I'm here to give you your recommended dietary allowance of poetry. And the way I'm going to do that is present to you five animations of five of my poems. And let me just tell you a little bit of how that came about. Because the mixing of those two media is a sort of unnatural or unnecessary act.
Esmu ieradies, lai jums sniegtu ieteicamo dienas devu dzejas. Tas, kā grasos to paveikt, ir parādot piecu savu dzejoļu animācijas. Ļaujiet man vispirms īsi pastāstīt, kā tās radās. Tāpēc, ka šo divu mediju apvienošana ir savā ziņā nedabiska vai nevajadzīga rīcība.
But when I was United States Poet Laureate -- and I love saying that. (Laughter) It's a great way to start sentences. When I was him back then, I was approached by J. Walter Thompson, the ad company, and they were hired sort of by the Sundance Channel. And the idea was to have me record some of my poems and then they would find animators to animate them. And I was initially resistant, because I always think poetry can stand alone by itself. Attempts to put my poems to music have had disastrous results, in all cases. And the poem, if it's written with the ear, already has been set to its own verbal music as it was composed. And surely, if you're reading a poem that mentions a cow, you don't need on the facing page a drawing of a cow. I mean, let's let the reader do a little work.
Taču, kad biju Savienoto Valstu dzejnieks-laureāts. Man patīk to minēt. (Smiekli) Tas ir lielisks veids, kā iesākt teikumus. Kad es biju viņš vecajos labajos laikos, mani uzmeklēja reklāmas aģentūras „J. Walter Thompson” pārstāvji, kurus it kā bija nolīdzis televīzijas kanāls „Sundance Channel”. Doma bija ierunāt dažus no maniem dzejoļiem, un tad viņi atrastu māksliniekus, kas tos animētu. Sākumā es negribēju piekrist, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka dzeja ir pašpietiekama. Mēģinājumi manus dzejoļus izmantot mūzikā vienmēr ir bijuši nesekmīgi. Un, ja dzejolis uzrakstīts tā, ka to patīkami klausīties, tas jau ir sava veida mutisks skaņdarbs. Ir skaidrs, ka, lasot dzejoli, kurā pieminēta govs, acu priekšā nav nepieciešama govs ilustrācija. Es domāju, jāļauj lasītājam vismaz mazliet piepūlēties.
But I relented because it seemed like an interesting possibility, and also I'm like a total cartoon junkie since childhood. I think more influential than Emily Dickinson or Coleridge or Wordsworth on my imagination were Warner Brothers, Merrie Melodies and Loony Tunes cartoons. Bugs Bunny is my muse. And this way poetry could find its way onto television of all places. And I'm pretty much all for poetry in public places -- poetry on buses, poetry on subways, on billboards, on cereal boxes. When I was Poet Laureate, there I go again -- I can't help it, it's true -- (Laughter) I created a poetry channel on Delta Airlines that lasted for a couple of years. So you could tune into poetry as you were flying.
Tomēr es pieņēmu piedāvājumu, jo tā man šķita interesanta iespēja, turklāt kopš bērnības esmu multeņu fanātiķis. Domāju, ka vairāk par Emīliju Dikinsoni vai Kolridžu, vai Vērdsvertu manu iztēli ietekmējuši brāļi Vorneri, „Merrie Melodies” un „Looney Tunes” multenes. Blīkšķu Bannijs ir mana mūza. Šādi dzeja varētu nokļūt jebkurā televīzijā. Es lielā mērā atbalstu dzeju sabiedriskās vietās: dzeju autobusos, dzeju metro, uz lielām reklāmas izkārtnēm, uz brokastu pārslu kastēm. Kad es biju dzejnieks-laureāts, nu re, atkal jau.. Neko nevaru padarīt, tā gan.. (Smiekli) Lidsabiedrībā Delta es izveidoju dzejas kanālu, kas noturējās pāris gadu. Tādējādi lidojuma laikā jūs varējāt baudīt labu dzeju.
And my sense is, it's a good thing to get poetry off the shelves and more into public life. Start a meeting with a poem. That would be an idea you might take with you. When you get a poem on a billboard or on the radio or on a cereal box or whatever, it happens to you so suddenly that you don't have time to deploy your anti-poetry deflector shields that were installed in high school.
Man ir sajūta, ka ir labi izņemt dzeju no plauktiem un vairāk iesaistīt sabiedrības dzīvē. Iesākt tikšanos ar dzejoli. Tā ir doma, kuras īstenošanu jūs varētu apdomāt. Dzejolim atrodoties uz reklāmas izkārtnes vai skanot pa radio, vai arī esot uzdrukātam uz brokastu pārslu kastes vai citur, jūs sastopieties ar to tik pēkšņi, ka nepietiek laika, lai liktu lietā vidusskolā izveidotos aizsargvairogus pret dzeju.
So let us start with the first one. It's a little poem called "Budapest," and in it I reveal, or pretend to reveal, the secrets of the creative process.
Varbūt sāksim ar pirmo. Tas ir īss dzejolis ar nosaukumu „Budapešta”, tajā es atklāju, vai arī izliekos, ka atklāju, radošā procesa noslēpumus.
(Video) Narration: "Budapest." My pen moves along the page like the snout of a strange animal shaped like a human arm and dressed in the sleeve of a loose green sweater. I watch it sniffing the paper ceaselessly, intent as any forager that has nothing on its mind but the grubs and insects that will allow it to live another day. It wants only to be here tomorrow, dressed perhaps in the sleeve of a plaid shirt, nose pressed against the page, writing a few more dutiful lines while I gaze out the window and imagine Budapest or some other city where I have never been.
(Video) Stāstījums: „Budapešta.” Mana pildspalva bakstās pa lapu kā agrāk neredzēta dzīvnieka snuķis, tas līdzinās cilvēka rokai vaļīga, zaļa džempera piedurknē. Es vēroju šo dzīvnieku neatlaidīgi ošņājam lapu, aizrāvušos kā jebkurš barības meklētājs, kam prātā vien kāpuri un kukaiņi, kas tam dos iespēju izdzīvot vēl vienu dienu. Vienīgais, ko tas vēlas, ir būt šeit arī rīt tērpts, iespējams, rūtaina krekla piedurknē ar degunu piespiestu lapai, pienākuma pēc rakstot vēl pāris rindiņu, tikmēr man raugoties ārā pa logu un iztēlojamies tur esam Budapeštu, vai arī kādu citu pilsētu, kurā nekad neesmu bijis.
BC: So that makes it seem a little easier. (Applause) Writing is not actually as easy as that for me. But I like to pretend that it comes with ease. One of my students came up after class, an introductory class, and she said, "You know, poetry is harder than writing," which I found both erroneous and profound. (Laughter) So I like to at least pretend it just flows out. A friend of mine has a slogan; he's another poet. He says that, "If at first you don't succeed, hide all evidence you ever tried."
BK: Tas liek tam šķist mazliet vieglākam. (Aplausi) Man rakstīt nav nemaz tik viegli. Tomēr man tīk izlikties, ka tas nākas viegli. Reiz pēc lekcijas, ievadlekcijas, pie manis pienāca viens no studentiem un teica: „Ziniet, dzeja ir grūtāka nekā rakstīšana”, kas man vienlaikus šķita nepareizi, bet dziļdomīgi. (Smiekli) Man tīk vismaz izlikties, ka dzejas rindas vienkārši plūst ārā no manis. Vienam no maniem draugiem ir kāds sauklis; viņš arī ir dzejnieks. Viņš saka: „Ja sākumā tev neveicas, tad noslēp visus pierādījumus, ka esi vispār mēģinājis.”
(Laughter)
(Smiekli)
The next poem is also rather short. Poetry just says a few things in different ways. And I think you could boil this poem down to saying, "Some days you eat the bear, other days the bear eats you." And it uses the imagery of dollhouse furniture.
Arī nākamais dzejolis ir samērā īss. Dzejā viena doma pateikta dažādos veidos. Manuprāt, šī dzejoļa galvenā doma ir, ka „dzīvē iet kā pa kalniem un lejām.” Kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi kalpo leļļu māju mēbeles.
(Video) Narration: "Some Days." Some days I put the people in their places at the table, bend their legs at the knees, if they come with that feature, and fix them into the tiny wooden chairs. All afternoon they face one another, the man in the brown suit, the woman in the blue dress -- perfectly motionless, perfectly behaved. But other days I am the one who is lifted up by the ribs then lowered into the dining room of a dollhouse to sit with the others at the long table. Very funny. But how would you like it if you never knew from one day to the next if you were going to spend it striding around like a vivid god, your shoulders in the clouds, or sitting down there amidst the wallpaper staring straight ahead with your little plastic face?
(Video) Stāstījums: „Daždien.” Daždien es cilvēkus salieku viņu vietās pie galda, saliecu to kājas ceļos, ja vien tas ir iespējams, un ievietoju mazos koka krēsliņos. Visu vakaru viņi raugās viens otram pretī, vīrietis brūnajā uzvalkā, sieviete zilajā kleitā, viņi ir pilnīgi nekustīgi, uzvedas nevainojami. Taču citās dienās es esmu tas, kuru apņem ap krūškurvi un paceļ uz augšu, tad pārvieto lejup un ievieto leļļu mājas ēdamistabā līdzās citiem, kas sēž pie garā galda. Ļoti smieklīgi. Taču kā tev patiktu nekad iepriekš nezināt, vai dienu pavadīsi kā visu varošs dievs pārvietojoties ar platiem soļiem un pleciem mākoņos, vai arī sēžot tapešu ielenkumā un skatoties vienā punktā taisni uz priekšu ar savu mazo plastmasas galviņu?
(Applause)
(Aplausi)
BC: There's a horror movie in there somewhere. The next poem is called forgetfulness, and it's really just a kind of poetic essay on the subject of mental slippage. And the poem begins with a certain species of forgetfulness that someone called literary amnesia, in other words, forgetting the things that you have read.
BK: Tas mazliet atgādina šausmu filmu. Nākamo dzejoli sauc aizmāršība, un tas tiešām ir tāds kā dzejisks sacerējums par garīgu noviržu tēmu. Dzejolis sākas ar vienu no atmiņas traucējumu veidiem, ko daži sauc par literāro amnēziju, citiem vārdiem sakot, izlasītā aizmiršanu.
(Video) Narration: "Forgetfulness." The name of the author is the first to go, followed obediently by the title, the plot, the heartbreaking conclusion, the entire novel, which suddenly becomes one you have never read, never even heard of. It is as if, one by one, the memories you used to harbor decided to retire to the southern hemisphere of the brain to a little fishing village where there are no phones. Long ago, you kissed the names of the nine muses good-bye and you watched the quadratic equation pack its bag. And even now, as you memorize the order of the planets, something else is slipping away, a state flower perhaps, the address of an uncle, the capital of Paraguay. Whatever it is you are struggling to remember, it is not poised on the tip of your tongue, not even lurking in some obscure corner of your spleen. It has floated away down a dark mythological river whose name begins with an L as far as you can recall, well on your own way to oblivion where you will join those who have forgotten even how to swim and how to ride a bicycle. No wonder you rise in the middle of the night to look up the date of a famous battle in a book on war. No wonder the Moon in the window seems to have drifted out of a love poem that you used to know by heart.
(Video) Stāstījums: „Aizmāršība.” Rakstnieka vārds ir pirmais, kas pagaist, tam paklausīgi seko nosaukums, sižets, sirdi plosošais nobeigums, viss romāns, kas pēkšņi kļūst par vienu no tiem, kuri nekad nav lasīti, par kuriem nekad neesi pat dzirdējis. Tas ir it kā cita pēc citas noglabātās atmiņas būtu izlēmušas doties uz smadzeņu dienvidu puslodē esošu mazu zvejnieku ciematiņu, kurā nav neviena tālruņa. Sen tu uz atvadām skūpstīji deviņu mūzu vārdus un noskatījies kvadrātvienādojumu kravājam savu somu. Un pat tagad, tev atminoties planētu secību, kaut kas cits aizplūst garām, varbūt nacionālā puķe, vai arī tēvoča adrese, Paragvajas galvaspilsēta. Lai arī kas tas būtu, ko tu centies atminēties, tas nav atrodams uz mēles gala, pat neslapstās kādā no tavas liesas tumšajiem kaktiem. Tas ir aizpeldējis lejup pa tumšu un mītisku upi, kuras nosaukums sākas ar L, cik nu tu spēj atcerēties, tu esi ceļā uz pilnīgu aizmirstību, kur pievienosies tiem, kuri neatceras vairs pat to, kā peldēt un braukt ar divriteni. Nav brīnums, ka mosties nakts vidū, lai grāmatā par karu uzmeklētu datumu, kurā notikusi slavena kauja. Nav brīnums, ka mēness, ko redzi par logu, liekas izniris no dzejoļa par mīlestību, kuru agrāk zināji no galvas.
(Applause)
(Aplausi)
BC: The next poem is called "The Country" and it's based on, when I was in college I met a classmate who remains to be a friend of mine. He lived, and still does, in rural Vermont. I lived in New York City. And we would visit each other. And when I would go up to the country, he would teach me things like deer hunting, which meant getting lost with a gun basically -- (Laughter) and trout fishing and stuff like that. And then he'd come down to New York City and I'd teach him what I knew, which was largely smoking and drinking. (Laughter) And in that way we traded lore with each other. The poem that's coming up is based on him trying to tell me a little something about a domestic point of etiquette in country living that I had a very hard time, at first, processing. It's called "The Country."
BK: Nākamo dzejoli sauc „Lauki”, un tas ir balstīts uz notikumiem koledžas laikā, man bija klasesbiedrs, kas vēl joprojām ir mans draugs. Viņš dzīvoja un dzīvo aizvien Vērmontas lauku apvidū, kamēr es mitinājos Ņujorkas pilsētā. Un mēs viens otru apciemojām. Kad es devos uz laukiem, viņš man mācīja, piemēram, kā medīt briežus, kas būtībā nozīmēja apmaldīšanos ar ieroci rokā.. (Smiekli) .. un kā ķert foreles, un tā tālāk. Un tad viņš brauca uz Ņujorku un es viņam mācīju to, ko pratu es, kas galvenokārt bija smēķēšana un dzeršana. (Smiekli) Tādējādi mēs viens otram iemācījām dažādas zinības. Dzejoļa, ko tūliņ dzirdēsit, pamatā ir tas, kā viņš man cenšas pastāstīt mazliet par uzvedības normām laukos no lauku cilvēku skatu punkta, ko man sākumā bija grūti pieņemt. Dzejoli sauc „Lauki”
(Video) Narration: "The Country." I wondered about you when you told me never to leave a box of wooden strike-anywhere matches just lying around the house, because the mice might get into them and start a fire. But your face was absolutely straight when you twisted the lid down on the round tin where the matches, you said, are always stowed. Who could sleep that night? Who could whisk away the thought of the one unlikely mouse padding along a cold water pipe behind the floral wallpaper, gripping a single wooden match between the needles of his teeth? Who could not see him rounding a corner, the blue tip scratching against rough-hewn beam, the sudden flare and the creature, for one bright, shining moment, suddenly thrust ahead of his time -- now a fire-starter, now a torch-bearer in a forgotten ritual, little brown druid illuminating some ancient night? And who could fail to notice, lit up in the blazing insulation, the tiny looks of wonderment on the faces of his fellow mice -- one-time inhabitants of what once was your house in the country?
(Video) Stāstījums: „Lauki”. Es domāju par tevi, par to reizi, kad teici, lai nekad neatstāju kastīti ar sērkociņiem, kas uzšķiļami pret jebkuru virsmu, tāpat vien mētājamies kaut kur mājā, jo peles varētu iekļūt kastītē un izraisīt ugunsgrēku. Taču tava sejas izteiksme bija pilnīgi parasta, tev nolokot lejup vāciņu apaļajai konservu bundžai, kurā sērkociņi, kā teici, glabājas allaž. Kurš tajā naktī spēja gulēt? Kurš spēja no prāta izmest domu par to vienu neko labu nesološo peli, kas tipina pa aukstā ūdens cauruļvadu, kas atrodas aiz puķainajām tapetēm, kā tā satver vienu vienīgu koka sērkociņu zobos, kas izskatās kā adatas? Kurš spētu neredzēt to apejam ap stūri, paberzējot sērkociņa zilo galviņu pret raupjo koka virsmu, pēkšņo uzliesmojumu un uz vienu spožu, mirdzošu mirkli — radījumu, kas aizsteidzas pa priekšu laikam? Nu uguns aizdedzinātāja, nu lāpas nesēja aizmirstā rituālā, mazais brūnais priesteris izgaismo kādu senu nakti. Un kurš gan liesmojošās nepiekāpības gaismā nemanītu pārsteigumu pārējo peļu mazajās sejās, tās nu jau ir tavas lauku mājas bijušie iedzīvotāji?
(Applause)
(Aplausi)
BC: Thank you. (Applause) Thank you. And the last poem is called "The Dead." I wrote this after a friend's funeral, but not so much about the friend as something the eulogist kept saying, as all eulogists tend to do, which is how happy the deceased would be to look down and see all of us assembled. And that to me was a bad start to the afterlife, having to witness your own funeral and feel gratified. So the little poem is called "The Dead."
BK: Paldies. (Aplausi) Paldies. Un pēdējo dzejoli sauc „Mirušie”. Es to uzrakstīju pēc drauga bērēm, tomēr ne tik daudz par draugu, bet drīzāk par to, ko sacīja sēru ceremonijas vadītājs, kā jau sēru ceremonijas vadītājam pienākas, viņš teica, ka aizgājušais būtu ļoti priecīgs noskatoties lejup un redzot mūs visus tur sapulcējušos. Man tas likās kā slikts pēcnāves dzīves sākums — redzēt pašam savas bēres un justies apmierinātam. Tātad īsā dzejoļa nosaukums ir „Mirušie”.
(Video) Narration: "The Dead." The dead are always looking down on us, they say. While we are putting on our shoes or making a sandwich, they are looking down through the glass-bottom boats of heaven as they row themselves slowly through eternity. They watch the tops of our heads moving below on Earth. And when we lie down in a field or on a couch, drugged perhaps by the hum of a warm afternoon, they think we are looking back at them, which makes them lift their oars and fall silent and wait like parents for us to close our eyes.
(Video) Stāstījums: „Mirušie”. Runā, ka mirušie vienmēr uz mums noskatās no augšas. Mums velkot kurpes vai smērējot sviestmaizi, viņi noskatās lejup caur debesu laivas stikla dibenu, pašiem rāmi airējoties cauri mūžībai. Viņi vēro mūsu paurus pārvietojamies lejā uz Zemes. Mums apguļoties laukā vai uz dīvāna, iespējams, apreibuši no siltās pēcpusdienas sanoņas, viņi domā, ka raugāmies uz tiem, tad viņi paceļ airus un kļūst klusi un gluži kā vecāki nogaida, līdz mēs aizvērsim acis.
(Applause)
(Aplausi)
BC: I'm not sure if other poems will be animated. It took a long time -- I mean, it's rather uncommon to have this marriage -- a long time to put those two together. But then again, it took us a long time to put the wheel and the suitcase together. (Laughter) I mean, we had the wheel for some time. And schlepping is an ancient and honorable art.
BK: Neesmu pārliecināts, vai arī citi dzejoļi tiks animēti. Tas aizņēma daudz laika. Veidot šādu savienību ir diezgan neierasti, paiet ilgs laiks to abu salikšanai kopā. Bet, no otras puses, lai ceļasomai pievienotu ritentiņus, mums arī vajadzēja daudz laika. (Smiekli) Ritentiņi mums jau kādu laiku bija. Un vilkšana ir sena un cienījama prasme.
(Laughter)
(Smiekli)
I just have time to read a more recent poem to you. If it has a subject, the subject is adolescence. And it's addressed to a certain person. It's called "To My Favorite 17-Year-Old High School Girl."
Man vēl ir tieši tik daudz laika, lai jums nolasītu vienu nesenāku dzejoli. Ja tam ir kāda tēma, tad tā ir pusaudzība. Tas ir veltīts kādam konkrētam cilvēkam. Tā nosaukums ir „Manai mīļākajai 17 gadus vecajai vidusskolniecei”.
"Do you realize that if you had started building the Parthenon on the day you were born, you would be all done in only one more year? Of course, you couldn't have done that all alone. So never mind; you're fine just being yourself. You're loved for just being you. But did you know that at your age Judy Garland was pulling down 150,000 dollars a picture, Joan of Arc was leading the French army to victory and Blaise Pascal had cleaned up his room -- no wait, I mean he had invented the calculator? Of course, there will be time for all that later in your life, after you come out of your room and begin to blossom, or at least pick up all your socks. For some reason I keep remembering that Lady Jane Grey was queen of England when she was only 15. But then she was beheaded, so never mind her as a role model. (Laughter) A few centuries later, when he was your age, Franz Schubert was doing the dishes for his family, but that did not keep him from composing two symphonies, four operas and two complete masses as a youngster. (Laughter) But of course, that was in Austria at the height of Romantic lyricism, not here in the suburbs of Cleveland. (Laughter) Frankly, who cares if Annie Oakley was a crack shot at 15 or if Maria Callas debuted as Tosca at 17? We think you're special just being you -- playing with your food and staring into space. (Laughter) By the way, I lied about Schubert doing the dishes, but that doesn't mean he never helped out around the house."
„Vai saproti, ka, ja būtu sākusi būvēt Partenonu dienā, kad piedzimi, jau pēc gada to būtu pilnībā pabeigusi? Protams, tu to nespētu izdarīt viena pati. Tāpēc neņem to vērā; tu esi gana laba tāda, kāda esi. Tu tiec mīlēta par to vien, ka esi. Bet vai tu zināji, ka tavā vecumā Džūdija Gārlenda par filmu saņēma vidēji 150 000 dolāru, Žanna d'Arka veda franču armiju pretī uzvarai un Blēzs Paskāls bija sakārtojis savu istabu? Nē, paga, es gribēju teikt — viņš bija izgudrojis kalkulatoru. Protams, to visu vēl var paspēt izdarīt vēlāk dzīvē, kad iznāksi no savas istabas un sāksi ziedēt, vai vismaz savāksi visas savas zeķes. Kaut kāda iemesla dēļ es turpinu atminēties, ka lēdija Džeina Greja kļuva par Anglijas karalieni, kad viņai vēl bija tikai 15 gadu. Taču vēlāk viņai nocirta galvu, tāpēc neņem no viņas piemēru. (Smiekli) Pāris gadsimtus vēlāk, kad viņš bija tavā vecumā, Francis Šūberts mazgāja visus ģimenes netīros traukus, taču tas jauneklim netraucēja sarakstīt divas simfonijas, četras operas un pabeigt divas mesas. (Smiekli) Bet, protams, tas bija Austrijā romatisma ziedu laikos, nevis šeit Klīvlendas piepilsētā. (Smiekli) Godīgi sakot, kuru interesē, ka Ennija Ouklija 15 gadu vecumā bija lieliska šāvēja, vai arī ka Marija Kalasa „Toskā” debitēja, kad viņai bija 17? Mēs uzskatām, ka esi īpaša tikai tāpēc vien, ka esi tu pati, spēlējoties ar ēdienu un skatoties tukšumā. (Smiekli) Starp citu, es meloju par to, ka Šūberts mazgāja traukus, taču tas nenozīmē, ka viņš nekad nepalīdzēja mājas uzkopšanā.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
Thank you. Thank you.
Paldies. Paldies.
(Applause)
(Aplausi)
Thanks.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)