Now, I want to start with a question: When was the last time you were called "childish"? For kids like me, being called childish can be a frequent occurrence. Every time we make irrational demands, exhibit irresponsible behavior, or display any other signs of being normal American citizens, we are called childish. Which really bothers me. After all, take a look at these events: Imperialism and colonization, world wars, George W. Bush. Ask yourself, who's responsible? Adults.
Tā, es vēlētos sākt ar jautājumu: Kad jūs pēdējo reizi nosauca par bērnišķīgiem? Tādus bērnus kā es par bērnišķīgiem mēdz saukt diezgan bieži. Katru reizi, kad kaut ko pieprasām bez pamata, uzvedamies neatbildīgi vai izrādām jebkādas citas pazīmes, ka esam parasti Amerikas pilsoņi, mūs nosauc par bērnišķīgiem, un tas mani tiešām uztrauc. Galu galā, paskatieties uz šiem notikumiem: imperiālisms un kolonizācija, pasaules kari, Džordžs Bušs. Pajautājiet sev: kurš ir atbildīgs par tiem? Pieaugušie.
Now, what have kids done? Well, Anne Frank touched millions with her powerful account of the Holocaust. Ruby Bridges helped to end segregation in the United States. And, most recently, Charlie Simpson helped to raise 120,000 pounds for Haiti, on his little bike. So as you can see evidenced by such examples, age has absolutely nothing to do with it. The traits the word "childish" addresses are seen so often in adults, that we should abolish this age-discriminatory word, when it comes to criticizing behavior associated with irresponsibility and irrational thinking.
Un ko ir izdarījuši bērni? Nu, Anna Franka (Anne Frank) aizkustināja miljoniem ļaužu, iespaidīgi aprakstot holokaustu, Rubija Bridžesa (Ruby Bridges) palīdzēja beigt rasu segregāciju Amerikas Savienotajās Valstīs, un, pavisam nesen, Čārlijs Simpsons (Charlie Simpson) palīdzēja savākt 120 000 mārciņu ziedojumu Haiti, braucot uz sava mazā velosipēda. Tātad, kā liecina šie piemēri, vecumam te nav nekādas nozīmes. Pazīmes, ko pasaulē saukā par bērnišķīgām, bieži vien ir novērojamas arī pieaugušajos, tāpēc mums būtu jāatceļ šis vecumu diskriminējošais vārds, kad kritizējam uzvedību, kas ir saistīta ar bezatbildību un iracionālu domāšanu.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you.
Paldies.
Then again, who's to say that certain types of irrational thinking aren't exactly what the world needs? Maybe you've had grand plans before, but stopped yourself, thinking, "That's impossible," or "That costs too much," or "That won't benefit me." For better or worse, we kids aren't hampered as much when it comes to thinking about reasons why not to do things. Kids can be full of inspiring aspirations and hopeful thinking, like my wish that no one went hungry, or that everything were free, a kind of utopia. How many of you still dream like that, and believe in the possibilities? Sometimes a knowledge of history and the past failures of Utopian ideals can be a burden, because you know that if everything were free, then the food stocks would become depleted and scarce and lead to chaos. On the other hand, we kids still dream about perfection. And that's a good thing, because in order to make anything a reality, you have to dream about it first.
Bet vispār, kurš var apgalvot, ka noteiktu veidu iracionāla domāšana nav tieši tas, kas pasaulei ir vajadzīgs? Varbūt jums agrāk bija milzu plāni, bet jūs apstājāties, domājot: "tas nav iespējams" vai "tas maksā pārāk dārgi", vai "man no tā nebūs nekāda labuma". Labi vai slikti, bet mūs, bērnus, tik ļoti nekavē visādas pārdomas par iemesliem, kāpēc kaut ko nedarīt. Bērni var būt iedvesmojošu centienu pārpilni un cerīgi domājoši, es, piemēram, vēlos, lai neviens nebūtu izsalcis un lai viss būtu bez maksas, tādu kā utopiju. Cik daudzi no jums joprojām sapņo par ko tādu un tic iespējām? Reizēm zināšanas par vēsturi un iepriekšējām utopisko ideālu neveiksmēm var būt apgrūtinājums, jo jūs zināt — ja viss būtu par velti, tad pārtikas krājumi izsīktu, un pārtikas trūktu, un sāktos haoss. No otras puses — mēs, bērni, joprojām sapņojam par pilnību. Un tas ir labi, jo, lai kaut kas kļūtu par realitāti, vispirms par to ir jāsapņo.
In many ways, our audacity to imagine helps push the boundaries of possibility. For instance, the Museum of Glass in Tacoma, Washington, my home state -- yoohoo, Washington!
Mūsu bezbailība fantazēt daudzējādi palīdz izvērst iespēju robežas. Piemēram, stikla muzejā Takomā, Vašingtonas štatā, štatā, kur es dzīvoju — juhū, Vašingtona! —
(Applause)
(Aplausi)
has a program called Kids Design Glass, and kids draw their own ideas for glass art. The resident artist said they got some of their best ideas from the program, because kids don't think about the limitations of how hard it can be to blow glass into certain shapes, they just think of good ideas. Now, when you think of glass, you might think of colorful Chihuly designs, or maybe Italian vases, but kids challenge glass artists to go beyond that, into the realm of brokenhearted snakes and bacon boys, who you can see has meat vision.
ir programma ar nosaukumu "Bērni modelē stiklu", un bērni uzzīmē savas idejas par stikla mākslu. Mākslinieks-rezidents teica, ka dažas no vislabākajām idejām viņi guva tieši no šīs programmas, jo bērni nedomā par ierobežojumiem, par to, cik grūti varētu būt izpūst stiklu noteiktās formās. Viņi vienkārši domā par labām idejām. Kad domājat par stiklu, jūs varat domāt par krāsainām skulptora Šihuli (Chihuly) kompozīcijām vai varbūt itāļu vāzēm, bet bērni izaicina stikla māksliniekus doties tālāk, karaļvalstī ar čūskām ar lauztām sirdīm, un bekona zēniem, kam, kā jūs redzat, ir "gaļas redze".
(Laughter)
(Smiekli)
Now, our inherent wisdom doesn't have to be insider's knowledge. Kids already do a lot of learning from adults, and we have a lot to share. I think that adults should start learning from kids. Now, I do most of my speaking in front of an education crowd -- teachers and students, and I like this analogy: It shouldn't be a teacher at the head of the class, telling students, "Do this, do that." The students should teach their teachers. Learning between grown-ups and kids should be reciprocal. The reality, unfortunately, is a little different, and it has a lot to do with trust, or a lack of it.
Mums piemītošajai gudrībai nav jābūt speciālistu zināšanām. Bērni jau daudz ko mācās no pieaugušajiem, un mums ir daudz, ko mācīt. Manuprāt, pieaugušajiem vajadzētu sākt mācīties no bērniem. Es lielākoties runāju ar auditorijām no izglītības jomas, ar skolotājiem un skolniekiem, un man patīk šī analoģija. Klases priekšā nebūtu jāatrodas tikai skolotājam, kas saka skolēniem darīt to vai darīt šo. Skolēniem vajadzētu mācīt savus skolotājus. Mācīšanai pieaugušo un bērnu vidū vajadzētu būt abpusējai. Patiesībā, diemžēl, ir mazliet citādi, un tas ir ļoti saistīts ar uzticēšanos vai tās trūkumu.
Now, if you don't trust someone, you place restrictions on them, right? If I doubt my older sister's ability to pay back the 10 percent interest I established on her last loan, I'm going to withhold her ability to get more money from me, until she pays it back.
Ja jūs kādam neuzticaties, jūs viņu ierobežojat, vai ne? Ja es šaubos par vecākās māsas iespējām atmaksāt 10 procentu likmi, ko noteicu viņas iepriekšējam parādam, es aizturēšu viņas iespējas aizņemties no manis vairāk, līdz viņa atdos parādu. (Smiekli)
(Laughter)
Patiess stāsts, starp citu.
True story, by the way. Now, adults seem to have a prevalently restrictive attitude towards kids, from every "Don't do that, don't do this" in the school handbook, to restrictions on school Internet use. As history points out, regimes become oppressive when they're fearful about keeping control. And although adults may not be quite at the level of totalitarian regimes, kids have no or very little say in making the rules, when really, the attitude should be reciprocal, meaning that the adult population should learn and take into account the wishes of the younger population.
Liekas, ka pieaugušajiem pārsvarā ir ierobežojoša attieksme pret bērniem, sākot ar katru "nedari tā", "nedari šitā" skolas rokasgrāmatā, un beidzot ar ierobežojumiem par skolas interneta lietošanu. Kā redzam no vēstures, režīmi kļūst despotiski, kad uztraucas par kontroles saglabāšanu. Un, lai arī pieaugušie var vēl nebūt totalitāra režīma līmenī, bērniem nav nekādas vai ir maza teikšana noteikumu veidošanā, kad patiesībā attieksmei vajadzētu būt abpusējai, tas ir, pieaugušajiem vajadzētu mācīties un ņemt vērā vēlmes,
Now, what's even worse than restriction, is that adults often underestimate kids' abilities. We love challenges, but when expectations are low, trust me, we will sink to them. My own parents had anything but low expectations for me and my sister. Okay, so they didn't tell us to become doctors or lawyers or anything like that, but my dad did read to us about Aristotle and pioneer germ-fighters, when lots of other kids were hearing "The Wheels on the Bus Go Round and Round." Well, we heard that one too, but "Pioneer Germ Fighters" totally rules.
ko izsaka jaunākie sabiedrības locekļi. Vēl sliktāks par ierobežošanu ir fakts, ka pieaugušie bieži vien nepietiekami novērtē bērnu iespējas. Mums patīk izaicinājumi, bet, ja ekspektācijas ir zemas, ticiet man, mēs nolaižamies līdz tām. Mani vecākiem galīgi nebija zemas ekspektācijas saistībā ar mani un manu māsu. Nu labi, viņi neteica mums kļūt par doktoriem vai juristiem, vai kaut ko tādu, bet mans tēvs mums lasīja par Aristoteli un pirmajiem baktēriju apkarotājiem, kamēr daudzi citi bērni klausījās "Autobusa riteņi iet uz riņķi". Mēs dzirdējām arī to, bet "Pirmie baktēriju apkarotāji" ir riktīgi labie.
(Laughter)
(Smiekli)
I loved to write from the age of four, and when I was six, my mom bought me my own laptop equipped with Microsoft Word. Thank you, Bill Gates, and thank you, Ma. I wrote over 300 short stories on that little laptop, and I wanted to get published. Instead of just scoffing at this heresy that a kid wanted to get published, or saying wait until you're older, my parents were really supportive. Many publishers were not quite so encouraging. One large children's publisher ironically said that they didn't work with children. Children's publisher not working with children? I don't know, you're kind of alienating a large client there.
Man patika rakstīt no četru gadu vecuma, un, kad man palika seši gadi, mamma man nopirka pašai savu klēpjdatoru ar programmu Microsoft Word. Paldies, Bil Geits, un paldies, mamm. Esmu uzrakstījusi vairāk nekā 300 īsos stāstus uz tā mazā klēpjdatora, un es gribēju publicēties. Tā vietā, lai izsmietu šo kaprīzi, ka bērns vēlas publicēties, vai sacītu "pagaidi, līdz kļūsi vecāka", mani vecāki mani tiešām atbalstīja. Daudzi izdevēji gan nebija tik pretimnākoši. Viens liels bērnu literatūras izdevējs ironiski sacīja, ka viņi nestrādā ar bērniem. Bērnu literatūras izdevējs un nestrādā ar bērniem? Nezinu gan, sanāk tā kā atgrūst lielu daļu klientu.
(Laughter)
(Smiekli)
One publisher, Action Publishing, was willing to take that leap and trust me, and to listen to what I had to say. They published my first book, "Flying Fingers," you see it here. And from there on, it's gone to speaking at hundreds of schools, keynoting to thousands of educators, and finally, today, speaking to you.
Bet viens izdevējs, Action Publishing, bija ar mieru riskēt un man uzticēties, un paklausīties, kas man bija sakāms. Viņi izdeva manu pirmo grāmatu, "Flying Fingers" — to var redzēt šeit — un kopš tā laika es esmu runājusi simtiem skolu, lasījusi referātus tūkstošiem pedagogu un, visbeidzot, šodien runāju ar jums.
I appreciate your attention today, because to show that you truly care, you listen. But there's a problem with this rosy picture of kids being so much better than adults. Kids grow up and become adults just like you.
Es augstu vērtēju jūsu uzmanību šodien, jo, lai parādītu, ka jums tiešām tas rūp, jūs klausāties. Bet šajā rožainajā ainā ir kāda problēma ar bērniem, kas ir tik ļoti labāki par pieaugušajiem. Bērni izaug un kļūst par pieaugušajiem, tādiem pašiem kā jums.
(Laughter)
(Smiekli)
Or just like you? Really? The goal is not to turn kids into your kind of adult, but rather, better adults than you have been, which may be a little challenging, considering your guys' credentials.
Vai tiešām tādiem pašiem kā jums? Mērķis ir nevis padarīt bērnus par tādiem pieaugušajiem kā jūs, bet gan par labākiem, nekā jūs esat bijuši, un tas varētu būt mazliet sarežģīti,
(Laughter)
ņemot vērā jūsu CV,
But the way progress happens, is because new generations and new eras grow and develop and become better than the previous ones. It's the reason we're not in the Dark Ages anymore. No matter your position or place in life, it is imperative to create opportunities for children, so that we can grow up to blow you away.
bet progress notiek, jo jaunas paaudzes un jauni laikmeti aug un attīstās, un kļūst labāki par iepriekšējiem. Tieši tāpēc mēs vairs neesam tumšajos viduslaikos. Nav svarīga vieta, ko ieņemat dzīvē, jūsu pienākums ir radīt iespējas bērniem, lai mēs varētu izaugt un pārņemt varu.
(Laughter)
(Smiekli)
Adults and fellow TEDsters, you need to listen and learn from kids, and trust us and expect more from us. You must lend an ear today, because we are the leaders of tomorrow, which means we're going to take care of you when you're old and senile. No, just kidding.
Pieaugušie un TED kolēģi, jums ir jāklausās un jāmācās no bērniem, un jāuzticas mums, un jāgaida no mums vairāk. Jums ir jāieklausās šodien, jo mēs būsim līderi rīt, tas nozīmē, ka mēs par jums rūpēsimies, kad jūs būsiet veci un senili. Joks.
(Laughter)
Nē, patiešām, mēs būsim nākamā paaudze,
No, really, we are going to be the next generation, the ones who will bring this world forward. And in case you don't think that this really has meaning for you, remember that cloning is possible, and that involves going through childhood again, in which case you'll want to be heard, just like my generation. Now, the world needs opportunities for new leaders and new ideas. Kids need opportunities to lead and succeed. Are you ready to make the match? Because the world's problems shouldn't be the human family's heirloom.
mēs būsim tie, kas bīdīs pasauli. Un, ja nedomājat, ka tas jums ir svarīgi, atcerieties, ka klonēšana ir iespējama, un ka tas nozīmē vēlreiz piedzīvot bērnību, un tādā gadījumā jūs gribēsiet, lai jūs dzird, tieši tāpat, kā to grib mana paaudze. Pasaulei ir nepieciešamas iespējas jauniem līderiem un jaunām idejām. Bērniem ir nepieciešamas iespējas vadīt un kaut ko sasniegt. Vai esat gatavi tās dot? Jo pasaules problēmām nebūtu jābūt cilvēku dzimtas mantojumam.
Thank you.
Paldies.
(Applause)
(Aplausi)
Thank you. Thank you.
Paldies. Paldies.