When I knew I was going to come to speak to you, I thought, "I gotta call my mother." I have a little Cuban mother -- she's about that big. Four feet. Nothing larger than the sum of her figurative parts. You still with me? (Laughter) I called her up. "Hello, how're you doing, baby?" "Hey, ma, I got to talk to you." "You're talking to me already. What's the matter?" I said, "I've got to talk to a bunch of nice people." "You're always talking to nice people, except when you went to the White House." "Ma, don't start!" And I told her I was coming to TED, and she said, "What's the problem?" And I said, "Well, I'm not sure." I said, "I have to talk to them about stories. It's 'Technology, Entertainment and Design.'" And she said, "Well, you design a story when you make it up, it's entertainment when you tell it, and you're going to use a microphone." (Laughter) I said, "You're a peach, ma. Pop there?" "What's the matter? The pearls of wisdom leaping from my lips like lemmings is no good for you?" (Laughter) Then my pop got on there. My pop, he's one of the old souls, you know -- old Cuban man from Camaguey. Camaguey is a province in Cuba. He's from Florida. He was born there in 1924. He grew up in a bohio of dirt floors, and the structure was the kind used by the Tainos, our old Arawak ancestors. My father is at once quick-witted, wickedly funny, and then poignancy turns on a dime and leaves you breathless. "Papi, help." "I already heard your mother. I think she's right." (Laughter) "After what I just told you?" My whole life, my father's been there. So we talked for a few minutes, and he said, "Why don't you tell them what you believe?" I love that, but we don't have the time. Good storytelling is crafting a story that someone wants to listen to. Great story is the art of letting go. So I'm going to tell you a little story. Remember, this tradition comes to us not from the mists of Avalon, back in time, but further still, before we were scratching out these stories on papyrus, or we were doing the pictographs on walls in moist, damp caves. Back then, we had an urge, a need, to tell the story. When Lexus wants to sell you a car, they're telling you a story. Have you been watching the commercials? Because every one of us has this desire, for once -- just once -- to tell our story and have it heard. There are stories you tell from stages. There's stories that you may tell in a small group of people with some good wine. And there's stories you tell late at night to a friend, maybe once in your life. And then there are stories that we whisper into a Stygian darkness. I'm not telling you that story. I'm telling you this one. It's called, "You're Going to Miss Me." It's about human connection. My Cuban mother, which I just briefly introduced you to in that short character sketch, came to the United States one thousand years ago. I was born in 19 -- I forget, and I came to this country with them in the aftermath of the Cuban revolution. We went from Havana, Cuba to Decatur, Georgia. And Decatur, Georgia's a small Southern town. And in that little Southern town, I grew up, and grew up hearing these stories. But this story only happened a few years ago. I called my mom. It was a Saturday morning. And I was calling about how to make ajiaco. It's a Cuban meal. It's delicious. It's savory. It makes spit froth in the little corners of your mouth -- is that enough? It makes your armpits juicy, you know? That kind of food, yeah. This is the sensory part of the program, people. I called my mother, and she said, "Carmen, I need you to come, please. I need to go to the mall, and you know your father now, he takes a nap in the afternoon, and I got to go. I got an errand to run." Let me parenthetically pause here and tell you -- Esther, my mother, had stopped driving several years ago, to the collective relief of the entire city of Atlanta. Any vehicular outing with that woman from the time I was a young child, guys, naturally included flashing, blue lights. But she'd become adept at dodging the boys in blue, and when she did meet them, oh, she had wonderful, well, rapport. "Ma'am, did you know that was a light you just ran?" (Spanish) "You don't speak English?" "No." (Laughter) But eventually, every dog has its day, and she ended up in traffic court, where she bartered with the judge for a discount. There's a historical marker. But now she was a septuagenarian, she'd stopped driving. And that meant that everyone in the family had to sign up to take her to have her hair dyed, you know, that peculiar color of blue that matches her polyester pants suit, you know, same color as the Buick. Anybody? All right. Little picks on the legs, where she does her needlepoint, and leaves little loops. Rockports -- they're for this. That's why they call them that. (Laughter) This is her ensemble. And this is the woman that wants me to come on a Saturday morning when I have a lot to do, but it doesn't take long because Cuban guilt is a weighty thing. I'm not going political on you but ... And so, I go to my mother's. I show up. She's in the carport. Of course, they have a carport. The kind with the corrugated roof, you know. The Buick's parked outside, and she's jingling, jangling a pair of keys. "I got a surprise for you, baby!" "We taking your car?" "Not we, I." And she reaches into her pocket and pulls out a catastrophe. Somebody's storytelling. Interactive art. You can talk to me. Oh, a driver's license, a perfectly valid driver's license. Issued, evidently, by the DMV in her own county of Gwinnett. Blithering fucking idiots. (Laughter) I said, "Is that thing real?" "I think so." "Can you even see?" "I guess I must." "Oh, Jesus." She gets into the car -- she's sitting on two phone books. I can't even make this part up because she's that tiny. She's engineered an umbrella so she can -- bam! -- slam the door. Her daughter, me, the village idiot with the ice cream cone in the middle of her forehead, is still standing there, slack-jawed. "You coming? You no coming?" "Oh, my God." I said, "OK, fine. Does pop know you're driving?" "Are you kidding me?" "How are you doing it?" "He's got to sleep sometime." And so we left my father fast asleep, because I knew he'd kill me if I let her go by herself, and we get in the car. Puts it in reverse. Fifty-five out of the driveway, in reverse. I am buckling in seatbelts from the front. I'm yanking them in from the back. I'm doing double knots. I mean, I've got a mouth as dry as the Kalahari Desert. I've got a white-knuckle grip on the door. You know what I'm talking about? And she's whistling, and finally I do the kind of birth breathing -- you know, that one? Only a couple of women are going uh-huh, uh-huh, uh-huh. Right. And I said, "Ma, would you slow down?" Because now she's picked up the Highway 285, the perimeter around Atlanta, which encompasses now -- there's seven lanes, she's on all of them, y'all. I said, "Ma, pick a lane!" "They give you seven lanes, they expect you to use them." And there she goes, right. I don't believe for a minute she has been out and not been stopped. So, I think, hey, we can talk. It'll be a diversion. It'll help my breathing. It'll do something for my pulse, maybe. "Mommy, I know you have been stopped." "No, no, what you talking about?" "You have a license. How long have you been driving?" "Four or five days." "Yeah. And you haven't been stopped?" "I did not get a ticket." I said, "Yeah, yeah, yeah, yeah, but come on, come on, come on." "OK, so I stopped at a light and there's a guy, you know, in the back." "Would this guy have, like, a blue uniform and a terrified look on his face?" "You weren't there, don't start." "Come on. You got a ticket?" "No." She explained, "The man" -- I have to tell you as she did, because it loses something if I don't, you know -- "he come to the window, and he does a thing like this, which tells me he's pretty old, you know. So I look up and I'm thinking, maybe he's still going to think I'm kind of cute." "Ma, are you still doing that?" "If it works, it works, baby. So, I say, 'Perdon, yo no hablo ingles.' Well, wouldn't you know, he had been in Honduras for the Peace Corps." (Laughter) So he's talking to her, and at some point she says, "Then, you know, it was it. That was it. It was done." "Yeah? What? He gave you a ticket? He didn't give you a ticket? What?" "No, I look up, and the light, she change." (Laughter) You should be terrified. Now, I don't know if she's toying with me, kind of like a cat batting back a mouse, batting back a mouse -- left paw, right paw, left paw, right paw -- but by now, we've reached the mall. Now, you have all been at a mall during the holidays, yes? Talk to me. Yes. Yes. You can say yes. Audience: Yes. Carmen Agra Deedy: All right, then you know that you have now entered parking lot purgatory, praying to that saint of perpetual availability that as you join that serpentine line of cars crawling along, some guy's going to turn on the brake lights just as you pull up behind him. But that doesn't happen most of the time, right? So, first I say, "Ma, why are we here?" "You mean, like, in the car?" "No, don't -- why are we here today? It's Saturday. It's the holidays." "Because I have to exchange your father's underwear." Now, see, this is the kind of Machiavellian thinking, that you really have to -- you know, in my mind, it's a rabbit's warren, this woman's mind. Do I want to walk in, because unless I have Ariadne's thread to anchor -- enough metaphors for you? -- somewhere, I may not get out. But you know. (Laughter) "Why do we have to take pop's underwear back now? And why? What is wrong with his underwear?" "It will upset you." "It won't upset me. Why? What? Is something wrong with him?" "No, no, no. The only thing with him is, he's an idiot. I sent him to the store, which was my first mistake, and he went to buy underwear, and he bought the grippers, and he's supposed to buy the boxers." "Why?" "I read it on the Intersnet. You cannot have children." "Oh, my God!" (Laughter) Olivia? Huh? Huh? By now, we have now crawled another four feet, and my mother finally says to me, "I knew it, I knew it. I'm an immigrant. We make a space. What I tell you? Right there." And she points out the passenger window, and I look out, and three -- three -- aisles down, "Look, the Chevy." You want to laugh, but you don't know -- you're that politically corrected, have you noticed? Correct the other direction now, it's OK. "Look, the Chevy -- he's coming this way." "Mama, mama, mama, wait, wait, wait. The Chevy is three aisles away." She looks at me like I'm her, you know, her moron child, the cretin, the one she's got to speak to very slowly and distinctly. "I know that, honey. Get out of the car and go stand in the parking space till I get there." OK, I want a vote. Come on, come on. No, no. How many of you once in your -- you were a kid, you were an adult -- you stood in a parking space to hold it for someone? See, we're a secret club with a secret handshake. (Laughter) And years of therapy later, we're doing great. We're doing great. We're doing fine. Well, I stood up to her. This is -- you know, you'd think by now I'm -- and still holding? I said, "No way, ma, you have embarrassed me my entire life." Of course, her comeback is, "When have I embarrassed you?" (Spanish) And she's still talking while she puts the car in park, hits the emergency brake, opens the door, and with a spryness astounding in a woman her age, she jumps out of the car, knocks out the phone books, and then she walks around -- she's carrying her cheap Kmart purse with her -- around the front of the car. She has amazing land speed for a woman her age, too. Before I know it, she has skiddled across the parking lot and in between the cars, and people behind me, with that kind of usual religious charity that the holidays bring us, wah-wah wah-wah. "I'm coming." Italian hand signals follow. I scoot over. I close the door. I leave the phone books. This is new and fast, just so you -- are you still with us? We'll wait for the slow ones. OK. I start, and this is where a child says to me -- and the story doesn't work if I tell you about her before, because this is my laconic child. A brevity, brevity of everything with this child. You know, she eats small portions. Language is something to be meted out in small phonemes, you know -- just little hmm, hmm-hmm. She carries a mean spiral notebook and a pen. She wields great power. She listens, because that's what people who tell stories do first. But she pauses occasionally and says, "How do you spell that? What year? OK." When she writes the expose in about 20 years, don't believe a word of it. But this is my daughter, Lauren, my remarkable daughter, my borderline Asperger's kid. Bless you, Dr. Watson. She says, "Ma, you got to look!" Now, when this kid says I got to look, you know. But it isn't like I haven't seen this crime scene before. I grew up with this woman. I said, "Lauren, you know what, give me a play-by-play. I can't." "No, mama, you got to look." I got to look. You got to look. Don't you want to look? There she is. I look in bewildered awe: she's standing, those Rockports slightly apart, but grounded. She's holding out that cheap Kmart purse, and she is wielding it. She's holding back tons of steel with the sheer force of her little personality, in that crone-ish voice, saying things like, "Back it up, buddy! No, it's reserved!" (Laughter) Ready? Brace yourselves. Here it comes. "No, my daughter, she's coming in the Buick. Honey, sit up so they can see you." Oh, Jesus. Oh, Jesus. I finally come -- and now, it's the South. I don't know what part of the country you live in. I think we all secretly love stories. We all secretly want our blankie and our Boo Bear. We want to curl up and say, "Tell it to me, tell it to me. Come on, honey, tell it to me." But in the South, we love a good story. People have pulled aside, I mean, they've come out of that queue line, they have popped their trunks, pulled out lawn chairs and cool drinks. Bets are placed. "I'm with the little lady. Damn!" (Laughter) And she's bringing me in with a slight salsa movement. She is, after all, Cuban. I'm thinking, "Accelerator, break. Accelerator, break." Like you've never thought that in your life? Right? Yeah. I pull in. I put the car in park. Engine's still running -- mine, not the car. I jump out next to her going, "Don't you move!" "I'm not going anywhere." She's got front seat in a Greek tragedy. I come out, and there's Esther. She's hugging the purse. "Que?" Which means "what," and so much more. (Laughter) "Ma, have you no shame? People are watching us all around," right? Now, some of them you've got to make up, people. Secret of the trade. Guess what? Some of these stories I sculpt a little, here and there. Some, they're just right there, right there. Put them right there. She says this to me. After I say -- let me refresh you -- "have you no shame?" "No. I gave it up with pantyhose -- they're both too binding." (Laughter) (Applause) Yeah, you can clap, but then you're about 30 seconds from the end. I'm about to snap like a brittle twig, when suddenly someone taps me on the shoulder. Intrepid soul. I'm thinking, "This is my kid. How dare she? She jumped out of that car." That's OK, because my mother yells at me, I yell at her. It's a beautiful hierarchy, and it works. (Laughter) I turn around, but it's not a child. It's a young woman, a little taller than I, pale green, amused eyes. With her is a young man -- husband, brother, lover, it's not my job. And she says, "Pardon me, ma'am" -- that's how we talk down there -- "is that your mother?" I said, "No, I follow little old women around parking lots to see if they'll stop. Yes, it's my mother!" The boy, now, he says. "Well, what my sister meant" -- they look at each other, it's a knowing glance -- "God, she's crazy!" I said, (Spanish), and the young girl and the young boy say, "No, no, honey, we just want to know one more thing." I said, "Look, please, let me take care of her, OK, because I know her, and believe me, she's like a small atomic weapon, you know, you just want to handle her really gingerly." And the girl goes, "I know, but, I mean, I swear to God, she reminds us of our mother." I almost miss it. He turns to her on the heel of his shoe. It's a half-whisper, "God, I miss her." They turn then, shoulder to shoulder, and walk away, lost in their own reverie. Memories of some maddening woman who was the luck of their DNA draw. And I turn to Esther, who's rocking on those 'ports, and says, "You know what, honey?" "What, ma?" "I'm going to drive you crazy probably for about 14, 15 more years, if you're lucky, but after that, honey, you're going to miss me." (Applause)
Kad bija skaidrs, ka uzstāšos šeit, es nodomāju: „Jāpiezvana mātei.” Man ir mazītiņa kubiešu māte — aptuveni šitik liela. Četras pēdas. Nekas vairāk kā viņas atsevišķo daļu summa. Joprojām klausāties? Es viņai zvanu: „Sveika, kā iet, mazulīt?” „Čau, mam! Man vajag ar tevi parunāt.” „Tu jau runā ar mani! Kas par lietu?” „Man būs jārunā ar bariņu jauku cilvēku.” „Tu vienmēr runā ar jaukiem cilvēkiem, izņemot toreiz, kad biji Baltajā namā.” „Mam, nesāc!” Es pastāstīju viņai, ka piedalīšos TED, un viņa jautāja: „Kur ir problēma?” Es atbildēju: „Nu, es īsti nezinu.” Es teicu: „Man jārunā ar viņiem par stāstiem. Par tehnoloģiju, izklaidi un dizainu.” Viņa teica: „Nu... dizains ir, kad tu izdomā stāstu, izklaide — kad tu to stāsti, un tu izmantosi mikrofonu.” (Smiekli) Es sacīju: „Tu esi zelts, mam. Paps tur ir?” „Kas tad nu? Gudrības pērles, kas kā pupas birst no manām lūpām tev nav gana labas?” (Smiekli) Pie telefona pienāca paps. Mans paps, viņš, ziniet, ir viens no vecajām lāga dvēselēm — vecs kubietis no Kamagvejas. Kamagveja ir Kubas province. Viņš ir no Floridas. Tur viņš piedzima 1924. gadā. Viņš uzauga zaru būdā ar mālu grīdu, tās uzbūve ir līdzīga tai, ko izmantoja tainosi, mūsu arauaku senči. Mans tēvs vienu brīdi ir atjautīgs, trakoti jautrs, un tad pēkšņi parādās smeldze, atstājot tevi... bez elpas. „Papu, palīdzi!” „Es jau dzirdēju, ko teica māte. Manuprāt, viņai ir taisnība.” (Smiekli) Pēc tā, ko jums tikko stāstīju? Visu dzīvi tēvs ir bijis man blakus. Mēs mazliet papļāpājām, un viņš sacīja: „Pastāsti viņiem, kam tu tici!” Es labprāt to darītu, bet mums nepietiks laika. Būt labam stāstniekam nozīmē radīt stāstu, kuru kāds gribētu klausīties. Izcils stāsts ir māksla ļauties. Tad nu es pastāstīšu jums kādu stāstu. Atcerieties, šī tradīcija nāk pie mums nevis no senās, miglā tītās Avalonas laikiem, bet vēl tālāk — pirms mēs sākām skricelēt stāstus uz papirusiem, mēs zīmējām piktogrammas uz mitrām, slapjām alu sienām. Toreiz mūsos bija dzinulis, vajadzība pastāstīt stāstu. Kad <i>Lexus</i> jums grib nopārdot auto, viņi stāsta stāstu. Vai esat redzējuši šos reklāmas video? Jo ikvienā no mums ir šī vēlme, kaut reizi, kaut vienu vienīgu reizi, pastāstīt savu stāstu un tapt sadzirdētiem. Ir stāsti, kurus stāstām uz skatuves. Ir stāsti, kurus stāstām šaurā cilvēku lokā pie laba vīna glāzes. Ir stāsti, kuru stāstām vēlā naktī draugam — varbūt tikai reizi dzīvē. Un ir stāsti, ko čukstam Stiksas tumsā. To gan es jums nestāstīšu! Es jums pastāstīšu citu. Tā nosaukums ir „Tev manis pietrūks”. Tas ir par cilvēcisko saikni. Mana kubiešu māte, ar kuru es jūs jau īsumā iepazīstināju nelielajā stāsta varoņu skečā, ieradās ASV pirms tūkstoš gadiem. Es piedzimu 19... es vienmēr aizmirstu, un es ierados šajā zemē kopā ar viņiem pēc Kubas revolūcijas. Mēs pārcēlāmies no Havanas Kubā uz Dikeiteru Džordžijā. Dikeitera Džordžijā ir maza dienvidu pilsētiņa. Šajā mazajā dienvidu pilsētiņā es uzaugu. Es uzaugu, klausoties stāstus. Taču šie notikumi risinājās vien pirms dažiem gadiem. Es piezvanīju mammai. Bija sestdienas rīts. Es zvanīju, lai jautāju, kā pagatavot ahiako. Tas ir kubiešu ēdiens. Tas ir gards! Tas ir pikants! Tas liek siekalām saskriet mutē. Ja ar to nav gana, no tā pat paduses kļūst mitras, vai saprotat? Tāds, lūk, ēdiens... jā! Šī, ļaudis, ir programmas sensorā daļa. Es piezvanīju mātei, un viņa sacīja: „Karmen, man vajag, lai tu atbrauc! Man jātiek uz veikalu, un tavs tēvs, tu jau zini, viņš guļ diendusu, un man vajag aizbraukt, man kaut kas jānokārto.” Ļaujiet man paskaidrot — Estere, mana māte, pārstāja vadīt auto pirms vairākiem gadiem par kopīgu atvieglojumu visai Atlantas pilsētai. Jebkurš auto ar šo sievieti pie stūres, kopš es vēl biju mazs bērns, vienmēr nāca komplektā ar zilām, mirguļojošām bākugunīm. Bet viņa bija iemanījusies izvairīties no puišiem zilajos formastērpos, un reizēs, kad viņa tos tomēr satika — ak! — viņai izdevās panākt lielisku... sapratni. „Kundze, vai zināt, ka tikko pārbraucāt pie sarkanās?” (Spāņu valoda) „Jūs nerunājat angliski?” „No.” (Smiekli) Tomēr agri vai vēlu visam pienāk gals, un viņa nonāca Ceļu satiksmes tiesā, kur viņa mēģināja kaulēties ar tiesnesi par atlaidi. Tas ir vēsturisks notikums. Bet nu viņai bija 70 gadi, un viņa vairs nebrauca ar auto. Tas nozīmēja, ka ikvienam ģimenes loceklim bija labprātīgi jāpiesakās aizvest viņu pie friziera nokrāsot matus tajā īpašajā, zilganajā krāsā, kas piestāv viņas poliestera bikškostīmam, tādā pašā krāsā kā buiks. Iedomājāties? Labi. Uz zeķubiksēm sīki mezgliņi, kas palikuši pēc viņas rokdarbiem. <i>Rockports</i> apavi tam ir kā radīti, tāpēc arī tos tā sauc. (Smiekli) Tāds ir viņas tēls. Šī sieviete grib, lai dodos pie viņas sestdienas rītā, kad man ir daudz darāmā, bet tas jau nebūs ilgi, jo kubiešu vainas sajūta ir smaga padarīšana. Es nedomāju politiku, bet... Tā nu es dodos pie mātes. Ierodoties viņa stāv auto nojumē. Protams, ka viņiem ir nojume — ar to rievoto skārda jumtu... Ārpusē stāv buiks, un rokā viņa žvadzina atslēgas. „Man tev ir pārsteigums, mazulīt!” „Mēs brauksim ar tavu mašīnu?” „Nevis mēs — es!” Viņa iebāž roku kabatā un izvelk katastrofu. Stāsti ir interaktīvā māksla! Runājiet ar mani! Nu ja — tiesības! Absolūti derīgas tiesības, kas acīmredzot izsniegtas turpat Gvinetas Transportlīdzekļu nodaļā! Pilnīgi un galīgi idioti! (Smiekli) Es jautāju: „Tās ir īstas?” „Domāju, ka jā.” „Tu vispār vēl redzi?” „Laikam jau man jāredz.” „Ak, kungs...” Viņa ierāpjas mašīnā — uz divām telefongrāmatām. Es to pat nevarētu izdomāt, jo viņa ir tik maziņa. Viņa ir iekārtojusi lietussargu, lai varētu — bam! — aizcirst durvis. Viņas meita, es, ciema muļķīte ar uzliktiem ragiem, joprojām stāvu tur ar atkārušos žokli. „Tu nāc vai tu nenāc?” Ak, kungs! Es saku: „Labi. Labi. Vai paps zina, ka tu brauc?” „Tu ko joko?” „Kā tu to dari?” „Nu, kaut kad jau viņam ir jāguļ.” Tā nu mēs atstājām tēvu saldā miegā, jo viņš mani nogalinātu, ja es laistu viņu vienu. Iekāpjam mašīnā, viņa ieliek atpakaļgaitā un izbrauc ārā uz 90! Es piesprādzēju drošības jostas priekšā, pievelku klāt aizmugurējās, sienu dubultos mezglus... Mute man ir sausa kā Kalahari tuksnesis. Ar balto kauliņu satvērienu turos pie durvīm, vai saprotat? Bet viņa svilpo! Visbeidzot es veicu dzemdību elpošanu — zināt to, vai ne? Redzu mājam tikai pāris sievietes — aha, aha, aha. Tieši tā. „Mam, tu varētu lēnāk?” Jo nu jau viņa ir uz 285. autostrādes, kas iet visapkārt Atlantai un kurai tagad ir septiņas joslas, un viņa ir visās! Saku: „Mam, izvēlies joslu!” „Ja viņi uztaisīja 7 joslas, tad tās ir jāizmanto!” — un tā nu viņa brauc. Es ne mirkli neticu, ka viņa ir bijusi uz ielas un nav apturēta. Es nodomāju — mēs varam aprunāties. Tā būs pārmaiņa. Tas līdzēs manai elpošanai vai varbūt pulsam. „Mammīt, es zinu, ka tu esi apturēta.” „Nē, nē, par ko tu runā?” „Cik ilgi tu jau brauc?” „4—5 dienas.” „Kā tad! Un tevi nav apturējuši?” „Man neuzlika sodu.” Es saku: „Jā, jā, jā, jā... nu stāsti, stāsti!” „Nu, labi. Es apstājos pie luksofora, un man aizmugurē ir, nu, puisis.” „Vai šis puisis bija, teiksim, zilā uniformā un ar pārbiedētu skatienu sejā?” „Tu tur nebiji, nesāc!” „Aiziet, stāsti! Tu dabūji sodu?” „Nē,” viņa paskaidroja. Man ir jāstāsta tā, kā to darīja viņa, citādi šajā stāstā kaut kas zūd. „Viņš pienāk pie loga un rāda šitā, tāpēc es nodomāju, ka viņš ir gana vecs. Nevis bzzz, bet... Es paskatos un domāju: „Varbūt es viņam joprojām likšos pievilcīga.” „Mam, tu joprojām to dari?” „Ja tas strādā, tad strādā, bērniņ! Es saku: „Perdon, yo no hablo inglés.” Un, kas to būtu domājis, viņš ir bijis Hondurasā ar Miera korpusu!” (Smiekli) Tā nu viņi sarunājas, un vienā brīdī viņa saka: „Un viss. Tas arī bija viss. Tā tas beidzās.” „Jā...? Kas tieši? Viņš uzlika tev sodu? Viņš neuzlika? Kas notika?” „Nē, es paskatos augšā, un gaisma... viņa nomainījās.” (Smiekli) Jums būtu jābūt šausmās! Es nezinu, vai viņa ar mani spēlējas kā kaķis ar peli — kreisā ķepa, labā ķepa, kreisā, labā, kreisā, labā — bet mēs bijām tikušas līdz lielveikalam. Jūs visi esat bijuši brīvdienās lielveikalā? Runājiet ar mani! Ja? Skatītāji: „Jā.” <i>Džēs</i>, jūs varat teikt „<i>džēs</i>”. Lieliski, tad jūs zināt, ka esat nokļuvuši stāvvietas šķīstītavā, lūdzot Visu brīvo stāvvietu svēto, lai, pievienojoties šai līkumainajai rāpojošo mašīnu rindai, kāds iedarbinātu auto tieši tajā brīdī, kad apstājaties aiz tā. Bet tā parasti nenotiek, vai ne? Tāpēc es jautāju: „Mam, kāpēc mēs esam šeit?” „Tu domā uz šīs planētas?” „Nē, nemēģini — kāpēc mēs esam šeit šodien? Ir sestdiena. Ir svētku diena.” „Nu... jo man jāsamaina tava tēva apakšveļa.” Redziet, tā ir tāda kā Makjavelli domāšana, kas... man šīs sievietes prāts ir kā trušu alu labirints. Vai es gribu doties tur iekšā? Ja vien man nav Ariadnes kamola, kas... — būs gana metaforu? — kas mani izvestu ārā, var gadīties, ka palieku iekšā. Bet jūs zināt... (Smiekli) „Kāpēc mums ir jāved papa apakšveļa atpakaļ tagad? Un kāpēc? Kas vainas viņa apakšveļai?” „Tas tevi apbēdinās.” „Apbēdinās? Kāpēc? Kas? Vai viņam kas kaiš?” „Nē, nē, nē. Tikai tas, ka viņš ir pilnīgs muļķis. Es aizsūtīju viņu uz veikalu, kas bija mana pirmā kļūda. Viņš devās pēc apakšbiksēm un nopirka apspīlētās, bet viņam vajadzēja pirkt bokseršortus.” „Kāpēc?” „Es izlasīju Intarsnetā. Tad nevar būt bērni.” „Ak, mans dievs!” (Smiekli) Olīvija? Ja? Ja? Tobrīd mēs esam tikušas uz priekšu vēl pusotru metru, un mana māte beidzot saka: „Es zināju, es zināju. Esmu iebraucēja. Mēs atradīsim vietu. Ka es tev saku! Tur!" Viņa rāda caur pasažiera logu, es paskatos, un trīs — trīs! — joslas tālāk: „Paskat, tas ševijs tur!” Jūs gribat smieties, bet baidāties... jūs esat tik politkorekti, vai esat to pamanījuši? Ir jau labi, pamainieties mazliet uz pretējo pusi!" „Paskaties uz to ševiju — tas brauc...” „Mam, mam, paga, paga. Tas ševijs ir trīs joslas tālāk.” Viņa paskatās uz mani tā, it kā es būtu viņas atpalikušais bērns, plānprātiņš, ar kuru jārunā ļoti lēni un izteiksmīgi. „Es zinu, saldumiņ. Kāp ārā no mašīnas un ej pastāvi brīvajā vietā, kamēr es līdz turienei tikšu...” Tā, es gribu balsojumu! Uz priekšu, uz priekšu! Cik daudzi no jums kaut reizi kā bērni vai pieaugušie ir stāvējuši autostāvvietā, kamēr kāds... Redzat! Mēs esam slepena biedrība ar slepenu rokasspiedienu. (Smiekli) Pēc vairākiem gadiem terapijā: „Mums klājas labi. Mums klājas labi. Mums viss ir kārtībā.” Es sacēlos pret viņu! Jūs droši vien domājāt, ka es — mhm, mhm — un... joprojām stāvu? Es teicu: „Nē, mam! Tu vienmēr man dari kaunu!” Protams, viņas atbilde ir: „Kad es tev esmu darījusi kaunu?” (Spāņu valoda) ...un viņa turpina runāt, tikām apturot auto, noraujot rokas bremzi, atverot durvis, un ar viņas vecumam apbrīnojamu spriganumu viņa izlec no mašīnas, izsviež telefongrāmatas, un tad apiet apkārt... — viņai līdzi ir lētā <i>Kmart</i> somiņa — apiet pa priekšu apkārt mašīnai. Arī uz zemes viņai ir lielisks ātrums! Pirms es pamanu, viņa ir pārslīdējusi pāri autostāvvietai un izlavījusies starp mašīnām. Tikmēr cilvēki aiz manis ar šo brīvdienām raksturīgo lēnprātību: „Pīī-pīī! Pīī-pīī!” „Es nāku!” Seko itāļu žesti ar rokām. Es metos otrā pusē, aizveru durvis, atstāju telefongrāmatas. Tas viss notiek ļoti ātri — jūs tiekat līdzi? Pagaidīsīm lēnākos. Labi. Es iedarbinu... un tajā brīdī bērns man saka — stāsts nesanāk tik labs, ja pieminu viņu agrāk, jo tas ir man lakoniskais bērns. Īsums — īsums it visā, kas saistīts ar šo bērnu. Ziniet, viņa ēd mazām porcijām. Valoda ir kaut kas rūpīgi nomērāms un lietojams sīkās fonēmās — vien mazi „hmm”, „hmm-hmm”. Viņa nēsā līdzi aizdomīgu kladi un pildspalvu. Viņas rokās ir liela vara. Viņa klausās, jo tieši to vispirms dara cilvēki, kas stāsta. Bet reizēm viņa aptur runātāju un jautā: „Kā to raksta? Kurā gadā? Labi, hehe.” Kad viņa pēc 20 gadiem uzrakstīs grāmatu, neticiet nevienam tās vārdam. Taču tā ir mana meita Lorēna — mana lieliskā meita, mans gandrīz Aspergera bērns. Lai Dievs jūs svētī, dr. Vatson! Viņa saka: „Mam, tev tas jāredz!” Ja šis bērns to saka, tad man ir jāredz. Bet nav gluži tā, ka es šīs šausmas redzu pirmoreiz! Es uzaugu ar šo sievieti. Saku: „Lorēn, zini, vienkārši pastāsti man! Es nevaru.” „Nē, mam, tev tas ir jāredz!” Man ir jāredz! Jums ir jāredz! Jūs taču gribat paskatīties? Tur viņa ir. Es skatos ar mulsu apbrīnu — viņa stāv, viņas <i>rokporti</i> ir mazliet atstatus, bet cieši uz zemes. Viņa tur paceltu savu lēto <i>Kmart</i> somiņu, viņa tur to rokās. Viņa stājas pretim tonnām tērauda tikai ar savas mazās personības spēku, savā raganiskajā balsī saucot: „Atkāpies, vecīt! Nē, te ir rezervēts!” (Smiekli) Gatavi? Saņemieties! Tūlīt būs. „Nē, mana meita, viņa jau brauc ar buiku. Saldumiņ, sēdi taisni, lai tevi var redzēt!” Ak, kungs! Ak, kungs! Es beidzot ierodos — un mēs esam dienvidos. Es nezinu, no kurienes esat jūs. Manuprāt, slepenībā mums visiem patīk stāsti. Slepus mēs visi vēlamies savu sedziņu un lācīti. Mēs gribam ieritināties un teikt: „Nu, nu... nu, pastāsti taču, mīļumiņ!” Dienvidos mums ļoti patīk labi stāsti. Cilvēki ir nobraukuši malā, ārā no līkumotās rindas, atvēruši bagāžniekus, izņēmuši ķeblīšus un vēsus dzērienus. Tiek slēgtas derības. „Es lieku uz mazo kundzīti! Sasodīts!” (Smiekli) Viņa iestūrē mani iekšā ar vieglām salsas kustībām. Galu galā viņa taču ir kubiete! Es domāju: „Gāze, bremze. Gāze, bremze...” It kā jūs par to ne reizi dzīvē nebūtu domājuši? Vai ne? Es iebraucu, apturu mašīnu. Motors joprojām darbojas — mans, nevis mašīnas. Es izlecu ārā, sakot bērnam: „Paliec savā vietā!” „Es nekur neiešu!” Viņai taču ir pirmās rindas sēdvieta grieķu traģēdijā. Es izkāpju, un tur ir Estere, apķērusi somiņu. „Que?” — kas nozīmē „Ko?” un vēl tik daudz vairāk. (Smiekli) „Mam, tev kauns vispār ir?” Cilvēki visapkārt skatās uz mums... Ziniet, ļaudis? Reizēm šis tas ir jāizdomā. Amata noslēpums — uzminiet nu? Reizēm es šo to piedomāju šur un tur. Daži no tiem... daži ir jānoliek, lūk, šeit. Viņa man atbild pēc — ļaujiet man atgādināt — „Tev kauns vispār ir?” „Nē. Es to izmetu kopā ar zeķubiksēm — tie abi pārāk spieda.” (Smiekli) (Aplausi) Jā, varat aplaudēt, taču līdz beigām palikušas kādas 30 sekundes. Es tūlīt, tūlīt aizdegšos kā sauss zariņš, kad pēkšņi kāds uzsit man uz pleca. „Drosminiece!” es domāju. „Tas ir mans bērns! Viņa ir uzdrošinājusies izkāpt no mašīnas!” Nu... galu galā mana māte kliedz uz mani, es kliedzu uz viņu — tā ir burvīga hierarhija, un tā strādā. Es pagriežos, bet tas nav bērns, tā ir jauna sieviete — mazliet garāka par mani, gaišzaļām, izbrīnītām acīm. Kopā ar viņu ir jauns vīrietis — vīrs, brālis, mīļākais, nav mana darīšana. Viņa saka: „Atvainojiet, kundze, — tā mēs runājam tur, lejā, — vai tā ir jūsu māte?” „Nē, es sekoju vecām tantiņām stāvvietās, lai redzētu, vai tās apstājas. Jā, tā ir mana māte!” Un tagad puisis saka: „Nu, mana māsa gribēja teikt... Viņi uzmet viens otram zinošu skatienu: „Jēziņ, viņa ir traka!” Es saku: „Mama, dios mío!” Taču jaunā meitene puisis saka: „Nekas, nekas, mīļā, mēs tikai gribējām zināt vēl vienu lietu.” Es saku: „Klau, ļaujiet man tikt ar viņu galā, labi? Es viņu pazīstu, un, ticiet man, viņa ir kā maza atombumba, ar viņu vienkārši ir jāapietas ļoti uzmanīgi!” Un meitene saka: „Es zinu... es gribēju teikt... Ak dievs, viņa tik ļoti atgādina mūsu māti! Man tā gandrīz pietrūkst.” Viņš pagriežas pret viņu uz kurpes papēža, tas ir gandrīz čuksts: „Jēziņ, kā man viņas pietrūkst...” Tad viņi pagriežas un plecu pie pleca dodas projām, iegrimuši savos sapņos — atmiņās par kādu traku sievieti, kas bijusi viņu laimīgā loze DNS loterijā. Es pagriežos pret Esteri, kura viegli šūpojas savās <i>Rockports</i> kurpēs un saka: „Zini ko, mīļā?” „Ko, mam?” „Es darīšu tevi traku varbūt vēl kādus 14—15 gadus, ja tev paveiksies, bet pēc tam, mīļā, tev manis pietrūks!”