Probably a lot of you know the story of the two salesmen who went down to Africa in the 1900s. They were sent down to find if there was any opportunity for selling shoes, and they wrote telegrams back to Manchester. And one of them wrote, "Situation hopeless. Stop. They don't wear shoes." And the other one wrote, "Glorious opportunity. They don't have any shoes yet."
Droši vien daudzi no jums zina stāstu par diviem tirgoņiem, kuri 20. gadsimta sākumā devās uz Āfriku. Viņi uz turieni tika nosūtīti, lai izpētītu vai ir iespējas kurpju pārdošanai, un viņi sūtīja telegrammas atpakaļ uz Mančesteru. Viens no viņiem rakstīja: „Situācija bezcerīga. Pārtraucam. Viņi nevalkā kurpes.” Un otrs rakstīja: „Brīnišķīga iespēja. Viņiem vispār vēl nav kurpju.”
(Laughter)
(Smiekli)
Now, there's a similar situation in the classical music world, because there are some people who think that classical music is dying. And there are some of us who think you ain't seen nothing yet. And rather than go into statistics and trends, and tell you about all the orchestras that are closing, and the record companies that are folding, I thought we should do an experiment tonight. Actually, it's not really an experiment, because I know the outcome.
Mūsdienās līdzīga situācija ir klasiskās mūzikas pasaulē, tādēļ, ka ir cilvēki, kas domā, ka klasiskā mūzika iznīkst. Savukārt daži no mums uzskata, ka jūs neko vēl neesat redzējuši. Tā vietā, lai iedziļinātos statistikā un tendencēs un stāstītu jums par visiem tiem orķestriem, kas tiek slēgti, un ierakstu kompānijām, kuras tiek aizvērtas, es iedomājos, ka mums šovakar vajadzētu veikt eksperimentu. Īstenībā tas nemaz nav eksperiments, jo es jau zinu iznākumu.
(Laughter)
But it's like an experiment. Now, before we start --
Taču tas ir kas līdzīgs eksperimentam. Pirms mēs, (Smiekli)
(Laughter)
Before we start, I need to do two things. One is I want to remind you of what a seven-year-old child sounds like when he plays the piano. Maybe you have this child at home. He sounds something like this.
pirms mēs sākam, man ir jāizdara divas lietas. Pirmkārt, vēlos jums atgādināt, kā izklausās 7 gadus vecs bērns, kurš spēlē klavieres. Varbūt jums mājās ir šāds bērns. Viņš izklausās aptuveni šādi.
(Music)
(Klavieres)
(Music ends)
Skatos, ka daži no jums atpazīst šo bērnu.
I see some of you recognize this child. Now, if he practices for a year and takes lessons, he's now eight and he sounds like this.
Ja viņš vingrinās gadu un apmeklē nodarbības, nu viņam ir 8 gadi, un viņš izklausās šādi.
(Music)
(Klavieres)
(Music ends)
Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, tagad viņš ir 9 gadus vecs.
He practices for another year and takes lessons -- he's nine.
(Music)
(Klavieres)
(Music ends)
Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, nu viņam ir 10 gadi.
Then he practices for another year and takes lessons -- now he's 10.
(Klavieres)
(Music)
(Music ends)
At that point, they usually give up.
Šajā brīdī viņi parasti atmet ar roku.
(Laughter)
(Smiekli)
(Applause)
(Aplausi)
Now, if you'd waited for one more year, you would have heard this.
Ja jūs būtu pagaidījuši, ja jūs būtu pagaidījuši vēl vienu gadu,
(Music)
jūs būtu dzirdējuši ko šādu.
(Music ends)
(Klavieres)
Now, what happened was not maybe what you thought, which is, he suddenly became passionate, engaged, involved, got a new teacher, he hit puberty, or whatever it is. What actually happened was the impulses were reduced. You see, the first time, he was playing with an impulse on every note.
Tas, kas notika, ļoti iespējams nebija tas, ko domājat, proti, ka viņš pēkšņi kļuva kaislīgs, aizrautīgs, iedziļinājās, tika pie jauna skolotāja, sasniedza pubertāti, vai kādi citi iemesli. Patiesībā notika impulsu samazināšanās. Redzat, pirmo reizi, viņš spēlēja ar uzsvaru uz katru noti.
(Music)
(Klavieres)
And the second, with an impulse every other note.
Otrajā reizē ar uzsvaru uz katru otro noti.
(Music)
(Klavieres)
You can see it by looking at my head.
Jūs to varat redzēt, paskatoties uz manu galvu.
(Laughter)
(Smiekli)
The nine-year-old put an impulse on every four notes.
Deviņgadīgais bērns liek uzsvaru uz katru ceturto noti.
(Music)
(Klavieres)
The 10-year-old, on every eight notes.
Un 10 gadus vecais, uz katru astoto noti.
(Music)
(Klavieres)
And the 11-year-old, one impulse on the whole phrase.
Un 11 gadus vecs — vienu uzsvaru uz visu frāzi.
(Music)
(Klavieres)
I don't know how we got into this position.
Es nezinu, kā mēs nonācām šādā pozā.
(Laughter)
(Smiekli)
I didn't say, "I'm going to move my shoulder over, move my body." No, the music pushed me over, which is why I call it one-buttock playing.
Es neteicu: „Es sašķiebšu savu plecu, pārvietošu savu ķermeni.” Nē, mūzika mani pārvietoja, un tā iemesla dēļ es šo saucu par spēlēšanu uz viena dibenvaiga.
(Music)
(Klavieres)
It can be the other buttock.
Tas var būt arī otrs dibenvaigs.
(Music)
(Klavieres)
You know, a gentleman was once watching a presentation I was doing, when I was working with a young pianist. He was the president of a corporation in Ohio. I was working with this young pianist, and said, "The trouble with you is you're a two-buttock player. You should be a one-buttock player." I moved his body while he was playing. And suddenly, the music took off. It took flight. The audience gasped when they heard the difference. Then I got a letter from this gentleman. He said, "I was so moved. I went back and I transformed my entire company into a one-buttock company."
Zināt, kāds kungs reiz skatījās manu prezentāciju, kuru es rādīju, strādājot ar jaunu pianistu. Viņš bija kādas Ohaio korporācijas prezidents. Un es strādāju ar šo jauno pianistu un teicu: „Lieta tāda, ka tu esi divu dibenvaigu spēlētājs. Tev vajadzētu būt viena dibenvaiga spēlētājam.” Un es šādā veidā, viņam spēlējot. pārvietoju viņa ķermeni. Un pēkšņi mūzika pacēlās spārnos. Tā aizlidoja. Publika noelsās, dzirdot atšķirību. Un tad es saņēmu vēstuli no šī kunga. Viņš rakstīja: „Es biju tik aizkustināts. Es devos atpakaļ un pārveidoju visu savu kompāniju par viena dibenvaiga kompāniju.”
(Laughter)
(Smiekli)
Now, the other thing I wanted to do is to tell you about you. There are 1,600 people, I believe. My estimation is that probably 45 of you are absolutely passionate about classical music. You adore classical music. Your FM is always on that classical dial. You have CDs in your car, and you go to the symphony, your children are playing instruments. You can't imagine your life without classical music. That's the first group, quite small. Then there's another bigger group. The people who don't mind classical music.
Otra lieta, par ko vēlos pastāstīt, esat jūs. Šķiet, ka šeit ir aptuveni 1600 cilvēku. Mans minējums ir, ka aptuveni 45 no Jums ir pilnīgā sajūsmā par klasisko mūziku. Jūs to dievinat. Jūsu radio vienmēr ir uz klasiskās mūzikas stacijas. Jums mašīnā ir klasiskās mūzikas diski, jūs ejat uz simfonijām. Jūsu bērni spēlē instrumentus. Jūs nevarat iedomāties savu dzīvi bez klasiskās mūzikas. Tā ir pirmā grupa: visai maza grupa. Ir cita, lielāka, grupa. Tie ir cilvēki, kuriem nav iebildumu pret klasisko mūziku.
(Laughter)
(Smiekli)
You know, you've come home from a long day, and you take a glass of wine, and you put your feet up. A little Vivaldi in the background doesn't do any harm. That's the second group. Now comes the third group: people who never listen to classical music. It's just simply not part of your life. You might hear it like second-hand smoke at the airport ...
Atnākot mājās pēc garas darba dienas, jūs paņemat glāzi vīna, paceļat savas kājas augstāk. Mazliet Vivaldi fonā nav par skādi. (Smiekli) Tā ir otrā grupa. Tad nāk trešā grupa. Tie ir cilvēki, kuri nekad neklausās klasisko mūziku. Tā vienkārši nav jūsu dzīves sastāvdaļa. Jūs varat to sadzirdēt kā izelpotos dūmus lidostā, taču
(Laughter)
(Smiekli)
-- and maybe a little bit of a march from "Aida" when you come into the hall. But otherwise, you never hear it. That's probably the largest group.
un varbūt mazliet marša no „Aīdas,” kad jūs ienākat telpā, bet citādi, jūs to nekad neklausāties. Šī, iespējams, ir vislielākā grupa no visām. Un ir vēl viena ļoti maza grupa.
And then there's a very small group. These are the people who think they're tone-deaf. Amazing number of people think they're tone-deaf. Actually, I hear a lot, "My husband is tone-deaf."
Tie ir cilvēki, kuri domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes. Pārsteidzoši daudz cilvēku domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes. Patiesībā es ļoti bieži dzirdu: „Manam vīram nav muzikālās dzirdes.” (Smiekli)
(Laughter)
Patiesībā jūs nemaz nevarat būt bez muzikālās dzirdes. Neviens nav bez tās.
Actually, you cannot be tone-deaf. Nobody is tone-deaf. If you were tone-deaf, you couldn't change the gears on your car, in a stick shift car. You couldn't tell the difference between somebody from Texas and somebody from Rome. And the telephone. The telephone. If your mother calls on the miserable telephone, she calls and says, "Hello," you not only know who it is, you know what mood she's in. You have a fantastic ear. Everybody has a fantastic ear. So nobody is tone-deaf.
Ja jums nebūtu muzikālās dzirdes, jūs nevarētu pārslēgt ātrumus mašīnā ar mehānisko ātrumkārbu. Jūs nevarētu atšķirt cilvēku no Teksasas un cilvēku no Romas. Un tālrunis. Tālrunis. Ja jums zvana jūsu māte un saka, „Sveiks,” Jūs ne tikai nezinātu kas zvana, bet arī kādā garastāvoklī viņa ir. Jums ir lieliska dzirde. Visiem ir lieliska dzirde. Tātad neviens nav pilnībā bez muzikālās dzirdes.
But I tell you what. It doesn't work for me to go on with this thing, with such a wide gulf between those who understand, love and are passionate about classical music, and those who have no relationship to it at all. The tone-deaf people, they're no longer here. But even between those three categories, it's too wide a gulf. So I'm not going to go on until every single person in this room, downstairs and in Aspen, and everybody else looking, will come to love and understand classical music. So that's what we're going to do.
Taču redz' ko es jums teikšu. Lai turpinātu savu stāstījumu, man neder tik liela starpība starp tiem, kuri saprot, mīl un ir aizrāvušies ar klasisko mūziku, un tiem, kuriem ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Cilvēku bez muzikālās dzirdes šeit vairs nav. Taču pat tādā gadījumā, starp pārējām 3 kategorijām ir pārāk liela atstarpe. Tādēļ es neturpināšu, kamēr katrs cilvēks šajā telpā, lejas stāvā un Aspenā, un visi pārējie, kas skatās, kļūs par klasisko mūziku mīlošiem un saprotošiem cilvēkiem. Tātad tas ir tas, ko mēs panāksim.
Now, you notice that there is not the slightest doubt in my mind that this is going to work, if you look at my face, right? It's one of the characteristics of a leader that he not doubt for one moment the capacity of the people he's leading to realize whatever he's dreaming. Imagine if Martin Luther King had said, "I have a dream. Of course, I'm not sure they'll be up to it."
Lūk, jūs pamanījāt, ka man nav ne mazāko šaubu par to, ka man izdosies, ja jūs ieskatāties man sejā, vai ne? Tā ir viena no vadoņa raksturīgām iezīmēm, nevienā brīdī neapšaubīt viņa vadīto cilvēku spēju apjaust viņa sapņoto. Iedomājieties, ja Mārtins Luters Kings būtu teicis: „Man ir sapnis. Taču, protams, es nevaru būt pārliecināts, vai cilvēki būs ar mani.”
(Laughter)
(Smiekli)
All right. So I'm going to take a piece of Chopin. This is a beautiful prelude by Chopin. Some of you will know it.
Tātad. Es nospēlēšu Šopēna skaņdarbu. Šī ir brīnišķīga Šopēna prelūdija. Daži no jums to noteikti zina.
(Music)
(Mūzika)
Do you know what I think probably happened here? When I started, you thought, "How beautiful that sounds."
Zināt, kas, manuprāt, visticamāk notika šajā telpā? Kad es sāku, jūs nodomājāt: „Tas izklausās tik brīnišķīgi.”
(Music)
(Mūzika)
"I don't think we should go to the same place for our summer holidays next year."
„Nedomāju, ka mums vajadzētu doties vasaras atvaļinājumā uz to pašu vietu, kur pagājušogad.”
(Laughter)
(Smiekli)
It's funny, isn't it? It's funny how those thoughts kind of waft into your head. And of course --
Smieklīgi, vai ne? Tas ir uzjautrinoši kā domas ielavās jūsu galvā. Un protams, (Aplausi)
(Applause)
un protams, ja skaņdarbs ir garš un jums ir bijusi grūta diena,
Of course, if the piece is long and you've had a long day, you might actually drift off. Then your companion will dig you in the ribs and say, "Wake up! It's culture!" And then you feel even worse.
jūs pat varat iesnausties. Tad jūsu blakussēdētājs jūs iedunkās un teiks, „Mosties! Tā ir kultūra!” Tad jūs jutīsities vēl sliktāk.
(Laughter)
Bet vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka iemesls, kāpēc jūs jūtaties miegaini,
But has it ever occurred to you that the reason you feel sleepy in classical music is not because of you, but because of us? Did anybody think while I was playing, "Why is he using so many impulses?" If I'd done this with my head you certainly would have thought it.
kad skan klasiskā mūzika, ir nevis nav jūsos, bet gan mūsos? Vai kāds iedomājās, kamēr es spēlēju, „Kādēļ viņš lieto tik daudz uzsvaru?” Ja es būtu darījis šādi ar savu galvu, Jūs noteikti būtu to pamanījuši.
(Music)
(Mūzika)
(Music ends)
Un no šī brīža uz visiem laikiem, katru reizi, kad dzirdēsit klasisko mūziku,
And for the rest of your life, every time you hear classical music, you'll always be able to know if you hear those impulses.
jūs vienmēr zināsit, ja dzirdēsiet šos uzsvarus. Paskatīsimies, kas šeit patiesībā notiek.
So let's see what's really going on here. We have a B. This is a B. The next note is a C. And the job of the C is to make the B sad. And it does, doesn't it?
Mums ir Si. Šis ir Si. Nākamā nots ir Do. Un Do uzdevums ir likt Si izklausīties skumjam. Un tā tas tiešam ir, vai ne? (Smiekli)
(Laughter)
Komponisti to zina. Ja viņi vēlas skumju mūziku,
Composers know that. If they want sad music, they just play those two notes.
viņi spēlē šīs divas notis.
(Music)
(Mūzika)
But basically, it's just a B, with four sads.
Taču pamatā tas ir Si ar četrām skumjām notīm.
(Laughter)
(Smiekli)
Now, it goes down to A. Now to G. And then to F. So we have B, A, G, F. And if we have B, A, G, F, what do we expect next?
Nu kāpjam lejā līdz La. Nu līdz Sol. Un visbeidzot līdz Fa. Tātad mums ir Si, La, Sol, Fa. Un ja mums ir Si, La, Sol, Fa, ko mēs gaidām kā nākamo? Vai, tā laikam būs kļūda.
(Music)
That might have been a fluke. Let's try it again.
Pamēģināsim vēlreiz. Ooo, TED koris.
(Music)
Oh, the TED choir.
(Smiekli)
(Laughter)
Un jūs pamanījāt, ka neviens nav bez muzikālās dzirdes, vai ne? Neviens.
And you notice nobody is tone-deaf, right? Nobody is. You know, every village in Bangladesh and every hamlet in China -- everybody knows: da, da, da, da -- da. Everybody knows, who's expecting that E.
Zināt, katrs ciems Bangladešā un Ķīnā, visi zina: da, da, da, da ... da. Visi zina un gaida to Mi. Taču Šopēns tobrīd negribēja sasniegt Mi,
Chopin didn't want to reach the E there, because what will have happened? It will be over, like Hamlet. Do you remember? Act One, scene three, he finds out his uncle killed his father. He keeps on going up to his uncle and almost killing him. And then he backs away, he goes up to him again, almost kills him. The critics sitting in the back row there, they have to have an opinion, so they say, "Hamlet is a procrastinator." Or they say, "Hamlet has an Oedipus complex." No, otherwise the play would be over, stupid.
jo kas tādā gadījumā būtu noticis? Viss būtu beidzies. Kā Hamletā. Atceraties Hamletu? Pirmais cēliens, trešā aina, viņš uzzina, ka viņa tēvocis ir nogalinājis viņa tēvu. Atceraties, viņš arvien tuvojas tēvocim un gandrīz viņu nogalina. Un tad viņš atkāpjas, tuvojas atkal, un atkal gandrīz viņu nogalina. Un kritiķi, visi tie, kuri sēž tur aizmugurējā rindā, viņiem ir jābūt viedoklim, tādēļ viņi saka: „Hamlets ir gumijas stiepējs.” (Smiekli) Vai arī viņi saka: „Hamletam ir Edipa komplekss.” Nē. citādi luga beigtos, jūs muļķi.
(Laughter)
Tādēļ Šekspīrs iekļauj to visu Hamletā.
That's why Shakespeare puts all that stuff in Hamlet -- Ophelia going mad, the play within the play, and Yorick's skull, and the gravediggers. That's in order to delay -- until Act Five, he can kill him.
Zināt, Ofēlijas sajukšanu prātā un luga lugā, un Jorika galvaskausu un kapračus. Tas viss ir lai aizkavētu ... līdz piektajam cēlienam, kad viņš var viņu nogalināt. Tas pats ir ar Šopēnu. Viņš gandrīz sasniedz Mi,
It's the same with the Chopin. He's just about to reach the E, and he says, "Oops, better go back up and do it again." So he does it again. Now, he gets excited.
un tad saka, „Vai, labāk doties atpakaļ un darīt to vēlreiz.” Un viņš to dara atkal. Nu viņš kļūst satraukts. (Klavieres) Tas ir satraukums,
(Music)
That's excitement, don't worry about it. Now, he gets to F-sharp, and finally he goes down to E, but it's the wrong chord -- because the chord he's looking for is this one, and instead he does ... Now, we call that a deceptive cadence, because it deceives us. I tell my students, "If you have a deceptive cadence, raise your eyebrows, and everybody will know."
taču jums par to nav jāuztraucas. Nu viņš nonāk līdz Fa diezam un visbeidzot līdz Mi, taču tas ir nepareizais akords, tāpēc, ka akords, kuru viņš meklē ir šis (klavieres) un tā vietā viņš nospēlē ... (klavieres) to mēs saucam par maldinošu kandenci, tādēļ, ka tā mūs maldina. Es vienmēr saku saviem skolēniem: „Ja jūs izmantojat maldinošo kadenci, vienmēr paceliet uzacis. Tad visi zinās.” (Smiekli)
(Laughter)
(Aplausi)
(Applause)
Right. He gets to E, but it's the wrong chord. Now, he tries E again. That chord doesn't work. Now, he tries the E again. That chord doesn't work. Now, he tries E again, and that doesn't work. And then finally ... There was a gentleman in the front row who went, "Mmm."
Pareizi. Tātad viņš nokļūst līdz Mi, taču tas ir nepareizais akords. Nu viņš mēģina Mi vēlreiz. Arī šis akords neder. Tagad viņš mēģina vēlreiz. Arī šis neder. Vēl viens mēģinājums un arī šis nav īstais. Un visbeidzot... (Klavieres) Pirmajā rindā bija kungs, kurš izdvesa, „Mmm.”
(Laughter)
Tas ir tas pats žests, kādu viņš parāda, atnākot mājās
It's the same gesture he makes when he comes home after a long day, turns off the key in his car and says, "Aah, I'm home." Because we all know where home is.
pēc garas dienas, noslāpējot mašīnu un sakot, „Ah. Es esmu mājās.” Tādēļ mēs visi zinām, kur atrodas mājas. Tātad šis ir skaņdarbs, kurš dodas projām no mājas.
So this is a piece which goes from away to home. I'm going to play it all the way through and you're going to follow. B, C, B, C, B, C, B -- down to A, down to G, down to F. Almost goes to E, but otherwise the play would be over. He goes back up to B, he gets very excited. Goes to F-sharp. Goes to E. It's the wrong chord. It's the wrong chord. And finally goes to E, and it's home. And what you're going to see is one-buttock playing.
Es nospēlēšu to visu, lai varat izsekot līdzi. Si, Do, Si, Do, Si, Do, Si, lejā uz La, lejā uz Sol, lejā uz Fa. Gandrīz līdz Mi, bet citādi izrāde būtu cauri. Viņš dodas atpakaļ augšā uz Si. Kļūst ļoti satraukts. Dodas uz Fa diezu. Dodas uz Mi. Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords. Un visbeidzot nonāk līdz Mi un ir mājās. Tas, ko redzēsit, ir viena dibenvaiga spēlēšana. (Smiekli)
(Laughter)
Because for me, to join the B to the E, I have to stop thinking about every single note along the way, and start thinking about the long, long line from B to E.
Jo man, lai savienotu Si ar Mi, ir jābeidz domāt par katru noti atsevišķi, un tā vietā jāsāk domāt par garo, garo līniju no Si līdz Mi.
You know, we were just in South Africa, and you can't go to South Africa without thinking of Mandela in jail for 27 years. What was he thinking about? Lunch? No, he was thinking about the vision for South Africa and for human beings. This is about vision. This is about the long line. Like the bird who flies over the field and doesn't care about the fences underneath, all right? So now, you're going to follow the line all the way from B to E. And I've one last request before I play this piece all the way through. Would you think of somebody who you adore, who's no longer there? A beloved grandmother, a lover -- somebody in your life who you love with all your heart, but that person is no longer with you. Bring that person into your mind, and at the same time, follow the line all the way from B to E, and you'll hear everything that Chopin had to say.
Zināt, mēs nupat bijām Dienvidāfrikā, un jūs nevarat doties uz Dienvidāfriku nedomājot par Mandelas 27 cietumā pavadītajiem gadiem. Par ko viņš domāja? Par pusdienām? Nē, viņš domāja par vīziju Dienvidāfrikai un cilvēcei. Tas ir kas uzturēja šo vīziju. Te ir runa par garu līniju. Kā putns, kurš lido pāri laukam un, kuram neinteresē žogi apakšā, ne tā? Nu jūs visi sekosit līdzi līnijai sākot no Si līdz Mi. Un viens pēdējais lūgums, pirms es nospēlēju šo skaņdarbu no sākuma līdz beigām. Vai jūs varētu domāt par kādu, kuru jūs dievināt, taču kurš vairs nav ar jums? Aizgājušu vecmāmiņu, mīļoto cilvēku, kādu no jūsu dzīves, kuru esat mīlējuši ar visu savu sirdi un dvēseli, taču kura vairs nav ar jums. Paturiet šo cilvēku prātā un tajā pat laikā sekojiet līdzi līnijai no Si līdz Mi, un jūs dzirdēsit visu, ko Šopēns ir vēlējies pateikt.
(Music)
(Mūzika)
(Music ends)
(Applause)
(Aplausi)
Now, you may be wondering --
Nu jūs noteikt domājat,
(Applause)
jūs noteikt domājat, kādēļ es aplaudēju.
(Applause ends)
You may be wondering why I'm clapping. Well, I did this at a school in Boston with about 70 seventh graders, 12-year-olds. I did exactly what I did with you, and I explained the whole thing. At the end, they went crazy, clapping. I was clapping. They were clapping. Finally, I said, "Why am I clapping?" And one of them said, "Because we were listening."
Es reiz šādi izdarīju kādā skolā Bostonā ar 70 septītklasniekiem, 12 gadniekiem. Un es izdarīju tieši to pašu, ko izdarīju ar jums, stāstot un izskaidrojot visu stāstu. beigās viņi aplaudēja kā traki. Viņi aplaudēja. Es aplaudēju. Viņi aplaudēja. Beigās es teicu, "Kādēļ es aplaudēju?" Un viens no bērniem teica, "Tādēļ, ka mēs klausījāmies."
(Laughter)
(Smiekli)
Think of it. 1,600 people, busy people, involved in all sorts of different things, listening, understanding and being moved by a piece by Chopin. Now, that is something. Am I sure that every single person followed that, understood it, was moved by it? Of course, I can't be sure.
Padomājiet par to. 1600 cilvēku, aizņemtu cilvēku, kas ir iesaistīti visdažādākajās lietās, klausās, saprot un tiek aizkustināti ar Šopēna skaņdarbu. Tas tiešām ir kaut kas. Vai es esmu pārliecināts, ka ikviens, kurš sekoja, saprata un bija aizkustināts? Protams, es nevaru būt par to drošs. Taču es jums izstāstīšu, kas ar mani notika.
But I'll tell you what happened to me in Ireland during the Troubles, 10 years ago, and I was working with some Catholic and Protestant kids on conflict resolution. And I did this with them -- a risky thing to do, because they were street kids. And one of them came to me the next morning and he said, "You know, I've never listened to classical music in my life, but when you played that shopping piece ..."
Pirms desmit gadiem es biju Īrijā tās konflikta laikā un strādāju ar vairākiem katoļu un protestantu bērniem par konfliktu risināšanas tēmu. Un, lūk, ko es ar viņiem darīju — riskanta lieta, jo tie bija ielu bērni. Viens no viņiem nākamajā rītā pienāca pie manis un teica: „Zināt, es nekad mūžā nebiju klausījies klasisko mūziku, taču kad jūs spēlējāt to skaņdarbu...” (Smiekli)
(Laughter)
Viņš teica: „Pagājušajā gadā nošāva manu brāli un es par viņu neraudāju.
He said, "My brother was shot last year and I didn't cry for him. But last night, when you played that piece, he was the one I was thinking about. And I felt the tears streaming down my face. And it felt really good to cry for my brother." So I made up my mind at that moment that classical music is for everybody. Everybody.
bet pagājušonakt, kad jūs spēlējāt to skaņdarbu, viņš bija tas cilvēks, par kuru es domāju. Un es sajutu, kā pār manu seju līst asaras. Un zināt, raudāt par savu brāli bija laba sajūta.” Tajā brīdī mainījās mani uzskati — klasiskā mūzika ir domāta visiem. Visiem.
Now, how would you walk -- my profession, the music profession doesn't see it that way. They say three percent of the population likes classical music. If only we could move it to four percent, our problems would be over.
Kā jūs nonāktu, jo jā jau zināt, mana profesija, mūzikas profesija šādi nedomā. Viņi saka, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika. Ja mēs varētu tikt līdz 4%, mūsu problēmas būtu beigušās.
(Laughter)
Es saku: „Kā mēs tur nonākam? Kā jūs runātu? Kādi jūs būtu?
How would you walk? How would you talk? How would you be? If you thought, "Three percent of the population likes classical music, if only we could move it to four percent." How would you walk or talk? How would you be? If you thought, "Everybody loves classical music -- they just haven't found out about it yet." See, these are totally different worlds.
Ja jūs domātu, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika, un ja vien mēs varētu pacelt šo skaitli uz 4%. Kā jūs tur nonāktu? Kā jūs runātu? Kas jūs būtu? Ja jūs padomājat, visi mīl klasisko mūziku, viņi vienkārši nav vēl nonākuši pie šādas atklāsmes.” (Smiekli) Redzat, tās ir divas dažādas pasaules.
Now, I had an amazing experience. I was 45 years old, I'd been conducting for 20 years, and I suddenly had a realization. The conductor of an orchestra doesn't make a sound. My picture appears on the front of the CD --
Man bija brīnišķīga pieredze. Kad man bija 45 gadi, Es biju diriģējis 20 gadus un, piepeši man nāca atklāsme. Ka orķestra diriģents neizdod ne skaņas. Mans attēls ir uz CD diska,
(Laughter)
(Smiekli)
But the conductor doesn't make a sound. He depends, for his power, on his ability to make other people powerful. And that changed everything for me. It was totally life-changing. People in my orchestra said, "Ben, what happened?" That's what happened. I realized my job was to awaken possibility in other people. And of course, I wanted to know whether I was doing that. How do you find out? You look at their eyes. If their eyes are shining, you know you're doing it. You could light up a village with this guy's eyes.
taču diriģents neizdod ne skaņas. Viņa spēks ir atkarīgs no viņa spējas padarīt spēcīgus citus. Un tas man mainīja visu. Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. Cilvēki no mana orķestra nāca pie manis un teica, „Ben, kas noticis?” Lūk, kas notika. Es sapratu, ka mans darbs ir atmodināt iespējas citos. Un, protams, es gribēju zināt, vai man tas izdodas. Un kā jūs to uzzināt? Ieskatoties viņu acīs. Ja viņu acis mirdz, jūs varat būt droši, ka esat to paveikuši. Ar šī puiša acīm jūs varētu izgaismot veselu ciematu.
(Laughter)
(Smiekli)
Right. So if the eyes are shining, you know you're doing it. If the eyes are not shining, you get to ask a question. And this is the question: who am I being that my players' eyes are not shining? We can do that with our children, too. Who am I being, that my children's eyes are not shining? That's a totally different world.
Pareizi. Tātad, ja acis mirdz, jūs varat būt pārliecināti, ka esat to paveikuši. Ja acis nemirdz, jums ir jāuzdod sev jautājums. Un šis jautājums ir: kas es esmu, ka manu mūziķu acis nemirdz? Mēs varam izdarīt to pašu ar mūsu bērniem. Kas es esmu, ka manu bērnu acis nemirdz? Tā ir pilnīgi cita pasaule.
Now, we're all about to end this magical, on-the-mountain week, we're going back into the world. And I say, it's appropriate for us to ask the question, who are we being as we go back out into the world? And you know, I have a definition of success. For me, it's very simple. It's not about wealth and fame and power. It's about how many shining eyes I have around me.
Drīz beigsies šī burvīgā nedēļa uz kalna, un mēs atgriezīsimies pasaulē. Un es saku, ka ir adekvāti uzdot sev šo jautājumu, kas mēs esam, dodoties atpakaļ pasaulē? Un zināt, man ir panākumu definīcija. Man tā ir ļoti vienkārša. Tā nav par bagātību, varu un slavu. Tā ir par to, cik mirdzošu acu ir man apkārt.
So now, I have one last thought, which is that it really makes a difference what we say -- the words that come out of our mouth. I learned this from a woman who survived Auschwitz, one of the rare survivors. She went to Auschwitz when she was 15 years old. And ... And her brother was eight, and the parents were lost. And she told me this, she said, "We were in the train going to Auschwitz, and I looked down and saw my brother's shoes were missing. I said, 'Why are you so stupid, can't you keep your things together for goodness' sake?'" The way an elder sister might speak to a younger brother. Unfortunately, it was the last thing she ever said to him, because she never saw him again. He did not survive. And so when she came out of Auschwitz, she made a vow. She told me this. She said, "I walked out of Auschwitz into life and I made a vow. And the vow was, "I will never say anything that couldn't stand as the last thing I ever say." Now, can we do that? No. And we'll make ourselves wrong and others wrong. But it is a possibility to live into.
Šobrīd man ir viena pēdējā doma, kas ir tāda, ka tam, ko sakām, vārdiem, kas nāk no mūsu mutēm, ir nozīme. Es to iemācījos no sievietes, kas bija izdzīvojusi Aušvices nometni, viena no retajām. Viņa nonāca Aušvicē, kad bija 15 gadus veca, viņas brālim bija 8 gadi un viņu vecāki bija pazuduši. Viņa man teica šo, viņa teica: „Kad mēs bijām vilcienā uz Aušvici, es paskatījos lejup un ieraudzīju, ka mana brāļa kurpes bija pazudušas. Es teicu, „Dieva dēļ, kāpēc tu esi tik stulbs, ka, nespēj noturēt savas lietas?" Tādā veidā, kā vecāka māsa varētu runāt ar jaunāku brāli. Diemžēl tā bija pēdējā lieta, ko viņa viņam pateica, jo pēcāk vairs nekad viņu neredzēja. Viņš neizdzīvoja. Kad viņa iznāca no Aušvices, viņa nozvērējās. Viņa man šo izstāstīja. Viņa teica: „Izejot no Aušvices atpakaļ dzīvē, es nozvērējos, ka nekad vairs neteikšu ko tādu, ko es negribētu kā pēdējo, ko kāds no manis dzird." Vai mēs to varam? Nē. Mēs kļūdītos paši un liktu kļūdīties citiem. Taču šī doma ir kas tāds, uz ko vērts tiekties. Paldies.
Thank you.
(Applause)
(Aplausi)
Shining eyes.
Mirdzošās acis, mirdzošās acis.
(Applause)
Shining eyes.
(Applause)
Thank you, thank you.
Paldies, paldies.