Despite a serene sunset on the Dnipro river, the mood is tense for the Zaporozhian Cossacks. The year is 1676, and the Treaty of Żurawno has officially ended hostilities between the Polish-Lithuanian Commonwealth and the Ottoman Empire. But as Stepan and his men ride towards their stronghold, peace is far from their minds.
Neskatoties uz rāmo saulrietu Dnipro upē, Zaporižjas kazaku noskaņojums ir saspringts. Ir 1676. gads, un Žuravno līgums ir oficiāli izbeidzis karadarbību starp Polijas-Lietuvas kopvalsti un Osmaņu impēriju. Bet Stepanam un viņa vīriem, jājot uz savu cietoksni, miers nav ne prātā.
Having made their home in the Wild Fields north of the Black Sea, these cossacks— derived from a Turkic word for "free man"— are renowned as one of Europe’s most formidable military forces. Composed of hunters, fishermen, nomads and outlaws, the Cossacks found freedom in these fertile unclaimed lands. Yet this freedom has proven increasingly difficult to maintain. Their decades-long strategy of shifting alliances between Poland and Moscow has led to the partitioning of their lands. In a desperate bid to reclaim independence and reunite the fractured Cossack state, their most recent leader, hetman Petro Doroshenko allied with the Ottoman Empire. This alliance successfully freed the Zaporozhian Cossacks in the west from Polish dominion, but their victory was a bitter one. Doroshenko’s Ottoman allies ravaged the countryside, carrying off peasants into slavery. And outrage at allying with Muslims against fellow Christians cost him any remaining local support. Now, with Doroshenko deposed and exiled, the Cossacks are at odds, disagreeing on what their next move should be.
Par savām mājām izvēlējušies Mežonīgos laukus uz ziemeļiem no Melnās jūras, šie kazaki, kuru nosaukums atvasināts no tjurku vārda ar nozīmi „brīvcilvēks”, ir pazīstami kā viens no varenākajiem Eiropas karaspēkiem. Mednieki, zvejnieki, klejotāji un noziedzinieki – kazaki šajās auglīgajās un nevienam nepiederošajās zemēs rada brīvību. Tomēr šo brīvību nosargāt ir kļuvis arvien grūtāk. Gadu desmitiem lietotā stratēģija – savienību veidošana te ar Poliju, te ar Maskavu – ir izraisījusi viņu zemju sadalīšanu. Izmisīgi cenšoties atgūt neatkarību un atkal apvienot sašķelto valsti, kazaku jaunākais vadonis, hetmanis Petro Dorošenko, pieslējās Osmaņu impērijai. Rietumos šī savienība Zaporižjas kazakiem atnesa brīvību no Polijas varas, taču uzvara bija rūgta. Dorošenko osmaņu sabiedrotie izpostīja laukus un aizveda verdzībā zemniekus. Piesliešanās musulmaņiem pret saviem ticības brāļiem kristiešiem maksāja viņam atlikušo vietējo atbalstu. Tagad, kad Dorošenko ir gāzts un izsūtīts trimdā, kazaki lauž šķēpus, nespēdami vienoties par turpmāko rīcību.
Until then, Stepan must keep order. With his musket and curved saber, he cuts an imposing figure. He surveys his battalion of 180 men. Most are Orthodox Christians and speak a Slavic language that will become modern Ukrainian. But there are also Greeks, Tatars, and even some Mongolian Kalmyks, many with different opinions on recent events. Officially, all of Stepan’s men have sworn to uphold the Cossack code by undergoing seven years of military training and remaining unmarried. In practice, some are part-timers, holding more closely to their own traditions, and maintaining families in nearby villages, outside Cossack lands.
Tikmēr kārtība jānodrošina Stepanam. Ar savu musketi un izliekto zobenu viņš atstāj draudīgu iespaidu. Viņš aplūko savu 180 vīru lielo bataljonu. Lielākā daļa ir pareizticīgie kristieši un runā slāvu valodā, kas kļūs par mūsdienu ukraiņu valodu. Taču tajā ir arī grieķi, tatāri un pat daži mongoļu kalmiki, no kuriem daudzi par nesenajiem notikumiem ir citādās domās. Oficiāli visi Stepana vīri ir zvērējuši ievērot kazaku kodeksu – iziet sepiņus gadus ilgas kara mācības un neprecēties. Īstenībā daži mācībām velta tikai daļu laika, vairāk turoties pie savām tradīcijām
Thankfully, the tenuous peace is not broken before they reach the Sich— the center of Cossack military life. Currently located at Chortomlyk, the Sich’s location shifts with the tide of military action. The settlement is remarkably well- organized, with administrative buildings, officers’ quarters, and even schools, as Cossacks prize literacy. Stepan and his men make their way to the barracks where they live and train alongside several other battalions or kurins, all of which make up a several hundred man regiment.
un ciemos ārpus kazaku zemēm veidojot ģimenes. Par laimi trauslo mieru izdodas saglabāt, līdz viņi sasniedz seču – kazaku kara dzīves centru. Seča, kas tobrīd atrodas Čortomlikā, maina atrašanās vietu atkarībā no karadarbības. Apmetne ir ārkārtīgi labi iekārtota, un tajā atrodas pārvaldes ēkas, virsnieku kvartāli un pat skolas, jo kazaki tur godā rakstpratību. Stepans ar saviem vīriem dodas uz kazarmām, kur viņi dzīvo un trenējas kopā ar vairākiem citiem bataljoniem jeb kuriniem,
Inside, the men dine on dried fish, sheep’s cheese, and salted pork fat— along with plenty of wine. Stepan instructs his friend Yuri to lighten the mood with his bandura. But before long, an argument has broken out. One of his men has raised a toast to Doroshenko. Stepan cuts him off. The room is silent until he raises his own toast to Ivan Sirko, the new hetman who favors an alliance with Moscow against the Turks. Stepan plans to support him, and he expects his men to do the same.
kas kopā veido vairāku simtu vīru lielu pulku. Tajās vīri mielojas ar kaltētām zivīm, aitas sieru un sālītu speķi, uzdzerdami labi daudz vīna. Labākai noskaņai Stepans aicina savu draugu Juriju uzspēlēt banduru. Taču drīz vien izceļas strīds. Viens no viņa vīriem ir pacēlis tostu par Dorošenko. Stepans viņu pārtrauc. Telpā valda klusums, līdz viņš pats paceļ tostu par Ivanu Sirko, jauno hetmani, kurš dod priekšroku savienībai ar Maskavu pret turkiem.
Suddenly, one of Sirko’s men rushes in, calling an emergency Rada, or general council meeting. Stepan and the others make their way towards the church square— the center of Sich life. Ivan Sirko welcomes the confused crowd with exciting news— scouts have located a large Ottoman camp completely vulnerable on one side. Sirko vows that tomorrow, they will ride against their common enemy, defend the Cossacks’ autonomy, and bring unity to the Wild Fields. As the men cheer in unison, Stepan is relieved at their renewed sense of brotherhood.
Stepans grasās viņu atbalstīt un sagaida, ka to pašu darīs arī viņa vīri. Piepeši ieskrien viens no Sirko vīriem, sasaukdams ārkārtas radu jeb vispārējo padomes sapulci. Stepans ar pārējiem dodas uz baznīcas laukumu, sečas dzīves centru. Apjukušo pūli ar labu vēsti sveic Ivans Sirko – izlūki ir pamanījuši lielu osmaņu apmetni, kas no vienas puses ir pilnībā neaizsargāta. Sirko apsola, ka rīt viņi jās uzbrukumā kopīgajam ienaidniekam, aizstāvēs kazaku pašnoteikšanos un apvienos Mežonīgos laukus. Vīri vienbalsīgi uzgavilē,
Over the next 200 years, these freedom fighters would take on many foes.
un Stepans ir atvieglots, redzēdams atgūto brālības sajūtu.
And tragically, they would eventually become the oppressive hand of the Russian government they once opposed. But today, these 17th century Cossacks are remembered for their spirit of independence and defiance. As the Russian painter Ilya Repin once said: “No people in the world held freedom, equality, and fraternity so deeply.”
Nākamo 200 gadu laikā šie brīvības cīnītāji stāsies pretim daudziem ienaidniekiem. Un traģiskā kārtā ar laiku kļūs par Krievijas valdības balstu apspiešanā, kādai paši reiz pretojās. Taču mūsdienās šos 17. gadsimta kazakus atceras viņu neatkarīgā un nepakļāvīgā gara dēļ. Krievu gleznotājs Iļja Repins reiz teicis: „Nekur citur pasaulē nav cilvēku,