This is the Bop.
Šis ir bops.
The Bop is a type of social dance.
Bops ir sociālās dejas veids.
Dance is a language, and social dance is an expression that emerges from a community. A social dance isn't choreographed by any one person. It can't be traced to any one moment.
Deja ir valoda, un sociālā deja ir izteiksme, kas rodas kopienā. Sociālajai dejai nav viena horeogrāfa. Tās izcelšanos nevar nospraust laikā.
Each dance has steps that everyone can agree on, but it's about the individual and their creative identity. Because of that, social dances bubble up, they change and they spread like wildfire.
Katrai dejai ir soļi, kurus visi atzīst, bet svarīga ir arī individuālā un radošā identitāte. Tādēļ sociālās dejas uzrodas, mainās un izplatās kā meža ugunsgrēks.
They are as old as our remembered history. In African-American social dances, we see over 200 years of how African and African-American traditions influenced our history. The present always contains the past. And the past shapes who we are and who we will be.
Tās ir tikpat senas kā mūsu vēsturiskā atmiņa. Afroamerikāņu sociālajās dejās mēs redzam vairāk nekā 200 gadus ilgu afrikāņu un afroamerikāņu tradīciju ietekmi uz mūsu vēsturi. Tagadne vienmēr ietver pagātni. Un pagātne veido mūs un mūsu nākotni.
(Clapping)
(Plaukšķināšana)
The Juba dance was born from enslaved Africans' experience on the plantation. Brought to the Americas, stripped of a common spoken language, this dance was a way for enslaved Africans to remember where they're from. It may have looked something like this.
Džuba dzima no paverdzināto afrikāņu pieredzes plantācijās. Atvesti uz Ameriku un bez kopīgas valodas, šī deja paverdzinātajiem afrikāņiem ļāva atcerēties, no kurienes tie nākuši. Tā varēja izskatīties apmēram šādi.
Slapping thighs, shuffling feet and patting hands: this was how they got around the slave owners' ban on drumming, improvising complex rhythms just like ancestors did with drums in Haiti or in the Yoruba communities of West Africa. It was about keeping cultural traditions alive and retaining a sense of inner freedom under captivity.
Plikšķināšana pa augšstilbiem, kāju dauzīšana un plaukšķināšana: tā viņi apgāja vergturu aizliegumu spēlēt bungas un improvizēja sarežģītus ritmus gluži kā viņu senči uz bungām Haiti vai jorubu kopienās Rietumāfrikā. Tas nozīmēja uzturēt kultūras tradīcijas un paturēt iekšēju brīvību ieslodzījumā.
It was the same subversive spirit that created this dance: the Cakewalk, a dance that parodied the mannerisms of Southern high society -- a way for the enslaved to throw shade at the masters. The crazy thing about this dance is that the Cakewalk was performed for the masters, who never suspected they were being made fun of.
Tas bija tas pats dumpīguma gars, kas radīja šo deju: keikvoku. Šī deja parodē dienvidnieku augstās sabiedrības manierismu. Tas ir veids, kā paverdzinātie varēja pasmieties par saimniekiem. Neticamākais šajā dejā ir tas, ka keikvoku izpildīja saimniekiem par prieku un viņi pat nenojauta, ka par viņiem uzjautrinās.
Now you might recognize this one. 1920s -- the Charleston. The Charleston was all about improvisation and musicality, making its way into Lindy Hop, swing dancing and even the Kid n Play, originally called the Funky Charleston.
Jūs, iespējams, atpazīsiet šo. 1920. gadi. Čarlstons. Čarlstonā svarīga bija improvizācija un muzikalitāte, kas pārtapa lindijhopā, svingā, un pat grupas <i>Kid 'n Play</i> sākotnējais nosaukums bija <i>Funky Charleston</i>.
Started by a tight-knit Black community near Charleston, South Carolina, the Charleston permeated dance halls where young women suddenly had the freedom to kick their heels and move their legs.
Tā pirmsākumi meklējami melnādaino kopienā Dienvidkarolīnā pie Čarlstonas. Čarlstons ielauzās deju zālēs, kur jaunas sievietes pēkšņi drīkstēja sist papēžus un kustināt kājas.
Now, social dance is about community and connection; if you knew the steps, it meant you belonged to a group. But what if it becomes a worldwide craze? Enter the Twist. It's no surprise that the Twist can be traced back to the 19th century, brought to America from the Congo during slavery. But in the late '50s, right before the Civil Rights Movement, the Twist is popularized by Chubby Checker and Dick Clark. Suddenly, everybody's doing the Twist: white teenagers, kids in Latin America, making its way into songs and movies. Through social dance, the boundaries between groups become blurred.
Tajā laikā sociālajā dejā svarīga bija kopiena un tās vienotība; ja zināji soļus, tad piederēji zināmai grupai. Bet ja nu tas kļūst par globālu trakumu? Lūk, tvists. Nav pārsteigums, ka tvista priekšvēsture meklējama 19. gadsimtā, kad tas uz Ameriku atceļoja no Kongo vergturības laikos. Bet piecdesmito gadu otrajā pusē, pilsoņtiesību kustības priekšvakarā, tvistu populāru padarīja Čabijs Čekers un Diks Klārks. Pēkšņi visi dejoja tvistu: baltādainie pusaudži, Latīņamerikas jaunieši. Tas iekļuva dziesmās un filmās. Ar sociālās dejas palīdzību dažādu sociālo grupu robežas kļuva neskaidras.
The story continues in the 1980s and '90s. Along with the emergence of hip-hop, African-American social dance took on even more visibility, borrowing from its long past, shaping culture and being shaped by it.
Stāsts turpinās 1980. un 90. gados. Ar hiphopa parādīšanos afroamerikāņu sociālā deja kļuva aizvien redzamāka, smeļoties savā ilgajā vēsturē, mijiedarbojoties ar moderno kultūru.
Today, these dances continue to evolve, grow and spread.
Mūsdienās šīs dejas turpina attīstīties, augt un izplatīties.
Why do we dance? To move, to let loose, to express. Why do we dance together? To heal, to remember, to say: "We speak a common language. We exist and we are free."
Kāpēc mēs dejojam? Lai kustētos, atbrīvotos, izteiktos. Kāpēc mēs dejojam kopā? Lai dziedētos, atcerētos, teiktu: "Mums ir viena valoda. Mēs pastāvam un esam brīvi."