There are a lot of ways the people around us can help improve our lives. We don't bump into every neighbor, so a lot of wisdom never gets passed on, though we do share the same public spaces.
Ir daudz veidu, kā mums apkārtējie cilvēki var palīdzēt uzlabot mūsu dzīves. Mēs nesaskrienamies ar katru kaimiņu, tādēļ daudzas zināšanas netiek nodotas tālāk, lai arī mēs kopīgi izmantojam vienas un tās pašas publiskās telpas.
So over the past few years, I've tried ways to share more with my neighbors in public space, using simple tools like stickers, stencils and chalk. And these projects came from questions I had, like: How much are my neighbors paying for their apartments?
Tā nu pēdējo pāris gadu laikā esmu izmēģinājusi veidus, kā vairāk dalīties ar saviem kaimiņiem publiskajā telpā, izmantojot vienkāršus rīkus, piemēram, uzlīmes, zīmuļus un krītu. Šie projekti radās no man esošiem jautājumiem, piemēram, cik daudz mani kaimiņi maksāja par saviem dzīvokļiem?
(Laughter)
(Smiekli) Kā gan mēs varam aizdot un aizņemties vairāk lietu,
How can we lend and borrow more things, without knocking on each other's doors at a bad time? How can we share more memories of our abandoned buildings, and gain a better understanding of our landscape? How can we share more of our hopes for our vacant storefronts, so our communities can reflect our needs and dreams today?
neklauvējot viens pie otra durvīm nepiemērotā laikā? Kā mēs varam vairāk dalīties ar savām atmiņām par mūsu pamestajām ēkām, un gūt labāku sapratni par mūsu ainavu? Kā mēs varam vairāk dalīties ar savām cerībām par tukšajiem veikaliem, lai mūsu kopienas var atspoguļot savas pašreizējās vajadzības un sapņus?
Now, I live in New Orleans, and I am in love with New Orleans. My soul is always soothed by the giant live oak trees, shading lovers, drunks and dreamers for hundreds of years, and I trust a city that always makes way for music. I feel like every time someone sneezes, New Orleans has a parade.
Es dzīvoju Ņūorleānā, un es esmu iemīlējusies Ņūorleānā. Manu dvēseli vienmēr nomierina milzīgie ozoli, apēnotie mīlnieki, dzērāji un sapņotāji, kas tur ir jau simtiem gadu, es uzticos pilsētai, kas vienmēr dod priekšroku mūzikai. (Smiekli) Man ir tāda sajūta, ikreiz kāds nošķaudās,
(Laughter)
Ņūorleānā ir parāde. (Smiekli)
The city has some of the most beautiful architecture in the world, but it also has one of the highest amounts of abandoned properties in America.
Pilsētai ir viena no visskaistākajām athitektūrām pasaulē, taču tai ir arī viens no lielākajiem daudzumiem pamesto īpašumu Amerikā.
I live near this house, and I thought about how I could make it a nicer space for my neighborhood, and I also thought about something that changed my life forever.
Es dzīvoju netālu no šīs mājas un domāju par to, kā to varētu padarīt par jaunāku vietu savā apkaimē, es arī domāju par ko tādu,
In 2009, I lost someone I loved very much. Her name was Joan, and she was a mother to me. And her death was sudden and unexpected. And I thought about death a lot. And ... this made me feel deep gratitude for the time I've had. And ... brought clarity to the things that are meaningful to my life now. But I struggle to maintain this perspective in my daily life. I feel like it's easy to get caught up in the day-to-day, and forget what really matters to you.
kas uz mūžu mainīja manu dzīvi. 2009. gadā es zaudēju kādu, ko ļoti mīlēju. Viņas vārds bija Džina, un viņa bija mana māte. Viņas nāve bija pēkšņa un negaidīta. Es daudz domāju par nāvi, un tas man lika justies ļoti pateicīgai par laiku, kas man bija un viesa skaidrību par lietām, kas nu manā dzīvē ir jēgpilnas. Es ar grūtībām ikdienā saglabāju šo perspektīvu. Ir tāda sajūta, ka ir viegli ieslīgt ikdienas rutīnā un aizmirst to, kam patiešām ir nozīme.
So with help from old and new friends, I turned the side of this abandoned house into a giant chalkboard, and stenciled it with a fill-in-the-blank sentence: "Before I die, I want to ..." So anyone walking by can pick up a piece of chalk, reflect on their life, and share their personal aspirations in public space.
Tā nu ar vecu un jaunu draugu palīdzību es pārvērtu vienu šīs pamestās mājas pusi par milzu tāfeli un uz tās uzkrāsoju teikumu, kas jāpabeidz: „Pirms savas nāves es vēlos ...” Jebkurš garām ejošais varēja paņemt krīta gabalu, pārdomāt savu dzīvi un publiskā telpā dalīties ar saviem personīgajiem centieniem.
I didn't know what to expect from this experiment, but by the next day, the wall was entirely filled out, and it kept growing. And I'd like to share a few things that people wrote on this wall.
Es nezinu, ko sagaidīt no šī eksperimenta, taču līdz nākamajai dienai siena jau bija pilnībā aizpildīta un tā turpināja aizpildīties. Es vēlētos padalīties ar pāris lietām,
"Before I die, I want to be tried for piracy."
ko cilvēki uzrakstīja uz šīs sienas.
(Laughter)
„Pirms savas nāves es vēlos tikt tiesāts par pirātismu.” (Smiekli)
"Before I die, I want to straddle the International Dateline."
„Pirms savas nāves es vēlos uzsēsties uz datuma maiņas līniju.”
"Before I die, I want to sing for millions."
„Pirms savas nāves es vēlos dziedāt miljoniem.”
"Before I die, I want to plant a tree."
„Pirms savas nāves es vēlos iestādīt koku.”
"Before I die, I want to live off the grid."
„Pirms savas nāves es vēlos dzīvot pašpietiekami.”
"Before I die, I want to hold her one more time."
„Pirms savas nāves es vēlos viņu vēl reizi turēt savās rokās.”
"Before I die, I want to be someone's cavalry."
„Pirms savas nāves es vēlos būt kāda kavalieris.”
"Before I die, I want to be completely myself."
„Pirms savas nāves es vēlos būt pilnībā es pats.”
So this neglected space became a constructive one, and people's hopes and dreams made me laugh out loud, tear up, and they consoled me during my own tough times. It's about knowing you're not alone; it's about understanding our neighbors in new and enlightening ways; it's about making space for reflection and contemplation, and remembering what really matters most to us as we grow and change.
Tā šī novārtā atstātā vieta kļuva konstruktīva, cilvēku cerības un sapņi mani lika skaļi smieties, raudāt un tie mani mierināja grūtos laikos. Runa ir par saprašanu, ka neesi viens. Runa ir par savu kaimiņu saprašanu jaunos un apgaismojošos veidos. Runa ir vietas radīšanu pārdomām un cerībām, un atcerēšanos par, kas, mums augot un mainoties, ir patiesi nozīmīgs.
I made this last year, and started receiving hundreds of messages from passionate people who wanted to make a wall with their community. So, my civic center colleagues and I made a tool kit, and now walls have been made in countries around the world, including Kazakhstan, South Africa, Australia, Argentina, and beyond. Together, we've shown how powerful our public spaces can be if we're given the opportunity to have a voice, and share more with one another.
Es to izveidoju pērn, un drīz vien sāku saņemt simtiem vēstuļu no aizrautīgiem cilvēkiem, kas ar savu kopienu vēlējās izveidot šādu sienu, tā nu mēs ar maniem pilsoņu centra kolēģiem izveidojām aprīkojumu, un nu šādas sienas ir izveidotas dažādās valstīs visā pasaulē, tostarp Kazahstānā, Dienvidāfrikā, Austrālijā, Argentīnā un citur. Kopā esam parādījuši, cik varena var būt mūsu publiskā telpa, ja mums tiek dota iespēja izteikties un vairāk dalīties tajā vienam ar otru.
Two of the most valuable things we have are time, and our relationships with other people. In our age of increasing distractions, it's more important than ever to find ways to maintain perspective, and remember that life is brief and tender. Death is something that we're often discouraged to talk about, or even think about, but I've realized that preparing for death is one of the most empowering things you can do. Thinking about death clarifies your life.
Divas no vērtīgākajām lietām, kas mums ir, ir laiks un mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Šajā arvien vairāk uzmanību novēršošajā laikā vairāk nekā jebkad ir svarīgi atrast veidos, kā saglabāt perspektīvu un atcerēties, ka dzīve ir īsa un trausla. Nāve ir kas tāds, par ko mums nereti nav drosmes runāt vai pat domāt, taču esmu sapratusi, ka gatavošanās nāvei ir viena no spēcinošākajām lietām, ko varat darīt. Domāšana par nāvi visu dzīvē padara skaidru.
Our shared spaces can better reflect what matters to us, as individuals and as a community, and with more ways to share our hopes, fears and stories, the people around us can not only help us make better places, they can help us lead better lives.
Mūsu kopīgā telpa var labāk atspoguļot to, kas mums rūp kā atsevišķiem cilvēkiem un kā kopienai, un ar vairāk veidiem, kā dalīties ar mūsu cerībām, bailēm un stāstiem mums apkārtējie cilvēki var ne tikai mums palīdzēt šīs vietas padarīt labākas, viņi var mums palīdzēt nodzīvot labākas dzīves.
Thank you.
Paldies. (Aplausi)
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies. (Aplausi)
(Applause)
(Aplausi)