. Nē, ne kā lezbiete, kā dažas manas draudzenes, bet gan kā musulmane, un nolēmu sākt nēsāt hidžābu, savu galvassegu. Mani feministu draugi bija šausmās: „Kāpēc tu sevi apspied?” Smieklīgākais, ka tolaik bija feministu neatkarības pasludinājums no spiediena, ko es kā septiņpadmitgadniece izjutu, atbilst ideālajam un nesasniedzamajam skaistuma standartam. Es vienkārši pasīvi nepieņēmu savu vecāku ticību. Es cīnījos ar Korānu. Es lasīju, pārdomāju, apstrīdēju un apšaubīju, un, galu galā, noticēju. Manas attiecības ar Dievu nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Tā bija uzticīga un lēna padošanās, ko padziļināja ikviena Korāna izlasīšanas reize. Tā ritmiskā daile dažkārt mani aizkustina līdz asarām. Es sevi tajā saredzu. Es jūtu, ka Dievs mani pazīst. Vai esat kādreiz jutušies tā, ka kāds tevi redz, pilnībā saprot un tomēr mīl šā vai tā? Tāda ir sajūta.
And so later, I got married, and like all good Egyptians, started my career as an engineer.
Un tā nu es vēlāk apprecējos un kā jau visi labie ēģiptieši uzsāku savu inženieres karjeru.
(Laughter)
(Smiekli)
I later had a child, after getting married, and I was living essentially the Egyptian-American dream.
Pēc apprecēšanās man vēlāk piedzima bērns, un es būtībā dzīvoju ēģiptiešu‒amerikāņu sapni.
And then that terrible morning of September, 2001. I think a lot of you probably remember exactly where you were that morning. I was sitting in my kitchen finishing breakfast, and I look up on the screen and see the words "Breaking News." There was smoke, airplanes flying into buildings, people jumping out of buildings. What was this? An accident? A malfunction? My shock quickly turned to outrage. Who would do this? And I switch the channel and I hear,
Un tad pienāca tas briesmīgais 2001. gada septembra rīts. Daudzi no jums noteikti atceras, kur tieši torīt atradāties. Es sēdēju savā virtuvē, pabeidzot ēst brokastis, un pacēlu acis uz ekrānu un ieraugu vārdus: „Jaunākās ziņas.” Kūpēja dūmi, celtnēs triecās iekšā lidmašīnas, cilvēki lēca ārā no celtnēm. Kas bija noticis? Negadījums? Kļūme? Mans šoks drīz vien pārauga saniknojumā. Kurš ko tādu darītu? Es pārslēdzu kanālu un dzirdu:
"... Muslim terrorist ...," "... in the name of Islam ...," "... Middle-Eastern descent ...," "... jihad ...," "... we should bomb Mecca." Oh my God.
„... musulmaņu terorists ...,” „... islāma vārdā ...,” „... Tuvo Austrumu izcelsmes ...,” „... džihāds ...,” „... vajadzētu nobombardēt Meku.” Ak, Dievs.
Not only had my country been attacked, but in a flash, somebody else's actions had turned me from a citizen to a suspect.
Kāds ne vien bija uzbrucis manai valstij, bet acumirklī kāda cita rīcība bija pārvērtusi mani no pilsones aizdomās turētajā.
That same day, we had to drive across Middle America to move to a new city to start grad school. And I remember sitting in the passenger seat as we drove in silence, crouched as low as I could go in my seat, for the first time in my life, afraid for anyone to know I was a Muslim.
Tajā pašā dienā mums bija jābrauc pāri Vidusamerikai, lai pārceltos uz jaunu pilsētu un uzsāktu mācības augstskolā. Es atceros sevi sēžam pasažiera sēdeklī, braucot klusumā, cik vien zemu varēju, piespiedusies pie sava sēdekļa, pirmo reizi mūžā baidoties, ka kāds uzzinās, ka esmu musulmane.
We moved into our apartment that night in a new town in what felt like a completely different world. And then I was hearing and seeing and reading warnings from national Muslim organizations saying things like, "Be alert," "Be aware," "Stay in well-lit areas," "Don't congregate."
Tovakar mēs ievācāmies jaunā dzīvoklī citā pilsētā, kas šķita kā pilnīgi citādāka pasaule. Un tad es dzirdēju, redzēju un lasīju brīdinājumus no valsts musulmaņu organizācijām, kuros teikts: „Esiet piesardzīgi,” „Esiet uzmanīgi,” „Neejiet tumšas vietās,” „Nepulcējieties.”
I stayed inside all week. And then it was Friday that same week, the day that Muslims congregate for worship. And again the warnings were, "Don't go that first Friday, it could be a target." And I was watching the news, wall-to-wall coverage. Emotions were so raw, understandably, and I was also hearing about attacks on Muslims, or people who were perceived to be Muslim, being pulled out and beaten in the street. Mosques were actually firebombed. And I thought, we should just stay home.
Es visu nedēļu paliku mājās. Un tad pienāca tās pašas nedēļas piektdiena, diena, kad musulmaņi pulcējās, lai lūgtos. Un atkal izskanēja brīdinājumi: „Neejiet šajā pirmajā piektdienā, tas varētu būt mērķis.” Es skatījos ziņas, visaptverošu reportāžu. Emocijas, saprotams, bija ārkārtīgi neviltotas. Es arī dzirdēju par uzbrukumiem musulmaņiem vai cilvēkiem, kurus noturēja par musulmaņiem, izvilka uz ielas un piekāva. Mošejas pat apmētāja ar degbumbām. Es domāju, mums vienkārši jāpaliek mājās.
And yet, something didn't feel right. Because those people who attacked our country attacked our country. I get it that people were angry at the terrorists. Guess what? So was I. And so to have to explain yourself all the time isn't easy. I don't mind questions. I love questions. It's the accusations that are tough.
Un tomēr kaut kas nešķita kā nākas. Jo šie cilvēki, kuri uzbruka mūsu valstij, uzbruka mūsu valstij. Es saprotu, ka cilvēki bija nikni uz teroristiem. Ziniet ko? Es arī. Nemitīga skaidrošanās nav viegla. Es neiebilstu pret jautājumiem. Es dievinu jautājumus. Grūtāk ir ar apsūdzībām.
Today we hear people actually saying things like, "There's a problem in this country, and it's called Muslims. When are we going to get rid of them?" So, some people want to ban Muslims and close down mosques. They talk about my community kind of like we're a tumor in the body of America. And the only question is, are we malignant or benign? You know, a malignant tumor you extract altogether, and a benign tumor you just keep under surveillance.
Mūsdienās mēs pat dzirdam cilvēkus sakām: „Šajā valstī ir problēma, un tā ir musulmaņi. Kad mēs no viņiem atbrīvosimies?” Tā nu daži cilvēki vēlas izraidīt musulmaņus un slēgt mošejas. Viņi par manu kopienu runā tā, it kā mēs būtu audzējs Amerikas ķermenī. Un vienīgais jautājumus būtu, vai mēs esam ļaundabīgi vai labdabīgi? Ļaundabīgu audzēju izoperē pavisam, bet labdabīgu audzēju atstāj novērošanai.
The choices don't make sense, because it's the wrong question. Muslims, like all other Americans, aren't a tumor in the body of America, we're a vital organ.
Izvēles nešķiet loģiskas, jo nepareizs ir pats jautājums. Musulmaņi, gluži kā pārējie amerikāņi, nav audzējs Amerikas ķermenī, mēs esam dzīvībai svarīgs orgāns.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)
Muslims are inventors and teachers, first responders and Olympic athletes.
Musulmaņi ir izgudrotāji un skolotāji, pirmie glābēji un Olimpiskie atlēti.
Now, is closing down mosques going to make America safer? It might free up some parking spots, but it will not end terrorism. Going to a mosque regularly is actually linked to having more tolerant views of people of other faiths and greater civic engagement. And as one police chief in the Washington, DC area recently told me, people don't actually get radicalized at mosques. They get radicalized in their basement or bedroom, in front of a computer. And what you find about the radicalization process is it starts online, but the first thing that happens is the person gets cut off from their community, from even their family, so that the extremist group can brainwash them into believing that they, the terrorists, are the true Muslims, and everyone else who abhors their behavior and ideology are sellouts or apostates. So if we want to prevent radicalization, we have to keep people going to the mosque.
Vai mošeju slēgšana padarīs Ameriku drošāku? Tā varētu atbrīvot dažas autostāvvietas, bet terorisms netiks izbeigts. Pastāvīga mošejas apmeklēšana patiesībā ir saistīta ar iecietīgākiem uzskatiem pret citu ticību piederīgajiem un lielāku pilsonisko līdzdalību. Un kā viens Vašingtonas apgabala policijas priekšnieks man nesen teica, cilvēki patiesībā neradikalizējas mošejās. Viņi radikalizējas savos pagrabos vai guļamistabā pie datora. Par radikalizēšanos atklājas tas, ka tā sākas tiešsaistē, taču vispirms cilvēks tiek nošķirts no savas kopienas, pat no savas ģimenes, lai ekstrēmistu grupa varētu viņiem izskalot smadzenes un iestāstīt, ka viņi, teroristi, ir īstenie musulmaņi un ikviens, kam derdzas viņu rīcība un ideoloģija, ir nodevējs vai apustulis. Ja vēlamies novērst radikalizēšanos, mums jāļauj cilvēkiem iet uz mošejām.
Now, some will still argue Islam is a violent religion. After all, a group like ISIS bases its brutality on the Quran. Now, as a Muslim, as a mother, as a human being, I think we need to do everything we can to stop a group like ISIS. But we would be giving in to their narrative if we cast them as representatives of a faith of 1.6 billion people.
Daži tomēr turpinās apgalvot, ka islāms ir vardarbīga reliģija. Galu galu, tādas grupas kā <i>ISIS</i> balsta savu nežēlību uz Korāna. Kā musulmane, kā māte, kā cilvēks, es uzskatu, ka mums jādara viss iespējamais, lai apturētu tādu grupu kā <i>ISIS</i>. Taču, ieceļot viņus par pārstāvjiem 1,6 miljardiem cilvēku, mēs pakļautos viņu stāstījumam par islāma reliģiju.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies.
ISIS has as much to do with Islam as the Ku Klux Klan has to do with Christianity.
<i>ISIS</i> ir tikpat daudz kopīga ar islāmu kā Kukluksklanam ar kristietību.
(Applause)
(Aplausi)
Both groups claim to base their ideology on their holy book. But when you look at them, they're not motivated by what they read in their holy book. It's their brutality that makes them read these things into the scripture.
Abas grupas apgalvo, ka balsta savu ideoloģiju uz savu svēto grāmatu. Taču, paraugoties uz viņiem, viņus nepamudina tas, ko viņi izlasa savā svētajā grāmatā. Viņu nežēlība liek to pašu salasīt arī svētajos rakstos.
Recently, a prominent imam told me a story that really took me aback. He said that a girl came to him because she was thinking of going to join ISIS. And I was really surprised and asked him, had she been in contact with a radical religious leader? And he said the problem was quite the opposite, that every cleric that she had talked to had shut her down and said that her rage, her sense of injustice in the world, was just going to get her in trouble. And so with nowhere to channel and make sense of this anger, she was a prime target to be exploited by extremists promising her a solution. What this imam did was to connect her back to God and to her community. He didn't shame her for her rage -- instead, he gave her constructive ways to make real change in the world. What she learned at that mosque prevented her from going to join ISIS.
Nesen kāds ietekmīgs imāms man pastāstīja stāstu, kas mani aizveda pagātnē. Viņš teica, ka pie viņa atnāca meitene, jo viņa domāja par pievienošanos <i>ISIS</i>. Es biju patiesi pārsteigta un pajautāju, vai viņa bija nonākusi saskarē ar kādu radikālu reliģisko vadītāju? Viņš atbildēja, ka pie vainas bija pretējais, ka ikviens garīdznieks, ar kuru viņa bija runājusi, viņu pārtrauca un teica, ka viņas saniknojums un pasaules netaisnīguma sajūta sagādās viņai tikai nepatikšanas. Nekur nevarot novirzīt vai izprast šo saniknojumu, viņa bija viegls mērķis ekstrēmistiem, kas solīja viņai risinājumu. Tā vietā imāms saveda viņu atpakaļ ar Dievu un viņas kopienu. Viņš nekaunināju meiteni par saniknojumu, tā vietā viņš sniedza konstruktīvu veidu, kā pasaulē mainīt kaut ko pa īstam. Mošejā apgūtais novērsa viņas pievienošanos <i>ISIS</i>.
I've told you a little bit about how Islamophobia affects me and my family. But how does it impact ordinary Americans? How does it impact everyone else? How does consuming fear 24 hours a day affect the health of our democracy, the health of our free thought?
Es nedaudz pastāstīju par to, kā islāmofobija skar mani un manu ģimeni. Bet kā tā ietekmē parastos amerikāņus? Kā tā ietekmē visus pārējos? Kā nospiedošas bailes 24 stundas dienā ietekmē mūsu demokrātijas veselību, mūsu domu brīvības veselību?
Well, one study -- actually, several studies in neuroscience -- show that when we're afraid, at least three things happen. We become more accepting of authoritarianism, conformity and prejudice. One study showed that when subjects were exposed to news stories that were negative about Muslims, they became more accepting of military attacks on Muslim countries and policies that curtail the rights of American Muslims.
Kāds pētījums ‒ patiesībā vairāki neirozinātnes pētījumi ‒ parāda, ka baidoties notiek vismaz trīs lietas. Mēs sākam vairāk atzīt autoritārismu, pakļaušanos un aizspriedumus. Vienā pētījumā atklājās, ka dalībnieki, skatoties ziņu reportāžas, kas par musulmaņiem bija negatīvas, sāka vairāk atbalstīt militārus uzbrukumus musulmaņu valstīm un politiku, kas samazina amerikāņu musulmaņu tiesības.
Now, this isn't just academic. When you look at when anti-Muslim sentiment spiked between 2001 and 2013, it happened three times, but it wasn't around terrorist attacks. It was in the run up to the Iraq War and during two election cycles. So Islamophobia isn't just the natural response to Muslim terrorism as I would have expected. It can actually be a tool of public manipulation, eroding the very foundation of a free society, which is rational and well-informed citizens. Muslims are like canaries in the coal mine. We might be the first to feel it, but the toxic air of fear is harming us all.
Šie nav tikai zinātniski pētījumi. Paskatoties, kad uzlēca pretmusulmaņu noskaņojums no 2001. līdz 2013. gadam, tas notika trīs reizes, taču tas nenotika teroristu uzbrukumu laikā. Tas notika pietuvojoties Irākas karam un divu vēlēšanas ciklu laikā. Tā kā islāmofobija nav tikai dabiska reakcija pret musulmaņu terorismu, kā es būtu sagaidījusi. Tā patiesībā var būt rīks sabiedrības iespaidošanai, saēdot brīvas sabiedrības pašus pamatus, kas ir racionāli un labi informēti pilsoņi. Musulmaņi ir kā kanārijputniņi raktuvēs. Mēs varbūt esam pirmie, kas to jūt, taču indīgais baiļu gaiss kaitē mums visiem.
(Applause)
(Aplausi)
And assigning collective guilt isn't just about having to explain yourself all the time. Deah and his wife Yusor were a young married couple living in Chapel Hill, North Carolina, where they both went to school. Deah was an athlete. He was in dental school, talented, promising ... And his sister would tell me that he was the sweetest, most generous human being she knew. She was visiting him there and he showed her his resume, and she was amazed. She said, "When did my baby brother become such an accomplished young man?" Just a few weeks after Suzanne's visit to her brother and his new wife, their neighbor, Craig Stephen Hicks, murdered them, as well as Yusor's sister, Razan, who was visiting for the afternoon, in their apartment, execution style, after posting anti-Muslim statements on his Facebook page. He shot Deah eight times. So bigotry isn't just immoral, it can even be lethal.
Kopējās vainas piešķiršanā runa nav tikai par vajadzību nemitīgi skaidroties. Diā un viņa sieva Jusa bija jauns precēts pāris, kas dzīvoja Čapelhilā, Ziemeļkarolīnā, kur viņi abi mācījās skolā. Diā bija sportists. Viņš mācījās zobārstu skolā, bija talantīgs, daudzsološs. Viņa māsa mēdza man stāstīt, ka viņš bija visjaukākais, visdāsnākais cilvēks, kuru viņa pazina. Viņa ciemojās pie Diā, un viņš parādīja māsai savu CV un viņa bija pārsteigta. Viņa prasīja: „Pa kuru laiku mans mazais brālītis kļuva par tik panākumiem bagātu jaunieti?” Vien dažas nedēļas pēc Suzannas ciemošanās pie viņas brāļa un viņa sievas, viņu kaimiņš, Kregs Stīvens Hikss noslepkavoja viņus, kā arī Juso māsu Rezānu, kura tajā pēcpudienā ciemojās viņu dzīvoklī, nāvessoda stilā, pēc tam, kad savā <i>Facebook</i> lapā bija publicējis pretmusulmaņu ziņojumus. Viņš Diā sašāva astoņas reizes. Fanātisms ir ne vien amorāls, tas var būt pat nāvējošs.
So, back to my story. What happened after 9/11? Did we go to the mosque or did we play it safe and stay home? Well, we talked it over, and it might seem like a small decision, but to us, it was about what kind of America we wanted to leave for our kids: one that would control us by fear or one where we were practicing our religion freely. So we decided to go to the mosque. And we put my son in his car seat, buckled him in, and we drove silently, intensely, to the mosque. I took him out, I took off my shoes, I walked into the prayer hall and what I saw made me stop. The place was completely full. And then the imam made an announcement, thanking and welcoming our guests, because half the congregation were Christians, Jews, Buddhists, atheists, people of faith and no faith, who had come not to attack us, but to stand in solidarity with us.
Atgriežoties pie mana stāsta. Kas notika pēc 11. septembra? Vai mēs devāmies uz mošeju, vai tomēr neriskējām un palikām mājās? Nu, mēs to pārrunājām. Tas varētu šķist kā mazs lēmums, taču mums runa bija par to, kādu Ameriku vēlējāmies atstāt saviem bērniem: tādu, kura mūs vada ar bailēm vai tādu, kurā mēs brīvi piekopām savu reliģiju. Tā nu mēs nolēmām doties uz mošeju. Es ieliku dēlu viņa auto sēdeklītī, piesprādzēju viņu, un klusumā, saspringumā, braucām uz mošeju. Es izņēmu viņu ārā, es novilku kurpes, es iegāju lūgšanu zālē, un redzētais man lika apstāties. Telpa bija pavisam pilna. Tad imāms sniedza paziņojumu, pateicoties un sveicot mūsu viesus, jo puse no klātesošajiem bija kristieši, ebreji, budisti, ateisti, ticīgie un neticīgie, kas nebija atnākuši mums uzbrukt, bet gan solidāri būt ar mums kopā.
(Applause)
(Aplausi)
I just break down at this time. These people were there because they chose courage and compassion over panic and prejudice.
Es tobrīd salūzu. Šie cilvēki bija tur, jo izvēlējās drosmi un līdzcietību panikas un aizspriedumu vietā.
What will you choose? What will you choose at this time of fear and bigotry? Will you play it safe? Or will you join those who say we are better than that?
Ko izvēlēsieties jūs? Ko izvēlēsieties jūs šajā baiļu un fanātisma laikā? Vai jūs neriskēsiet? Vai varbūt pievienosieties tiem, kuri saka, ka stāv tam pāri?
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you so much.
Milzīgs paldies. (Aplausi)
Helen Walters: So Dalia, you seem to have struck a chord. But I wonder, what would you say to those who might argue that you're giving a TED Talk, you're clearly a deep thinker, you work at a fancy think tank, you're an exception, you're not the rule. What would you say to those people?
Helena Voltersa: Dalij, tu, šķiet, esi aizsķērusi mūsu dvēseles stīgu. Bet es tā domāju, ko tu teiktu tiem, kuri iebilstu, ka tu sniedz TED runu, skaidrs, ka esi dziļdomīga, tu strādā glaunā domnīcā, tu esi izņēmums, tu neesi norma. Ko tu teiktu šiem cilvēkiem?
Dalia Mogahed: I would say, don't let this stage distract you, I'm completely ordinary. I'm not an exception. My story is not unusual. I am as ordinary as they come. When you look at Muslims around the world -- and I've done this, I've done the largest study ever done on Muslims around the world -- people want ordinary things. They want prosperity for their family, they want jobs and they want to live in peace. So I am not in any way an exception. When you meet people who seem like an exception to the rule, oftentimes it's that the rule is broken, not that they're an exception to it.
Dalija Mogaheda: Neļaujiet šai skatuvei novērst jūsu uzmanību. Es esmu pavisam parasta. Es neesmu izņēmums. Mans stāsts nav neparasts. Es esmu tikai parasts cilvēks. Paraugoties uz musulmaņiem visā pasaulē, ‒ esmu veikusi lielāko jebkad veikto pētījumu par musulmaņiem pasaulē ‒ cilvēki vēlas parastas lietas. Viņi vēlas savas ģimenes labklājību, viņi vēlas darbu un viņi vēlas dzīvot mierā. Tāpēc es nekādā ziņā neesmu izņēmums. Satiekot cilvēkus, kuri šķiet kā kāda likuma izņēmumi, bieži vien pats likums ir tas, kas nedarbojas, un cilvēki nebūt nav nekādi izņēmumi.
HW: Thank you so much. Dalia Mogahed.
H.V. Milzīgs paldies. Dalija Mogaheda.
(Applause)
(Aplausi)